Pacienti vizītē pie ārsta visbiežāk dodas ar sūdzībām, kas ietekmē ikdienas pašsajūtu, retāk uzmanību pievēršot it kā tikai vizuāliem defektiem. Taču zem tiem var slēpties nozīmīgi klīniskie riski.
Neārstēta vēnu varikoze var būt iemesls nopietnai vēnu mazspējai un čūlu attīstībai nākotnē, zem aptaukošanās slēpjas tādas problēmas kā paaugstināts asinsspiediens, metaboliski traucējumi, slikts pašvērtējums un depresija. Nekaitīga viena naga sēnīte izplatās un rada arvien lielākus bojājumus citiem nagiem, turklāt viegli “nododama” apkārtējiem.
Matu izkrišana vai pārmērīga augšana, visticamāk, slēpj kādu endokrinoloģisku slimību. Un satraucošās tendences bērnu zobu veselībā... Slikta zobu higiēna, nepieciešamība labot piena zobus (ko Latvijā veic lielākoties narkozē), seko nepārejošas bailes no zobārsta pat pieaugušā vecumā, kas ir tikai problēmas aisberga redzamā daļa.
Kā ārstēt vēnu varikozi: sistemātisku pārskatu analīze
AVOTS: Oliveira R de Á, et al. Evidence for varicose vein treatment: an overview of systematic reviews. Sao Paulo Medical Journal = Revista Paulista De Medicina, 2018; 136(4): 324–332.
Varikozas vēnas ir daļa no hroniskas vēnu mazspējas sindroma un tiek asociētas ar tādām komplikācijām kā tūska, ādas pigmentācija, apakšējo ekstremitāšu čūlas un tromboflebīts. Lai izvērtētu klīnisko dažādību, izmanto hronisku vēnu slimību klasifikāciju CEAP, kur C0 gadījumā varikozu vēnu nav, bet C6 ir aktīva venozas etioloģijas čūla.
Satraucoši, ka rietumvalstīs apmēram ⅓ iedzīvotāju ir varikozas vēnas, dažādos epidemioloģiskos pētījumos to attīstības biežums sievietēm svārstās no 1 % līdz 73 %, vīriešiem 2—56 % robežās. Apakšējo ekstremitāšu čūlas attīstās 1—2 % pasaules iedzīvotāju, kas ir nozīmīgs klīnisks un ekonomisks drauds gan pacientam, gan veselības aprūpei.
Lielais komplikāciju risks un arī ekonomiskais faktors (venozām čūlām no veselības aprūpes budžeta ASV gadā tiek tērēti 14,9 miljardi dolāru) nozīmē augstas prasības pret izvēlēto terapiju — tai jābūt mērķtiecīgai un veiksmīgai.
Sistemātisko pētījumu pārskatā apkopotas visas šā brīža ar pierādījumiem pamatotās terapeitiskās metodes varikozu vēnu ārstēšanā.
Metodes
Analīzē tika iekļauti sistemātiski pārskati (neierobežojot valodas vai publikācijas datuma ziņā) par klīniskām un ķirurģiskām metodēm varikozu vēnu ārstēšanai no datubāzēm MEDLINE, EMBASE, LILACS un CENTRAL, iekļaujot informāciju līdz 2017. gada 3. septembrim.
Rezultāti
Meklēšanas rezultātos tika atlasīti 1245 pētījumi, kritērijiem atbilda 51 no tiem. Pētījumus iedalīja vairākās grupās pēc terapeitiskā profila.
Klīniska varikozo vēnu ārstēšana
Kompresijas terapija atzīta par lietderīgu, ja kompresija ir 10—15 mmHg. Tajā pašā laikā pētījumos norāda uz kompresijas terapijas lietotāju slikto līdzestību — to tiešām lieto tikai 37 % pacientu. Par rutozīdiem, refleksoloģiju un kāju atvēsināšanu ūdenī secināts, ka tā var būt lietderīga grūtniecēm ar varikozu vēnu izraisītu tūsku, lai gan pierādījumu līmenis šiem apgalvojumiem ir vidējs. Venotoniķi atzīmēti kā lietderīgi nogurušu kāju simptomu novēršanai.
Vienā pētījumā, kur salīdzināta kompresijas terapija un ķirurģiska iejaukšanās venozu čūlu ārstēšanā, kā pirmās līnijas izvēle norādīta kompresijas terapija.
Skleroterapija: metodes un komplikācijas
Skleroterapija ar putām ir efektīva un droša metode, lai gan pētījumu kvalitāte kopumā vērtējama kā zema. Cerebrovaskulāri notikumi pēc putu skleroterapijas ir reta, bet iespējama komplikācija — par to ziņo visbiežāk.
Ķirurģiskas iejaukšanās un citu metožu salīdzinājums
CHIVA tehnika (ambulatori konservatīva hemodinamiska vēnu mazspējas korekcija) samazina slimības rekurenci salīdzinājumā ar vēnu liģēšanu vai flebektomiju ar varicektomiju (stripping), korelējot ar mazāku blakusparādību risku. Jāņem vērā, ka šis secinājums izteikts pētījumā, kura objektivitāti var apšaubīt. Labāks estētiskais rezultāts sasniedzams ar transiluminācijas metodi, taču pēcoperācijas periodā būs vairāk hematomu un intensīvākas sāpes.
Salīdzinot ķirurģiju un skleroterapiju, pētnieki secinājuši, ka nevienu no metodēm nevar uzskatīt par pārāku. Tomēr skleroterapija izmaksu ziņā ir lētāka un gadu pēc procedūras novēroti labāki rezultāti.
Ķirurģisko metožu un endovenozās lāzerterapijas (EVLT) salīdzinājumā visi aplūkotie pētījumu apstiprina EVLT drošumu un neizceļ kādas metodes pārākumu. Komplikācijas pirmajā gadā pēc EVLT visbiežāk ir ekhimozes, sāpes, virspusējs tromboflebīts, nerva bojājums, kā arī rekanalizācijas iespējamība ne vairāk kā 5 % pacientu.
Radiofrekvences ablācijas (RFA) gadījumā ekhimozes un sāpes ir retākas blaknes, efekts ir ātrāks un pēc procedūras pacients var ātrāk atgriezties darbā. Tomēr pirmajos 12 mēnešos pēc RFA ir liels risks rekanalizācijai. Interesanti, ka aplūkotajos pētījumos pacienti devuši priekšroku ķirurģiskai procedūrai, nevis RFA.
Pēcoperācijas periods
Kompresija pēc varikozo vēnu vai teleangiektāziju operācijas var samazināt hematomu un tromboflebīta attīstību. Pretrunas saskatāmas jautājumā par kompresijas ilgumu: viens autors kompresijas terapiju rekomendē trīs nedēļas, cits — ne vairāk kā septiņas dienas.
Diskusija
Kopumā pārskatu analīzes veidotāji atzīst, ka šo pētījumu ticamības līmenis lielākoties ir zemas kvalitātes, atšķiras autoru izmantotā terminoloģija un diagnostiskie kritēriji.
Novērots, ka ķirurģiskām operācijām pētījumos iekļauti “ideālie” pacienti — bez komplicētām varikozēm, bez lieliem diametriem, izteiktiem izliekumiem un bez tromboflebīta anamnēzē. Realitātē šādu pacientu ir maz un pārsvarā nepietiek ar vienu metodi, laba iznākuma sasniegšanai nepieciešama kombinēta terapija.
Tāpat maz runā par profilakses nozīmi varikozo vēnu gadījumā — kas būtu svarīgākais aspekts, lai mazinātu izmaksas un darbnespējas laiku gan pacientam, gan valstiskā līmenī.
Dr. Dana Misiņa: “Venoza nepietiekamība ir biežākais čūlu iemesls, tomēr ikdienā vienmēr izslēdzu arī arteriālas nepietiekamības iespējamību, kā arī neiropātiju kā čūlas iemeslu. Šie iemesli visbiežāk kombinējas tieši diabēta pacientiem. Protams, ir arī retāki iemesli: sistēmiskas slimības, malignitāte, osteomielīts. Profilakses nozīme ir būtiska jebkuras slimības gadījumā, taču uzdrošinos domāt, ka Latvijā, īpaši privātajā sektorā, varikozo vēnu problēma tiek hiperbolizēta, un šeit būtu jārunā jau par “noli nocere” — nekaitēt jeb nepārārstēt pacientu. Lielāks trofisko čūlu attīstības risks ir tiem vēnu varikozes pacientiem, kas ir seniori, sievietes, īpaši ar aptaukošanās problēmu, kā arī ar kāju traumu, tromboflebītu vai dziļo vēnu trombozi anamnēzē. Šo riska stratifikāciju un vēnu varikozes stadijas noteikšanu veicu arī tādam pacientam, kas pie manis atnāk ar jau veiktu doplerogrāfiju apakšējo ekstremitāšu vēnām un rekomendāciju izmantot kādu no ķirurģiskas ārstēšanas metodēm.”
Onihomikoze: ārstēšana un profilakse
AVOTS: Lipner SR, Scher RK. Onychomycosis: Treatment and prevention of recurrence. Journal Of The American Academy Of Dermatology, 2019; 80(4): 853–867.
Onihomikoze ir sēnīšu izraisīta naga infekcija. To izraisa gan dermatofīti, gan ne–dermatofīti, kā arī rauga sēnīte. Tas noteikti nav tikai vizuāls defekts — tā ir biežākā nagu slimība, kas rada lokālas sāpes, parestēzijas, grūtības veikt ikdienas aktivitātes, traucē socializēties.
Onihomikozes ārstēšanas mērķis ir iznīdēt sēnīti un atjaunot nagu tā fizioloģiskajā izskatā. Pacientam un ārstam jābūt pacietīgiem — roku nagi aug apmēram 2—3 mm mēnesī, kāju nagi 1—2 mm mēnesī. Terapijai jābūt individualizētai: to nosaka skarto nagu daudzums, sēnītes tips, pacienta blakusslimības, citu medikamentu lietošana, izmaksas un paša pacienta vēlmes.
Pārskatā aplūkotas ASV Pārtikas un medikamentu kvalitātes novērtēšanas aģentūras (FDA) apstiprinātās metodes cīņā ar onihomikozi.
FDA apstiprināta sistēmiska terapija
Apstiprinātas divas zāļvielas: terbinafīns un itrakonazols. Par pirmo līdzekli izvēlēts terbinafīns, jo izārstēšanas panākumi ir labāki un mijiedarbības veidu skaits ar citām zālēm ir mazāks. Lietošanai ārpus indikācijām (off–label) iekļauts arī flukonazols.
Nav neviena FDA apstiprināta sistēmiska līdzekļa onihomikozes ārstēšanai bērniem, taču klīniskajā praksē bieži izmanto gan terbinafīnu, gan itrakonazolu un arī flukonazolu (Eiropā bērniem ar onihomikozi pirmās līnijas zāles ir terbinafīns un itrakonazols).
Terbinafīns
Terbinafīnam piemīt augsta spektra aktivitāte pret dermatofītiem, nedaudz zemāka pret ne–dermatofītiem un Candida spp. pārstāvjiem. Rekomendējamā deva 250 mg per os sešas nedēļas roku nagiem un 12 nedēļas kāju nagiem. Visizteiktākās blaknes var būt galvassāpes, kuņģa—zarnu trakta traucējumi, izsitumi — šo iemeslu dēļ zāles retos gadījumos jāpārtrauc lietot. Retāk vērojama aknu rādītāju pasliktināšanās un garšas izmaiņas.
Biopieejamība neatšķiras, vai tas tiek uzņemts ar pārtiku vai tukšā dūšā. Grūtniecēm tā ir B kategorijas zāļviela, tas nonāk arī mātes pienā. Tā kā trūkst datu par tā drošumu, nagu sēnīte jāārstē pēc dzemdībām un barošanas ar krūti perioda.
Ārstēšanas variants ārpus indikācijām ir ārstēt sēnīti kursa veidā, lai mazinātu izmaksas un blakusparādību izpausmes.
Itrakonazols
Itrakonazolam ir nedaudz plašāks darbības spektrs, salīdzinot ar terbinafīnu. Deva 200 mg dienā 12 nedēļas kāju nagiem, bet roku nagiem — divi ārstēšanas kursi pa 200 mg divas reizes dienā vienu nedēļu ar trīs nedēļu pārtraukumu pa vidu.
Visbiežākās blaknes ir galvassāpes, augšējo elpceļu infekcijas, sāpes vēderā, hipertrigliceridēmija un paaugstināts transamināžu līmenis. Vislabākā biopieejamība ir ēšanas laikā, pasliktinās pacientiem ar atviļņa slimību. Grūtniecēm tā ir C kategorijas zāļviela, jāizvairās lietot arī divus mēnešus pirms plānotas grūtniecības.
FDA apstiprināta topiskā terapija
8 % ciklopiroksa nagu laka tiek rekomendēta pieaugušajiem, ir arī daži pētījumi par tās izmantošanu bērniem. Jaunākās apstiprinātās terapijas iespējas ir 10 % efinakonazols un 5 % tavaborols šķīdumos ar labu efektivitāti.
Topisko terapiju visbiežāk izvēlas nolūkā izvairīties no sistēmiskām blaknēm zāļu mijiedarbības dēļ, nav jākontrolē laboratoriskie rādītāji. Labāks ārstnieciskais efekts ir agrīni atklātas onihomikozes gadījumā. Mīnuss — šie līdzekļi mēdz būt dārgi.
Lāzerterapija un ieskats nākotnē
Tā kā lāzerterapijai ir zemāki terapeitiskie rādītāji nekā sistēmiskai un lokālai terapijai, tā netiek rekomendēta kā pirmās līnijas metode onihomikozes gadījumā. Lai sasniegtu labu rezultātu, nepieciešama ilgstoša terapija, pat 19 mēnešus ilga. Arī izmaksas ir lielas — viens seanss ASV izmaksā 400—1200 ASV dolāru.
Fotodinamiskā terapija, ārstēšana ar plazmu, kā arī citas zāļvielas (posakonazols, VT–1161, ME1111) ir metodes, kas šobrīd tiek pētītas un nākotnē, iespējams, izkonkurēs kādu no šā brīža terapijas iespējām.
Par profilaksi
Onihomikozes rekurences rādītājs ir 20—25 %. Pacientiem ar daudziem riska faktoriem sēnīšinfekcijas attīstībai rekomendējama profilakse ar terbinafīnu, mazinot recidīva iespējamību. Ideālais profilakses ilgums nav zināms, bet nav izslēgta tā regulāra lietošana pēc nepieciešamības arī visu dzīvi.
Biežākie riska faktori: ģimenes anamnēzē onihomikoze vai tinea pedis, slēgtu apavu nēsāšana ilgstoši, bieža publisko sporta zāļu un baseinu apmeklēšana, cukura diabēts, nagu traumas.
Dr. Dana Misiņa: “Manuprāt, Latvijā pacienti onihomikozi joprojām uzskata par tādu kā tabu tēmu vai gluži pretēji — par niecīgu problēmu. Arvien biežāk slimo arī bērni, tiklīdz paplašinās viņu kolektīvās nodarbes (sporta nodarbības, baseina apmeklējumi, Austrumu cīņas utt.). Latvijā populārākais preparāts onihomikozes terapijai ir terbinafīns. Taču, ņemot vērā alkohola lietošanas biežumu un citus hronisku aknu slimību riskus (steatohepatītu, HCV infekciju), obligāta ir aknu enzīmu kontrole terapijas kursa laikā.”
Aptaukošanās un veselīga novecošana: kanādiešu sociālā, funkcionālā un garīgā labklājība
AVOTS: Rao DP, et al. Obesity and healthy aging: social, functional and mental well-being among older Canadians. Health Promotion And Chronic Disease Prevention In Canada: Research, Policy And Practice, 2018; 38(12): 437–444.
Pagarinoties dzīvildzei, prasības pret dzīves kvalitāti pieaug, bet — dzīvot ilgi nenozīmē dzīvot labi. Lielākajai daļai Kanādas senioru ir virssvars — ļoti labi zināms riska faktors daudzām hroniskām slimībām.
Klīniski aptaukošanās tiek definēta ar ĶMI palīdzību, taču bieži vien, lai novērtētu klīniskos riskus, jāņem vērā arī citi metriskie lielumi, piemēram, vēdera apkārtmērs. Lielāko daļu senioru varētu neuztraukt vizuālais izskats, tomēr svars jānormalizē, lai uzlabotu fizisko funkciju (novēršot muskuļu un kaulu zudumu) un ar veselību saistīto dzīves kvalitāti.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot sociālās, funkcionālās un garīgās veselības indikatorus vecāka gadagājuma Kanādas iedzīvotājiem ar aptaukošanos.
Metodes
Pētījumā tika izmantoti dati no CLSA (Canadian Longitudinal Study on Aging) par 55—85 gadus veciem cilvēkiem. Pētnieki aprakstīja šīs populācijas raksturlielumus, noteica sociālo, funkcionālo un garīgo labklājību dalībniekiem ar aptaukošanos (ĶMI virs 30 kg/m2) iepretī dalībniekiem ar zemāku ĶMI.
Rezultāti
Ienākumu līmenis vairāk nekā pusei dalībnieku ir zems (Kanādā tie ir 50 000 dolāru gadā vai mazāk), lielākoties sievietēm. Nepilnai pusei dalībnieku ir aptaukošanās; salīdzinājumā ar dalībniekiem, kas sver mazāk, viņiem ir lielāka iespējamība blakusslimību attīstībai (vīriešiem OR 2,7; 95 % TI 2,0—3,5; sievietēm OR 2,8; 95 % TI 2,2—2,5).
Socializēties ar apkārtējiem grūtības sagādā sievietēm ar aptaukošanos, bet vīriešiem ne. Izteikts fizisko aktivitāšu ierobežojums novērots gan sievietēm, gan vīriešiem. Lai gan laimes izjūta un apmierinātība ar dzīvi netika sasaistīta ar svara atšķirībām, sievietes ar aptaukošanos vairāk ziņoja par negatīvām pārdomām, vai viņas noveco veselīgi.
Secinājumi
Šis pētījums pierāda aptaukošanās riskus vecumdienās: vairāk blakusslimību, socializēšanās problēmas, ierobežotas fiziskās spējas un ikdienas aktivitātes, kā arī negatīvas domas par novecošanas procesu.
Dr. Dana Misiņa: “Kanādas pētījumā analizēja datus par 55—85 gadus veciem cilvēkiem. Tā kā vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā 2018. gadā ir 74 gadi (sievietēm 79 gadi, vīriešiem 70 gadi) — viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā —, tad daudzas ar vecumu saistītas problēmas mums vēl atkrīt... Ir arī līdzības — vislielākais aptaukošanās īpatsvars pēc 2018. gada Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma ir tieši vecumgrupā no 55 līdz 74 gadiem. Tāpēc šīs ar aptaukošanos saistītās problēmas līdz ar dzīvildzes pieaugumu kļūs arvien nopietnākas, ņemot vērā arī bērnu aptaukošanās tendences pēdējos gados. Visvairāk mani nodarbina tas, cik grūti ir maināmi ikdienas paradumi un cik sarežģīti procesi norit cilvēka domāšanā un attieksmē, līdz domas materializējas konkrētā rīcībā — fiziskā aktivitātē, uztura paradumu maiņā vai smēķēšanas atmešanā. Latvijā veiksmīgi sākta valsts programma smēķēšanas atmešanas atbalstam, kā arī veselīga uztura popularizēšanai senioriem. Tagad gaidīsim arī programmas svara samazināšanas jomā.”
Endokrinoloģiskā spektra slimības un matu veselība
AVOTS: Vinay K, Sawatkar GU, Dogra S. Hair manifestations of endocrine diseases: A brief review. Indian Journal Of Dermatology, Venereology And Leprology, 2018; 84(5): 528–538.
Mati ir nozīmīga ķermeņa struktūras daļa, kas cilvēka ikdienā ietekmē gan psihiskos, gan sociālos procesus. Viens no biežākajiem iemesliem, kuru dēļ radušās problēmas ar matiem, ir endokrīnās sistēmas disbalanss. Hipertrihoze, hirsūtisms, alopēcija — hormonu radītas izmaiņas.
Hormoni, kas ietekmē matu augšanu
Androgēni atbild par sekundārām dzimumpazīmēm: apmatojums padusēs un cirkšņu rajonā abiem dzimumiem, vīriešiem arī uz sejas un torsa. Tāpat cirkulējošie androgēni atbild par alopēcijas attīstību gan sievietēm, gan vīriešiem. Estrogēni nepieciešami, lai normāli attīstītos apmatojums cirkšņu un padušu rajonā sievietēm. Estrogēnu saistība ar matu zudumu no skalpa ir mazāk skaidra gan sievietēm, gan vīriešiem. Bet, ņemot vērā pieaugošo sastopamību sieviešu alopēcijai pēc menopauzes, tiek pieļauts, ka šeit ietekme jāmeklē no estrogēnu puses. Augšanas hormons potencē androgēnu efektu dzimumpazīmju attīstībā. Puišiem ar hipogonādismu un augšanas hormona deficītu nepieciešams gandrīz piecas reizes vairāk testosterona, lai augtu padušu un cirkšņu mati.
Insulīns un insulīnam līdzīgo augšanas faktoru sistēma atbild par matu augšanas stimulēšanu, sadarbojoties ar androgēniem. Hiperinsulinēmija var inducēt 5–alfa–reduktāzes aktivitāti un izraisīt palielinātu dihidrotestosterona producēšanu.
Prolaktīns inducē matu augšanas katagēno fāzi vīriešu okcipitālā skalpa matu folikulos, tajā pašā laikā sievietēm pagarina mata garumu frontotemporāli uz skalpa. Klīniski asociēts ar hirsūtismu, visticamāk, hiperandrogēnās ietekmes stimulācijas dēļ. Vairogdziedzera hormoni regulē mata ciklu. Hipotireoīdisms ir iemesls plāniem un trausliem matiem.
D vitamīns nepieciešams regulāra postnatāla mata folikula cikla attīstībai. Bērni, kas dzimuši ar D receptoru delēcijām, cieš no postnatālas alopēcijas, ko diemžēl nevar koriģēt ar kalcija uzņemšanu.
Hirsūtisms
Hirsūtisms ir klīniska hiperandrogenēmijas pazīme, biežs iemesls, kura dēļ sievietēm ir zems pašvērtējums, kauns atrasties sabiedrībā, psiholoģisks distress. Visbiežākais hirsūtisma iemesls ir policistisko olnīcu sindroms (PCOS).
Medikamentozās terapijas iespējas
- Perorālā kontracepcija — noderīga menstruālās asiņošanas regulācijā sievietēm ar PCOS, mazina endometrija hiperplāzijas risku. Kombinācijā ar antiandrogēniem ir efektīvāka par monoterapiju.
- No antiandrogēniem augstākā efektivitāte pierādīta flutamīdam, zemākā — finasterīdam. Perorālā kontracepcija — trešās paaudzes pārāka par otrās paaudzes.
- Metformīns labi iedarbojas uz svara mazināšanu, īpaši pusaudzēm ar PCOS.
- Glikokortikoīdi var noderēt sievietēm ar iedzimtu adrenālu hiperplāziju, lai pagarinātu remisiju pēc antiandrogēnu lietošanas.
- Sievietēm, kas izmanto fotoepilāciju, ātrākai atbildreakcijai jāpievieno eflornitīna krēms.
Hipertrihoze
Var būt gan iedzimta, gan iegūta. Pretēji hirsūtismam tikai neliela daļa iemeslu saistīti ar endokrīnās sistēmas traucējumiem. Kušinga sindroms, akromegālija un hipotireoze ir galvenie endokrīnie iemesli.
Ārstēšanas virziens atkarīgs no endokrīnās disfunkcijas cēloņa, kombinējot ar fizikālām metodēm matu noņemšanai (skūšana, depilācija, vaksācija utt.)
Alopēcija sievietēm un vīriešiem
Dzīves laikā sievietēm ir divi alopēcijas attīstīšanās riska pīķi — ap trešo un piekto dzīves desmitgadi. Gan vīriešiem, gan sievietēm alopēcija ir daudzfaktoru izcelsmes, nozīme arī ģenētiskajam faktoram.
Ārstēšanas iespējas
Daudz zāļvielu pētīts sieviešu alopēcijas ārstēšanā, taču metodēm trūkst augsta līmeņa pierādījumu.
Šobrīd izmanto minoksidilu (2 % vai 5 %), antiandrogēnus (ciproterona acetātu, spironolaktonu, flutamīdu, finasterīdu).
Kosmētisko defektu maskē ar dažādām metodēm, lai matu zudums vizuāli nebūtu redzams. Izmanto cepures, šalles, turbānus, kas defektu nomaskē.
Retāki iemesli
Alopecia areata — imunoloģiski mediēta slimība ar pēkšņu, nerētojošu, plankumainu matu zudumu ar nozīmīgu kosmētisko defektu. Iemesls var būt tādas autoimūnas slimības kā reimatoīdais artrīts, I tipa cukura diabēts, vitiligo, sistēmas sarkanā vilkēde u.c. Iedzimta papulāra atrihija — reta autosomāli recesīva slimība, mati pēc dzimšanas tiek zaudēti un nomainās uz papulāriem vai miliāriem ādas bojājumiem skalpa rajonā.
No D vitamīna atkarīgais II tipa rahīts ir autosomāli recesīva slimība, kuras iemesls ir mutācija D vitamīna receptorā, traucējot orgānu sistēmām reaģēt uz D vitamīna hormonālo formu.
Secinājumi
Izmaiņas mata struktūrā vai daudzumā var būt nopietnas endokrīnas slimības pirmā klīniskā pazīme, tāpēc pacients ar it kā tikai kosmētisku defektu rūpīgi jāizmeklē.
Dr. Dana Misiņa: “Kā ģimenes ārste lieliski sadarbojos gan ar dermatologiem, gan trihologiem: alopēcijas un citu matu problēmu diagnostikā mēs savstarpēji papildinām cits citu. Alopēcijas pacientu ārstēšanā piedalos arī kā akupunktūras ārste, samazinot autoimūnos iekaisuma procesus matu folikulos, uzlabojot lokālo skalpa asinsriti. Šobrīd starptautiski norit sistemātiska apskata analīze, lai objektīvi izvērtētu akupunktūras efektu alopecia areata terapijā.”
Bailes no zobārsta bērniem 6—12 gadu vecumā un kariesa attīstības risks
AVOTS: Alsadat FA, et al. Dental fear in primary school children and its relation to dental caries. Nigerian Journal Of Clinical Practice, 2018; 21(11): 1454–1460.
Sava zobārsta atrašana jau agrīnā vecumā var novērst kariesa un citu ar mutes dobumu saistītu slimību attīstību. Bailes no zobārsta ir iemesls, kāpēc bērns nesadarbojas, un rezultātā pamatīgi cieš zobu veselība.
Pētījumi par asociāciju starp kariesa attīstību bērniem un bailēm no zobārsta ir diezgan pretrunīgi, tomēr jāņem vērā fakts, ka slikta zobu aprūpe pārliecinoši ir iemels sliktam zobu stāvoklim agrāk vai vēlāk.
Metodes
Pēc nejaušības principa tika izvēlēti 1546 sākumskolas skolēni, kuru bailes no zobārsta noteica pēc CFSS—DS skalas (The Children’s Fear Survey Schedule—Dental Subscale), bet kariesa skartos zobus noteica pēc PVO kritērijiem.
Rezultāti
Izteiktas bailes no zobārsta bija apmēram 24 % no aptaujātajiem bērniem, ļoti smagas pakāpes bailes — 12,5 %. Meitenes no zobārsta baidās vairāk nekā zēni. Šajā pētījumā pierādījās saikne starp zobu kariesu un bailēm no zobārsta apmeklējuma (p = 0,035). Gandrīz pusei (46,77 %) apskatīto bērnu piena zobos bija kariess augstā līmenī, bet 48,2 % bērnu, kam jau bija pastāvīgie zobi, kariess netika atrasts.
Secinājumi
No zobārsta apmeklējuma baidās apmēram ceturtdaļa bērnu, bet ļoti lielas baiļu izpausmes ir astotajai daļai bērnu, kuriem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Neārstēti, kariozi pastāvīgie zobi ir tiešs iemesls bailēm no zobārsta apmeklējuma.
Dr. Dana Misiņa: “Grūti komentēt Nigērijas veselības aprūpes sistēmu, bet jāuzteic Latvijā valsts apmaksātā zobu higiēnistu aprūpe bērniem. Tas, manuprāt, varētu būt viens no galvenajiem faktoriem, kas samazina bailes doties vizītē pie zobārsta. Spriežot pēc pētījumu datiem, Latvijā gandrīz 70 % skolēnu vismaz reizi gadā apmeklē zobu higiēnistu. Protams, no papildu faktoriem noteikti jāmin stomatologa prasme komunicēt ar mazajiem pacientiem. Atceroties personīgo bērnības pieredzi, liels paldies jāsaka stomatoloģijas aparatūras industrijai, kas pēdējos 30—40 gados ir ārkārtīgi uzlabojusies.”
