Trauksmes spektra traucējumi nav izolēta vienība — slimības iespaidā pasliktinās tādu somatisku slimību gaita kā kardiovaskulārās slimības, kuņģa—zarnu trakta slimības, plaušu slimības, ļaundabīgi audzēji, hroniskas sāpes un migrēna. Dati rāda, ka pareiza diagnoze nav noteikta pat 97,8 % trauksmes spektra pacientu un ka 41 % netiek atbilstoši ārstēti. Tāpēc gan primārajā, gan sekundārajā aprūpē svarīgi pacientu atpazīt un savlaicīgi sniegt palīdzību.
Trauksmes sastopamība un blakusslimības — saistītie faktori un atšķirības dzimumiem
AVOTS: Farhane-Medina NZ, Luque B, Tabernero C, Castillo-Mayén R. Factors associated with gender and sex differences in anxiety prevalence and comorbidity: A systematic review. Science Progress, 2022; 105(4). doi:10.1177/00368504221135469.
Trauksmes spektra traucējumu sastopamības rādītāji un blakusslimību spektrs vīriešiem un sievietēm būtiski atšķiras: pētījumi uzrāda lielāku ietekmi uz sieviešu veselību. Šā pētījuma mērķis bija identificēt psihosociālos un bioloģiskos faktorus, ar kuriem līdz šim izskaidrotas atšķirības dzimumiem trauksmes sastopamības rādītājos, un noteikt, vai šie faktori asociēti ar jebkādām atšķirībām blakusslimību attīstībā saistībā ar trauksmes spektra traucējumiem.
Materiāli un metodes
Tika veikts sistemātisks pētījumu pārskats (datubāzēs PsycINFO un PubMed publicēti 2008.—2021. gadā) atbilstīgi PRISMA vadlīnijām. Analīzē tika iekļauti empīriski un pārskata pētījumi, kuros izvērtēti trauksmes spektra traucējumu psihosociālie un bioloģiskie faktori, to atšķirības dzimumiem un ietekme uz blakusslimību attīstību.
Rezultāti
No 1012 aplūkotiem pētījumiem analīzē tika iekļauti 44. Publikācijas tika iedalītas pēc pētījuma mērķa: psihosociālie faktori (n = 21), bioloģiskie faktori (n = 16) vai komorbiditātes (n = 7). Rezultāti uzrādīja, ka atšķirības trauksmes spektra traucējumu raksturojumā dzimumiem analizētas vai nu pēc psihosociāliem faktoriem, vai bioloģiskiem faktoriem, abus lielumus reti vērtējot kopā.
Starp psihosociāliem faktoriem vīrišķās īpašības (sāncensības gars, pārliecība, pašapziņa) tika definētas kā aizsargājošs faktors trauksmes attīstībai, bet ar sievišķību un ekspresiju saistītās īpašības (labsirdība, maigums) — kā riska faktors.
Tādas īpašības kā apcerīgums, neirotisms, biheiviorāla inhibīcija, satraukšanās, trauksmes jutīgums, piedzīvota trauma un zems pašvērtējums pozitīvi korelē ar trauksmes attīstību, tipiski sievietēm.
No bioloģiskajiem faktoriem potenciāla ietekme minēta smadzeņu struktūrām jeb tam, kā hipokamps, amygdala un prefrontālā garoza reaģē uz emocijām, tāpat arī ģenētiskajiem faktoriem, fluktuācijām dzimumhormonu (progesterona, estrogēnu, oksitocīna) darbībā, uz lielāku risku attiecīgi norādot sieviešu dzimumam.
No trauksmes blakusslimībām sievietēm novērota tendence attīstīties internalizācijas spektra slimībām, piemēram, depresijai. Īpaši tas saistīts ar tādiem psihosociāliem blakus faktoriem kā neirotisms un apcerīgums. Savukārt vīriešiem raksturīgas eksternalizācijas spektra slimības, piemēram, pārmērīga vielu lietošana hiperaktivitātes un agresijas dēļ.
Secinājumi
Lai precīzāk izprastu trauksmes spektra traucējumu atšķirības dzimumiem, jāņem vērā gan bioloģiskie, gan psihosociālie faktori, izmantojot biopsihosociālo modeli psihiskās veselības pārvaldības perspektīvā sievietēm un vīriešiem.
Dr. R. Logins: “Personīgi es negribētu pilnībā piekrist “dzimumam specifiskām” rakstura īpašībām, manuprāt, tās nav tik ļoti tieši saistītas ar konkrētu dzimumu, un arī šajā spektrā iespējama sava veida fluktuācija un dinamika abiem dzimumiem.
Konsultējot pacientus par trauksmes traucējumiem, esmu ievērojis, ka dažiem uzkrītoši jutīgiem, emocionāliem, neirotiskiem cilvēkiem jau pirms trauksmes traucējumu parādīšanās bija pietiekami kompensēti “vīrišķie” aizsardzības mehānismi, bet adekvātu adaptīvo mehānismu trūkums vai maladaptīvu metožu izmantošana krīzes situācijās deva zaļo gaismu trauksmes attīstībai. Diemžēl pašpārliecinātībai, augstai pašapziņai līdzi nāk arī lepnums, augstprātība un spītība, kas liedz laikus meklēt palīdzību un rast risinājumus. Joprojām sabiedrības ideoloģijā lielā mērā pastāvošais konservatīvais sociālais determinisms var radīt agrīnu neirotisma premorbīdu, kad cilvēkiem bail pievilt citu cerības, — neatkarīgi no personas dzimuma. Piedodiet manu ironisko cinismu, bet arī testosterona pārņemtie var dramatizēt par “preagonālu” subfebrilitāti, kamēr estrogēna koalīcija relatīvi mierīgi sadzīvo ar ikmēneša asiņošanu desmitiem gadu garumā. Dzimumhormonu fizioloģija rada niansētāku emocionālo spektru un neirotiskie traucējumi vairāk ir sekundārs atributīvs elements, nevis aksioma.”
Ilgtermiņa novērtējums laulības kvalitātes ietekmei uz ģeneralizētas trauksmes attīstību
AVOTS: Whisman MA, Collazos T. A longitudinal investigation of marital dissolution, marital quality, and generalized anxiety disorder in a national probability sample. Journal of anxiety disorders, 2023; 96: 102713. https://doi.org/10.1016/j.janxdis.2023.102713.
Ģeneralizēta trauksme ir ilgstoša, traucējoša, viegli vai vidēji stipra trauksmes izjūta ikdienišķās situācijās, ko pavada saspringums, nemiers, nespēja atslābināties, nervozitāte, nelaimes priekšnojauta. Bieži vien trauksmi pavada kādi somatiski simptomi. Ģeneralizētas trauksmes sastopamības rādītājs pasaulē ir 3,7 %.
Daudziem pieaugušajiem attiecības ar laulāto vai partneri ir vienas no svarīgākajām attiecībām dzīvē, tāpēc varam pieņemt, ka šo attiecību kvalitāte var ietekmēt personas psihisko veselību. Šajā pētījumā tika novērtēta saistība starp laulības iziršanu, laulības kvalitāti un ģeneralizētu trauksmi pieaugušajiem ASV.
Materiāli un metodes
Pētījumā tika iekļauti 24—74 gadus veci pieaugušie, kurus anketu par sevi un laulību raksturojošiem parametriem aicināja aizpildīt divreiz (otro reizi pēc desmit gadiem). Pētījuma laikā tika izteiktas vairākas hipotēzes: 1) cilvēki, kam pētījuma laikā nav konstatētas ģeneralizētas trauksmes pazīmes, bet desmit novērojuma gados piedzīvos laulības iziršanu, pēc tam, visticamāk, atbildīs ģeneralizētas trauksmes kritērijiem, 2) pētījuma dalībnieki, kam ir ģeneralizētas trauksmes pazīmes jau pētījuma sākumā, drīzāk piedzīvos laulības iziršanu nekā tie, kam pētījuma sākumā ģeneralizētas trauksmes pazīmju nav, 3) sliktāka laulības kvalitāte (apmierinātība ar laulību, laulātā atbalsts un saikne ar laulāto), visticamāk, ietekmēs trauksmes attīstību novērošanas laikā tiem, kam sākotnēji trauksmes nav, 4) sliktāka laulības kvalitāte sagaidāma tiem dalībniekiem, kam pētījuma sākumā fiksētas ģeneralizētas trauksmes pazīmes.
Rezultāti
Ģeneralizētas trauksmes 12 mēnešu sastopamības rādītājs pētījuma sākumā bija 2,8 %. No tiem pētījuma dalībniekiem, kam pētījuma sākumā ģeneralizēta trauksme netika fiksēta, desmit gadu sastopamības rādītājs bija 1,5 %. Novērošanas periodā tika šķirti 12,4 % laulību.
Rezultāti rāda, ka ģeneralizēta trauksme dalībniekiem pētījuma sākumā statistiski nozīmīgi un pozitīvi korelē ar laulības iziršanas iespējamību nākamajos desmit gados. Partneru negatīva mijiedarbība pētījuma sākumā statistiski nozīmīgi un pozitīvi korelē ar ģeneralizētas trauksmes attīstību novērošanas desmit gadu periodā. Šīs saistības saglabā nozīmīgumu arī pēc tādu raksturlielumu pielāgošanas kā demogrāfiskie faktori un personas neirotiskās iezīmes.
Salīdzinājumam jāpiebilst, ka apmierinoša laulības dzīve un partneru pozitīva mijiedarbība pētījuma sākumā neuzrāda nekādu saistību ar ģeneralizētas trauksmes sastopamības pieaugumu.
Secinājumi
Pētījumā secināts, ka negatīva laulāto partneru mijiedarbība ir riska faktors attīstīties ģeneralizētai trauksmei kādam no pāra; attiecīgi pāru terapija un laulības dzīves uzlabošanas pasākumi var būt nepieciešami gan ģeneralizētas trauksmes profilaksē, gan ārstēšanas taktikā.
Dr. R. Logins: “Retorisks jautājums — cik pāru kopdzīvi sāk abpusēju jūtu vadīti un ar iepriekšēju pozitīvu pieredzi, piemēram, “tapešu līmēšanā”, nevis sociāli ekonomiskā stāvokļa, statusa (subjektīva labuma) vai negaidītas situācijas (neplānotas grūtniecības) dēļ? Abpusēji cieņpilnas attiecības var kalpot gan kā droša, atbalstoša, gan kā terapeitiska vide, kur iespējams izrunāt, reflektēt, sniegt un saņemt atgriezenisko saiti. Laulātie savā ziņā ir labākie draugi, bet, ja attiecībās nav uzticēšanās, cieņas, sapratnes un vienlīdzības, tad šādai kopdzīves butaforijai agri vai vēlu lemts izjukt, kas būtu pat veselīgākais iznākums, nevis turpināt vienam otru mocīt.”
Trauksmes spektra traucējumu rekurence un prognozes faktori vispārējā populācijā
AVOTS: Scholten W, et al. Recurrence of anxiety disorders and its predictors in the general population. Psychological medicine, 2023; 53(4): 1334–1342. doi:10.1017/S0033291721002877.
Trauksmes spektra traucējumu atkārtošanās dažādās klīniski pētītās populācijās ir bieži novērots fenomens, bet rekurences rādītāji vispārējā populācijā pētīti maz.
Metodes
Kohortas pētījumā analizēti trauksmes spektra traucējumu rekurences rādītāji un prognozes faktori. Dati no pētījuma NEMESIS–2 (Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study-2) tika izgūti sākumā, pēc trīs un sešiem gadiem. Respondenti (n = 468) bija pacienti, kuri klīnisku remisiju sasnieguši vismaz gadu pirms iekļaušanas pētījumā. Lai noteiktu, kādi faktori prognozē trauksmes spektra traucējumu atkārtošanos, tika izmantota Cox regresijas statistiskā analīze.
Rezultāti
Aprēķinātais kumulatīvais rekurences rādītājs pēc gada ir 2,1 %, pēc pieciem gadiem 6,6 %, pēc desmit gadiem 10,6 %, pēc 20 gadiem 16,2 %. Regresijas analīzē ar vienfaktora mainīgo aprēķināts, ka īsāks laiks līdz trauksmes spektra traucējumu atkārtošanās brīdim ir jaunākiem pacientiem, ja pacients ir neirotiska tipa personība, ja šobrīd ir zināmi depresīvā spektra traucējumi un ja zināma psihopatoloģija ir kādam no vecākiem.
Secinājumi
Trauksmes spektra traucējumu atkārtošanās vispārējā populācijā vērtējama kā bieža un risks saglabājas ilgi. Klīniskajā praksē svarīgi būt informētam par rekurences iespējamību, uzraudzīt simptomus un gādāt par ātru pieejamību palīdzībai.
Dr. R. Logins: “Veselības saglabāšanas pamatā ir adekvāta, laicīga profilakse, kas attiecas arī uz psihoemocionālo veselību. Lai indivīds varētu saprast savu slimību un tās cēloņus, provocējošos faktorus, nozīmīga ir psihoedukācija, bet speciālistiem ne vienmēr tai pietiek laika. Pozitīva terapeitiskā pieredze, komunikācija ar ārstu speciālistu, efekts no psihoterapijas un/vai medikamentozas terapijas var pacientam radīt drošības izjūtu, ka gadījumā, ja simptomi parādās no jauna, ir skaidrs rīcības algoritms, tādējādi jau agrākā fāzē koriģējot attiecīgos simptomus un atgriežoties ikdienas ritmā.”
Trauksmes spektra traucējumi: pārskats
AVOTS: Szuhany KL, Simon NM. Anxiety Disorders: A Review. JAMA, 2022; 328(24): 2431–2445. doi:10.1001/jama.2022.22744.
ASV ar trauksmes spektra traucējumiem slimo ~ 12,7 % cilvēku; iespējamība saskarties ar trauksmes simptomātiku dzīves laikā ir 34 %. Biežākie trauksmes spektra traucējumu veidi ir sociālās fobijas, ģeneralizēta trauksme, panika un agorafobija. Šajā pārskatā apkopoti pašreizējie pierādījumi (meta–analīžu, klīnisko pētījumu, sistemātisku pārskatu veidā) trauksmes spektra traucējumu pārvaldībā.
Novērtējums un diagnoze
Ap 20 % ģimenes ārstu prakses pacientu atbilst trauksmes spektra traucējumu kritērijiem (1. tabula), taču atpazīti tiek tikai 44,5 %. Dati rāda, ka visvieglāk ģimenes ārstiem veicas ar ģeneralizētas trauksmes atpazīšanu, sliktāk ar sociālajām fobijām.
1. tabula
Trauksmes spektra traucējumu atpazīšana
Kādā meta–analīzē (primārās aprūpes pacientu kopskaits 34 902) uzrādīts, ka mērķtiecīga pacientu skrīnēšana uz trauksmes spektra traucējumiem uzlabojusi to atpazīšanas rādītāju (no 30,5 % uz 63,6 %). Nesen ASV publicētas rekomendācijas ar vidējas ticamības līmeni par rutīnas trauksmes spektra traucējumu sijājošo diagnostiku 18—64 gadus veciem pieaugušajiem.
Ģeneralizētas trauksmes gadījumā praksē ērti izmantojams rīks ir GAD–7 vai GAD–2.
Ārstēšanas iespējas
Pirmās līnijas terapija trauksmes spektra traucējumiem ir farmakoterapija un psihoterapija. Aktuālo vadlīniju un rekomendāciju pamatā ir pierādījumi no pētījumiem un ekspertu viedokļi. Izvēloties terapiju, jāņem vērā iepriekšējā terapija, komorbiditātes, pacienta vecums, reproduktīvais statuss.
Farmakoterapijas izvēle atkarīga no trauksmes spektra traucējumu veida, apkopojums skatāms 2. tabulā. No psihoterapijas metodēm pirmā izvēle ir KBT — šie KBT protokoli (pārsvarā 8—20 sesijas) ir slimībai specifiski un mērķēti uz to, lai mazinātu pacienta bailes un trauksmi dažādās situācijās. Vairāki klīniskie pētījumi uzrādījuši ievērojamu uzlabojumu slimības gaitā, salīdzinot ar placebo. Primārie KBT komponenti ir pacienta psihoedukācija, kognitīvā restrukturizācija un ekspozīcija.
2. tabula
Trauksmes spektra traucējumu farmakoterapijas iespējas
Prognoze
Ja pacients netiek nekādā veidā ārstēts, tad paredzamā izveseļošanās pēc 12 gadiem ir 37—58 % gadījumu. Uz sākotnējo terapiju — psihoterapiju vai farmakoterapiju — labi reaģē 45—65 % pacientu. Kādā 28 pētījumu meta—analīzē (n = 5233) uzrādīts, ka no pacientiem, kuri terapijā lieto antidepresantu, slimības relapsu pēc 8—52 nedēļām pieredz 16,4 % — ar lielāku iespējamību slimībai atjaunoties pēc antidepresanta lietošanas pārtraukšanas.
Dr. R. Logins: “Lielākā daļa antidepresantu grupas medikamentu ir paredzēti plaša spektra trauksmes traucējumu terapijai, tomēr pacienta līdzestību terapijai nereti ietekmē agrīnās blaknes, kā arī salīdzinoši ilgais gaidīšanas periods, līdz parādās terapeitisks efekts. Šajā gadījumā būtu rekomendējams paralēli sākt psihoterapiju un psihoedukāciju. Benzodiazepīni dod ātru efektu, bet var veicināt atkarības veidošanos (ja lietošanu turpina ilgāk par 6—8 nedēļām vai ja terapijas kursa laikā regulāri jāpalielina deva) un iespējamu abstinences sindromu (NB! Nejaukt ar antidepresantu atcelšanas sindromu!), ja medikācija tiek pārtraukta strauji. Izrakstot benzodiazepīnus, jāņem vērā, ka pacients var būt izteikti miegains, apātisks, ar lēnu reakcijas ātrumu, kas būtiski var ietekmēt darbu ar ierīcēm vai mehānismiem. Pacientiem nereti ir bail, ka viņi “kļūs atkarīgi no zālēm” vai ka “nespēs normāli padomāt”. Citas alternatīvas pacientiem ar pirmreizējām sūdzībām par viegliem trauksmes traucējumiem?
Noteikti kā laba opcija būtu bezrecepšu preparāti vai anksiolītiskie medikamenti, kam ir gan prettrauksmes efekts, gan nootropas īpašības, piemēram, fenibuts vai mebikārs.”
B grupas vitamīnu un D vitamīna lietošana depresīvā un trauksmes spektra traucējumu pārvaldībā: sistemātisks pārskats
AVOTS: Borges-Vieira JG, Cardoso CKS. Efficacy of B-vitamins and vitamin D therapy in improving depressive and anxiety disorders: a systematic review of randomized controlled trials. Nutritional neuroscience, 2023; 26(3): 187–207. https://doi.org/10.1080/1028415X.2022.2031494.
Šajā sistemātiskajā pārskatā izvērtēta terapija ar B grupas vitamīniem un D vitamīnu, lai uzlabotu panākumus standarta depresijas un trauksmes spektra traucējumu terapijā.
Metodes
Sistemātiskais pārskats veikts no 2020. gada marta līdz 2021. gada septembrim. Iekļaušanas kritēriji: nejaušināti kontrolēti pētījumi, ≥ 18 gadus veci pacienti, abi dzimumi, atbilst depresīvā spektra vai trauksmes spektra traucējumu diagnozei vai ir viegli—smagi depresijas vai trauksmes simptomi. Tika izslēgti pētījumi par pacientiem ar šizofrēniju, perinatālu depresiju, bipolāru depresiju, miega traucējumiem, ēšanas traucējumiem, vēzi, multiplo sklerozi.
Rezultāti
Iekļaušanas kritērijiem atbilda 20 nejaušināti kontrolēti pētījumi (dalībnieku kopskaits 2256), pārskatā secināts, ka papildinoša folskābes, B1, B12 un D vitamīnu lietošana (vitamīnu devas un lietošanas ilgums pētījumos atšķīrās) ievērojami samazina depresijas rādītājus, tādējādi uzlabojot atbildreakciju uz standarta terapiju. Trauksmes gadījumā rezultāti bija ierobežotā daudzumā, vairāk atbalstot terapijas noderīgumu ar D vitamīna suplementu.
Secinājumi
Pētījuma autori norāda, ka B grupas vitamīni un D vitamīns var būt noderīga un labi panesama taktika depresijas un/vai trauksmes pacientiem kā papildu terapija. Autori aicina nepieciešamību pēc vitamīnu suplementa izvērtēt atbilstīgi pacienta klīniskajam stāvoklim un vitamīnu līmeņa rādītājiem serumā.
Dr. R. Logins: “Gan B grupas vitamīnu, gan D vitamīna trūkumam ir klīniskās izpausmes, kas pastarpināti var veicināt, imitēt kā dažus depresīvā, tā neirotiskā spektra simptomus. B grupas vitamīnu deficīts saistāms ar kognitīviem traucējumiem, impulsu pārvadi, metabolismu; D vitamīna deficīts var radīt astēniju, imunitātes pavājināšanos, veicinot uzņēmību pret slimībām, uzturot iekaisumu un paildzinot atveseļošanos. Arī praksē būtu rekomendējams kontrolēt D vitamīna līmeni un laikus novērst hipovitaminozes attīstību, iesakot pacientam diētu, uztura bagātinātājus/medikamentus. Lai izvairītos no B grupas vitamīnu deficīta, svarīgi koriģēt dzīvesveidu: mazināt alkohola patēriņu, smēķēšanu. Tā kā pārskatā norādīts, ka respondenti lietoja arī standarta psihofarmakoterapiju, tiešais ieguvums depresijas un trauksmes traucējumu terapijā ar vitamīnu suplementu ir grūti izvērtējams, drīzāk varētu domāt, ka, uzlabojoties vispārējai pašsajūtai, uzlabojas antidepresantu panesība un ir subjektīvi vieglāk novērtēt terapijas efektu.”
