Aptuveni 80% no visiem plaušu vēža gadījumiem sastāda nesīkšūnu plaušu vēzis (non-small cell lung cancer - NSCL). Šī audzēja tipa pētīšanā koncentrēts visvairāk uzmanības, sevišķi, ņemot vērā, ka dzīvildze NSCL gadījumā cieši korelē ar audzēja stadiju - no 60 līdz 80% agrīnā stadijā, līdz nepilnam procentam IV stadijā. Sīkšūnu plaušu vēzis ir agresīvāks par NSCL, ļoti strauji aug un diagnozes noteikšanas brīdī parasti jau ir diseminēts. Neārstējot pacienti dzīvo vidēji divus trīs mēnešus, un, lai gan šis audzējs ir jutīgāks pret ķīmijterapiju (ķirurģijas loma atšķirībā no NSCL praktiski nenozīmīga), visoptimālākā ārstēšana tikai mazāk kā desmit procentiem pacientu nodrošina piecu gadu dzīvildzi. Runājot par plaušu vēža izplatības tendencēm, satraukumu rada ne vien kopējās incidences pieaugums, bet arī audzēja ekscesīvi augošā izplatība sieviešu populācijā, kamēr izplatības rādītāji vīriešiem saglabājas stabili. Paradoksu un ironiju slēpj fakts, ka plaušu vēža galvenais riska faktors - smēķēšana -, atšķirībā no daudziem citiem izplatītākajiem audzējiem (piemēram, krūts vēža), ir labi apzināts un modificējams, bet tomēr paliek nemodificēts. Visus plaušu vēža aspektus nelielā apskatā nav iespējams pat pieminēt - piedāvājam nelielu diskusiju par dažām aktualitātēm.
Plaušu vēža epidēmija sieviešu populācijā
Sieviete, kura smēķē kā vīrietis, arī mirst kā vīrietis (David Satcher, 16th U. S. Surgeon General).
Laikā no 1930. līdz 1997. gadam ASV sieviešu mirstība no plaušu vēža pieaugusi par 600%. Laikā no 1990. līdz 2003. gadam par 60% pieaudzis jauno saslimšanas gadījumu skaits sievietēm, kamēr rādītāji vīriešu populācijā ir stabili. Arī Eiropā jaunu sieviešu mirstība no plaušu vēža stabili pieaug kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Prognozē, ka, saglabājoties līdzšinējai tendencei, plaušu vēža incidence pieaugs no pašreizējiem pieciem gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju Spānijā un 7,7 gadījumiem Francijā līdz 20 gadījumiem jau tuvāko divu trīs desmitgažu laikā.
1. tematiskais pielikums
Plaušu vēzis Latvijā
Sievietes bioloģiski ir jutīgākas pret tabakas dūmu komponentiem - izredzes saslimt ar plaušu vēzi sievietei ir ievērojami augstākas nekā vīrietim ar līdzīgiem smēķēšanas paradumiem. Paaugstinātu jutību attiecībā uz plaušu vēža attīstību sievietēm saista ar noteiktām ģenētiskām īpatnībām, atšķirīgu tabakas komponentu metabolizāciju organismā, zemāku organisma spēju atjaunot DNS, hormonālo statusu (estrogēni var ietekmēt audzēja attīstību un augšanu), pieļaujot, ka pastāv vēl virkne neizpētītu faktoru.
Patel J. D. et al. Lung cancer in US women: a contemporary epidemic// JAMA, 2004; 291(14): 1763-8.
Levi F. et al. Trends in lung cancer among young European women: the rising epidemic in France and Spain//Int J Cancer, 2007; 121(2): 462-5.
Komentē dr. med. Jāzeps Baško, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas centra vadītājs
Lietderīgi precizēt, ka sievietes ir jutīgākas pret tabakas dūmos esošajiem vēzi izsaucošajiem ķīmiskajiem komponentiem.
Neskatoties uz pieaugošo plaušu vēža gadījumu skaitu smēķējošo sieviešu vidū, trešā daļa ASV sieviešu turpina smēķēt. Visu pasaules reģionu sievietes jāinformē par satraucošajiem ASV un Centrāleiropas statistiskajiem datiem attiecībā uz saslimšanas gadījumu katastrofālo pieaugumu sieviešu vidū, jo daudzās valstīs, tai skaitā arī Latvijā, pieaug sieviešu, lielākoties jaunu, aizraušanās un atkarība no smēķēšanas.
2. tematiskais pielikums
Plaušu vēzis Eiropas Savienībā
Pasīvās smēķēšanas ietekme uz dzīvildzi
Pētīts, kā ilgstoša pasīvā smēķēšana pirms NSCL (IA-IIB) diagnozes uzstādīšanas ietekmē iznākumus pēc operācijas. Iesaistot 393 slimniekus, novēroja, ka pacientiem, kuri pakļauti pasīvai smēķēšanai mazāk par 28 gadiem, vidējā piecu gadu dzīvildze ir ievērojami augstāka nekā pacientiem, kuri pakļauti tai 46 gadus un ilgāk - 71% pret 47%. Pēdējā grupā arī laika posms līdz slimības recidīvam bija īsāks.
Interesanti, ka apakšgrupu analīzē novēroja nelabvēlīgāku iznākumu tiem pacientiem, kuri pasīvajai smēķēšanai vairāk bijuši pakļauti savā darbavietā, salīdzinot ar tiem, kuri pasīvi smēķēja mājas apstākļos.
Minētais noder, lai pamatotu smēķēšanas ierobežošanu sabiedriskās un darba vietās. Pētījums veikts Masačūsetsā, ASV.
McKeagney T. F. P. et al. Second hand smoke exposure is associated with worse survival in early stage non-small cell lung cancer//Thorax 2007; 62: 437.
Komentē Dr. med. J. Baško
Norādīts, ka mazāka ekspozīcijas laika gadījumā piecus gadus pēc ārstēšanas izdzīvo 71% pacientu, bet pēc ilgākas (> 46 gadi) ekspozīcijas-kontakta ar smēķējošajiem - tikai 47% slimnieku, tātad mazāk. Respektīvi, jo ilgāks kontakts ar smēķētājiem, jo ārstēšanās rezultāti sliktāki. Ir arī norādīts, ka ilgāka kontakta gadījumos vēža recidīvs jeb tā dēvētais vēža recidīva laiks samazinās - tas novērojams ātrāk. Šī pētījuma dati tiešām pamato nepieciešamību ierobežot smēķēšanu darba un sabiedriskajās telpās un ierīkot speciālas telpas vai vietu smēķējošām personām.
Netradicionālas riska profesijas?
Grāmatveži. Kasieri. Mediķi
Multicentrisks gadījumu-kontroles pētījums sešās Centrāl- un Austrumeiropas valstīs ar 2 632 plaušu vēža pacientiem (diagnoze uzstādīta laika posmā no 1998. līdz 2001. gadam), kontrolgrupā iekļaujot 2 871 personu, par profesionālo faktoru nozīmi plaušu vēža attīstībā parādīja, ka paaugstināts risks saistīts ne tikai ar rūpnieciskajām nozarēm.
Vīriešu grupā rūpniecībā strādājošiem un ostu strādniekiem paaugstināta riska koeficients (odds ratio) bija vidēji 1,45 un 1,49, kamēr grāmatvežiem un kasieriem tas sasniedza 1,81, lauksaimniecības strādniekiem 1,67, mājlopu kopējiem 2,54, raktuvju strādniekiem 2,17, atslēdzniekiem 2,56, stikla pūtējiem 2,55.
Sievietēm paaugstināts plaušu vēža risks bija saistīts ar ārsta, zobārsta, veterinārārsta (2,54), bibliotekāra (7,03) un šuvējas profesiju (3,63).
Iegūtie dati ir pamats pētīt līdz šim mazāk apzinātus plaušu vēža riska faktorus.
Bardin-Mikolajczak A. et al. Occupation and risk of lung cancer in Central and Eastern Europe: the IARC multi-center case-control study//Cancer Causes Control, 2007; 18(6): 645-54.
Komentē Dr. med. J. Baško
Tradicionāli pastāv viedoklis, ka paaugstināta riska pakāpe saslimt ar plaušu vēzi ir rūpniecībā un celtniecībā strādājošiem, jo šīm personām ir biežāks un ilgstošāks kontakts ar kancerogēnām vielām, taču, izvērtējot grāmatvežu, bibliotekāru darba apstākļus, jāņem vērā, ka grāmatu un papīru masa rada lielu daudzumu putekļu, kuru sastāvā ir rinda kancerogēnu vielu (svins un citi). Šuvējām, līdz zināmam laikam lietojot vecās sistēmas gludekļus, bija pastiprināts kontakts ar azbestu. Savukārt mūsdienās plašu pielietojumu radusi sintētiskā šķiedra apģērba izgatavošanā. Sintētiskās šķiedras putekļi un sīkās daļiņas ir vērā ņemams kancerogēns faktors. Zobārsta profesija ikdienā saistīta ar faktoriem (ķīmiskas vielas, minerālvielas, kaulaudu putekļi, sīki kaulaudu gabaliņi un citi), kuru ilgstoša ieelpošana var sekmēt plaušu vēža attīstību. Līdzīgi arī ārsti un medicīnas māsas ir pakļautas veselas rindas dažādu ķīmisku aģentu (dezinfekcijas līdzekļu, medikamentu u. c.) ilgstošai iedarbībai, apstarojumam. ASV no sadzīves kancerogēniem pirmajā vietā izvirzījies radons, ko satur mājās lietotā dabas gāze, ūdens; radonu izdala arī daži celtniecības materiāli.
Riska faktoru analīze nesmēķētājiem
Analizējot multiplus riska faktorus nesmēķētājiem - 280 plaušu vēža slimniekiem un 242 kontrolgrupas pacientiem -, ieguva sekojošu vidējā riska gradāciju:
- gaisa piesārņojums (putekļu ekspozīcija) - OR 2,43;
- pasīvā smēķēšana - OR 2,08;
- iepriekšējo divu kombinācija - OR 3,25;
- jebkurš vēzis pirmās pakāpes radiniekiem pirms 50 gadu vecuma - OR 1,7;
- siena drudzis (bez astmas) - OR 0,57.
Pētījums apstiprināja labi zināmu plaušu vēža riska faktoru (pasīvās smēķēšanas, gaisa piesārņojuma, iedzimtības) nozīmi, vienlaikus norādot, ka siena drudzis saistās ar samazinātu plaušu vēža risku.
Zhang Y. et al. Never smokers and lung cancer risk: a case-control study of epidemiological factors//Int J Cancer. 2006; 118(7): 1798-804.
Komentē Dr. med. J. Baško
Zināmā mērā šis jautājums ir jau atspoguļots iepriekšējās divās sadaļās, jo abās minētajās populācijas grupās ietilpst nesmēķētāji. 2006. gadā ASV slimību kontroles un profilakses centrs publicēja datus, ka gadījumos, kad nesmēķētājs apprecas ar smēķētāju, nesmēķētājam par 25% pieaug iespējamība saslimt ar plaušu vēzi.
Variācijas gados vecākiem un jaunākiem pacientiem
Plaušu vēža epidemioloģija, klīniskās un laboratoriskās īpatnības atšķiras gados vecākiem un jaunākiem pacientiem, ko demonstrē arī pētījums par 1 340 plaušu vēža pacientiem (diagnoze no 1990. līdz 2005. gadam). 13,4% pacientu bija jaunāki par 50 gadiem. Šajā grupā kā galvenais riska faktors dominēja apkārtējās vides ietekme, kamēr vecākiem par 50 gadiem - smēķēšana. Diagnozes uzstādīšanas brīdī no klīniskajiem simptomiem jaunākajā grupā prevalēja sāpes krūšu kurvī, bet vecākajā - klepus un dispnoja. Adenokarcinomas (NSCL paveids) un sīkšūnu vēža incidence bija augstāka jaunākajā grupā, kamēr pacientiem pēc 50 gadu vecuma vairāk novēroja citu NSCL variantu - zvīņaino šūnu karcinomu. Būtiski atšķīrās arī audzēja izplatība diagnozes noteikšanas brīdī: jaunākie pacienti novēloti - IV slimības stadijā - ārsta redzeslokā nonāca gandrīz par 10% biežāk nekā vecākie (52% pret 43,5%). Neskatoties uz to, ka jaunākās grupas pacientiem retāk nekā vecākajā grupā nebija iespējams realizēt specifisko pretvēža terapiju, kopējie dzīvildzes rādītāji abās grupās bija līdzvērtīgi.
Slimības etiopatoģenētisko variāciju apzināšana ir būtiska terapeitisko apsvērumu kontekstā pacientiem atšķirīgās vecuma grupās.
Ak G. et al. Lung cancer in individuals less tahn 50 years of age//Lung, 2007; 185(5): 279-86.
Komentē Dr. med. J. Baško
Pēc atsevišķiem literatūras datiem sīkšūnu vēzi biežāk sāk atrast pacientiem pēc 50 gadu vecuma. Arī Latvijā pēdējos gados biežāk vērojami ir sīkšūnu vēža gadījumi pacientiem vecumā virs 50 gadiem. Pēdējo gadu laikā mūsu valstī plaušu vēzi vidēji divos līdz trīs gadījumos atrod pacientiem līdz 20 gadu vecumam.
Elptests
Specifiski gaistoši organiski savienojumi, ko izdala vēža šūnas un kuri tālāk nonāk izelpojamā gaisā, potenciāli ir izmantojami kā plaušu vēža biomarķieri pat ļoti agrīnās audzēja stadijās. Pagaidām tikai nedaudzās publikācijās pieejami pamatoti dati par šo tēmu.
Tā, in vitro apstākļos analizējot specifisku organisku savienojumu (SOS) klātbūtni dažādu šūnu kultūrās (dažādu tipu audzēju šūnas, bronhu epitēlijšūnas, garšas kārpiņu šūnas, osteogēnās šūnas, lipocīti) ar mikroekstrakcijas un gāzu hromatogrāfijas metodēm, novēroja, ka katram šūnu tipam ir sava unikāla hromatogramma. Visos audzēju paraugos konstatēja SOS klātbūtni, kurus varētu uzskatīt par plaušu vēža biomarķieriem. Autori uzskata, ka ir iespējams noteikt korelāciju starp šo SOS klātbūtni plaušu vēža šūnu metabolisma produktos un pacientu izelpas gaisā (pat I un II slimības stadijā), ko plāno apstiprināt arī pētījumos ar pacientiem.
Citā pētījumā 193 pacientiem ar primāru plaušu vēzi, analizējot SOS līmeni izelpojamā gaisā (kontrolgrupa 211 personas), divu minūšu elpošanas tests plaušu vēža esamību noteica ar tādu pašu precizitāti kā krūšu kurvja kompjūtertomogramma. Turklāt rezultātu ticamību neietekmēja ne audzēja izplatības pakāpe, ne pacienta smēķēšanas anamnēze.
Nepieciešami nopietni pētījumi, lai noskaidrotu, vai ar minēto testu palīdzību iespējams mazināt mirstību plaušu vēža pacientu vidū, tomēr šie ir būtiski signāli, kas parāda, ka ir iespējams diagnosticēt plaušu vēzi ar elptestu.
Chen X. et al. A study of the volatile organic compounds exhaled by lung cancer cells in vitro for breath diagnosis//Cancer, 2007; 110(4): 835-44.
Phillips M. et al. Prediction of lung cancer using volatile biomarkers in breath//Cancer Biomark. 2007; 3(2): 95-109.
Komentē Dr. med. J. Baško
Minētais elptests pats par sevi nedot iespēju mazināt mirstību plaušu vēža slimniekiem, bet uzskatāms par mazinvazīvu (netraumatisku) izmeklēšanas metodi, kura sniedz lielākas iespējas plaušu vēža agrīnā diagnostikā, kas ir ļoti būtisks moments, jo savlaicīga vēža diagnozes uzstādīšana dod iespēju savlaicīgi uzsākt ārstēšanu un līdz ar to panākt labākus rezultātus, mazināt mirstību.
Savukārt apgalvojums, ka tests nosaka plaušu vēža klātbūtni ar tādu pašu precizitāti kā krūšu kurvja kompjūtertomogrāfija (CT), ir diskusijas vērts, jo nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka krūšu kurvja CT precīzi nosaka vēža esamību. To nosaka izmeklējumu komplekss, kas ietver tādas metodes kā parastā rentgenoloģiskā izmeklēšana, magnētiskā rezonanse, PET, bronhoskopija u. c. Nozīme ir klīnisko analīžu izvērtējumam, onkomarķieru noteikšanai. Nereti CT neuzrāda datus par plaušu vēža esamību, bet vēzi pierāda minētais izmeklējumu komplekss.
Mērķtiecīgi būtu elptesta precizitāti vēl izvērtēt salīdzinājumā ar kādu no plaušu vēža diagnostikas kompleksa elementiem, piemēram, fluorescences bronhoskopijā iegūtajiem datiem, kuri var pierādīt plaušu vēzi tādā stadijā, kad krūšu kurvja CT nav ne mazāko norāžu par to.
Būtiski ir šī testa finansiālie aspekti un līdz ar to pielietošanas iespējas populācijas skrīningā.
Diagnoze - novēlota, skrīnings - šaubīgs
Aptuveni 80% plaušu vēža pacientu nonāk ārstu redzeslokā slimības III vai IV stadijā, kas dramatiski mazina veiksmīgas operācijas iespēju, kamēr nesīkšūnu plaušu vēža IA stadijā postrezekcijas piecu gadu dzīvildze sasniedz un pārsniedz 60%.
Pacients var (un visbiežāk to arī dara) gadiem ilgi dzīvot ar plaušu vēzi, līdz tas tiek atklāts. Piemēram, zvīņaino šūnu karcinomas gadījumā paiet vidēji astoņi gadi, līdz audzējs sasniedz 30 mm lielumu (kurā tas visbiežāk tiek atklāts), un laikā, kad parādās simptomi, jau ir augsts metastāžu risks.
Agrīni plaušu vēzis ir asimptomātisks un pirmie simptomi ir nespecifiski, sevišķi preeksistējošas respiratoras slimības kontekstā. Atsevišķos pētījumos laika posms no pirmajām, pēc pacientu domām, ievērības cienīgajām, sūdzībām līdz vizītei pie ārsta sasniedz sešus mēnešus un vairāk.
Daudz tiek diskutēts par plaušu vēža skrīningu augsta riska populācijā (kura ir samērā labi definēta). Tomēr paaugstināti izdzīvošanas rādītāji skrīninga rezultātā nav novēroti. Rentgenoloģiskais skrīnings neattaisnoja izvirzītās cerības, savukārt CT-skrīnings rada jaunus, pagaidām neatbildētus, jautājumus - piemēram, nav vienotas prakses, kā rīkoties, konstatējot sīkus (zem 5 mm) audzēja mezglus. Tāpat līdz ar skrīningmetodes jutības palielināšanos, palielinās viltus pozitīvas atrades risks.
Tikmēr pētījuma autori aicina veselības aprūpes speciālistus, īpaši ģimenes ārstus, skaidrot personām augsta riska grupās agrīnas diagnostikas nozīmi pēc iespējas pozitīvākas prognozes nodrošināšanā.
Birring S. S., Peake M. D. Symptoms and the early diagnosis of lung cancer//Thorax. 2005; 60(4): 268-9.
Komentē Dr. med. J. Baško
Pilnībā apgalvot, ka plaušu vēža gadījumā pacients pirmo reizi vēršas pie ārsta vidēji sešus mēnešus pēc būtisku sūdzību parādīšanos, pamatojoties tikai uz atsevišķu, nelielu pētījumu datiem, nebūtu īsti korekti. Reāli šis laiks variē no vienas nedēļas līdz sešiem mēnešiem un vairāk. Būtisks ir arī laiks no pirmās konsultācijas brīža līdz diagnozes uzstādīšanai. Pēc rakstā citēto autoru datiem, tas sastāda vidēji piecus mēnešus, kas atbilst arī citu avotu informācijai. Tātad laiks līdz pareizas diagnozes uzstādīšanai ir pārmērīgi garš un cēloņu tam ir ļoti daudz, no kuriem kā galvenie minami sociālekonomiskie faktori, vispārējais kultūras un izglītības līmenis un veselības aprūpes problēmas.
Uzskati par skrīninga nepieciešamību dalās. P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas onkologi un torakālie ķirurgi uzskata, ka skrīnings ir obligāti nepieciešams, nemaz nerunājot par tā veikšanu riska grupu pacientiem. Mērķtiecīgāks būtu CT-skrīnigs. Attiecībā par taktiku sīku (5 mm) veidojumu gadījumā, praksē tiek veikta pacienta paplašināta izmeklēšana: CT ar veidojuma blīvuma noteikšanu, CT izmeklēšana ar asins vadu papildus kontrastēšanu, onkomarķieru noteikšana asinīs, PET (pozitronu emisijas tomogrāfija, iespējams veikt Igaunijā). Tiek veikta atkārtota CT pēc noteiktiem laika intervāliem un izvērtētas veidojuma izmaiņas laika periodā.
Plaušu vēzis un citas plaušu slimības
Vai labdabīgas plaušu slimības ir plaušu vēža riska faktors?
Gan obstruktīvi, gan restriktīvi elpošanas traucējumi saistās ar paaugstinātu plaušu vēža risku: analizēja liela kohortas pētījuma (iekļauti 176 997 zviedru celtnieki) datus, izvēloties personas, kurām bija pieejami pirmsnovērojuma spirometrijas rādītāji. Saskaņā ar hroniskas obstruktīvas plaušu slimības diagnostiskajiem kritērijiem (Global Initiative for Chronic Obstructive Lung Disease), šīs personas iedalīja piecās grupās atbilstoši plaušu funkcijām: norma, viegla HOPS, vidēji izteikta HOPS, smaga HOPS un restriktīva plaušu slimība (RSL). Kopumā tika identificēti 834 plaušu vēža gadījumi. Salīdzinot ar normālu plaušu funkciju, paaugstinātu saslimstību novēroja gan visās HOPS apakšgrupās, gan RSL grupā ar vidējo risku attiecīgi 1,5; 2,2 (vidēji izteikta/smaga) un 2,0.
Minētā pētījuma atradi, ka tādas hroniskas plaušu slimības kā emfizēma, hronisks bronhīts, HOPS un citas paaugstina plaušu vēža attīstības risku, apstiprina cits pētījums, kur noteikta elpošanas funkciju traucējumu pakāpe šo pacientu grupās. 448 600 nekad nesmēķējušas personas iekļāva 20 gadu novērojuma periodā (1982-2002). 1 759 no šīm personām tika uzstādīta plaušu vēža diagnoze. Aprēķinot korelāciju ar citām preeksistējošām plaušu slimībām - hronisku bronhītu, plaušu emfizēmu vai to abu kombināciju - noskaidroja, ka mirstība no plaušu vēža ir augstāka pacientiem ar plaušu emfizēmu (HR 1,66) un vēl augstāka pacientiem ar hroniska bronhīta un emfizēmas kombināciju (HR 2,44) - gan sievietēm, gan vīriešiem. Hronisks bronhīts risku paaugstināja tikai vīriešu populācijā (HR 1,59). Šis lielais prospektīvais pētījums atbalsta teoriju, ka labdabīgas plaušu slimības, sevišķi plaušu emfizēma (HOPS!) paaugstina plaušu vēža risku pat personām bez smēķēšanas anamnēzes.
Purdue M. P. et al. Impaired lung function and lung cancer incidence in a cohort of Swedish construction workers//Thorax 2007; 62:51-6.
Turner M. C. et al. Chronic obstructive pulmonary disease is associated with lung cancer mortality in a prospective study of never smokers//Am J Respir Crit care Med, 2007; 176(3): 285-90.
Komentē Dr. med. J. Baško
Paaugstināto mirstību slimnieku grupā ar plaušu vēzi un pavadošām hroniskām plaušu slimībām nosaka plaušu vēzis ar tā izpausmēm un vēl otras smagas patoloģijas radītie veselības traucējumi.
Vai ar video-asistēto torakoskopisko lobektomiju tikpat efektīvi evakuē audzēju kā ar tradicionālo vaļējo lobektomiju?
Video-asistētās krūšu kurvja ķirurģijas (VATS) izmantošana plaušas daļas rezekcijai NSCL pacientiem ir aktīvu debašu objekts, neskatoties uz priekšrocībām, ko sniedz mazinvazīvākā metode. Sevišķi - vai, izmantojot VATS, tiek nodrošināta pietiekami kvalitatīva audzēja audu evakuācija?
Pētījumu kopanalīzē (409 publikācijas dažādu valstu medicīniskajā periodikā), autori secināja, ka kohortas pētījumos piecu gadu dzīvildzes rādītāji, izmantojot VATS, ir līdzvērtīgi ar vaļējās lobektomijas rezultātiem - virs 70%. Lielākā daļa rezekciju ar VATS veikta audzēja I stadijā audzējiem, kuri mazāki par 3-5 cm. Nelielā skaitā ziņojumu bija norādes par paaugstinātu lokālu recidīvu un audzēja izplatību VATS grupās, tomēr atzīmēts, ka nav arī precīzu datu par atkārtotas operācijas biežumu recidīva gadījumā pēc vaļējas torakotomijas. Visbeidzot autori atzīmē, ka nav pārliecinošu datu par VATS pārākumu socioekonomiskajā aspektā (izmaksas, hospitalizācijas ilgums).
West D. et al. Does video-assisted thoracoscopic lobectomy produce equal cancer clearence compared to open lobectomy for non-small cell carcinoma of the lung?//Interact Cardiovasc Thorac Surg, 2007; 6(1): 110-6.
Komentē Dr. med. J. Baško
VATS lobektomiju pareizi būtu veikt slimniekiem ar plaušu vēzi IA-IB stadijā, respektīvi, audzējam nepārsniedzot trīs centimetru lielumu, kas ir ļoti mazs slimnieku skaits, jo Latvijā plaušu vēzi I stadijā diagnozes uzstādīšanas brīdī konstatē vidēji 4,5% pacientu.
