Kā vēsta tautas paruna, iesnas ilgstot septiņas dienas, bet, ja labi ārstējot, tad vien nedēļu. Un tautas medicīnā ir virkne līdzekļu, kas sola šo efektu panākt, daļa no šiem līdzekļiem savu vietu atradusi arī aptieku plauktos – gan drogu veidā (piemēram, liepziedu, kumelīšu, pelašķu tēja), gan rūpnieciski ražotos preparātos, piemēram, alicīna (viela ķiplokos) preparāti. Vietējo līdzekļu sarakstu papildina no ārzemēm ievestā ehinācija, ingvers, kā arī C vitamīna un cinka preparāti, kas, lai arī mākslīgi sintezēti, vieglās pieejamības dēļ jau šķiet ieguvuši tautas medicīnas statusu.
Dabas līdzekļi
Ārstnieciskas īpašības tiek piedēvētas pat pārtikas produktiem - kā pirmais sarakstā laikam jāmin medus. Arī Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijās atzīts, ka mājās gatavoti ārstniecības līdzekļi no kvalitatīvām sastāvdaļām (medus, citrona un tējas) vismaz bērniem nav sliktāki par rūpnieciski veidotajiem pārtikas piedevām pielīdzināmajiem līdzekļiem. [1] Šis raksts ir mēģinājums pārskatīt datus pasaules literatūrā par vairāku šādu ārstniecības līdzekļu pamatotību un efektivitāti. Ja par daļu no tiem pētījumu ir tik daudz, ka grūti atrast kopsaucēju, tad par citiem to nav vispār vai ir ļoti maz. Gandrīz neko nevar atrast par zāļu tējām, ingveru vai karstu dzērienu ietekmi uz saaukstēšanos. Ir daži pētījumi par zaļās tējas [2] un žeņšeņa preparātu [3] efektu saaukstēšanās simptomu mazināšanā, bet ar nelielu pacientu skaitu. Tāpat eksperimentāls pētījums liecina, ka alkohols un smēķēšana būtiski negatīvi ietekmē pacientu uzņēmību pret slimību. Uzreiz gan jāteic, ka visos pētījumos pacienti ir saņēmuši farmaceita pagatavotus preparātus, nevis, piemēram, 10 gramus svaiga ķiploka vai citronu sulu, - šādus pētījumus neatradām. Turklāt jāņem vērā, ka vairākums nejaušinātā iedalījuma pētījumu ir kāda ražotāja organizēti, tātad jādomā - sava produkta efektivitātes pierādīšanai.
Ķiploki
Kā pirmais sarakstā minams ķiploks (Allium sativum) - viens no visplašāk lietotajiem garšaugiem pasaulē, kas jau izsenis dažādu tautu medicīnā lietots arī kā ārstniecisks līdzeklis. Taču zinātniski pētījumi par šā auga ārstnieciskajām īpašībām sākti nesen. Uzskata, ka ķiplokam ir pretmikrobu, pretvīrusu un pretsēnīšu īpašības, taču šis darbības mehānisms nav atrasts. [4] Ķiploki satur ēteriskās eļļas, selēnu, sēra derivātus, alicīnu, kam ir novērota antimikrobu darbība in vitro. Tomēr citi pētnieki uzsver, ka alicīns ir nestabils savienojums, kas pēc nonākšanas kuņģa-zarnu traktā asinsritē nav atrodams. [5]
Līdz šim publicēts tikai viens nejaušināta iedalījuma dubultnepārredzams pētījums: 146 pacienti 12 nedēļu garumā reizi dienā saņēma pārtikas piedevu 180 mg alicīna (viens aptuveni 4 g smags ķiploks satur 17,52-18,60 mg alicīna) vai placebo. Pacienti katru dienu dokumentēja pašsajūtu - dienasgrāmatā pierakstīja saaukstēšanās simptomus.
Pacientu grupā, kas saņēma alicīnu saturošo pārtikas piedevu, 12 nedēļās bija 24 saaukstēšanās gadījumi, salīdzinot ar placebo grupu, kur dokumentēti 65 saslimšanas gadījumi (p<0,001). Pacienti, kas saņēma alicīnu, slimoja 111 dienas, bet placebo grupas pacienti kopumā slimoja 366 dienas. Vidējais slimības ilgums abās grupās bija līdzīgs - 4,63 dienas alicīna grupā un 5,63 dienas placebo grupā. Kā preparāta blaknes minēta slikta elpa un izsitumi. [5]
Vērtējot ķiploku efektivitāti, šo pētījumu analizēja arī Kohreina grupa, kas to atzina par pieņemamas kvalitātes, bet citu kontrolētu pētījumu trūkuma dēļ atturējās no secinājumiem. [6]
Medus
Arī medus jau kopš ļoti seniem laikiem pazīstams kā produkts ar ārstnieciskām īpašībām. Tautas medicīnā to lieto gan kā ārstniecisku, gan kā profilaktisku līdzekli. Medus lielākoties sastāv no glikozes un fruktozes, taču tā sastāvā ir arī disaharīdi un polisaharīdi, tāpat dažādi vitamīni, arī C vitamīns. Medū ir arī minerālvielas - kalcijs, kālijs, dzelzs, magnijs, nātrijs, cinks un fosfors. Kā vēl vienu būtisku medus sastāvdaļu min ūdeņraža peroksīdu. [7]
Arī par medus lietošanu saaukstēšanās gadījumā pētījumu ir maz. Vienā no retajiem piedalījās 60 brīvprātīgie ar saaukstēšanās simptomiem (šķaudīšana, aizlikts deguns, iesnas, sāpes kaklā un klepus, balss aizsmakums, galvassāpes). Visiem šiem pacientiem simptomi bija sākušies pēdējās 24 stundās pirms ierašanās slimnīcā. Pusi pacientu ārstēja klasiski: acetaminofēns 325 mg ik 6 h, naproksēns 250 mg ik 12 h un hlorfeniramīns 4 mg ik 6 h, otru grupu (30 pacientus) ārstēja tāpat, bet viņi saņēma arī 50 g dabiskā medus. Pacientu vispārējo stāvokli novērtēja katru dienu līdz simptomu izzušanai. Pētījuma rezultāti rāda, ka grupā, kur pacienti saņēma medu, slimības simptomu ilgums mazinājās par 1-2 dienām. [7]
Ir arī vairāki pētījumi par bērniem. Piemēram, divkārt nepārredzamā nejaušināta iedalījuma ar placebo kontrolētā pētījumā par 300 bērniem 1-5 gadu vecumā ar nespecifisku augšējo elpceļu infekciju simptomiem un slimības ilgumu ≤ 7 dienas pacientiem 30 minūtes pirms miega tika dots 10 mg medus vai placebo (dateļu ekstrakts). Vērtējot klepus frekvences izmaiņas, klepus smagumu, klepus ietekmi uz bērna ikdienas aktivitātēm un vecāku miega kvalitāti, autori secina, ka medus nozīmīgi uzlaboja pacientu un vecāku miega kvalitāti, salīdzinot miega kvalitāti naktī pirms medus lietošanas un naktī pēc medus lietošanas, arī pēc visiem pārējiem kritērijiem medus lietošana klepus ārstēšanā bija efektīvāka par dateļu ekstrakta lietošanu. [8] Šajā pašā vecumgrupā citā pētījumā salīdzināts dabiskais medus ar dekstrometorfānu un difenhidramīnu - rezultāti liecina, ka medus ticami (p<0,001) labāk atvieglo klepu, salīdzinot ar katru no šiem medikamentiem. [9] Līdzīgi rezultāti bija arī pētījumā par bērniem līdz 18 gadu vecumam. [10]
Pēdējo pētījumu arī Kohreina grupa analīzē atzīst par kvalitatīvu, taču atkal norāda - citu kontrolētu pētījumu trūkuma dēļ nav iespējama atbilstīga meta-analīze. [11]
C vitamīns
Askorbīnskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns augļu un dārzeņu - galvenokārt citrusaugu - sastāvā. Tas ir nepieciešams dzelzs absorbcijas procesiem, kolagēna sintēzei un brūču dzīšanai. Šim vitamīnam ir būtiska nozīme neirotransmiteru produkcijas procesā, kā arī glikozes metabolismā. C vitamīna imūno sistēmu spēcinošā darbība izpaužas tā spējā paaugstināt imūnās sistēmas funkcijas, aktivējot antimikrobu, makrofāgu un dabisko galētājšūnu darbību, limfocītu proliferāciju, hemotaksi un vēlīnā tipa alerģiskās reakcijas. [12]
C vitamīns plaši tiek popularizēts kā iedarbīgs līdzeklis pret saaukstēšanos, ko apliecina arī liels skaits ar placebo kontrolētu divkārt nepārredzamu pētījumu, kas pierāda, ka C vitamīnam ir saaukstēšanās simptomus atvieglojošas īpašības. Somu autors Hemilä jau 1999. gadā veica 21 pētījuma analīzi un secināja, ka ≥ 1 g C vitamīna dienā mazina saaukstēšanās simptomu ilgumu un smagumu par 23%. [13] 2007. gadā Kohreina grupas analīzē tika apkopoti vēl 60 citi pētījumi, kur tika pārbaudīta C vitamīna efektivitāte, lietojot to ≥ 200 mg dienā, secinot, ka lielāks efekts saaukstēšanās simptomu ilguma mazināšanā ir lielām vitamīna devām, kas ievērojami pārsniedz dienas ieteicamo normu [14], ko vislabāk ilustrē pētījums 18-33 gadus vecu studentu populācijā. C vitamīns tika dots i/v 1000 mg stundā 6 stundas ilgi, to atkārtojot 3 dienas, bet pēc tam lietojot 1000 mg C vitamīna 3 reizes dienā. Gripas un saaukstēšanās simptomu mazināšanās tika novērota 85% gadījumu, salīdzinot ar kontroles grupu. [15]
Kā norāda Kohreina grupa, C vitamīna profilaktiskai lietošanai ≥ 200 mg dienā neesot statistiski ticamas nozīmes saaukstēšanās novēršanā [14], tāpat arī pavisam mazām devām [16], bet no 6 pētījumiem, kur pētīja C vitamīna efektivitāti saaukstēšanās profilaksē, izdalot apakšgrupu ar 642 maratona skrējējiem, slēpotājiem un karavīriem, kas dienē subarktiskajā reģionā, šīs grupas saaukstēšanās relatīvais risks C vitamīna profilaktiskas lietošanas laikā bija par 50% mazāks (95% ticamības intervāls [] 0,38-0,66), liecinot, ka pavisam skarbos apstākļos askorbīnskābei tomēr varētu būt aizsargājoša nozīme. [14]
Datus par askorbīnskābes efekta trūkumu profilaksē apstrīd Lykkesfeldt un Poulsen, norādot, ka līdzšinējie profilakses efektivitātes pētījumi bijuši negatīvi tāpēc, ka pacientiem jau bijis augsts ar pārtiku uzņemtā C vitamīna līmenis. Pētnieki izsaka pieņēmumu, ka C vitamīna profilakse ir efektīva tikai pacientiem ar niecīgu C vitamīna daudzumu ikdienas uzturā un ka šādos pētījumos kā viens no pacientu atlases kritērijiem nepieciešams mazs uztura C vitamīna daudzums, uzsverot, ka tikai šādi var izvērtēt C vitamīna efektu. [17]
Pretrunīgi ir pētījumu dati par C vitamīna efektivitāti pēc dzimuma: 4 pētījumu analīzē Hemila secina, ka C vitamīna papildu lietošana sievietēm kopējo saaukstēšanās incidenci mazina par 30%, lai arī šo efektu nenovēroja visos pētījumos. [18]. Savukārt Baird et al. pētījumā noskaidrots, ka mazas devas (0,08 grami dienā) C vitamīna profilaktiska lietošana saaukstēšanās incidenci samazina par 37% vīriešiem, bet sievietēm efekta nav [19], ko varētu saistīt arī ar datiem, ka vīrieši ar elpceļu infekcijām (īpaši dziļo elpceļu) slimo biežāk nekā sievietes, turklāt infekcijas simptomi izpaužas smagāk. [20] Arī Hemila norāda, ka C vitamīna lietošana terapeitiskās devās pirmās saaukstēšanās epizodes laikā atkārtotu saaukstēšanos vīriešiem samazina par 40-47%, bet sievietēm šāds efekts netiek sasniegts. [21; 22]
Ehinācija
XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā ehināciju izmantoja infekciju ārstēšanai, bet 1928. gadā Aleksandrs Flemings atklāja penicilīnu un ehinācija kā maziedarbīga tika piemirsta. Šobrīd ehinācijas preparātus pieņemts uzskatīt par līdzekli saaukstēšanās ārstēšanai, taču tā, kā uzsver Tierra, tradicionāli nav lietota šādām vajadzībām [23], bet šobrīd tā ir visbiežāk lietotais fitopreparāts valstīs ar zemu ienākumu līmeni. [24] Pēc publikāciju skaita ar ehinācijas preparātiem var sacensties vienīgi askorbīnskābe. Ehinācijas preparātu sastāvā visbiežāk ir kāda no trim ehināciju sugām: Echinacea agustifolia, Echinacea pallida, Echinacea pururea, kas atšķiras ar fitoķīmisko uzbūvi, un ārstnieciskais efekts atkarīgs arī no tā, kuru auga daļu izmanto preparāta pagatavošanai, tāpat no ekstrakcijas metodēm un gadalaika, kad augs ievākts, tāpēc bez šā preparāta standartizācijas neesot iespējams arī salīdzināt pētījumus. [25] Ehinācija stimulē fagocītus, inhibē baktēriju hialuronidāzi, neļaujot mikroorganismiem penetrēt organisma šūnu sienu, ehinācijai ir spēcīga spēja aktivēt alternatīvo komplementa aktivācijas ceļu. [26] In vitro pētījumos novērots, ka E. pururea palielina makrofāgu spēju producēt audzēja nekrozes faktoru alfa, interleikīnu-1 un interleikīnu-B2.[27]
Salīdzinot ar iepriekš aplūkotajiem preparātiem, tieši drošības un blakusparādību aspektiem publikācijās ir pievērsta daudz lielāka uzmanība, kam arī, šķiet, ir pamats, jo, piemēram, Austrālijas zāļu uzraudzības iestādē gada laikā tika saņemts vienāds skaits ziņojumu gan par mialģiju, izsitumiem un sliktu dūšu, gan arī par hepatītu un astmu. [28] Huntley ar kolēģiem sistemātiskajā literatūras apskatā secina, ka ehinācijas preparāti ir maz pētīti un nav zināms, vai tie ir droši lietošanai bērniem. Autors izsaka viedokli, ka pret šiem produktiem iespējamas alerģiskas reakcijas. [29] Bet relatīvi lielā 4 mēnešus ilgā E. purpurea lietošanas drošuma (risku) un efektivitātes (ieguvumu) pētījumā 755 veseli brīvprātīgie saņēma vai nu ehinācijas preparātu, vai placebo: blakņu skaits abās grupās bija līdzīgs, kamēr ehinācijas grupā ticami mazāk vēroja vīrusu infekcijas. [30]
Pasaules Veselības organizācija E. angustophilia ieteikusi kā vienu no augu valsts līdzekļiem saaukstēšanās ārstēšanai. [31] Un Shah et al. 2007. gadā Lancet publicētā meta-analīzē par ehinācijas profilaktisko un terapeitisko efektu secina, ka pašreizējie literatūras dati liecina - ehinācijai ir spēja mazināt saaukstēšanās biežumu un simptomu ilgumu. [32] Bet šim apgalvojumam ir pretinieki, kas analīzē saskata būtiskas nepilnības. Šie pētnieki uzskata, ka rezultātus pamato atsevišķu pētījumu dati, kuru izpildē pieļautas būtiskas kļūdas, tāpēc Shah analīzes rezultātus nevar uzskatīt par tādiem, ko pamato pierādījumi. Viens no apskatītajiem bija Cohen et al. pētījums par ehinācijas, propolisa un C vit-amīna lietošanu saaukstēšanās ārstēšanā, bet preparātu kombinācijas efektivitāte nav objektīvi attiecināma tieši uz ehinācijas iedarbību. [33]
Kā ietekmīgākais pētījums ar negatīviem rezultātiem, šķiet, ir NEJM publikācija, kur Turner et al 437 veseliem brīvprātīgiem, kas lietoja 3 dažādu veidu (Echinacea angustifolia) ehinācijas preparātus un placebo, secina, ka neviens no ehinācijas preparātiem 900 mg dienā būtiski neietekmē saaukstēšanās biežumu un simptomu smagumu, salīdzinot ar placebo grupu. [34] Līdzīgi arī Barett et al. ar placebo kontrolētā pētījumā nedz slēptu, nedz atvērtu grupu analīzē neatrada ticamas atšķirības simptomu ilgumā vai neitrofilo leikocītu skaitā un IL-8 līmenī iztriepēs no deguna. [35] Arī Taylor et al. vienā no vislielākajiem ehinācijas efektivitātes pētījumiem norāda, ka ehinācijai nav spējas mazināt saaukstēšanās simptomu ilgumu. [36]
Cinks
Cinka vislielākā nozīme izpaužas organisma šūnu proliferācijā un diferenciācijā. Tā deficīts izraisa augšanas aizturi, ādas pārmaiņas, nepilnvērtīgu imūno atbildi, lielāku uzņēmību pret infekcijas slimībām, lēnāku brūču dzīšanu un aizkavē dzimumnobriešanu. [37] Ir izpētīts, ka cinka sāļi aptur rinovīrusu replikāciju in vitro, un tiek pieļauts, ka tie pasargā šūnu membrānas no sabrukšanas un citotoksiskiem aģentiem (mikroorganismu toksīniem, aktivēta komplementa komponentiem). [38]
Arī par cinku līdzīgi kā par ķiplokiem un askorbīnskābi veikts Kohreina pārskats, un 2011. gadā tika analizēti 15 ar placebo kontrolēti nejaušināta iedalījuma pētījumi par kopumā 1360 pacientiem, salīdzinot cinka un placebo ietekmi uz saaukstēšanās simptomu mazināšanu. Pētījumos pirmajās 24 stundās kopš simptomu sākuma tika lietots cinka sīrups vai tabletes. Rezultāti liecina, ka cinka preparāti mazināja simptomu ilgumu un smagumu pacientiem bez smagām blakusslimībām. [39] Kā liecina publikācijas, šis pārskats uzņemts visai kritiski, autoriem tiek pārmests, ka analīzē pārlieku liela ietekme ir nedaudziem pētījumiem, ignorējot faktu, ka, pieaugot pacientu populācijai, pierādītā cinka ietekme mazinās [40]. Hemila norādījis, ka, vērtējot cinka preparātus, svarīgi ņemt vērā pētījumā izmantoto devu, kas varot būtiski ietekmēt rezultātu [41], atsaucoties uz paša meta-analīzi, kas parādīja, ka tikai devās virs 75 mg dienā cinka preparātiem ir ietekme uz saaukstēšanās simptomiem. [42]
Nobeigumā
Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku, un brīžiem šķiet - atrast skaidru atbildi par šo preparātu efektu ir teju neiespējami, ko labi ilustrē Hart un Dey apskats, kurā autori analizē informāciju globālajā tīmeklī par pētījumiem, kas vērtē ehinācijas efektivitāti saaukstēšanās profilaksē un ārstēšanā. Autori norāda, ka patērētāji un medicīnas speciālisti internetā visbiežāk meklē sistemātiskus apskatus, kas pierāda vai noliedz konkrēta preparāta efektivitāti, taču šāda noteikta atbilde netiek sniegta. Un bieži šī nenoteiktība rodas tāpēc, ka trūkst pietiekami daudz un plašu nejaušināta iedalījuma un ar placebo kontrolētu pētījumu. Pētījumi būtiski atšķiras pēc metodoloģijas, bet p vērtības (p-value) un ticamības intervāli (confidence intervals) joprojām nav pārliecinoši, tāpēc meta-analīzes interpretācija būtiski atšķiras pēc tā, vai viens vai otrs pētījums tajā ir iekļauts vai nav. [43]
Un, ja katrs no minētajiem līdzekļiem vairāk vai mazāk ietekmē saaukstēšanās gaitu, tad gluži dabiska šķiet vēlme tos kombinēt cerībā uz lielāku efektu, bet būtisku uzlabojumu tas laikam tomēr nesniedz. Tā, kombinējot ehināciju, ķiploku pulveri, žeņšeņa ekstraktu, C vitamīnu un cinku, arī bija vērojama labvēlīga, bet ne pārsteidzoša ietekme, salīdzinot ar placebo grupu. [44].
Kā norāda Viskonsīnas universitātē nejaušināta iedalījuma pētījuma ietvaros veikta aptauja, C vitamīna lietošanas efektu kā būtisku (sufficiently important difference) vērtēja 25% pacientu, kas to saņēma, ehināciju - 32%, bet cinka tabletes - 47%. [45]
Tomēr, tā kā saaukstēšanās vairākumam ir tikai ļoti nepatīkama, bet ne bīstama slimība, saaukstēšanās ārstēšanai katrs veido pats savu recepti, kur būtiskāka šķiet subjektīvo simptomu mazināšana, nevis objektīva slimības saīsināšana par dienu vai divām.
