Vēnu traucējumi: varikozas vēnas un vēnu trombozes

Dziļo vēnu tromboze

Vēnu tromboze ir stāvoklis, kad vēnās veidojas asins recekļi jeb trombi. Trombi var ierobežot asins plūsmu vēnās un tādā veidā izsaukt dedzināšanas sajūtu un sāpes. Visbiežāk vēnu tromboze attīstās dziļajās vēnās apakšstilbā, augšstilbā vai iegurnī, to sauc par dziļo vēnu trombozi. Venozā tromboze var veidoties jebkurā vietā vēnu sistēmā, tomēr dziļo vēnu tromboze ir visbiežāk sastopamais vēnu trombozes veids. Ja daļa tromba vai viss trombs atdalās no vēnas un ceļo pa vēnu sistēmu, to sauc par embolu. Ja embols nokļūst plaušās, tad to sauc par plaušu embolismu, kas ir ļoti nopietns stāvoklis un iemesls vairāk nekā 50 000 nāves gadījumu gada laikā Amerikas Savienotajās Valstīs. Lielākajā daļā gadījumu plaušu emboliju ir izraisījusi dziļo vēnu tromboze. Šajā rakstā apkopoti galvenie dziļo vēnu trombozes riska faktori, pazīmes, simptomi, diagnostiskais process un ārstēšana.

Riska faktori

Ir vairāki faktori, kas paaugstina risku, ka varētu attīstīties dziļo vēnu tromboze:

• iedzimta trombofīlija- iedzimta trombofīlija ir saistīta ar ģenētisku problēmu, kas daudz vieglāk izsauc trombu veidošanos. Iedzimta trombofīlija, tāda kā antitrombīna, proteīnaC vai proteīnaS deficīts, bieži sastopama cilvēkiem ar venozu trombozi, kuri jaunāki par 50gadiem. Citi faktori, tādi kā VLeidena faktors vai protrombīna gēna mutācija, paaugstina venozās trombozes risku visās vecumgrupās. Venoza tromboze ir reti sastopama cilvēkiem ar iedzimtu trombofīliju pirms pusaudžu vecuma. Ja pacientam tiek diagnosticēta dziļo vēnu tromboze, bet nav zināmi medicīniski iemesli vai iepriekšējas ķirurģiskas manipulācijas, kas būtu varējušas izsaukt dziļo vēnu trombozi, tad jādomā par iedzimtiem stāvokļiem. Īpaši tas attiecas uz pacientiem, kuriem ir vairāk nekā viena dziļo vēnu trombozes epizode vai kuru ģimenes locekļiem konstatēts šis stāvoklis vai plaušu embolija. Šādos gadījumos vienmēr tiek rekomendēts veikt testu uz iedzimtu trombofīliju;
• paaugstināts recēšanas faktors- ja ir paaugstināts viens vai vairāki asins recēšanas faktori, piemēram, VIIIfaktors, ir paaugstināts trombu veidošanās risks;
• medicīniskie stāvokļi un medikamenti- daži medicīniskie stāvokļi un medikamenti paaugstina trombu veidošanās risku:
  • grūtniecība,
  • aptaukošanās,
  • smēķēšana,
  • sirds mazspēja,
  • dziļo vēnu tromboze vai plaušu embolija anamnēzē,
  • vecums,
  • ļaundabīgas audzējs- daži ļaundabīgo audzēju veidi palielina to vielu daudzumu asinīs, kas veicina trombu veidošanos,
  • nieru problēmas, piemēram, nefrotiskais sindroms,
  • atsevišķi medikamenti (piemēram, hormonālās kontracepcijas tabletes, hormonus aizvietojošā terapija, eritropoetīns, tamoksifēns, talidomīns). Risks paaugstinās, ja cilvēks lieto kādu no šiem medikamentiem un smēķē vai ir ar lieko svaru;
• ķirurģiskas manipulācijas- ķirurģiskās procedūras (īpaši, ja tās tiek veiktas gurnu, iegurņa vai ceļgala rajonā) paaugstina trombu veidošanās risku. Atveseļošanās laikā risks vēl aizvien ir, jo persona ir mazaktīva. Mazkustība garu ceļojumu laikā arī var paaugstināt trombu veidošanās risku;
• iegūta trombofīlija- daži trombofīlijas veidi nav ģenētiski noteikti, bet var paaugstināt trombu veidošanās risku.

Simptomi

Dziļās vēnu trombozes pazīmes un simptomi var būt saistīti ar trombu vai arī ar citiem stāvokļiem. Ir nepieciešami vizuālie izmeklējumi, lai noteiktu, vai pacientam ir trombs.

• Dziļo vēnu trombozes klasiskie simptomi ir dedzināšanas sajūta, sāpes, siltuma sajūta un apsārtums.
• Virspusējā flebīta simptomi ir sāpes, jutīgums, stingrums un/vai apsārtums vēnā iekaisuma, infekcijas un/vai trombu dēļ. Tas visbiežāk ir apakšstilbā. Virspusējais flebīts no dziļo vēnu trombozes atšķiras, jo virspusējā flebīta gadījumā tiek skartas ādas vir­smai tuvējās vēnas. Simptomi parasti attīstās dažās stundās vai dienās un saglabājas dienām vai nedēļām ilgi.

Diagnostika

Ja pacienta anamnēze, simptomi un fiziskā izmeklēšana liek domāt par dziļo vēnu trombozi, jāizmanto testi, kas apstiprinātu šo diagnozi. Biežāk lietotie dziļās vēnu trombozes diagnostiskie testi:

• kompresijas ultrosonogrāfija- tiek izmantota ultraskaņa, lai veidotu kājas iekšējās vides attēlu. Lielākoties šo diagnostikas metodi izvēlas pacientiem ar aizdomām uz dziļo vēnu trombozi;
• flebogrāfija- diagnostikas laikā pacientam vēnā tiek ievadīta kontrastviela, kas ļauj novērtēt vēnu stāvokli rentgenoloģiski. Flebogrāfija parasti tiek nozīmēta gadījumos, ja ultrosonogrāfija nav iespējama, kad citi testi nepalīdz vai ir negatīvi, bet ārstam ir aizdomas par vēnu trombozi;
• magnētiskā rezonanse- magnētiskās rezonanses flebogrāfija ir tikpat precīza kā flebogrāfija ar kontrastvielu. Tā kā šī metode ir dārga, tad tiek izmantota tikai situācijās, kad nevar izmantot flebogrāfiju ar kontrastvielu, piemēram, pacientiem ar sliktu nieru funkciju, grūtniecības laikā vai uz kontrastvielu alerģisku reakciju dēļ;
• datortomogrāfija;
• D-dimēru tests- D-dimērs ir viela asinīs, kas bieži palielinās pacientiem ar venozu trombembolismu vai plaušu emboliju. Testu var izmantot, lai novērtētu dziļo vēnu trombozes attīstību. Ja D-dimēru tests ir negatīvs un pacientam ir zems dziļo vēnu trombozes vai plaušu embolijas risks, tad, ņemot vērā anamnēzi un fizisko izmeklēšanu, citi izmeklējumi nav nepieciešami.

Ārstēšana

Dziļo vēnu trombozes un plaušu embolisma ārstēšanas principi ir līdzīgi. Dziļo vēnu trombozes ārstēšanas galvenais mērķis ir plaušu embolijas profilakse, citi mērķi ir preventīvi: novērst tromba palielināšanos, jaunu trombu veidošanos un novērst plaušu embolisma vai dziļo vēnu trombozes vēlīnās komplikācijas. Vēnu trombozes primārā ārstēšana ir antikoagulantu terapija. Dažkārt iespējama arī citu veidu terapija: trombolītiskā terapija vai lielo asinsvadu filtrēšana.

Antikoagulanti

Antikoagulanti ir medikamenti, ko parasti sauc par "asins šķidrinātājiem". Patiesībā medikamenti nešķidrina asinis, tie pasargā no jaunu trombu veidošanās. Pacientus ar vēnu trombozi parasti vispirms ārstē ar injicējamiem antikoagulantiem. Ir pieejami vairāki šādi antikoagulanti:

• nefrakcionēts heparīns, bieži tiek ievadīts intravenozi;
• mazmolekulārais heparīns (enoksaparīns, dalteparīns, tinzaparīns);
• fondaparinuxum natricum.

Antikoagulantu izvēle parasti ir atkarīga no ārsta pieredzes darbā ar konkrēto medikamentu, pacienta veselības stāvokļa, kā arī no medikamenta izmaksām. Visus šos medikamentus pats pacients vai viņa ģimenes locekļi var ievadīt subkutāni, tas ļauj pacientu ārstēt mājas apstākļos. Heparīna, mazmolekulārā heparīna un fondaparinuxum natricum lietošana turpinās vismaz 5 dienas, terapiju parasti papildina ar varfarīnu. Pēc aptuveni 5 dienām antikoagulantu terapiju pārtrauc, bet varfarīna lietošanu turpina vismaz trīs mēnešus. Daudz retāk pacienti varfarīna vietā ikdienas injekcijās saņem mazmolekulāro heparīnu vai fondaparinuxum natricum visu ārstēšanas periodu. Mazmolekulārais heparīns un fondaparinuxum natricum ir daudz dārgāki par varfarīnu, tomēr, lietojot šos medikamentus, nav nepieciešama pārraudzība ar asins recēšanas testu. Pacientiem, kas terapijā saņem varfarīnu, regulāri jāmēra asins recēšanas faktors ar asins testu, t.s. starptautisko normalizēto attiecību (INR). INR mērķa līmenis pacientiem, lietojot varfarīnu, ir starp 2 un 3.

Lietošanas ilgums

• Pacientiem ar dziļo vēnu trombozi varfarīnu rekomendē lietot vismaz 3mēnešus.
• Pacientiem, kam ir riska faktori atkārtotai dziļo vēnu trombozei, piemēram, trauma, ķirurģiskas manipulācijas, vēzis vai pacients ilgstoši atrodas gultas režīmā, iesaka lietot antikoagulantus 3mēnešus vai līdz brīdim, kad riska faktori novērsti.
• Eksperti rekomendē, ka pacientiem, kam attīstījusies vēnu tromboze un nav zināmi riska faktori, tromboze ar antikoagulantiem jāārstē nenoteiktu laiku. Tomēr šis lēmums jāskaņo ar ārstējošo ārstu, jāsāk ar 3mēnešu antikoagulantu lietošanu un tad jāizvērtē nepieciešamība šos medikamentus lietot regulāri.
• Pacientiem, kam ir zināmi medicīniski trombozes riska faktori, piemēram, antifosfolipīdu sindroms, ieteicams turpināt antikoagulantu terapiju nenoteiktu laiku pēc spontānas dziļo vēnu trombozes vai plaušu embolijas.
• Lielākā daļa ekspertu iesaka turpināt antikoagulantu terapiju nenoteiktu laiku pacientiem ar divām vai vairākām vēnu trombozes epizodēm vai ar pastāvīgiem riska faktoriem (piemēram, ar mehānisku sirds vārstuli).

Pastaigas dziļo vēnu trombozes ārstēšanas laikā

Kad sākta varfarīna/heparīna terapija un simptomi (sāpes, dedzināšanas sajūta u.c.) tiek kontrolēti, jāiesaka pacientam celties un staigāt. Pētījumi rāda, ka kustību atsākšana nepaaugstina komplikāciju risku, toties uzlabo pašsajūtu.

Trombolītiskā terapija

Dažos gadījumos ārsti izvēlas intravenozu trombu šķīdināšanu - trombolītisko terapiju. Šo terapijas metodi parasti izvēlas pacientiem ar nopietnām plaušu embolijas vai dziļo vēnu trombozes komplikācijām vai pacientiem ar lieliem trombiem kāju vēnās, bet zemu nopietnas asiņošanas risku. Labāki panākumi tad, ja intervāls starp diagnozes noteikšanu un trombolītisko terapiju ir neliels.

Asinsvadu filtrēšanas

Vena cava inferior filtrs ir ierīce, kas bloķē trombu cirkulēšanu asins plūsmā. Ierīce ķirurģiski tiek ievietota vēnā. Filtru bieži rekomendē pacientiem ar venozo trombembolismu, kuri nevar lietot antikoagulantus nesen veiktas operācijas vai insulta izraisītas asiņošanas dēļ. To iesaka arī pacientiem ar atkārtotiem trombembolismiem, kas rodas par spīti antikoagulantu lietošanai, un pacientiem ar plaušu problēmām. Šo metodi var izmantot arī ķirurģiskas procedūras laikā, lai izņemtu trombu.

Profilakse

Ķirurģiskas manipulācijas

Augsta riska pacientiem, kam tiek plānotas ķirurģiskas manipulācijas (īpaši kaulu vai locītavu operācija vai ļaundabīga audzēja operācija) var dot antikoagulantus, lai pazeminātu trombu rašanās risku. Antikoagulantus var nozīmēt arī sievietēm ar augstu trombu veidošanās risku grūtniecības laikā un pēc tās.

Pacientiem ar vidēju vai zemu trombu veidošanās risku, kuriem tiek plānota operācija, var lietot intermitējošos pneimatiskās kompresijas zābakus. Šie zābaki palīdz uzlabot asins cirkulāciju un aizsargā no trombu veidošanās. Tiek rekomendētas arī kompresijas zeķes: tās nodrošina spiedienu uz apakšstilbu ar lielāko spiedienu uz potīti. Spiediens pakāpeniski samazinās virzienā uz celi. Visiem pacientiem iespējami drīz pēc operācijas tiek rekomendētas pastaigas, jo tās pazemina asins trombu veidošanās risku.

Ilgstoši ceļojumi

Ja ir paredzēta ilgstoša mazkustīga ceļošana, venozā trombembolisma risks pieaug 2-4 reizes. Lai to novērstu, ieteicams:

• piecelties un pastaigāties katru stundu vai katru otro stundu;
• ceļojuma laikā izvairīties no smēķēšanas;
• izvēlēties brīvu, ērtu apģērbu;
• periodiski izkustināt potītes un ceļa locītavas; izvairīties no kāju krustošanas, bieži mainīt sēdēšanas pozīciju;
• lietot daudz šķidruma, lai izvairītos no dehidratācijas;
• ieteicams valkāt kompresijas zeķes līdz celim;
• izvairīties no medikamentu (miegazāles, pretsāpju līdzekļi) un alkohola lietošanas.

Ieteikumi pacientiem ar dziļo vēnu trombozi

Sekundārā tromboze

Pacienti, kas tiek ārstēti no vēnu trombozes, ir ar paaugstinātu risku, ka trombi veidosies atkārtoti, tomēr šis risks ir ievērojami zemāks, ja tiek lietots heparīns vai varfarīns. Pacientiem jāpievērš uzmanība jaunām sāpēm kājās, dedzināšanas sajūtai un/vai apsārtumam. Ja tiek novēroti šie simptomi, pacientam iespējami drīz jākonsultējas ar ārstējošo ārstu. Var novērot arī citus simptomus, kas liecina par to, ka trombs ir atrāvies no vēnas sienas un ceļo uz plaušām, kur var izsaukt plaušu emboliju. Šādi simptomi var būt:

• sāpes krūškurvī ar apgrūtinātu elpošanu;
• paātrināta sirdsdarbība un/vai sajūta, ka sirds "lec laukā".

Šīs komplikācijas var būt dzīvību apdraudošas, tāpēc jārīkojas nekavējoties.

Asiņošana

Antikoagulantu lietošanai var būt nopietnas blakusparādības, tie strikti jālieto atbilstīgi ārsta norādēm. Pacientiem viegli var sākties asiņošana. Asiņošana var izpausties dažādi, piemēram, var asiņot degums vai smaganas, var būt pārmērīga menstruālā asiņošana, var novērot asiņu piejaukumu urīnā vai fēcēs u.c. Dažos gadījumos var būt arī iekšēja asiņošana, ko sākotnēji grūti pamanīt, galvenie simptomi ir reibonis, sāpes mugurā vai vēderā.

Kā pazemināt asiņošanas risku?

Daži vienkārši ieteikumi ļauj mazināt asiņošanas risku:

• jālieto mīksta zobu birste;
• jālieto vaskots diegs;
• jāskujas ar elektrisko skuvekli, nevis asmeni;
• uzmanīgi jālieto šķēres un naži;
• jāizvairās no potenciāli bīstamām aktivitātēm;
• nedrīkst lietot aspirīnu un citus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.

Lip GYH, Pineo GF, Bauer KA. Patient information: Deep vein thrombosis. UpToDate. Last update 2010, August 18.

Dr. S. Prāves komentārs

Šis raksts ir mājaslapas sadaļā, kas paredzēta tieši pacientiem, un tajā publicētie raksti regulāri tiek atjaunināti. Rosinoša šķiet doma, ka arī Latvijā vajadzētu izveidot vienotu mājaslapu, kur pacienti varētu izlasīt informāciju par viņus interesējošām slimībām. Jāpiebilst, ka Latvijā jau vairāk nekā piecus gadus strādājam pēc atkārtoti izstrādātām dziļo vēnu trombozes terapijas vadlīnijām, kur ir gan šajā informatīvajā rakstā minētās dziļo vēnu trombozes klīniskās izpausmes (kaut gan galvenais dziļo vēnu trombozes simptoms ir pēkšņa vienas kājas tūska), gan izmeklēšanas metodes un to izvēle, gan arī izmantotā terapija.

Atkārtota vēnu tromboze

Atkārtota vēnu tromboze ir pietiekami bieži sastopama problēma. Vairāk nekā 40% pacientu 10 gadu laikā tiek novērota atkārtota vēnu tromboze. Atkārtotas vēnu trombozes riska faktori: trombofīliski stāvokļi, malignitāte un pastāvoša vēnu tromboze. Pacientiem, kam bez redzama iemesla attīstās dziļo vēnu tromboze, ir vairāk nekā divas reizes lielāka iespēja atkārtotas vēnu trombozes attīstībai. Citi faktori, piemēram, vīrieša dzimums, primāra plaušu embolija, vecums un noteikti trombofīliskie stāvokļi, tādi kā V Leidena faktors un protrombīna G20210A mutācijas, vēl arvien ir strīdīgi. Lai gan antikoagulantu terapija bieži ir efektīva atkārtotas vēnu trombozes profilaksei, ideālais lietošanas ilgums ir neskaidrs. Bieži vien atkārtotas vēnu trombozes attīstās pēc antikoagulantu terapijas pārtraukšanas. Ultraskaņa ir visbiežākā metode atkārtotas dziļo vēnu trombozes diagnostikā, un to izmantoja arī šajā pētījumā.

Pētījumā tika pārbaudīta ilgtermiņa incidence, riska faktori un saistība starp saslimstību un mirstību no atkārtotas dziļo vēnu trombozes.

Metodes

Pētījums tika plānots kā prospektīvs novērojamu pētījums, kur iekļāva 487 pacientus, bet beigu analīzē tika iekļauti 153 pacienti ar akūtu primāru dziļo vēnu trombozes epizodi. Klīniskie izmeklējumi un ultraskaņas mērījumi tika organizēti sērijveidā vismaz 5 gadus. Pētījuma laikā tika fiksētas un analizētas šādas pozīcijas: dziļo vēnu trombozes lokalizācija un pakāpe, atkārtoto gadījumu skaits, plaušu embolija, nāves cēlonis, pēctrombotiskā sindroma pazīmes, simptomi un riska faktori.

Rezultāti

Recidīvu riska faktori

Vidējais pacientu novērošanas laiks bija 67 mēneši (no 56 līdz 89 mēnešiem). 48,4% pētījuma dalībnieku bija vīrieši un 51,6% - sievietes (attiecīgi 74 un 79). No visiem dalībniekiem 54,2% novēroja neprovocētu dziļo vēnu trombozi (n=83), provocēta dziļo vēnu tromboze bija 45,8% (n=70), spontāna - 7,2% (n=11).

Kopējā atkārtotas dziļo vēnu trombozes incidence bija 26,1% (n=40). Pacientiem ar proksimālo un distālo dziļo vēnu trombozi (17/48; 35%) novēroja augstāku atkārtošanās risku nekā pacientiem, kam bija tikai proksimālā (12/49; 24%, p>0,05) tromboze vai kājas liela tromboze (11/56; 20%, p>0,05).

Lielākā daļa atkārtoto gadījumu bija simptomātiski (33/44; 82,5%) un notika pēc antikoagulantu lietošanas pārtraukšanas (32/40; 80%). No 8 pacientiem, kas saņēma antikoagulantu terapiju, 6 pacientiem atkārtoti gadījumi bija ar INR 

Vecums virs 65 gadiem ir saistīts ar paaugstinātu recidīvu risku (24/67; 36% pret 16/86; 19%; p 0,05). Pacientiem ar spontānu dziļo vēnu trombozi (7/11) un vēzi (6/9) biezāk tika novēroti recidīvi.

Pēctrombotiskais sindroms un plaušu embolija

Ipsilaterāli recidīvi bija saistīti ar paaugstinātu pēctrombotiskā sindroma smagumu, mērītu pēc ādas bojājuma, salīdzinot ar tiem bez recidīva un kontralaterālā recidīva (13/28; 46% pret 16/128; 12%; p

Plaušu embolija tika novērota 24,1% no sākotnēji pētījumā iekļautajiem pacientiem, 12 no šiem gadījumiem bija fatāli.

Secinājumi

Pētījuma noslēgumā tika secināts, ka:

• 26,1% gadījumu tiek novērota atkārtota vēnu tromboze 5gadu periodā pēc pirmreizēja notikuma;
• neprovocēta dziļo vēnu tromboze un vecums virs 65gadiem ir nozīmīgi recidīva riska faktori;
• kombinācija proksimāla un distāla dziļo vēnu tromboze arī var būt riska faktors recidīvam;
• spontānām dziļo vēnu trombozēm un ļaundabīgiem audzējiem ir augsta recidīvu incidence;
• ķirurģiskas iejaukšanās un traumas ir saistītas ar zemu recidīvu risku;
• trombofīlija netika novērota kā nozīmīgs riska faktors atkārtotai dziļo vēnu trombozei;
• ipsilaterāla dziļo vēnu tromboze bija saistīta ar pēctrombotisko sindromu, un pēctrombotiskā sindroma simptomi tika novēroti 78% pacientu;
• plaušu embolijas novēroja bieži, un statistiski ticama to daļa bija ar letālu iznākumu.

Labropoulos N, Jen J, Jen H, Gasparis AP, Tassiopoulos AK. Recurrent Deep Vein Thrombosis: Long-term Incidence and Natural History. Annals of Surgery, 2010; 251(4): 749-753.

Dr. S. Prāves komentārs

Raksta tēma ir ļoti aktuāla, jo atkārtotas dziļo vēnu trombozes praksē sastopamas bieži. Domāju, ka pats svarīgākais ir atpazīt pirmo epizodi, veikt pareizu diagnostiku un terapiju, kā arī analizēt dziļo vēnu trombozes etioloģiju. Lasot raksta pilno versiju, kļūst skaidrs, ka trombofīlijas nozīmīgums rekurentas dziļo vēnu trombozes izcelsmē vēl joprojām ir diskutabls.

Pacientiem, kas ir paaugstināta riska grupā, noteikti jāpievērš pastiprināta uzmanība profilaksei situācijās, kas var provocēt dziļo vēnu trombozi. Ņemot vērā augsto pēctrombotiskā sindroma līmeni pēc rekurentām dziļo vēnu trombozēm, vispārējās prakses ārstiem īpaša uzmanība jāvelta pamatterapijas metodei - medicīniski pareizai kompresijas terapijai.

Dzīvesveida faktori un varikozas vēnas

Pētījuma mērķis bija novērtēt, vai dzīvesveida faktori, tādi kā smēķēšana, alkohola lietošana un ēšanas paradumi, ir saistīti ar varikozām vēnām. Pētījumā iekļāva 4903 vidēja vecuma pacientus, tika noskaidrota varikozu vēnu prevalence un 5 gadu incidence. Tika analizēti arī dalībnieku dzīvesveida faktori. Saistību noskaidrošanai tika izmantota daudzfaktoru analīze.

Pētījuma laikā secināja, ka varikozu vēnu incidence statistiski ticami augstāka ir tiem indivīdiem, kas regulāri lieto alkoholu. Varbūtība saslimt ar varikozām vēnām, regulāri lietojot alkoholu, ir 1,5 reizes lielāka nekā tad, ja alkoholu nelieto regulāri (OR=1,5, 95% TI [1,05-2,3], p

Pētījuma noslēgumā tika secināts, ka alkohols paaugstina varikozu vēnu risku sievietēm un smēķēšana paaugstina risku abiem dzimumiem. Šie atklājumi tika novēroti attiecībā uz jaunajiem gadījumiem, bet ne uz prevalentajiem gadījumiem.

Ahti TM, Mäkivaara LA, Luukkaala T, Hakama M, Laurikka JO. Lifestyle factors and varicose veins: does cross-sectional design result in underestimate of the risk? Phlebology, 2010; 25: 201-206.

Jaunu orālo antikoagulantu iespējamā nozīme trombembolisma profilaksē un ārstēšanā

Trombemboliski traucējumi ir vieni no galvenajiem saslimstības un mirstības cēloņiem, un antikoagulanti vēl arvien ir galvenais stūrakmens šo traucējumu profilaksē un ārstēšanā. Lai gan tie ir efektīvi un labi panesami, tomēr tiem ir daži trūkumi. Heparīns, mazmolekulārais heparīns un fondaparinuxum natricum jāievada parenterāli, kas ir apgrūtinoši ilgstošai lietošanai vai lietošanai mājās.

Orāli lietojamajam K vitamīna antagonistam (piemēram, varfarīnam) ir lēns darbības sākums, tas nosaka nepieciešamību sākt terapiju ar antikoagulantiem, ja ir nepieciešama ātra antikoagulācija (piemēram, pacients ar akūtu dziļo vēnu trombozi). Tā kā K vitamīna antagonists kā rezultātu multiplai medikamentu-medikamentu un pārtikas-medikamentu mijiedarbībai un ģenētiskajam polimorfismam producē dažādas antikoagulantu atbildes, ir nepieciešama bieža koagulācijas pārraudzība un devas pielāgošana, kas ir apgrūtinoši gan ārstējošajam ārstam, gan pacientam.

Meklējot jaunus līdzekļus, atklāti un šobrīd pētījumu pēdējā fāzē ir tiešais X a faktora inhibitors (piemēram, rivaroksabāns, apiksabāns un edoksabāns) un tiešais trombīna inhibitors (piemēram, dabigatrāna eteksilāts), ko tuvākā nākotnē varētu izmantot trombembolisku traucējumu profilaksē un ārstēšanā. Šie jaunie līdzekļi uzrāda "ideālā antikoagulanta" potenciālu, proti, tiem ir ātrs darbības sākums, tos var dot fiksētās devās, kas samazina nepieciešamību pēc ikdienas pārraudzības, šie medikamenti ļaus vienkāršot ārstēšanas paradigmas un uzlabos klīnisko iznākumu.

Mavrakanas T, Bounameaux H. The potential role of new oral anticoagulants in the prevention and treatment of thromboembolism. Pharmacol Ther, 2010 Dec 24.