Brīvprātīgais – palīgs vai negaidīts viesis?

Sestdienas - brīvprātīgo dienas

A. Grīnberga uz slimnīcu dodas sestdienu rītos ap desmitiem, lai netraucētu medicīniskā personāla darbu - kad ārsts bijis vizītē, pacientiem izdarītas nepieciešamās analīzes. Vispirms aplūko pacientu sarakstu, iepazīstas ar jauniņajiem un izstaigā nodaļu. Tad apsver pasākumu plānu, jo bērni ir dažādi un arī viņu pašsajūta ne vienmēr ir laba, piemēram, pēc ķīmijas terapijas pacienti guļ vai nevar pārvietoties pa nodaļu. Kad plāns skaidrs, tiek sameklēti nepieciešamie instrumenti - spēles, krāsainie zīmuļi, papīrs. Dažreiz viņa darbojas rotaļu istabā, kur var sapulcināt visvairāk bērnu, citreiz dodas apciemot kādu palātā. Pusdienlaikā mazajiem slimniekiem ne vienmēr ir apetīte, tādēļ nereti nākas viņus rosināt ēst ar dažādu rotaļu palīdzību. Pēc pusdienām brīvprātīgie turpina darboties līdz pat klusajai stundai; pēc tam gan bērniem jāatpūšas, bet personālam - jāuzkopj telpas. Ja ar kādu no pacientiem izveidojies īpaši labs kontakts un viņš ļoti vēlas, brīvprātīgais var atnākt arī darba dienu vakaros.

„Bērniem, tāpat kā viņu vecākiem, nepieciešams kāds, kurš nepiederētu nodaļas medicīniskajam personālam, lai runātu nevis par slimību, bet par ko citu, piemēram, bērna emocionālo stāvokli. Reizēm sarunās ar pacientu vecākiem nākas pavadīt vairāk laika nekā ar bērniem, tādēļ ir labi, ja vienā reizē nodaļā strādā vairāki brīvprātīgie. Bērnu daudz, vecāku arī, un katrs grib savu mirklīti uzmanības," stāsta A. Grīnberga. Jā, bērni sākumā ir sevī ierāvušies. Jāpaiet zināmam laikam, kamēr ir gatavi kontaktēties. Ar vecākiem ir tāpat. Sākumā daļa uzskata, ka brīvprātīgais viņu bērnam nav vajadzīgs, ka paši var sniegt visu vajadzīgo. Bet, redzot, ka mazulis kopā ar brīvprātīgo ir priecīgs un apmierināts, un šajā laikā vecāki var mazliet atpūsties vai padarīt kādu nepieciešamu darbiņu, domas mainās, atzīstot, ka brīvprātīgo darbs slimnīcā ir noderīgs.

Kur palikušas naktslampiņas

Šā gada janvārī Rīgas Dome izteica atzinību deviņiem cilvēkiem, kuri pērn paveikuši kādu labu darbu un snieguši saviem līdzcilvēkiem palīdzīgu roku un pozitīvas emocijas. A. Grīnberga ir viena no Rīgas labajām zvaigznēm. Viņa stāsta, ka vispirms radusies vēlme kādam palīdzēt, kaut ko darīt sabiedrības labā, tādēļ meklējusi informāciju gan presē, gan ar draugu starpniecību. „Palaimējās atrast sabiedriskās organizācijas Brīvprātīgo centrs interneta mājas lapu un sazināties ar centra direktori Gintu Ratnieci. Uzzinājusi, ka gribu strādāt tieši slimnīcā, viņa pastāstīja, ka sadarbība ar slimnīcām ir ļoti švaka, jo tām ir savas problēmas un neviens īsti negrib nodarboties ar brīvprātīgo darba organizēšanu. Vienīgā iespēja bija Bērnu Klīniskā universitātes slimnīca, kurā jau bija dažu gadu pieredze darbā ar brīvprātīgajiem. Veidojot Paliatīvās aprūpes dienestu, ienāca arī brīvprātīgo darba ideja - ārzemēs brīvprātīgie ir neatņemama paliatīvās aprūpes komandas sastāvdaļa. Bērnu slimnīcā Paliatīvās aprūpes dienesta telpas un citi resursi ir bāze, uz kuras darbojas brīvprātīgie. Tā pirms četriem gadiem liktenis mani aizveda uz šīs slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļu, un es to nekad neesmu nožēlojusi."

Pirms darba uzsākšanas A. Grīnberga izgājusi nelielu apmācību, kuras laikā slimnīcas sociālā darbiniece Rudīte Burova pastāstījusi par vidi, kurā būs jāstrādā, par pacientiem, veicamajiem pienākumiem un to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. A. Grīnberga: „Mans galvenais uzdevums ir pavadīt kopā ar nodaļas mazajiem pacientiem brīvo laiku, izdomāt dažādas aktivitātes un mēģināt viņus tajās iesaistīt. Protams, arī uzklausīt un morāli atbalstīt, jo dažiem bērniem slimnīcā ar nelieliem pārtraukumiem jāpavada gads un pat vairāk."

Brīvprātīgo eksperte, psihoterapeite GINTA RATNIECE, kura līdz 2003. gadam vadījusi sabiedrisko organizāciju Brīvprātīgo centrs, papildina - brīvprātīgie pavada daudz laika, runājot ar pacientiem, tādēļ uzzina, kas nav īsti labi un kam vajadzētu būt citādi. Būdami cilvēki no malas, viņi visu ierauga ar svaigu aci. Piemēram, palātā, kur atrodas guļoši pacienti, pie gultām nav naktslampiņu. Slimnīcas personāls pie šādas kārtības jau pieradis, bet brīvprātīgais to pamana un jautā: kāpēc tā? Taču brīvprātīgie ne vien ievēro trūkumus, bet nāk arī ar saviem priekšlikumiem un ierosinājumiem, kā padarīt pacientu atrašanos slimnīcā patīkamāku. „Brīvprātīgo darbam jābūt stingri norobežotam no medicīniskā personāla pienākumiem, noteikti jābūt brīvprātīgā darba aprakstam, kurā skaidri izstāstīti viņa pienākumi un ierobežojumi, piemēram, viņš nedrīkst dot slimniekam medicīniska rakstura padomus, kā arī neveic tos darbus, ko dara algots darbinieks. Par brīvprātīgo var kļūt ikviens, kurš vēlas ziedot cēlam mērķim nevis naudu, bet savu darbu, laiku un enerģiju," spriež G. Ratniece.

Četrus gadus strādājot ar pacientiem un arī personīgajā saskarsmē, A. Grīnbergai ir izveidojies priekšstats, ko visvairāk pacients gaida no ārsta: „Viņam būtu jārod iespēja katram pacientam veltīt pietiekami daudz laika un vienkāršā valodā izskaidrot viņa slimību, iespējamās problēmas un risinājumus. Esmu novērojusi, ka ārstiem tas ne vienmēr izdodas. Ārstam jābūt atvērtam un laipnam, jāuzklausa un jāatbalsta savi pacienti. Ir ļoti svarīgi, lai viņi ierastos darbā izgulējušies un labi atpūtušies."

Masačūsetas hospitālī divi tūkstoši brīvprātīgo gadā

Par brīvprātīgo kustību G. Ratniece ieinteresējusies deviņdesmito gadu vidū, strādājot par psiholoģi Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā un daudz laika pavadot sarunās ar pacientiem. Šajā nodaļā bijis ļoti labi organizēts komandas darbs, tādēļ visi - ārsti, medicīnas māsas, sociālais darbinieks, kapelāns, psihologs - meklējuši veidus, kā uzlabot pacientu aprūpi slimnīcā. Nodaļas kapelānam Mārim Santam jau bijusi pieredze ar brīvprātīgajiem, kas strādāja diakonijā, tādēļ radusies doma, ka viņi varētu strādāt arī ar Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem.

„1998. gadā laikrakstā Svētdienas rīts pirmo reizi ievietojām rakstu ar uzaicinājumu iesaistīties brīvprātīgo darbā. Tas guva samērā lielu atsaucību," teic psihoterapeite.

Šajā pašā gadā Sorosa fonds piešķīris līdzekļus brīvprātīgo kustības atbalstam Austrumeiropā (arī Latvijā no 1998. līdz 2000. gadam tika realizēts projekts Brīvprātīgo kustības attīstības programma veselības un sociālās aprūpes iestādēs). Tā kā Sorosa fonda Latvijā pārstāvji bija dzirdējuši, ka šajā jomā jau notiek aktivitātes, G. Ratniecei tika piedāvāta iespēja apgūt brīvprātīgo darba pieredzi ASV. „Biju pārsteigta, vērojot, cik labi organizēts ir brīvprātīgo darbs Amerikā. Kad paņēmu rokā mācību materiālus, sapratu, ka ritenis ir jau izgudrots, un mēs esam centušies to izgudrot no jauna," atceras psihoterapeite.

Viņa norāda, ka starp Amerikas un Latvijas slimnīcām pastāv vairākas būtiskas atšķirības. „Latvijā, kur slimnīcas vēl joprojām cīnās par pamatvajadzību apmierināšanu, saglabājies autoritatīvais vadības stils, medicīniskā personāla uzmanība bieži vien nav vērsta uz to, kā slimnieks jūtas, uz viņa vajadzībām, attieksmē pret pacientiem nereti valda priekšmetiskums." Amerikas klīnikās ļoti rūpējas par servisa nodrošināšanu pacientiem, dara visu, lai tiktu apmierinātas arī slimnieku emocionālās vajadzības - ideāla niša, kuru var aizpildīt brīvprātīgie. G. Ratniece: „Piemēram, Masačūsetas hospitālī katru dienu strādāja apmēram divi simti brīvprātīgo jeb divi tūkstoši gadā. Savām acīm varēju pārliecināties, ka brīvprātīgo darbs ieņem augstu vietu sabiedrības vērtību skalā. Kāda amerikāniete cepa torti ik reizi, kad kādu pacientu izrakstīja no slimnīcas, biznesmenis ar savu suni bija izgājis īpašu brīvprātīgā apmācības kursu, lai varētu apmeklēt slimniekus, bet citi brīvprātīgie strādāja tulkošanas servisā, palīdzot sazināties ar pacientiem, kas nerunā angliski. "Mums nav jāpiesaista brīvprātīgie, viņi paši nāk," pastāstīja Brīvprātīgo departamenta vadītāja. Brīvprātīgo darba laiks tiek uzskaitīts, un par 1000 nostrādātajām stundām viņi saņem sudraba vai zelta nozīmīti, ar ko ļoti lepojas. Reizi gadā slimnīca saviem brīvprātīgajiem uzsauc pusdienas, pasaka paldies par ieguldījumu un apbalvo. Slimnīcas Amerikā ir ieinteresētas nodrošināt pacientiem labāku servisu, tādēļ apmaksā ar brīvprātīgo darbu saistītās izmaksas. Piemēram, slimnīcā ar 900 gultām brīvprātīgo departamentā strādāja četri algoti darbinieki, kas koordinē brīvprātīgo darbu un apmācību. Brīvprātīgo koordinators Amerikā ir īpaša profesija, turklāt daudz labāk apmaksāta nekā, piemēram, reģistrators uzņemšanas nodaļā."

Nevis pārbaudītājs, bet palīgs

„Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā brīvprātīgie jūt gan slimnīcas vadības, gan ārstu un medicīnas māsu atbalstu, tādēļ uzskatu, ka šī ir viena no nedaudzajām slimnīcām, kas ir gatava brīvprātīgo darbam," spriež A. Grīnberga. Retajās reizēs, kad Hematoonkoloģijas nodaļā ir maz pacientu vai bērni nejūtas tiki labi, lai rotaļātos, brīvprātīgie apmeklējuši pacientus arī Traumatoloģijas un ortopēdijas, Nefroloģijas un Ķirurģijas nodaļās, kur viņi laipni uzņemti. Viņa atceras, ka mēģinājusi veikt brīvprātīgā darbu arī kādā citā Rīgas slimnīcā, kur pirms tam brīvprātīgie nebija darbojušies, un secinājusi, ka šobrīd tas nav iespējams. Brīvprātīgo darba uzsākšanai slimnīcā vispirms jārada priekšnosacījumi. „Apmeklējot šo slimnīcu, radās priekšstats, ka personāls uztver mani kā kādu pārbaudītāju, nevis palīgu," skumji bilst A. Grīnberga.

Uz jautājumu, kādu viņa redz brīvprātīgo vietu mūsu slimnīcās, A. Grīnberga atbild, ka vispirms jau sarunās ar pacientu, jo cilvēkiem, jo īpaši, ilgstoši atrodoties slēgtā vidē, tas ir ļoti nepieciešams. Vai palīdzēt slimnīcas personālam tikt galā ar dokumentāciju, guļošiem pacientiem atnest grāmatas no slimnīcas bibliotēkas, palasīt tās viņiem priekšā. „Ārzemēs, kur slimnīcas ir ļoti lielas, brīvprātīgie palīdz slimniekiem no uzņemšanas nokļūt nodaļās vai virza apmeklētāju plūsmu, strādā slimnīcas teritorijā esošos veikalos, piemēram, puķu kioskā, izvadā ar ratiņiem grāmatas no slimnīcas bibliotēkas. Tiek sastādīts grafiks, kad un cikos brīvprātīgais ieradīsies, lai darbs ritētu nepārtraukti. Pie mums brīvprātīgo vēl ir ļoti maz, tādēļ līdz šādai plānošanai vēl ļoti tālu. Ik pa laikam kāds pamet brīvprātīgo rindas - mācības, darbs, ģimene, bet jauni brīvprātīgie mūsu pulkam pievienojas ļoti reti. Esmu pamanījusi, ka Latvijā brīvprātīgo darbā pārsvarā iesaistās vienīgi sievietes. Reiz, aptaujājot savus vīriešu kārtas draugus un paziņas, noskaidroju, ka par brīvprātīgo būtu gatavs kļūt tikai viens no viņiem. Droši vien mūsu sabiedrībai vēl jāpieaug, lai mācētu novērtēt arī tādas vērtības, kuru motīvs ir dots devējam atdodas! Vērtības, kas mērāmas nevis naudā, bet, piemēram, maza bērna smaidā."

Foto: Inese Austruma