Ārsts – draugs... bez mersedesa
1. Trīs atziņas, ko noteikti liksit izlaiduma koferītī līdzņemšanai?
Anatomijas pasniedzējas Rutas Žagares iemācīto precizitāti. Domu - katrs pacients ir personība; nav būtiski, vai viņš ir profesors, sētnieks vai tikko dzimis bērniņš. Un vēl - ārstam, atnākot uz darbu, savas personiskās problēmas ir jāatstāj aiz durvīm.
2. Kā pirmajos sešos studiju gados ir pietrūcis?
Prakses. Mana mamma, kura strādā par ģimenes ārsti, ir daudz stāstījusi par jaunības gadiem - par to, kā pirmajā kursā viņai bija sanitāra prakse, vēlāk - māsas, ārsta palīga prakse. Mums šādu iemaņu pietrūkst, piemēram, kā pacientu pacelt, kā pagriezt. Pietrūkst arī zināšanu par ambulatoro aprūpi - jauno ārstu apmācība notiek galvenokārt stacionāros. Bet, ja Latvijā domā akcentus pārlikt no stacionārās uz ambulatoro aprūpi, varbūt vērts apmācību paplašināt tieši ambulatorajā sektorā?! 
3. Ko medicīnā nevar iemācīties?
Pieeju un attieksmi pret pacientu. Ne velti pacienti saka: labi dakteri un slikti dakteri. Ar "labs dakteris" tiek domāts ne tikai tas, vai viņš ir zinājis un piedāvājis pacientam labākās un jaunākās ārstēšanas iespējas. Drīzāk - vai pratis sarunāties.
4. Un, jūsuprāt, kāds ir labs ārsts?
To nenosaka tikai zināšanas. Tas ir ārsts, kas nebaidās lūgt padomu, atzīties pacientam, ka jāpaskatās papildinformācija. Labs ārsts pacientam nemelos un arī skaļi nesūkstīsies par naudu. Es gribētu būt pacientiem ārsts-draugs, nevis sveša persona, kas tikai uzraksta recepti.
5. Kādas ir jūsējās - XXI gadsimtā audzinātās - ārstu paaudzes raksturīgākās īpašības?
Mēs nebaidāmies prasīt padomu. Dažreiz jūtos pat neērti, ka uzdodu pārāk daudz jautājumu. Esam iedresēti higiēnas lietās. Diezgan liela bijība ieaudzināta, lai darba vietā būtu iespējams visu izdarīt, kā likumā paredzēts - tā teikt, esiet vienmēr gatavi juristu uzplūdumam, tiesu darbiem...
Oponētu tiem, kas saka - mums esot svarīga tikai nauda. Man naudas lietas ir pēdējā vietā, bet - mamma mani tā audzinājusi. Protams, ir tādi, kas gatavi kāpt pāri kolēģu galvai. Taču lielākā daļa gatavi cits citu pabalstīt, aizdot pierakstus, palīdzēt ar padomu.
6. Vai jaunie ārsti ir ambiciozi?
Jā, bet tā nav slikta īpašība. Es gribu būt labākā, bet man neskauž, ja kāds ir par mani labāks. Ļoti svarīga ir pēctecība un iespēja saņemt padomu.
7. Ja laika mašīnā aiznestu 2015.-2020. gadā, ko jūs tur ieraudzītu?
Esmu savā ģimenes ārstes praksē Rīgā. Sarunā ar pacientu. Man ir laiks uzklausīt pacienta bēdas, nokārtot viņa dzīvi. Un man ir laiks arī sev, savai ģimenei. Redzu sev blakus rezidentus, kurus es apmācu. Nē, par profesori neesmu kļuvusi un ar mersedesu arī nebraucu!
8. Darba piedāvājumam braukt prom uz Lielbritāniju, Skandināviju atsauktos?
Nē. Sevi iedomājos tikai Latvijā, šajā ziņā esmu patriote. Turklāt šeit ir mana ģimene. Piekrītu teicienam, ka nekur nav tik labi kā mājās.
9. Vai jūtat, ka esat valstij vajadzīgi, ka valsts jūs mīl?
Ar šo izjūtu tā ir, kā ir. Sestajā kursā šobrīd valda nenoteiktība, jo klīst daudz leģendu. Ir dzirdēts, ka likvidēs Medicīnas profesionālās izglītības centru, ka valsts apmaksātas rezidentūras vispār nebūšot, ka rezidentiem algas nemaksās. Neskaidrība ir veids, kā radīt jaunajos ārstos paniku. Daļu tā var mudināt kravāt koferus. Cenšos nesatraukties, bet īsti skaidrs tomēr nav, kāda būs mana vieta. Finanšu ministrs Einars Repše ir izteicies, ka ģimenes ārstam varētu būt standarta alga kā slimnīcas dakterim. Kas notiks ar mazajām praksēm? Vai tādā veidā ģimenes ārsti tiks mudināti atgriezties poliklīnikās?!
10. Vai ideālisma brillēm nav nolūzušas kājiņas?
Nav. Bet es nevaru teikt, ka būtu bijusi ideāliste pirmajā kursā - manā ģimenē ir daudz mediķu... Lielākā daļa jauno ārstu nelolo ilūzijas, ka būsim ļoti labi apmaksāta profesija. Ja tā - tad jāizvēlas kļūt par plastisko ķirurgu, nevis ģimenes ārstu. Ārsts vispirms ir cilvēks ar misijas apziņu, kuram ir jādomā par pacientu, nevis, atvainojos, naudasmaisu, kas viņam nāk līdzi. Tomēr gribētu, lai ārsta darbu novērtē. Kopumā esmu pieticīgs bērns. Mums ar mammu dažādi bijis ar iztikšanu - ļoti labi atceros skolas laiku, kad pusdienās esmu ēdusi arī rupjmaizi ar skābētu gurķi. Tāpēc gan nebiju nelaimīga, taču saviem bērniem šādu dzīvi negribētu novēlēt.
Foto: Astrīda Meirāne