Lai gan pirmajos sešos dzīves mēnešos vairāk nekā 50% bērnu ir funkcionāli gremošanas sistēmas traucējumi — atgrūšana, vēdera uzpūšanās, caureja, aizcietējumi vai vēdergraizes, tikai ap 20% bērnu piedzīvo skaļas, nevaldāmas brēkšanas lēkmes, kas atbilst vēdera koliku vai vēdergraižu kritērijiem. [5] Parasti vēdergraizes raksturīgas pilnīgi veseliem un normāli attīstītiem bērniem trešajā ceturtajā dzīves nedēļā un ilgst aptuveni trīs mēnešus. Tomēr nenomierināmas un skaļas bērna raudas, kas ilgst stundām, rada nopietnu stresu gan bērnam, gan vecākiem. Lai arī no medicīniskā viedokļa vēdera kolikas neveicina dzīvībai bīstama stāvokļa rašanos, par tām ir svarīgi runāt, jo ilgstošas kolikas var atstāt sekas. Visbiežākās sekas ir uzvedības traucējumi, kas rodas nepareizu bērna un vecāku uzvedības stereotipu dēļ: bērns pierod, ka ar kliegšanu panākama piekāpšanās un mīļums no vecāku puses. Bērni, kas cieš no vēdergraizēm, biežāk tiek pārbaroti un cieš no liekā svara. Turklāt mammas, kas audzina bērnus, kuriem ir vēdergraizes, daudz biežāk slimo ar depresiju. Sliktākais scenārijs, kas var rasties vēdergraižu dēļ, ir vardarbība pret bērnu. Noskaidrots, ka skaļas bērna raudāšanas ietekmē vispirms aktivizējas subkortikālās smadzeņu zonas, kas atbild par izdzīvošanas refleksiem ("fight-or-flight" reakcijas). Eksperimentāli pierādīts, ka pēc bērna kliedziena sadzirdēšanas šīs zonas aktivizējas 100 mikrosekundēs, kas ir pat ātrāk par skaņas ātrumu. Ilgstošs šo zonu kairinājums ir ļoti nepatīkams, un vecākus bērna kliedziens var tiešām izvest no pacietības. No bioloģiskā viedokļa bērna kliedzienu izraisīts satraukuma stāvoklis palielinās līdz kritiskai robežai un cilvēks instinktīvi metas pie bērna, vēlēdamies viņam palīdzēt. Ilgstošs kairinājums izraisa agresiju. Izmisušās vēdergraižu mocīto bērnu mātes bieži atzīstas, ka "rodas vēlme triekt bērnu sienā" vai "sakratīt, lai viņš apklustu". Ir gadījumi, kad vecāki ar zemāku intelekta līmeni, psihiskiem traucējumiem, alkohola vai narkotiku ietekmē to arī izdara. Tāpēc aizvien mēģina noskaidrot šo "nekaitīgo" traucējumu iemeslus un piedāvāt ārstēšanas metodes, kas pieņemamas mūsdienu medicīnā.
Etioloģija un patoģenēze
Ņemot vērā šā stāvokļa biežumu un izplatību, tā iemesli tiek skaidroti ļoti dažādi, izmantotas neskaitāmas ārstēšanas metodes pēc katras tautas tradīcijām, attīstības un sociālā līmeņa. Visbiežāk vēdergraižu cēloņi tiek skaidroti kultūras kontekstā. Piemēram, budisma valstīs uzskata — pēc piedzimšanas bērnam jāraud 100 dienu garumā, apraudot savus iepriekšējās dzīves grēkus. Toties mūsu kultūrā visbiežāk minētie slimību cēloņi ir pārtika vai aukstums, tāpēc bērna raudas tiek skaidrotas ar to, ka māte ko sliktu ieēdusi. Mormoņi uzskata, ka bērns noskatīts ar ļaunu aci. Šādi skaidrojumi veidojušies pēc empīriskām liecībām un "līdzībām", tāpēc šie apgalvojumi visbiežāk ir tikpat patiesi kā fakts, ka Saule griežas ap Zemi.
Psiholoģiski biheiviorālā pieeja
Zinātnieku aprindās ir divi galvenie vēdergraižu rašanās skaidrojumi. Pirmais saistīts ar psiholoģiski biheiviorālo pieeju. Zinātnieki apgalvo, ka tā ir psiholoģiskas dabas problēma, kas rodas bērna mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, proti, ar cilvēku, kas bērnu pieskata, visbiežāk — ar māti. No vienas puses, šī mijiedarbība atkarīga no bērna temperamenta un iedzimtām nervu sistēmas īpatnībām. Daži bērni piedzimst ar jutīgāku nervu sistēmu nekā citi, viegli uzbudināmi, prasa vairāk uzmanības un agresīvāk izpauž jūtas. Turklāt bērna dzīves pirmajos mēnešos vecāki nespēj izprast bērna patiesās vajadzības un adekvāti reaģēt, lai tās apmierinātu. Šā viedokļa piekritēji apgalvo, ka nepietiek datu, kas pieradītu, ka raudāšanas iemesli saistīti ar zarnu darbību. Viņi uzskata, ka vēdera uzpūšanās un pēc tam vēdergraizes rodas raudāšanas dēļ — bērns saelpojas gaisu, tad uzpūšas vēders un sākas vēdergraizes, nevis otrādi. Saskaņā ar šo teoriju vēdergraizes pāriet brīdī, kad vecāki iemācās harmoniski komunicēt ar bērnu. [1] Šo viedokli pastiprina fakts, ka vēdera kolikas visbiežāk raksturīgas jaundzimušajiem un bērniem, kuru ģimenē ir psihosociālas problēmas, kā arī bērniem, kuru vecākiem ir emocionāli un psihiski traucējumi. Eiropas valstīs daudzcentru pētījumā piedalījās 1015 mātes un tika pierādīts, ka gan kolikas, gan nevaldāmas bērna raudas tieši korelē ar mātes depresijas smaguma pakāpi pēc Edinburgas pēcdzemdību depresijas skalas. [8] Tomēr korelācija neparāda, kurš faktors ir pirmais: bērns raud tāpēc, ka depresīvā māte nespēj viņu pieskatīt, vai māte no depresijas cieš tāpēc, ka bērns raud. Turklāt dati liecina, ka bērni ar emocionāliem un uzvedības traucējumiem agrā bērnībā biežāk cietuši no vēdergraizēm un miega traucējumiem nekā pārējie. [2]
Vēdergraižu iemesli ir organiskas dabas
Citi zinātnieki uzskata, ka vēdergraižu izcelsme ir organiska: gremošanas trakta un zarnu darbības traucējumi. Šo viedokli pamato fakts, ka jaundzimušā gremošanas sistēma ir nenobriedusi un tai nepieciešams laiks, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem un funkcijām. Tas parasti notiek pirmajos 3—4 dzīves mēnešos. Turklāt vēdergraižu mocītie bērni demonstrē klīniskus simptomus, kas parasti saistīti ar sāpēm: dūrēs sažņaugtas plaukstas, izriezta mugura, skaļi kliedzieni, ciets, sasprindzis vēders, kājas pievilktas pie vēdera, sāpju grimases, bērns neapklust pat tad, ja viņu nēsā uz rokām, glauda vai baro. Dažkārt novērojami gremošanas trakta kairinājumi: atgrūšana, vemšana, šķidra un putojoša vēdera izeja, meteorisms utt., kas liecina par organiskas izcelsmes traucējumiem. Dati liecina, ka bērniem, kas pirmajos dzīves gados cietuši no spēcīgām vēdergraizēm, vēlāk kairinātās zarnas sindroms attīstās biežāk nekā bērniem, kam vēdergraizes nav bijušas vai tās bijušas īslaicīgas. [3]
Bioloģiskie iemesli
Konkrēta plaši atzīta šīs problēmas izcelsmes skaidrojuma nav. Visbiežāk vēdergraizes izraisa vairāki etioloģiskie faktori. Zinātnisko pētījumu rezultāti pēdējos gados liecina, ka pirmajos mēnešos vēdergraižu iemesli tomēr ir bioloģiski pamatojami zarnu darbības traucējumi. Tiek uzskatīts, ka vēdera kolikas attīstās šādu bioloģisku iemeslu pēc:
- pastiprināts zarnu jutīgums;
- pārtikas alerģijas;
- zarnu kinētiskie traucējumi;
- viscerālā hiperalgēzija;
- zarnu mikrofloras izmaiņas. [4]
Turklāt parādās arvien vairāk datu, kas liecina par vēdergraizēm, kas attīstījušās iekaisuma dēļ. Piemēram, palielināts kalprotektīna (kas ir bioloģisks neitrofilu infiltrācijas marķieris) daudzums, kāds parasti novērojams iekaisīgu zarnu slimību pacientiem. Tas novērojams arī to bērnu fēcēs, kas cieš no vēdera kolikām. [7] Tātad var secināt, ka vēdera kolikas saistītas ar zarnu trakta gļotādas iekaisuma procesiem. To apliecina arī klīniski novērojamas fekāliju krāsas un konsistences izmaiņas, t. i., putojošas, šķidras fekālijas, to smakas izmaiņas, gļotu palielinājums fekālijās, ļoti augsts fekāliju pH līmenis, kas izraisa perianālu dermatītu utt. Pārtikas alerģijas teorija, kas pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē ekspluatēta bieži, apstiprinās tikai nedaudzos vēdergraižu gadījumos. Tikai nelielai daļai (aptuveni 5%) bērnu, kas cieš no spēcīgām vēdergraizēm, ir alerģija no govs piena olbaltumvielām, un šo bērnu ārstēšana vispirms sākas ar diētu — piena olbaltumvielu izslēgšanu no uztura, tās nomainot ar pilnīgi vai daļēji hidrolizētām olbaltumvielām. [23] Dažiem bērniem ir iedzimta ģenētiska nosliece uz viscerālo pastiprināto jutību un hiperalgēziju pirmajos dzīves mēnešos. Lai apstiprinātu vai noraidītu hipotēzi par mātes smēķēšanas vai hormonu (grelīna un motilīna, kas ietekmē zarnu kinētiku) radītajiem traucējumiem, [21; 22] jāveic vairāki pētījumi. Tomēr pēdējā desmitgadē apkopots pietiekams daudzums informācijas, kas pierāda, ka zarnu mikrofloras izmaiņas ietekmē vēdera koliku rašanos bērniem. Cilvēks kā bioloģiska būtne ir daudz jaunāks nekā prokarioti, kas trīs miljardos gadu attīstījuši spēju kolonizēties jebkurā vidē. Evolūcijas gaitā prokarioti vienmēr bijuši atkarīgi no tuvīnām prokariotu sugām. Turklāt prokarioti vienmēr ekspluatējuši eikariotus kā savas darbības vidi. Lielākās mikrobu populācijas sastopamas zīdītāju zarnu traktā — no 10e10 līdz 10e12 mikroorganismu mililitrā. No evolucionārā un bioloģiskā viedokļa prokarioti un to saimnieki ir partneri, kas atkarīgi viens no otra. Tāpēc izveidojušies sarežģīti simbiotiski mehānismi, kas savstarpēji mijiedarbojas. Tādējādi gan augošs, gan pieaudzis indivīds ir atkarīgs no iekšējās un ārējās bioloģiskās vides. Jaundzimušais piedzimst sterils, taču dažās stundās pēc dzimšanas bērna āda un gļotādas — arī zarnu trakts — pārklājas ar baktērijām. Zarnu trakts ir dabiska milzīgas, dinamiskas un dažādas zarnu floras vairošanās un darbības vieta. Viena saimnieka zarnu traktā spēj sadzīvot simtiem mikroorganismu sugu, kas veic dažādas funkcijas zarnu segmentos. Mijiedarbība ar makroorganismu var svārstīties no simbiotiskas līdz parazītiskai, to nosaka saimnieka ģenētiskās īpatnības un apkārtējās vides faktori. Šie mikroorganismi ne tikai paši dzīvo un vairojas makroorganismā, bet veic arī daudzas makroorganismam noderīgas un dzīvībai nozīmīgas funkcijas, kas ir svarīgas metabolisma norisei, zarnu epitēlija trofikai, kā arī ietekmē imunitātes struktūru. Metaboliskā funkcija ir viena no zarnu mikrofloras pamatfunkcijām. Baktērijas fermentē nepārstrādāto barību, kā arī endogēnās gļotas, ražo īso ķēžu taukskābes, kas sniedz enerģiju resnās zarnas epitēlijšūnām un eritrocītiem, sintezē K un B vitamīnu, atvieglo Ca, Mg, Fe jonu absorbciju. Baktērijas kontrolē epitēlija šūnu proliferāciju un diferenciāciju. Svarīgi atzīmēt, ka zarnu trakta limfoidālie folikuli ir pamatvieta, kur notiek imūnsistēmas indukcijas un regulācijas procesi. Baktērijas nozīmīgi ietekmē imūnsistēmas attīstību un ir nozīmīgas tās homeostāzes uzturēšanā. [13]
Zarnu trakta baktēriju ietekmi uz makroorganisma fizioloģiju un patoloģiju plaši pēta. Pēc zarnu trakta floras nobriešanas perioda, kas ilgst pirmos 3—6 dzīves mēnešus, zarnu flora ir salīdzinoši ļoti stabila visas dzīves laikā un funkcionē kā vienota ekosistēma. Zināms, ka gļotādas imūnsistēma regulē un uztur saimniekam noderīgu mikrobu vairošanos. [25] Zarnu flora ir nozīmīga gan zarnu trakta motorikai, gan gāzu veidošanās procesam. Tā kā vēdergraizes tradicionāli tiek saistītas ar zarnu trakta motorikas traucējumiem un pārlieku gāzu veidošanos, pēdējā desmitgadē veikti daudzi zinātniski pētījumi par mikrofloras ietekmi uz vēdergraizēm bērniem.
F. Savino un V. Cordisco ar līdzautoriem pirmie veica pētījumu par to bērnu zarnu mikrofloru, kas cieš no vēdergraizēm. Viņi vērtēja zarnu trakta kolonizācijas koliformu floru un salīdzināja to ar kontrolgrupu — bērnu, kas necieš no vēdergraizēm, zarnu mikrofloru. Izpētot mikrofloru bērniem ar vēdergraizēm un bērniem, kas no tām necieš, tika noskaidrots, ka bērniem, kam diagnosticētas vēdera kolikas, konstatē vismaz divas reizes mazāk Lactobacillus baktēriju [14], turklāt atšķiras atklāto Lactobacillus baktēriju sugas. Samazinoties Lactobacillus baktēriju daudzumam, palielinās un sāk dominēt koliformo baktēriju flora. Koliformas baktērijas, īpaši Escherichia coli sugas baktērijas, atbild par aktīvu zarnu trakta gāzu veidošanos. [6] Fermentācijas procesi, ko resnajā zarnā veic E. coli baktērijas, veicina izteiktu gāzu veidošanos, vēdera uzpūšanos un kolorektālā iestiepuma simptomus. Pēc L. reuteri lietošanas E. coli daudzums resnajā zarnā nozīmīgi samazinājās. [14] Svarīgi, ka, samazinoties koliformo baktēriju florai, samazinās arī proteolītisko baktēriju skaits, kuras fermentē aminoskābes (piem., fusobaktērijas, propiona baktērijas, klostrīdijas). Šo baktēriju fermentēšanas procesa produkti ir ļoti toksiskas vielas: indols, amonjaks, skatols. Pētījumu rezultāti pierāda, ka, lietojot L. reuteri, nozīmīgi samazinās amonjaka daudzums fekālijās, jo zarnu floras izmaiņu dēļ mainās zarnu trakta fermentācijas procesi un NH3 ātri tiek pārvērsts NH4+. [19]
Ārstēšana
Pat ja vēdergraizes nav uzskatāmas par slimību, tas jebkurā gadījumā ir sāpīgs, ilgstošs un diskomfortu izraisošs stāvoklis. Jau vairākus gadsimtus veikti mēģinājumi tās izārstēt ar dažādu empīrisku metožu palīdzību. Vairākkārt mēģināts noskaidrot vēdergraižu iemeslus, tāpēc arī ir ļoti daudz tautas metožu. Visbiežāk rekomendēti dažādi izturēšanās veidi, kā arī manipulācijas ar bērnu. Padomi ir dažādi — no vēdera masāžas, gāzes caurulītēm, šūpošanas, vibrācijām līdz putekļsūcēja ieslēgšanai. Iesaka pat pavizināt bērnu automobilī. Attīstītajās rietumvalstīs savulaik pat ieteica aizvērt bērnistabas durvis un atstāt bērnu "izraudāties", vislabāk, ja bērnistaba ir citā stāvā. Nevar noliegt, ka šīs metodes kādā brīdī kādam varētu palīdzēt. Līdztekus manipulatīvām metodēm bieži tiek lietoti dažādi dabiskie preparāti, piemēram, hipertonisks glikozes šķīdums, dažādi augu preparāti, tējas vai mikstūras. Tradicionāli to receptes tiek nodotas un izmēģinātas no paaudzes paaudzē, un, visticamāk, dažiem bērniem tas iet labumā, dažiem kļūst labāk tikai nedaudz, bet dažkārt šie preparāti sniedz placebo efektu. Tomēr, izmantojot šīs metodes, vēdergraižu mocīto bērnu proporcija nemainās. Pēdējos gados vecāki bieži dod priekšroku dažādiem homeopātiskiem preparātiem, jo uzskata, ka aktīvā viela ļoti atšķaidītā veidā nevar negatīvi ietekmēt bērna veselību. Tomēr, lai apgalvotu, ka šie preparāti var radīt pozitīvu efektu, nav pietiekami daudz pierādījumu. Bieži mātēm tiek piekodināts neēst konkrētus produktus. Ja pēc atteikšanās no kāda produkta bērns joprojām cieš no vēdergraizēm, māte atsakās no kāda cita produkta, tad vēl no kāda cita, līdz beidzot māte ēd tikai ūdenī vārītus putraimus. Šāda "badošanās diēta" neapšaubāmi negatīvi ietekmē gan bērna, gan mātes veselību. Zinātniskajā literatūrā nav datu, ka mātes uzturs varētu ietekmēt vēdergraižu rašanos bērnam. (To drīzāk varētu raksturot kā folkloru, ko dažkārt izmanto arī medicīnas personāls.) Visas šīs metodes noteikti rada šķitumu, ka lietas labā kaut kas tiek darīts, un, visticamāk, gaidot vēlamo efektu, beidzas arī vēdergraižu periods. Līdz pat šai dienai nav ticamu pierādījumu, vai kāda no metodēm būtu efektīvāka par placebo. No nefarmakoloģiskajām metodēm visefektīvākā ir profesionāla psiholoģiskā palīdzība mātēm, tomēr šis pakalpojums nav no lētajiem, tāpēc nav īstenojams plašam iedzīvotāju lokam.
Pie ārsta parasti dodas situācijās, kad empīriskās metodes jau izmēģinātas un vēlamā efekta nav. Vecāki cer uz brīnumainu padomu vai brīnumzālēm. Bērns, kas cieš no vēdergraizēm, ir nopietns uzdevums jebkuram ģimenes ārstam. Pirms ārstēšanas svarīgi noskaidrot, vai problēma slēpjas vēdergraizēs. Tas nozīmē, ka, izmantojot izslēgšanas principu, jāizskata visi iespējamie patoloģisko stāvokļu varianti. Pēc iemesla noskaidrošanas sāk ārstēšanu. Gremošanas trakta problēmas, kas rodas konkrēta iemesla pēc, piemēram, alerģijas pret piena olbaltumvielām, un ar tām saistītās sāpes vēderā, un bērna raudas pēc definīcijas nav uzskatāmas par vēdera kolikām. Tikai 5% vēdergraižu gadījumu izdodas noteikt medicīnisku iemeslu. Pēc noskaidrošanas, ka bērns, kas cieš no vēdergraizēm, ir vesels un labi attīstās, svarīgākais, ko ārsts šādā situācijā var darīt, ir nomierināt vecākus un paskaidrot, ka tas ir pārejošs stāvoklis, tādējādi samazinot vecāku stresu un pasargājot bērnu no liekām pārbaudēm un iejaukšanās. Ja traucējumi ir neļaundabīgas izcelsmes, ieteicami tikai nekaitīgi līdzekļi, kas neizraisa blaknes.
Lactobacillus sugas baktērijas
Tā kā atšķirīga mikroflora nosaka atšķirīgus fermentācijas procesus, kas veicina vēdera uzpūšanos, tika izvirzīta hipotēze, ka dažas Lactobacillus sugas baktērijas var samazināt kolorektālo distensiju un tās radīto diskomfortu. Pēc būtības vēdera uzpūšanās bērniem uzskatāma par dabisku kolorektālo distensiju. Lai pierādītu šo hipotēzi, notika nejaušā atlase un klīniskā pētījumā bērniem, kas tiek baroti ar mātes pienu un cieš no vēdergraizēm, 28 dienas tika ordinēti L. reuteri 10e8kfv/5 pilieni reizi dienā. Kontrolgrupas bērniem tika dots simetikons. Šo bērnu raudāšanas ilgums (min./dienā), ko fiksēja vecāki, tika salīdzināts ar kontrolgrupas bērnu raudāšanas ilgumu. Noskaidrojās, ka jau pēc divām nedēļām L. reuteri grupā raudāšanas laiks bija par 65% īsāks nekā simetikona grupā, un šis laiks statistiski saīsinājās visa pētījuma gaitā. [15] Arī neiznēsāto bērnu, kas saņēma šos probiotiķus, raudāšanas ilgums pēc 30 dienu L. reuteri lietošanas kursa ievērojami samazinājās, salīdzinot ar placebo grupu. Divkārt maskētā pētījumā [20] piedalījās 46 bērni, kas cieš no vēdera kolikām un saņem mātes pienu: 21 dienu 25 bērni saņēma probiotiķi L. reuteri DSM 17938 (108 ksv/p), bet 21 bērns — placebo. Pēc ārstēšanas kursa L. reuteri DSM 17938 grupā raudāšanas ilgums samazinājās līdz 35 min., savukārt placebo grupā šis laiks bija 90 min./p (p<0,022). Salīdzinot ar placebo grupu, L. reuteri grupā bija daudz vairāk bērnu, kuru raudāšanas laiks samazinājās par 50% septītajā (20 pret 8; p<0,006), četrpadsmitajā (24 pret 13; p<0,007) un 21. ārstēšanās dienā (24 pret 15; p<0,036). Turklāt bērniem, kas saņem mākslīgo pārtiku un kam piena maisījumam pievienots L. reuteri, samazinājās atgrūšana, defekācija kļuva biežāka, paātrinājās kuņģa iztukšošanās. Pēc ārstēšanas tikai L. reuteri grupas dalībniekiem bija ievērojami palielinājies laktobaktēriju daudzums fekālijās (p<0,002) un samazinājies Escherichia coli un amonjaka daudzums (p<0,001). Slimniekiem, kas sirgst ar vēdera kolikām, konstatēts palielināts E. coli daudzums. [15] Nav konstatētas nekādas blaknes, piemēram, vēdera izejas, atvemšanas, svara izmaiņas. Secinājums: L. reuteri DSM 17938 (108 ksv/p) var izmantot bērniem koliku ārstēšanai.
Tādējādi tika apstiprināti iepriekšējo pētījumu rezultāti, kas pierāda, ka bērniem, kas saņem mātes pienu, pēc nedēļu ilgas Lactobacillus reuteri ATCC 55730 (ļoti līdzīga DSM 17938) lietošanas koliku simptomi samazinājušies lielākā mērā nekā pēc simetikona lietošanas. [15] Šos datus apstiprina arī jaunākais pētījums, kur piedalījušies 80 ar vēdera kolikām sirgstoši bērni, kas saņem dabisko barību (vismaz 50% no pārtikas ir mātes piens), vecumā līdz 5 mēnešiem. Bērni tika sadalīti divās grupās: katrā pa 40. Pirmās grupas bērni saņēma L. reuteri DSM 17938 10 × 8 ksv/p, otrās grupas bērni — placebo. Ārstēšanas kurss ilga 21 dienu, tad tika noskaidrots, ka raudāšanas ilgums nozīmīgi samazinājies probiotiķu grupā gan pēc 7, gan 14, 21 un 28 ārstēšanas dienām (p=0,001). Visā pētījuma laikā vidējais raudāšanas ilgums probiotiķu grupā bija mazāks nekā placebo grupā. [28] L. reuteri DSM 17938 efektivitāti vēdera koliku ārstēšanā bērniem pierāda arī zinātnisko pētījumu sistemātiskā analīze. [27] Jaunā perspektīva, nejaušināta iedalījuma, divkārt maskēta, ar placebo kontrolēta daudzcentru pētījuma ietvaros tika noskaidrota L. reuteri (DSM 17938) ietekme uz koliku profilaksi. Pētījumā piedalījās 468 bērni, kas pētījuma grupā iekļauti trešajā dzīves dienā. 238 bērniem tika dots L. reuteri (DSM 17938; 108 ksv/p) 39 dienu garumā, bet 239 bērni saņēma placebo. Pēc ārstēšanas L. reuteri DSM 17938 grupas bērnu raudāšanas laiks samazinājās par 53%, salīdzinot ar placebo grupas bērniem (38 pret 71 min.; p<0,01), palielinājās vēdera izejas biežums. Secināts, ka L. reuteri DSM 17938 (108 ksv/p) var izrakstīt bērniem koliku profilaksei. [26]
Vienīgais ārstēšanas un profilakses veids, kura efektivitāte pierādīta nejaušināta iedalījuma, divkārt maskētos, ar placebo kontrolētos pētījumos, ir probiotiķu sugas baktērijas Lactobacillus reuteri DSM 17938. [15; 19; 20]
L. reuteri pierādītie un hipotētiskie darbības mehānismi
Šobrīd ir pietiekami daudz eksperimentālo un klīnisko pierādījumu tam, ka starp mikroorganismu un makroorganismu ir pozitīva simbioze, tomēr to mijiedarbības mehānisms nav līdz galam izprasts, lai gan ir vairāki zinātniskie pētījumi, kas veikti ar mērķi noskaidrot probiotiķu iedarbību veselā un slimā organismā.
Imūnsistēmu ietekmējoša iedarbība
Pēdējā laikā interesantākā zinātniskajā literatūrā apskatītā tēma ir probiotiķu spējas modelēt saimnieka imūnsistēmu. Probiotiskie mikroorganismi konkurē ar patogēniem par piestiprināšanās vietu zarnu traktā. Turklāt tie izdala vielas, kas palīdz zarnu traktam aizsargāties no patogēniem. Vēl specifiskāki faktori (piem., Bacteroides fragilis producētais Polysaccharide A) ir ļoti svarīgi imūnsistēmas nobriešanai. [24] Empīriskie dati par probiotiķu imūnregulējošo efektu bija apkopoti, pētot eksperimentālos kolīta modeļus. Vēlāk imūnmodulējošais L. reuteri efekts tika pierādīts eksperimentos ar cilvēkiem. Uz laiku kolonizējot veselo cilvēku tievo zarnu, L. reuteri rada CD4+ limfocītu palielināšanos tajā. [24] Mikrobu producētās signālmolekulas piedalās T limfocītu diferenciācijā un inducē T(reg) frakcijas proliferāciju, kas aptur imūnās reakcijas, producējot pretiekaisuma citokīnus. Uzskata, ka laktobaktērijas iedarbojas uz imūnsistēmu caur makrofāgiem un dendrītiskajām šūnām. Christensenas un citi pētnieki izpētēs pierādījuši, ka L. reuteri bloķē pretiekaisuma citokīnu IL—12, IL—6, TNF α indukciju dendrītiskajās šūnās. Iedarbojoties caur signālolbaltumvielām (DS—SIGN) dendrītiskās šūnas membrānā, L. reuteri inducē tās diferenciāciju par Treg limfocītiem, kas producē IL—10 un TGF β. Šie citokīni rada pretiekaisuma efektu zarnu traktā un klīniski mazina kolīta izpausmes. [17; 24] Līdzīgs L. reuteri efekts novērots makrofāgiem, lipopolisaharīdu aktivizētiem monocītiem, bērniem, kas slimo ar Krona slimību. Tas ir iekaisuma citokīnu (TNF α) samazinājums un pretiekaisuma citokīnu (TGF β, IL—10) producēšanas palielināšanās.
Antinociceptīvā L. reuteri iedarbība
Eksperimentālajā medicīnā zināms, ka hroniska viscerālo orgānu iekaisuma dēļ pastiprinās muguras nervu ganglija neironu jutīgums. Jebkuras izcelsmes atkārtots sāpīgs kairinājums zarnu traktā stimulē gan nocicepciju, gan motoriskos refleksus. Neirosensibilizācija — sarežģīti šūnu un molekulu procesi, kas norisinās neironu presinaptiskajos un posinaptiskajos segmentos un membrānās. Eksperimentālos modeļos ar dzīvniekiem sāpīga viscerālā kairinājuma modelis ir intermitējošs kolorektālais iestiepums. Kolorektālais iestiepums pat bez iekaisuma rada virkni autonomu reakciju, kas analoģiskas reakcijām, kādas novērotas iekaisuma gadījumā. Eksperimenta laikā zarnu trakta iestiepums rada tā inervējošo neironu jutīguma pastiprināšanos, kas izpaužas kā nervu vadīšanas ātruma palielinājums un lielākas amplitūdas darbības potenciāls. [9] Pēc sāpīga viscerālā kairinājuma pastiprinās neiropeptīdu koncentrācija CNS un palielinās gēnu ekspresija neironu ķermeņos. [11] Kolorektālās distensijas laikā novērots liels nervu impulsu aktivitātes potenciāls muguras smadzeņu saknīšu gangliju neironu ķermeņos. Lu un citi pētnieki eksperimentos demonstrējuši, ka intermitējošs kolorektālais iestiepums rada substances P daudzuma palielināšanos muguras smadzenēs, kā arī citu neiropeptīdu un mRNR daudzuma palielināšanos dorsālo saknīšu ganglija neironos. [11] Eksperimentos ar grauzējiem pārliecinoši pierādīts, ka Lactobacillus sugas baktēriju lietošana maina zarnu trakta kinētiku un samazina viscerālo sāpju sajūtas. [9; 11; 12]
Turklāt pēc L. acidophilus lietošanas žurkām palielinājās opioīdo un kanabinoīdu receptoru ekspresija resnās zarnas gļotādā. [10] Tas norāda uz to, ka probiotiķi pozitīvi un mērķtiecīgi antinociceptīvi iedarbojas uz autonomās nervu sistēmas trofiku. Iepriekš tika uzskatīts, ka antinociceptīvā iedarbība rodas probiotiķu ietekmē uz imūno sistēmu. Tomēr šobrīd jau pierādīts, ka probiotiķi tieši ietekmē nervu galus un to iedarbība izpaužas, modulējot sensoro neironu pārlieku jutīgumu. Noskaidrots, ka L. reuteri lietošana žurkām samazina resnās zarnas AH neironu pārlieku jutīgumu, t.i., paaugstina kairinājuma slieksni, kāds nepieciešams, lai izraisītu darbības potenciālu nervu šķiedrās. [11] Tāpēc samazinās darbības potenciāls pēc depolarizācijas impulsa, sašaurinās no Ca atkarīgo K kanālu atvērums un saīsinās pēchiperpolarizācijas impulsa ilgums sensorajos AH neironos. [16] Uzskatāms, ka tādējādi samazinās sāpīgo impulsu nodošana un sāpju sajūtas. [12] Tātad L. reuteri ietekmē zarnu trakta motoriku un viscerālo sāpju sajūtas, iedarbojoties uz zarnu trakta sensorajiem nerviem. Nav precīzas informācijas par to, kādā veidā probiotiķi nodod signālu aferentajam nervam. Uzskatāms, ka signāla transmisija uz nerva aksonu galiem varētu notikt bioķīmiskā veidā. Ir hipotēze, ka L. reuteri pašas izdala šķīstošus metabolisma produktus, piemēram, serotonīnu, kas aferentā veidā ietekmē nervu impulsa nodošanu. [9]
Pēc šiem un citiem eksperimentiem secināts, ka komensālo probiotiķu lietošana mazina kolorektālā iestiepuma radītās sāpes un sāpju uztveri veseliem dzīvniekiem, iedarbojoties tieši uz nervu sistēmu. Tie vismaz daļēji izskaidro klīniski novērojamo iedarbību, jo tiek uzskatīts, ka līdzīgi procesi notiek arī zīdītāju un cilvēka zarnu traktā, lai arī tikai pašlaik sākušies to darbības mehānismu skaidrojumi.
Secinājumi
Šobrīd bērnu vēdergraižu patofizioloģija un etioloģija vēl nav pilnīgi izprasta, tāpēc nav vispārpieņemtu efektīvu ārstēšanas metožu. Cerams, ka fundamentālie fizioloģiskie un klīniskie pētījumi palīdzēs skaidrāk izprast šo fenomenu un tādējādi efektīvāk palīdzēt slimajiem bērniem. Zinātniskie pētījumi pēdējā desmitgadē vieš cerības, ka nākotnē spēsim racionāli ārstēt bērnus, kas cieš no vēdergraizēm. Pēc pieredzes un zinātnisko pētījumu datiem iespējams sniegt dažas rekomendācijas.
- Vispirms jāpārliecinās, ka vēdergraižu izraisītājs nav kāds identificējams medicīnisks iemesls.
-
L. reuteri lietošana ir ar mūsdienīgu zinātnisko metožu palīdzību pierādīta bērnu vēdergraižu ārstēšanas metode, kas ir efektīvāka par placebo lietošanu, pēc kuras izmantošanas statistiski nozīmīgi samazinās gan iznēsātu, gan neiznēsātu un kā ar mātes pienu, tā mākslīgi barotu bērnu raudāšanas ilgums.
- Alternatīvie, dabiskie vai homeopātiskie preparāti, ja vecāki vēlas tos izmēģināt, pieļaujami tikai tad, ja vecāki ir pārliecinājušies, ka to sastāvā nav kaitīgu vai toksisku vielu.
- Nav ieteicams lietot farmakoloģiskos līdzekļus, ņemot vērā neļaundabīgo traucējuma izcelsmi un iespējamo neattīstītā bērna organisma jutīgumu pret blaknēm. Antiholīnerģisko preparātu Cimetropium bromide ieteicams lietot tikai koliku lēkmes novēršanai.
- Šobrīd nav pietiekami daudz informācijas par to, vai mātes, kura baro bērnu ar krūti, diēta ietekmē vēdergraižu attīstību vai ārstēšanu, tāpēc mātei ieteicams uzņemt pilnvērtīgu pārtiku.
