Trauksmes spektra slimības nopietni iespaido ne tikai atsevišķa cilvēka dzīves kvalitāti, bet arī pasaules ekonomiku. 2010. gadā Eiropā sakarā ar prombūtni no darbā, sniegto medicīnisko palīdzību, invaliditātes pabalstiem un samazinātu darba efektivitāti zaudēti apmēram 75 miljardi eiro.
Situācijā pasaulē, kad gandrīz katru zemeslodes iedzīvotāju skar Covid–19 sāga, jārēķinās arī ar dažādu psihoemocionālo traucējumu attīstības pieaugumu. Seniori, pusaudži, mediķi, Covid–19 pacienti un viņu piederīgie, kā arī pacienti ar jau zināmām psihiskām slimībām — tās ir nozīmīgas riska grupas, kam psihoemocionālā veselība var sašķobīties.
Šobrīd zināms plašs loks farmakoloģisko līdzekļu (antidepresanti, anksiolītiķi, benzodiazepīni, nootropie līdzekļi, fitopreparāti u.c.), ko pasaulē lieto trauksmes spektra traucējumu izpausmēm, taču joprojām turpinās klīniskie pētījumi jaunu zāļvielu atklāšanā.
Kādus jaunumus gaidīt ar trauksmi saistītu slimību ārstēšanā?
AVOTS: Sartori SB, Singewald N. (2019) Novel pharmacological targets in drug development for the treatment of anxiety and anxiety-related disorders. Pharmacol Ther, 107402. doi: 10.1016/j.pharmthera.2019.107402
Trauksme ir organisma atbildreakcija uz potenciālu nākotnes apdraudējumu vai briesmām — simptomi ir negatīvi afektīvi, somatiski, ar uzvedības un kognitīvu komponentu, dažādi pēc intensitātes un ilguma. Ja “normāla” trauksme ir organisma pielāgošanās reālam draudam, tad patoloģiska trauksme kļūst maladaptīva, ilgstoša un nekontrolējama, negatīvi ietekmējot cilvēka dzīves kvalitāti. Pirmās trauksmes spektra slimības iezīmes rodas bērnībā un pusaudžu vecumā un pamazām kļūst hroniskas pieaugušo vecumā.
Terapijas iespējas
Medikamenti trauksmes simptomu mazināšanai tiek lietoti jau gadsimtiem. Opijs un etilspirts ir pirmie divi anksiolītiķi, kas dokumentēti tūkstošiem gadu senā vēsturē. Diemžēl etilspirts pašārstējoties joprojām tiek lietots kā prettrauksmes līdzeklis.
Modernās medicīnas attīstībā noiets tāls ceļš līdz šodienas medikamentiem, kas pazemina pacienta trauksmes līmeni (tabula). Šobrīd trauksmes spektra traucējumu ārstēšanā, ievērojot starptautiskas vadlīnijas, pamata izvēle ir psihoterapija, farmakoterapija un to kombinācija.
Tabula
Rekomendācijas Eiropā trauksmes vai psihoemocionālas traumas gadījumā
Dažādu medikamentozu terapiju meta–analīzēs secināts, ka atbildreakcija uz ārstēšanu ir 40—75 % (vidēji 55 %) pacientu. Bet jāņem vērā, ka lielai daļai pacientu zāles palīdz simptomus atvieglot un tādējādi uzlabot dzīves kvalitāti. Šobrīd ir cerības iegūt jaunas zāļvielas ilgstošākam terapeitiskajam efektam.
Stratēģijas medikamentu uzlabošanai
Viena no stratēģijām ir uzlabot komponentus ar anksiolītiskām īpašībām, piemēram, serotonīnerģiskos un prototipiskos GASS–erģiskos benzodiazepīnus. Inovatīvāka pieeja būtu meklēt jaunus medikamentus, ņemot vērā zināšanas par organisma neirobioloģiskajiem un neirocirkulējošajiem mehānismiem, kas ir iemesls bailēm un trauksmei. Mērķa sistēmas, kas tiek iekļautas klīniskajos pētījumos, ir glutamāts, endokanabinoīdi un neiropeptīdu sistēmas, tāpat jonu kanāli un fitopreparāti, ķīmiskās vielas to sastāvā.
Šobrīd jaunākie kandidāti ģeneralizētas trauksmes, sociālas trauksmes, panikas traucējumu, obsesīvi kompulsīvu traucējumu un posttraumatiskā stresa sindroma ārstēšanā ir ketamīns, riluzols, ksenons, neirosteroīds aloradīns, kuriem visiem ir viena kopīga farmakoloģiska īpašība — glutamāterģiskās neirotransmisijas modulācija.
Tādi komponenti kā D cikloserīns, MDMA, L–DOPA un kanabinoīdi arī uzrādījuši efektivitāti, veicinot cilvēka baiļu izzušanas “apmācību”. Šos līdzekļus pēta kā papildu līdzekļus, lai paātrinātu un veicinātu psihoterapijas efektivitāti ilgtermiņā. Pēc desmitiem gadu ilgas stagnācijas šobrīd veiktie klīniskie pētījumi dod cerības jaunu prettrauksmes līdzekļu atklāšanā.
Doc. J. Vrubļevska: “Trauksmes spektra traucējumu izplatība Eiropā no visām psihiskajām slimībām ierindojas pirmajā vietā, ik gadu skarot vairāk nekā 60 miljonus cilvēku. Latvijā izdotajās rekomendācijās “Depresijas un neirotisko traucējumu diagnostikas un ārstēšanas rekomendācijas ģimenes ārstiem” uzsvērta psihoterapijas nozīme. Ārstēšana ar medikamentiem nozīmējama tad, ja psihoterapija ir neefektīva vai ja trauksmes simptomi ir smagi un būtiski ietekmē funkcionēšanu. Šobrīd pasaulē tiek pētīta psihodēlisko vielu loma psihisko traucējumu ārstēšanā, taču būtisks šo pētījumu trūkums ir maza pētāmās grupas izlase, turklāt tiek apšaubīts šo vielu drošums un riska/ieguvumu attiecība.”
IQ virs 130 un fobijas
AVOTS: Lacour A-G, Zdanowicz N. (2019) IQ over 130 and phobia: correlation, consequences and other psychopathologies. Psychiatria Danubina, 31(Suppl 3): 386–389. http://search.ebscohost.com.db.rsu.lv/login.aspx?direct=true&db=mdc&AN=31488757&site=ehost-live&scope=site
Mūsdienās trauksmes spektra traucējumi vispārējā populācijā attīstās arvien biežāk, bet viena no trauslākajām grupām, ko skar šī problēma, ir pusaudži. Mūsdienās ir daudz intelektuāli attīstītu bērnu ar IQ virs 130, diemžēl tam ir arī ēnas puse — šiem bērniem augstāks ir arī stresa un atbildības līmenis, atstājot iespējamas sekas nākotnē.
Pētnieki izvirzīja jautājumu, vai saistībā ar fobiju un citu psihopatoloģiju attīstību ir atšķirība starp pusaudžiem ar IQ virs 130 un zem 130.
Pētījuma metodes
Pētījumā piedalījās 12—16 gadus veci pusaudži (kopskaitā 35), kurus pēc IQ līmeņa iedalīja divās grupās un kuri aizpildīja šādas anketas: SARS–R (School Rehabilitation Assesment Scale—Revised), FACES III (Family Adaptability and Cohesivness Evaluation Scale III) un K–SADS–PL (Kiddie—SADS—lifetime), sociāli demogrāfisko jautājumu anketu.
Rezultāti
Pēc rezultātu apkopošanas tika secināts, ka bērns ar augstāko IQ (virs 130) statistiski biežāk ir vecākais bērns ģimenē (p = 0,010). Šiem pusaudžiem neattīstās vairāk fobiju kā pārējiem, bet šie bērni ir kautrīgāki (Test t = 4,375, p = 0,036) nekā kontroles grupa.
Šiem bērniem ir vairākas raksturīgas iezīmes: viegli aizkaitināmi, viegli novēršama uzmanība, grūtības pilnībā atslābināties, ir trauksmaināki nekā kontroles grupas bērni. Ir mazāk draugu reālajā dzīvē ( t = 2,255, p = 0,033), mazāk virtuālo draugu (t = 4,346, p = 0,000), viņi mazāk uztur kontaktus virtuālajā vidē (t = 2,431, p = 0,021). Šo bērnu ģimenes lielākoties ir saskanīgas/ar ciešu saikni citam ar citu (t = 0,004). Bērna IQ līmeni neietekmē vecāku profesionālā darbība (t = 4,667, p = 0,323).
Secinājumi
Būt pusaudzim ar IQ virs 130 ne vienmēr ir medusmaize. Kaut pētījuma rezultāti noliedza sākotnēji izvirzīto hipotēzi par fobijām šiem bērniem, tika secināts, ka lielākā daļa no šiem pusaudžiem ir kautrīgi, nepārliecināti par sevi, ar trauksmes spektra iezīmēm.
Medicīnas personālam, strādājot ar šo vecumgrupu, līdzīgi bērni jāidentificē iespējami ātrāk, lai novērstu psihopatoloģiju attīstību pieaugušo vecumā.
Doc. J. Vrubļevska: “Šo pētījumu veidoja pavisam neliela izlase (tikai 35 cilvēki) un nav zināms, vai pētījuma dalībnieku atlasē tika ņemti vērā faktori, kas varētu ietekmēt pētījuma rezultātus, piemēram, fiziskā veselība, citu psihisko traucējumu klātbūtne u.c.”
Adaptācijas traucējumu korekcija pacientiem ar psihosomatisku patoloģiju: risinājumi
AVOTS: Burchynskyi SH. (2019) Correction of adjustment disorders in psychosomatic pathology: the problem and its solutions. International neurological journal, [S.l.], 3.105: 58–64. http://inj.zaslavsky.com.ua/article/view/169920.
Visu formu psihosomatiskos traucējumus apvieno polimorfas klīniskās izpausmes, kombinēti patoģenētiskie mehānismi, grūtības izvēlēties adekvātu ārstēšanas taktiku.
Civilizācijas slimība
Psihosomatiskos traucējumus kopā ar cerebrovaskulārajām slimībām un neirozēm uzskata par modernās civilizācijas slimībām. Svarīgs elements to patoģenēzē ir hronisks stress (īpaši psihosociāla rakstura), kā arī paša cilvēka psihoemocionālā noturība un spēja adaptēties. Ja šāda potenciāla nav, pieaug risks adaptācijas traucējumu attīstībai kādas psihosomatiskas patoloģijas fonā.
Ar psihosomatiku saistītie traucējumi ir ne tikai tradicionāli zināmās slimības (neirodermatīts, čūlas slimība, KZT u.c.), bet arī tādas slimības kā somatoformi traucējumi, psihogēnas reakcijas uz somatiskām slimībām, dažādas orgānu neirozes, senestopātijas, hronisks psihogēna rakstura sāpju sindroms, ēšanas traucējumi.
Trauksme
Trauksme ir viena no biežākajām, nereti visspilgtāk izteiktajām izpausmēm dažādu psihosomatisku traucējumu gadījumā. No trauksmes spektra traucējumiem cieš 15—25 % cilvēku. Trauksmes un kādas hroniskas somatiskas slimības kombinācija visai ticami nozīmē grūtības atrast piemērotu farmakoterapiju somatiskajai slimībai. Turklāt ilgstoša trauksme pati par sevi formē kādas psihosomatiskas slimības attīstību, pasliktina prognozi.
Arī kognitīvie traucējumi šiem pacientiem sastopami bieži. Tos var raksturot kā no stresa atkarīgus smadzeņu hemodinamikas traucējumus un kā morfoloģiskas stresa izraisītas izmaiņas hipokampā.
Farmakoterapijas raksturojums
Farmakoloģiskai terapijai kādas psihosomatiskas slimības gadījumā būtu jāiekļauj:
- centrālo neiromediatoru disbalansa korekcija (sistēmisks efekts),
- neirometabolisko procesu korekcija neironu līmenī (šūnu efekts).
Tātad no visa farmakoloģiskās terapijas spektra vislabāk šajos gadījumos palīdzēs anksiolītiķi, nootropie medikamenti vai organisma pielāgošanos/aizsargspēju veicinoši līdzekļi (adaptogēni). Publikācijā plašāk apskatīti divi līdzekļi — mebikārs un fenibuts.
Mebikārs
Mebikārs no klasiskajiem anksiolītiķiem atšķiras ar to, ka iedarbojas gan sistēmiskā, gan šūnu līmenī. Tam piemīt centrāla GASS–erģiska, serotonīnerģiska un mazāk izteikta holīnerģiska iedarbība adrenolītiskas un antiglutamāterģiskas darbības fonā.
Šūnu līmenī tas strādā kā hipoksiju mazinošs, kā membrānu stabilizējošs līdzeklis, kā antioksidants. Tāpat mebikāram piemīt sirds—asinsvadu sistēmu stabilizējošas īpašības, piemēram, pazeminot asinsspiedienu.
Mebikāru profilaktiski var izrakstīt pacientiem, kuriem ilgstoši ir hronisks stress, kuri ir uz izdegšanas sindroma robežas, darbaholiķiem un līdzīgos gadījumos. Lietošanas devas: 300—600 mg 2—3 × dienā kursa veidā no 2 nedēļām līdz 3 mēnešiem.
Fenibuts
Daudziem pacientiem ar psihosomatiskām sūdzībām ir arī kognitīvi traucējumi: atmiņas traucējumi, grūtības koncentrēties, uztvert informāciju. Šajos gadījumos terapija ar mebikāru var izrādīties nepilnīga. Fenibuts ir nootrops, anksiolītisks, veģetatīvo sistēmu stabilizējošs līdzeklis ar astēniju mazinošu un analgētisku iedarbību.
Tas var būt noderīgs, lai uzlabotu darbaspējas (gan fiziskās, gan kognitīvās), mazinātu sasprindzinājumu un baiļu izjūtu, mazinātu emocionālo labilitāti. Lietošanas devas: 250—500 mg 2—3 × dienā kursa veidā 4—6 nedēļas.
Doc. J. Vrubļevska: “Somatisko jeb ķermenisko slimību izcelsmē vai paasinājumā ir vainojami nelabvēlīgi psihoemocionālie faktori, tāpēc ar psihoterapijas palīdzību var risināt gan ķermeniskas, gan psihiska rakstura problēmas. Ja izglītošana, psiholoģiskais atbalsts vai psihoterapija nav pietiekami efektīva vai ja pacientam ir klīniski nozīmīgi medicīniski neizskaidrojami simptomi, tiek rekomendēti antidepresanti, izvairoties no polifarmācijas un nevajadzīgas nosūtīšanas pie speciālistiem. Lai gan pacientiem ar trauksmi un psihosomatiskām sūdzībām nereti rekomendē mebikāru un fenibutu, šo medikamentu klīniskā efektivitāte zinātniski pamatotos pētījumos šobrīd nav noteikta. To apliecina arī nesen publicētais strukturētais literatūras pārskats par fenibuta panesību un drošumu (Kupats E, Vrublevska J, Zvejniece B, et al. Safety and Tolerability of the Anxiolytic and Nootropic Drug Phenibut: A Systematic Review of Clinical Trials and Case Reports [published online ahead of print, 2020 Apr 27]. Pharmacopsychiatry).
Fitoterapijas iespējas trauksmes spektra traucējumu ārstēšanā
Passiflora incarnata L.
AVOTS: Canella C, et al. (2019) Patients’ experiences attributed to the use of Passiflora incarnata: A qualitative, phenomenological study. Journal of ethnopharmacology, 231: 295–301. doi: 10.1016/j.jep.2018.11.022.
Passiflora incarnata Linnaeus (pasiflora) kā medicīnā noderīgs augs tika atklāts Eiropā 19. gadsimta vidū. Kopš tā laika pasiflora bieži izmantota fitoterapijā trauksmes, miega traucējumu un nemiera ārstēšanai Rietumeiropā. Nelielā pētījumā (astoņi pacienti), kura mērķis bija noskaidrot pacienta pieredzi, vērtības, skatījumu un notikumu interpretāciju pēc Passiflora incarnata ekstrakta lietošanas (6—8 nedēļas), pēc pacientu atsauksmēm noskaidroja pasifloras terapeitisko efektu.
Metodes
Šajā kvalitatīvajā, ar novērojumiem pamatotajā pētījumā dalībnieki aizpildīja anketas pirms un pēc ekstrakta lietošanas kursa, pildīja dienasgrāmatu, tika intervēti klātienē. Datu analīzei izmantota aprakstošā statistika, satura kvalitatīvā analīze, stāstījumu analīze, dokumentēšana.
Rezultāti
Jāatzīmē, ka šis ir pirmais kvalitatīvais pētījums, kur dokumentēta pacientu reālās dzīves pieredze par pasifloras ekstrakta lietošanu.
Pētījumā piedalījās septiņas sievietes un viens vīrietis (vidējais vecums 62 ± 9,9 gadi) ar sūdzībām par trauksmi, nemieru, miega traucējumiem. Visi pacienti bija multimorbīdi, visiem bija nozīmēta terapija dažādu hronisku slimību ārstēšanai.
Pacientus pēc pasifloras lietošanas varēja iedalīt trīs tipos:
- 1. tips — pārskata savu uzvedību (darbaholismu, vajadzību būt nepārtrauktā kustībā), pārvērtē prioritātes un kļūst mierīgāks (n = 4),
- 2. tips — ikdienas uzvedību nemaina, bet kļūst mierīgāks (n = 2),
- 3. tips — nemaina savu ikdienas uzvedību un saglabā slimību (n = 2).
1. tipa pacienti apgalvoja, ka pēc pasifloras lietošanas jūtas mierīgāki, var vieglāk palaist vaļā rūpes, jūtas pacietīgāki. 2. un 3. tipa pacienti bija ar izteiktāku nolemtību par savu stāvokli. 3. tipa pacientiem pasifloras lietošana nedeva nekādu efektu.
Leonurus cardiaca L.
AVOTS: Fierascu RC, et al. (2019) Leonurus cardiaca L. as a Source of Bioactive Compounds: An Update of the European Medicines Agency Assessment Report (2010). BioMed research international, p. 4303215. doi: 10.1155/2019/4303215.
Leonurus cardiaca L. (mātere) ir pasaulē plaši zināms augs, ko izmanto medicīnā. Pārskatā prezentēti pamata atklājumi par māteres bioloģisko iedarbību, analizējot datus no publikācijām 2010.—2018. gadā.
Metodes
Meklēšanas metodoloģijā tika iekļautas zinātniskas publikācijas no datubāzēm PubMed, ScienceDirect, Wiley Online Library, ACS Publications un SpringerLink, meklējot Leonurus cardiaca. Pēc dublikātu izsijāšanas tika analizēti 283 pētījumi.
Rezultāti
Māteres bioloģiskie efekti ziņoti šādās kategorijās: kardiovaskulārā veselība, pretiekaisuma, pretmikrobu iedarbība, sieviešu veselība, antioksidants, psihoemocionālā veselība.
Depresija, trauksme, stress
Mātere jau vēsturiski izmantota tādu slimību kā depresija, trauksme un hronisks stress ārstēšanā. Potenciālais trauksmes un depresīvā spektra traucējumu ārstēšanas efekts aprakstīts Rauwald et al publikācijā, pētot māteres komponentu (stahidrīnu, leonurīnu u.c.) iedarbību uz gamma aminosviestskābi (GASS), precīzāk, A receptoriem.
Devas
Māteri saturošus līdzekļus šobrīd rekomendēts lietot ne ilgāk par četrām nedēļām. Ir ziņots par māteres pārdozēšanu, lietojot 3 g pulvera ekstrakta dienā (caureja, diskomforts vēderā, asiņošana no dzimumceļiem). Tāpēc īpaši jāuzmanās pacientiem, kas lieto antikoagulantus.
Doc. J. Vrubļevska: “Pieredze ar pacientiem, kam ir trauksmes spektra traucējumi, rāda, ka fitoterapija vidēji smagas un smagas trauksmes gadījumā visbiežāk nav efektīva. Turklāt jāņem vērā, ka augu preparāti var mijiedarboties ar zālēm, ko pacients lieto, augi mēdz būt toksiski un var veicināt nopietnus nelabvēlīgus efektus. Pacienti, kas regulāri lieto augu izcelsmes preparātus, būtu rūpīgi jānovēro un jānodrošina klīnisko un bioķīmisko asins analīžu pārbaude.”
