Darbs zaudēts. Ko nu?

Vai cilvēkresursu bedre bija īsta?

Ja vēl pirms pusotra gada publiskā telpa bija pieskandināta ar sos saucieniem - cik ļoti trūkst mediķu! -, tad šobrīd daudziem no darba atlaistajiem ārstiem un māsām rodas pamatots jautājums: vai cilvēkresursu bedre bija īsta? Atbildot uz šo jautājumu, prof. VALDIS KERIS, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs teic, ka nebūt ne visās specialitātēs, salīdzinot ar vidējiem Eiropas rādītājiem, mums ir liels ārstu deficīts. "Skaidri redzams, ka speciālistu pašlaik trūkst ģimenes medicīnā un neatliekamajā palīdzībā, par pārējām nozarēm - būtu labi, ja Veselības ministrija izstrādātu stratēģiju, kādiem rādītājiem gribam līdzināties. Vai vidējiem Eiropas Savienības, vai Ziemeļvalstu, vai Centrālaustrumeiropas valstu rādītājiem. Tad arī zinātu, cik lielā mērā dažādās specialitātēs trūkst vai gluži pretēji - ir par daudz darbaspēka. Tas ļautu koriģēt gan rezidentūras programmas, gan arī darbavietu veidošanu."

ARTŪRS GRĀVĪTIS, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vadītājs, skaidro, ka uzstādījums cilvēkresursu nodrošinājuma ziņā ilgtermiņā nav būtiski mainījies, vēl joprojām demogrāfiskā situācija tuvākajos gados paredz cilvēkresursu kritumu arī veselības aprūpes jomā, turklāt uzmanība jāpievērš faktam, ka pieaug ārstniecības personāla vidējais vecums. Viņš norāda, ka pašlaik ilgtermiņa skatījumu maina ekonomiskā situācija, jo "ārstu un māsu darbavietu skaitu lielā mērā ietekmē valsts iespējas iegādāties valsts apmaksātos pakalpojumus. Ja veselības nozarei būtu piešķirts pietiekams finansējums, lai nodrošinātu valsts pakalpojumu apmaksu, arī pašreizējā situācijā nebūtu pamata runāt par māsu un ārstu pārpalikumu."

"Nelielas konkurences parādīšanās mediķu vidū ir pozitīvi vērtējama," secina V. Keris. "Tas, ka konkurences trūkuma apstākļos ir māsas un ārsti, kas grēko un pieļauj paviršības attiecībās ar pacientiem, darba kvalitātē, nav nekāda Amerika. Konkurence palīdz atsijāt graudus no pelavām."

No izmisuma līdz apņēmībai sākt jaunu dzīvi

Par to, kādas emocijas izdzīvo ārsti, kuriem nav gājusi secen reorganizācijas aukstā duša, lasiet trīs pieredzes stāstos šajā numurā. Emociju gamma ir plaša: no izmisuma, aizvainojuma līdz apņēmībai sākt jaunu dzīvi. Starp citu, par jaunas dzīves sākšanu domā ne tikai aizvērto nodaļu ārsti, bet arī tie, kuriem ir darbs. Tā Kuldīgas slimnīcas Terapijas nodaļas vadītājs dr. RAULS VAITKA martā dosies strādāt par ģimenes ārstu uz nelielu pilsētiņu Vācijā, pusstundas braucienā no Erfurtes. "Kuldīgas slimnīca strādā, taču - kas lai to zina, kāds liktenis to sagaida, jo valsts galvojumu un parādus tā nevar nomaksāt, principā tā ir maksātnespējīga," spriež dakteris. Viņš brauc prom, jo valsts viņa ģimeni "nolikusi zem sitiena. Es esmu ārsts, sieva - skolotāja, abiem algas krietni nogrieza. Kāda var būt mūsu izvēle?! Ar savas ģimenes budžetu vairs nevaram pacelt bērnu izglītību."

Pirms mēneša viņš jau bijis Vācijā, saticies gan ar pašvaldības darbiniekiem, kas viņu pieņem darbā, gan ar rekrutēšanas firmas pārstāvjiem, kas viņam organizē šo braucienu. Dienas laikā dakterim parādītas trīs reālas darbavietas, ļauts izvēlēties. "Braucu strādāt ģimenes ārsta vietā, kurš 31. martā dodas pensijā. Martā strādāsim kopā - pārņemšu praksi, kontaktus, mācīšos darba knifus, stilu, apgūšu darba apjomu. Nekādi kursi vai pārkvalifikācija no manis netika prasīta," stāsta R. Vaitka.

Vācijā ģimenes ārsta prakse ir lielāka nekā Latvijā, daktera aprūpē varētu būt ap desmit tūkstoš pacientu; palīgos būs viena māsa, kurai dakteris maksās algu. "Nav nekādu bažu, ka netikšu galā. Man ir divdesmit gadu pie redze. Lai arī pacientu būs daudz, vācu veselības aprūpes sistēma ir daudz sakārtotāka un atšķirībā no Latvijas vācu pacientiem slimības nav tik ielaistas. Domāju, darba noslogojums man varētu būt apmēram tāds pats kā ģimenes ārstiem Latvijā. Turklāt es jau nebraucu uz Vāciju atpūsties, bet strādāt!"

R. Vaitka piebilst, ka Vācijā ārstu ģimenes pirms kāda laika neapmierinošā atalgojuma dēļ pārcēlušās uz Norvēģiju un Zviedriju, tagad Vācijā ārsta atalgojums gan ir pieaudzis, taču joprojām tas ir zemāks nekā Skandināvijā. "Šis ir labs brīdis, kuru varam izmantot mēs un pamēģināt kaut ko jaunu," domā internists no Kuldīgas.

Dr. IRINA GORENKO savulaik strādājusi par Saldus slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas vadītāju, tagad brauc Kurzemes reģiona neatliekamās palīdzībā reanimācijas brigādē. "Darba specifika atbilst manām profesionālajām īpašībām un prasmēm, bet neatbilst manām iekšējām prasībām. Darbs ir darbs, un pagaidām man nav izvēles, jo ir jāpabaro trīs mazi bērni, kurus audzinu viena pati," teic daktere. Viņa stāsta, ka pēc darba zaudēšanas Saldus slimnīcā domājusi doties uz Somiju, taču valodas apguve izrādījusies par sarežģītu. Tagad viņa pie privātskolotāja cenšas atjaunot vācu valodas zināšanas un domā, ka gada laikā viņas Latvijā vairs nebūs.

Anestezioloģe stāsta, ka labprāt pārkvalificētos un zināšanas, ko ir ieguvusi, gan anesteziologa-reanimatologa, gan uzņemšanas nodaļas ārsta darbā, veltītu pacientiem, strādājot par ģimenes ārstu. Ja vien kāds viņai šādu iespēju dotu. "Ja strādā nevis par dispečeru, bet tā, kā manā izpratnē būtu jāstrādā ģimenes ārstam, tad tur ir ko darīt. Kad ministre Rozentāle braukāja pa slimnīcām, viņa mums daudz ko sasolīja: ārstiem, kas paliks bez darba, noteikti tiks rasta iespēja strādāt Latvijā, tikai citā profilā. Kur tad ir šī iespēja?! Es jau pusgadu sitos kā aizvērtās durvīs. Kaut kur Veselības ministrijā klīst projekts, ka pirmajā kārtā pārkvalificēties par ģimenes ārstiem ļaus terapeitiem un pediatriem. Veselības norēķinu centra Kurzemes nodaļā dabūju rekomendācijas vēstuli, ka Saldū ir vajadzīgs ģimenes ārsts, taču, kad runāju Latvijas ģimenes ārstu asociācijā, mani neviens nedzirdēja! Teica, ka anestezioloģija ir šaura specialitāte, kamēr ģimenes ārsts skatās pacientu kopumā. Nu, ziniet, tādā līmenī, kādā pie mums ģimenes ārsti ārstē, arī es varu - uzrakstīt papīru, lai pacients iet pie acu ārsta! Visus gadus, ko strādāju Saldū, es strādāju arī uzņemšanas nodaļā. Tad es drīkstēju ārstēt pacientus, kas nāk no ģimenes ārsta, drīkstēju konsultēt slimnīcas terapeitiskos, ķirurģiskos pacientus, bet tagad pēkšņi - vairs nedrīkstu!" daktere ir aizvainota un izmisusi.

I. Gorenko stāsta, ka liela daļa viņas draugu ir prom. "Nav taisnība, ka ņem tikai dokumentus, bet nebrauc. Brauc gan! Brauc ģimenēm! Esmu no tiem, kurus grūtāk izkustināt, jo bērni ir mazi, un viņi mani notur Latvijā. Viņu dēļ man vajadzīga stabilitāte, un to spētu iedot ģimenes ārsta darbs. Taču man šāda iespēja netiek dota, izrādās - Latvijai savi ārsti nav vajadzīgi! Es maksāju lielus nodokļus, un ko saņemu pretī? Skolu, kur skolotājiem tāda alga, ka viņi drīz vispār negribēs iet uz darbu?! Sporta skolu bērniem, par ko man pašai būs jāmaksā?! Neesmu pārliecināta, ka pēc desmit gadiem mums augstākā izglītība būs bez maksas. Es pret šo valsti biju godīga - un gribētu tāda palikt. Taču valsts nav godīga pret mani un nepiedāvā iespēju te palikt... 18. novembrī es negribēju skatīties televizoru - šai valstij, kas nedod man nekādas garantijas, nav tiesību no manis pieprasīt lojalitāti. Visskumjākais, ka es aizvedīšu sev līdzi trīs bērnus, trīs topošos nodokļu maksātājus, kuriem vecmamma jau iemācījusi latviešu tradīcijas. Un viņi diez vai atgriezīsies..."

Varēs pārkvalificēties par ģimenes ārstu, transfuziologu un neatliekamās medicīnas ārstu

Patiesi, pārkvalifikācijas projekts ne tikai klīst ministrijas gaiteņos, bet ir arī apstiprināts. A. Grāvītis stāsta, ka 2009. gada novembrī noslēdzās Veselības ministrijas organizētais iepirkums par programmu un mācību materiālu izstrādi un realizāciju ārstniecības personu pārkvalifikācijai. Saskaņā ar iepirkuma rezultātiem tiesības pārkvalificēt ārstus ieguva Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Universitāte. Proti, ārsti varēs pārkvalificēties trijās programmās: par ģimenes ārstu, transfuziologu un neatliekamās medicīnas ārstu. Pārkvalifikācija tiks sākta 2010. gadā un īstenota līdz 2011. gada septembrim. Paredzēts pārkvalificēt vismaz 60 ārstniecības personu - ārstus, kuru pamatspecialitāte ir internists, pediatrs, anesteziologs-reanimatologs, ģimenes ārsts, ķirurgs u. c. A. Grāvītis skaidro, ka iespēja pārkvalificēties būs tikai starp radnieciskām specialitātēm, tas ir saistīts ar apmācību ilguma ierobežojumu - projekta realizācijas pirmais posms ilgst tikai līdz 2011. gada septembrim. Projekta kopējais budžets ir 9,5 miljoni latu, no kuriem 85% ir piesaistīti no Eiropas Sociālā fonda, bet 15% veido valsts budžeta līdzfinansējums.

Šīs trīs programmas ir tās, kas pievienosies vidējā medicīniskā personāla pārkvalifikācijas programmām, kuras jau tiek realizētas, pārapmācot ārsta palīgus - par māsām, māsas - par ārsta palīgiem un vecmātes - par māsām. Novēloti, kā vienmēr, bet V. Keris bilst, ka tam tomēr ir attaisnojums: nebija finansējuma, par ko to izdarīt. Līdz ar ārstniecības iestāžu, darbinieku skaita samazināšanu tika atņemti arī valsts budžeta līdzekļi. V. Keris: "Tika sabradātas visas sarkanās līnijas par spīti Eiropas Komisijas iebildumiem, par spīti Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijām, par spīti PVO ekspertu rekomendācijām. European Hospital jaunākajā izdevumā, kur tiek apspriests, kādu iespaidu uz veselību atstājusi globālā krīze, Pasaules Bankas galvenais padomnieks veselības aprūpes jautājumos Armins Fīdlers skaidri un gaiši saka: tie, kuri atļauj krīzē samazināt veselības aprūpes standartus, iekļūst ilgtermiņa problēmās ar potenciālu katastrofisku iznākumu sociālajā jomā. Viņš skaidri un gaiši atklāj to, kas gaida Latviju."

Vilinošā pārkvalifikācija par ģimenes ārstu

Viena no vilinošākajām pārkvalifikācijas iespējām šķiet ģimenes medicīna.

GUNTA MEŽAKUNGA, Latvijas Universitātes Ģimenes veselības izglītības centra izpilddirektore, stāsta, ka par Pasaules Bankas finansējumu no 2001. līdz 2004. gadam tika pārapmācīti 250 internisti un pediatri. Programma bija veiksmīga, un 2005. gada LU sāka sarunas ar Veselības ministriju, kas vainagojās panākumiem - VOAVA (tagad Veselības norēķinu centrs) piešķīra līdzekļus vēl 29 ārstu apmācībai, kuri pārkvalifikāciju pabeidza 2008. gada vasarā; 27 no viņiem ir saņēmuši ģimenes ārsta sertifikātu. Tā kā gribētāju pārkvalificēties bija pietiekami, 2008. gadā tika komplektēta vēl viena grupa no 28 ār­stiem, kuriem nu ir atlikušas pēdējās mācību nedē ļas. Šī grupa tiek finansēta par valsts līdzekļiem, tiesa, ar zināmiem sarežģījumiem - LU Ģimenes veselības izglītības centrs nav saņēmis visu nepieciešamo finansējumu.

G. Mežakunga teic, ka arī tagad netrūkst ārstu, kas gribētu pārtapt par ģimenes ār­stiem: "Pārkvalifikācijai ir pieteikušies vairāku specialitāšu ārsti: internisti, pediatri, anesteziologs-reanimatologs, arodslimību ārsts, infektologi, kardiologs, otorininolaringologs. Ir arī ārsti, kas izteikuši vēlmi pārkvalificēties par savu naudu, - vienam ārstam tas varētu izmaksāt aptuveni četrus tūkstošus latu par visu pārkvalifikācijas programmu, kas ilgst divus gadus."

Programmas organizatoriskā puse ir šāda: tā ilgst 24 mēnešus jeb 24 mācību nedēļas, jūlijā un augustā ir brīvlaiks. Mācības notiek reizi mēnesī vienas nedēļas garumā. Šāds mācību grafiks izveidots, lai piemērotos strādājošiem ārstiem. Programmā ir 1140 teorijas stundu un 180 praktisko stundu pie apmācīttiesīga ģimenes ārsta konkrētā praksē. Nobeigumā pārapmācāmais ārsts raksta darbu par ģimenes ārsta praksei pietuvinātu tematu. LU Ģimenes veselības studiju centrs varētu būt arī pretimnākošs un elastīgs: ja būtu nepieciešamība orientēties uz ārstiem, kas palikuši bez darba, tad mācības būtu iespējams organizēt katru dienu, nevis izstiepjot divu gadu garumā.

Dr. LĪGA KOZLOVSKA, viena no šīs programmas veidotājām un īstenotājām, piebilst, ka nule Veselības ministrijas apstiprinātajā pārkvalifikācijas programmā būs lielāks akcents uz praktiskajām nodarbībām, proti, tās varētu aizņemt līdz pat 30-35% no visa mācību apjoma.

"Par" un "pret" citu specialitāšu ārstu pārkvalifikācijai par ģimenes ārstiem

Pārkvalificēšanas programma, kas ļaus citu specialitāšu ārstiem kļūt par ģimenes ār­stiem, netiek viennozīmīgi vērtēta. Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente dr. SARMĪTE VEIDE stāsta, ka uz Veselības ministriju nosūtījusi vēstuli ar iebildumiem par prasībām konkursam programmas izstrādei pārkvalifikācijai par ģimenes ārstu. Viņas nostāja ir strikta - krīze nav attaisnojums kvalitātes prasību pazemināšanai profesijas apguvē, tā ir īstermiņa domāšana. "Ja es vaicātu, vai ģimenes ārsts var pārkvalificēties par ķirurgu, man atbildētu - lūdzu, mācieties rezidentūrā! Bet kāpēc citu specialitāšu ārstiem, kas vēlas kļūt par ģimenes ārstiem, nav jāmācās rezidentūrā? Ar ko ģimenes ārsta specialitāte ir otršķirīgāka?" jautā S. Veide.

Viņa uzskata, ka tie internisti un pediatri, kas līdz šim pārkvalificējās par ģimenes ārstiem, strādāja poliklīnikās kā iecirkņa terapeiti vai pediatri un labi pārzināja primārās veselības aprūpes ārsta darba specifiku. Tāpēc viņus nevar salīdzināt ar speciālistiem, kam šobrīd plānots veikt pārkvalifikāciju no sekundārās veselības aprūpes. S. Veide: "Ko slimnīcas ārsts zina par ģimenes ār­sta prakses menedžēšanu, profilaksi vai izpratni par psiholoģiskām un sociālām problēmām? Primārās un sekundārās veselības aprūpes filozofijas ir tik atšķirīgas! Tā ir atšķirīga pieeja, citāda domāšana. Primārajā veselības aprūpē jārisina ļoti plašs jautājumu loks. Tai raksturīga kompleksa un individuāla pieeja pacientam un ģimenei. Ir jāprot ar pacientu runāt gan par smēķēšanu, gan veselīgu dzīvesveidu, noteiktā līmenī jāap gūst narkoloģija, mazā psihiatrija, jāprot aprūpēt grūtnieces, zīdaiņi, paliatīvi pacienti, jākārto dokumentācija invaliditātes piešķiršanai... Protams, mums nav jāmācās specifiski dziļi ikviena specialitāte, bet jāprot paskatīties uz cilvēku vispusīgi un plaši, tāpēc ģimenes ār­sta apmācībā noteiktā līmenī jāapgūst ne tikai internā medicīna vai pediatrija, bet arī ķirurģija, oftalmoloģija, otorinolaringoloģija, dermatoloģija, ginekoloģija un dzemdniecība."

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente domā: ja reiz Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un cenšas uzturēt ārstu kvalifikāciju Eiropas līmenī, tad arī jāievēro Eiropas direktīva, proti, tā paredz praktisko apmācību vismaz pusgada apjomā primārajā veselības aprūpē. S. Veide: "Bet kādas prasības ir Latvijas pārkvalifikācijas programmai? Tikai aptuveni septiņi mēneši, kad jāapgūst ne tikai prakse, bet arī teorija. Pārkvalifikācijas programmas konkursa nolikumā plānotais ilgums ģimenes medicīnā ir tikai 20,6% no pilnās rezidentūras programmas. Piekrītu, ka varētu pediatriem un internistiem rezidentūras programmu nedaudz saspiest - ņemot vērā, ka viņi vienu rezidentūru ir pabeiguši, nelikt vēlreiz apgūt internās medicīnas priekšmetus vai pediatriju, taču tik un tā paliek krietni daudz teorijas un prakses, kas būtu apgūstama."

S. Veide teic, ka labi saprot - krīzes situācijā daudzi ir zaudējuši darbu un šī situācija ir ļoti jutīga, taču tā nedrīkst būt par iemeslu, lai ģimenes medicīnas apmācības kvalitāte tiktu pazemināta. "Nav runa par to, ka baidītos par konkurenci ģimenes medicīnā, bet par asociācijas atbildību, ka gribam blakus redzēt zinīgus un labi sagatavotus kolēģus, kuri ceļ ģimenes ārstu prestižu. Varbūt pediatri varētu apgūt kādu no subspecialitātēm; piekrītu domai - mums vajadzīgi bērnu kardiologi, bērnu endokrinologi un gastroenterologi ne tikai Rīgā, bet arī reģionu centros."

Citāda nostāja ir vienai no pārkvalifikācijas programmas veidotājām L. Kozlovskai: "Divas trešdaļas Latvijas ģimenes ārstu nevarētu strādāt, jo visi esam pārapmācījušies kursos, visi esam bijuši internisti un pediatri! Tikpat kritiski jāizturas pret sevi pašu, pret mums visiem!"

L. Kozlovska uzskata, ka par kvalitātes mazināšanos nevajadzētu uztraukties. Par to atbild divas puses: universitāte un cilvēks, kas iesaistījies apmācībā. Programma ir veidota uz rezidentūras apmācības programmas bāzes, pasniedzēji ir tie paši, kas rezidentūrā. Vai tad viņi atšķirīgi pasniegs mācību vielu ār­stiem, kas pārkvalificējas?! Bažas, ka apmācību procesam pārapmācāmais ārsts var pieiet formāli, tikpat labi var attiecināt arī uz rezidentiem. "Redzu, ka daudzi no pārapmācāmajiem ārstiem būs brīnišķīgi kolēģi, jo ieliek sirdi un dvēseli. Turklāt trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit gados šiem ārstiem jau ir uzkrāta pieredze, tāpēc viņiem ir ārsta domāšana, kādas nav rezidentiem. Turklāt mēs jau nepārmācām kaķi maisā. Tie ir mūsu kolēģi!" Daktere stāsta, ka viņa novērojusi - to ārstu, kas nāk uz pārkvalifikāciju, attieksme savā veidā ir pat labāka nekā rezidentiem, viņi ir vairāk motivēti. L. Kozlovska: "Dzirdēju no neatliekamās medicīnas ārsta: viņš tik daudzus gadus strādājis neatliekamajā palīdzībā, ka iestājusies rutīna un nav vairs profesionālā gandarījuma. Arī šāds iemesls ir labs. Viņš saprot, ka neaug, bet grib augt."

Diplomātisku pozīciju pārkvalifikācijas jautājumā ieņem V. Keris: "Atbalstu to, ka asociācijai, kas atbild par ārstniecības kvalitāti konkrētajā specialitātē, jābūt drošai - pārmaiņas notiek kontrolējamā veidā un neapdraud pacientu, taču krīzes situācijā jābūt atkāpēm no klasiskās specializācijas, kādu deklarējusi Eiropas Medicīnas speciālistu savienība." 

Vienīgās bažas par pārkvalifikācijas procesu, ko L. Kozlovska izsaka skaļi, ir darbavietas atrašana, kas ir pašu pārkvalificējamo ārstu rokās. Šim procesam no Veselības ministrijas puses jābūt plānotam. Lai nav tā, ka ģimenes ārsta sertifikāts kabatā, bet par prakses vietu jācīnās. "Tas, ka saka - nav ģimenes ārstu - ir relatīvi. Latvijā jau kādu laiku ir desmit līdz trīsdesmit vakantas ģimenes ārstu prakses vietas. No 1358 ģimenes ārstiem apmēram trešā daļa tuvojas pensijas vecumam, desmitā daļa ir tuvu 70 gadiem. Tajā pašā laikā mūsu likumdošana neaizliedz pensionāram strādāt. Mūsu gadījumā daudzi ģimenes ārsti strādā arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas."

Pārliecinoši argumenti ir gan vienai, gan otrai pusei, tas, kā pietrūkst - apsēšanās pie viena diskusiju galda un helikoptera skatījums, cik patiesībā (ne treknajos gados kalkulētos ilgtermiņa plānos) tuvākajos divos līdz piecos gados trūks ģimenes ārstu, cik daudzi jau tagad stāv rindā, gaidot uz kādu konkrētu prakses vietu, un ko pārkvalifikācija mainīs Latvijas medicīnā.

Foto: Inese Austruma