Parazītisms ir ļoti sena parādība – zinātnieki uzskata, ka tas radies vēl pirms mugurkaulnieku izcelšanās un ka parazīti cēlušies no brīvi dzīvojošām formām. Parazīti, sevišķi helminti, uzskatāmi par augsti specializētiem organismiem, kas maksimāli pielāgojušies savai specifiskajai apdzīvojamajai videi un īpatnējiem dzīves apstākļiem.
Parazīta un saimnieka savstarpējās attiecības ir apbrīnojamas. Ir izveidojušās līdz virtuozitātei daudzveidīgas un sarežģītas pielāgošanās sistēmas no parazīta puses un unikālas reakcijas – no saimnieka puses. Jaunākās hipotēzes pat pieļauj mērķtiecīgu atsevišķu parazītu iekļaušanu vairāku slimību ārstēšanas un profilakses shēmās.
Ģenētiski modificēti odi pret malāriju
Malārijas izplatība parastos apstākļos nav iespējama bez oda starpniecības, tāpēc odi ir vājais posms plazmodiju pārneses procesā. Ir determinēti divi gēni, kuri nosaka plazmodiju izdzīvošanu odu gremošanas traktā: CTL4 un CTLMA2 gēnu produkti pasargā parazītu no oda imūnās sistēmas. Ir izveidoti ģenētiski modificēti odi, kuriem supresēta minēto gēnu ekspresija. Eksperimentālos pētījumos iegūtie rezultāti liecina, ka šādi odi pēc inficētu asiņu sūkšanas citus eksperimenta dzīvniekus inficē tikai 20% gadījumu. Šobrīd zinātnieki risina problēmu, kā šādus ģenētiski modificētus odus izplatīt dabā un kā risināt ētiskas problēmas, kas saistītas ar ģenētiski modificēta organisma izplatīšanu ārpus laboratorijas sienām.
Clayton J. Scientists plan field tests for GM mosquitoes//The Lancet Infectious Diseases 2006; 6: 191-192.
Bradbury J. Transgenic mosquitoes bring malarial control closer//The Lancet 2002; 359: 1837.
Komentē dr. med. docente Ludmila Zinčenko, RSU Medicīniskās bioloģijas un ģenētikas katedra
Ģenētiski modificētu odu radīšana ar represētiem gēniem, kuri aizsargā malārijas plazmodijus gametocītu stadijā no oda imūnsistēmas iedarbības, no pirmā acu uzmetiena ir ļoti efektīvs līdzeklis cīņā ar malāriju, jo izsauc malārijas plazmodiju bojā eju oda kuņģī, kur tie kļūst invadēt nespējīgi. Tomēr daudzi zinātnieki izsaka bažas, ka ģenētiski modificētu kukaiņu izplatīšanas risks dabā var radīt daudz lielāku kaitējumu nekā labumu gan cilvēkam, gan pašai kukaiņu (odu) populācijai.
Komentē dr. med. docents Uga Dumpis, Latvijas Universitāte
Ķīmijprofilakse nākotnē noteikti tiks pārspēta, jo tā ir dārga, saistīta ar blakus parādībām, prasa regulāru lietošanu, palielina rezistences selekcijas spiedienu un ne vienmēr ir efektīva. Variants ar ģenētiski izmanītiem odiem ir ļoti interesants un pat revolucionārs, jo teorētiski paver iespēju līdzīgi cīnīties arī ar citām slimībām, tomēr revolūcijas medicīnā notiek reti. Manuprāt, nākotne pieder malārijas vakcīnām, kas atrodas jau samērā tālā izstrādes stadijā.
Recipe: ova Trichuris suis!
Medicīnā netrūkst paradoksu. Vienā gadījumā mēs ārstējam parazitārās slimības, bet citā - izmantojam parazītus slimību ārstēšanai.
Čūlainais kolīts ir izplatīta slimība augsti attīstītajās valstīs. Balstoties uz teoriju par atsevišķu parazītu spēju modulēt cilvēka organisma imūno reakciju, tika veikts viens no pirmajiem dubultaklajiem placebo kontrolētajiem pētījumiem, kurā čūlainā kolīta ārstēšanā tika pielietotas nematodes Trichuris suis (cūkas matgalvja) oliņas. ASV Aiovas štatā veiktajā pētījumā tika iesaistīti 54 pacienti ar čūlaino kolītu (aktivitātes indekss > 4), kuri randomizēti tika iedalīti divās grupās. Viena grupa saņēma 2 500 Trichuris suis olas ar divu nedēļu intervālu kopumā 12 nedēļas, bet otra grupa tajā pašā laikā saņēma placebo. Pēc terapijas kursa Trichuris suis grupā uzlabošanās tika panākta 43,3% pacientu, placebo grupā - 16,7% gadījumu. Blakusefekti netika konstatēti.
Hsu S.J. et al. Trichuris suis therapy for ulcerative colitis: nonresponsive patients may need anti-helminth therapy//Gastroenterology, 2005 Aug; 129(2): 768-9.
Komentē doc. U.Dumpis
Pētījumā iesaistīto pacientu skaits ir neliels, tādēļ diez vai varētu runāt par konkrētām indikācijām un nekavējoties mesties ārstēt mūsu pacientus šādā veidā. Nepieciešami plašāki pētījumi un stingrākas indikācijas. Čūlainais kolīts ir imunoloģiska slimība, kas, visticamāk, saistīta ar organisma pastiprinātu atbildi uz kādu infekciozu antigēnu, vismaz sākotnējā periodā, pēc tam pārejot autoimūnā stadijā. Imūnmodulācija ar svešiem antigēniem (piemēram, probiotikām) pagaidām izcilus rezultātus nav devusi, tomēr ir pietiekami nopietns pamats turpmākiem pētījumiem.
Komentē doc. L.Zinčenko
Čūlainā kolīta ārstēšanas metode, izmantojot Trichuris suis olas (tās nav invazīvas cilvēkam) un iegūtie rezultāti izraisa interesi, bet slimnieku skaits, kas saņēma šādu terapiju, ir nepietiekams, lai izdarītu secinājumus, tādēļ jāturpina pētījumi ar stingru kontroli.
Neirocisticerkoze: ārstēt vai nē?
Taenia solium izraisa divas dažādas slimības. Ja cilvēka zarnu traktā nonāk cestode, attīstās teniāze, cilvēka zarnās nobriest pieaudzis lentenis un cilvēks kļūst par pastāvīgu lenteņa olu avotu. Savukārt, apēdot Taenia solium olu, no tās attīstās cisticerks, kas, no gastrointestinālā trakta nonākot asins cirkulācijā, parasti iemājo muskuļaudos vai smadzenēs.
Lai destruētu cisticerkus smadzenēs, mūsdienās tiek samērā veiksmīgi pielietots prazikvantels un albendazols. Pirms šo medikamentu ēras vienīgā iespēja bija neiroķirurģija, kas bieži vien bija neveiksmīga, jo cisticerki var būt plaši izkaisīti smadzeņu audos.
Klīnisko neirocisticerkozes simptomātiku - visbiežāk epileptiskas lēkmes - rada ne vien dzīvi parazīti, bet arī granulomas, glioze un cistas, kas paliek smadzeņu audos arī pēc paša parazīta bojāejas. Tāpēc daudziem rodas jautājums: vai medikamentozai ārstēšanai vispār ir jēga, ja tāpat paliek reziduālas pārmaiņas smadzeņu audos, kas provocē klīniskās simptomātikas turpināšanos, neskatoties uz antiparazitārās terapijas pielietošanu?
Ir daudzi kontraversīvi pētījumi, kuros vieni zinātnieki pierāda, ka pēc albendazola pielietošanas reziduālās granulomas veidojas biežāk nekā tad, ja cistas rezorbējas spontāni, bez ārstēšanas. Savukārt citi pētījumi pierāda tieši pretējo. Skeptiķi kā argumentu izvirza faktu, ka antiparazitārās terapijas laikā sakarā ar cilvēka imūnās sistēmas hiperreaktivitāti epileptiskās lēkmes pastiprinās un kļūst biežākas, tomēr parasti tā ir pārejoša parādība. Tāpēc pagaidām vadošie speciālisti tomēr rekomendē realizēt antiparazitārās terapijas kursu, neraugoties uz iespējamu īslaicīgu klīniskās ainas pasliktināšanos.
Sotelo J. Neurocysticercosis - is the Elimination of Parasites Beneficial?//N Engl J Med 2004; 350: 280-282, Jan 15, 2004.
Komentē doc. U.Dumpis
Ja tiek stacionēts pacients ar epilepsijas simptomātiku, parasti tiek veikta galvas kompjūtertomogrāfija, kas ir arī neirocisticerkozes diagnostiskas pamatā. Pašreizējās vadlīnijas terapijā rekomendē lietot albendazolu. Ārstēšana izmaksā dārgi.
Komentē doc. L.Zinčenko
Pēc Valsts aģentūras Sabiedrības veselības aģentūra datiem Latvijā tenioze kā slimība ir sastopama reti. Taenia solium (pieaugusi forma) var parazitēt cilvēka tievajā zarnā pat 20 gadu garumā un ne vienmēr izraisa smagu klīnisko ainu. Tomēr nopietna medicīniska nozīme šiem helmintiem ir tādēļ, ka cilvēks var kļūt par starpsaimnieku, norijot olas vai autoinvāzijas ceļā (ja ir vemšana un/vai zarnu antiperistaltika). Šādā gadījumā cisticerki (finnas) var attīstīties dažādos orgānos, tai skaitā - galvas smadzenēs, kas izsauc smagu klīnisko ainu. Pēc manām domām, cisticerkoze jāārstē medikamentozi, noteiktos gadījumos neizslēdzot arī ķirurģisko metodi.
Asins aina
Anēmija
Kāda ir ģeohelmintu infekcijas ietekme uz eritrocītu skaitu, to mēģināja noskaidrot Starptautiskā Veselības institūta zinātnieki ASV. Lai izpētītu korelāciju starp parazitārās infekcijas intensitāti un parazītu sugu skaitu cilvēka organismā, kā arī anēmijas pakāpi, pētījumā tika randomizēti iesaistīti 507 bērni no Filipīnām. Infekcijas intensitātes noteikšanai tika ņemts vērā parazītu oliņu skaits uz vienu gramu fēču, kā arī noteikta parazīta suga - tika vērtētas reģionā visbiežāk sastopamās trīs ģeohelmintu sugas un Schistosoma japonicum. Rezultāti parādīja, ka bērniem ar zemas intensitātes poliparazītu (divas vai vairāk sugas) infekciju anēmija tika konstatēta piecas reizes biežāk, salīdzinot ar bērniem, kuri nebija inficēti vai kuriem bija zemas intensitātes vienas parazītu sugas infekcija. Savukārt bērniem, kuriem bija trīs četru parazītu sugu augstas intensitātes infekcija, anēmijas biežums pieauga astoņas reizes.
Ezeamama A.E. et al. Functional significance of low-intensity polyparasite helminth infections in anemia//J Infect Dis, 2005 Dec 15; 192(12): 2160-70.
Komentē doc. U.Dumpis
Pētījumā tika minēti parazīti, kas Latvijā nav sastopami. Teorētiski anēmija sakarā ar noteiktu parazītu infekciju ir iespējama gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pieļauju, ka atsevišķi smagi anēmijas gadījumi varētu būt masīvi inficētu bērnu vidū.
Komentē doc. L.Zinčenko
No helmintiem, kas izplatīti Latvijā, smagu anēmiju var izsaukt platais lentenis (Diphyllobothrium latum), kas cilvēka zarnās absorbē B12 vitamīnu un tādējādi izraisa hemopoēzes traucējumus. Tāpēc, ja cilvēkam konstatē nezināmas izcelsmes anēmiju, nepieciešams nozīmēt izmeklējumus arī uz helmintiem.
Hipereozinofilija
Jau sen ir zināms, ka hipereozinofilija bieži vien liecina par parazitāru infekciju. Tomēr katrai parazītu sugai piemīt spēja iniciēt atšķirīgu hipereozinofilijas pakāpi (pārsvarā eozinofiliju rada helminti) un šāda īpatnība speciālistam varētu radīt aizdomas par kādu konkrētu sugu. Tā kā mūsdienās nokļūšana citā kontinentā vai reģionā vairs nesagādā nekādas problēmas, tad arī ārstam ir jārēķinās ar to, ka viņa praksē var nākties sastapties ar tādām parazītu sugām, kuras konkrētajā reģionā nav raksturīgas. Pirmajā atsaucē minētā apskata autori piedāvā nelielu sarakstu, kas varētu būt noderīgs:
- masīva eozinofilija - pacients ceļojis uz Tunisiju - iespējama toksokaroze, distomiāze, scabies;
- ja pacients ceļojis uz mitru, bet karstu reģionu - angilluliāze, ankilostomiāze, bilharziāze;
- ilgstoša uzturēšanās endēmiskā rajonā - filariāze, onhocerciāze.
Veikts arī pētījums, kurā mēģināts noskaidrot toksokarozes prevalenci pacientiem ar nezināmas etioloģijas eozinofiliju. Pētījumā tika iesaistīti 103 pacienti, vidēji 50,9 gadus veci, ar eozinofiliju, bez jebkādas atopijas vai reakcijas uz noteiktiem medikamentiem un izslēgtu helmintu infekciju. Visiem šiem pacientiem ar nezināmas etioloģijas eozinofiliju tika veikts ELISA tests uz Toxocara canis larvu antigēnu. 68% no šiem pacientiem tika pierādīta toksokarioze. Līdz ar to pētījuma autori iesaka Toxocara canis antigēna noteikšanu kā nozīmīgu diagnostisku pasākumu nezināmas etioloģijas eozinofilijas gadījumā.
Anane S. Parasitic etiology of blood hypereosinophilia//Ann Biol Clin (Paris), 2006 May-Jun; 64(3): 219-29.
Kwon N.H. et al. The prevalence and diagnostic value of toxocariasis in unknown eosinophilia//Ann Hematol, 2006 Apr; 85(4): 233-8.
Komentē doc. U.Dumpis
Nedomāju, ka Latvijā ir noteikta taktika gadījumos, kad asins ainā tiek atklāta neskaidra eozinofilija. Gribu norādīt, ka eozinofilija ceļotājam ietver sevī plašu un nopietnu diagnostisko algoritmu, jo šādā veidā var izpausties ļoti bīstamas slimības. Pagaidām mums pietiek ar to, ka eozinofilijai vispār tiek pievērsta uzmanība (nerunājot par tās pakāpi). Vienmēr jāņem vērā klīniskā atradne. Īpaši nozīmīgas pazīmes ir mialģijas, hematūrija, limfadenopātija, hepatosplenomegālija, dažāda rakstura izsitumi vai infiltrāti plaušās.
Komentē doc. L.Zinčenko
Slimniekiem ar eozinofiliju nepieciešams izmeklēt fēces uz lambliju cistām, veģetatīvām formām, kā arī parazitārām amēbām, helmintu olām un proglotīdiem. Izteikta eozinofilija sastopama arī toksokarozes un trihinellozes gadījumā (50-90%). Toksokarozi ir ļoti grūti diagnosticēt, jo atrast migrējošos kāpurus tikpat kā nav iespējams, tādēļ diagnostikā dominē imunoloģiskie testi. Tomēr, lai apstiprinātu iegūto rezultātu interpretāciju, vēlams izmantot arī vizualizējošās metodes (datortomogrāfija, magnētiskās rezonanses izmeklējums).
Zāles pret nabadzību
Prethelmintu preparāti mūsdienās tiek pielietoti ne tikai simptomātiskas helmintozes ārstēšanai. Endēmiskos rajonos šie preparāti tiek lietoti arī profilaktiskos nolūkos, lai parazītu slodze nepārsniegtu noteiktu robežu un nepārietu simptomātiskā patoloģijā. Aizvien biežāk tiek publicēti tādi pētījumi, kuros tiek pierādīta dažādu parazitāro infekciju negatīva korelācija ar endēmiskā rajona socioekonomisko stāvokli. Smagas, hroniskas helmintozes rada izteiktus traucējumus bērnu fiziskajā un garīgajā attīstībā, tiek traucētas kognitīvās funkcijas, it īpaši, ja endēmiskajā rajonā jau pastāv pārtikas nepietiekamības problēma. Piemēram, hroniska, masīva askaridoze var radīt laktozes intoleranci, A vitamīna absorbcijas traucējumus, holecistītus, pankreatītus, apendicītus, tievo zarnu obstrukciju un to infarktu. Visi šie stāvokļi pieprasa medicīnisku iejaukšanos, ķirurģiska askaridozes komplikāciju ārstēšana arī rada liekus izdevumus. Smaga trihuriāze draud ar hronisku kolītu, kas komplicējas ar hronisku caureju un pat rektālo prolapsu. Bērni ar kognitīvo funkciju traucējumiem, kas radušies kā komplikācija smagai, hroniskai helmintozei agrīnā vecumā, pieaugot kļūst nevis par valsts ekonomikas veidotājiem, bet gan par aprūpējamiem cilvēkiem. Šāda situācija mazattīstītajās valstīs rada finansiālus draudus jebkurai valsts nozarei. Tāpēc šobrīd jau ir uzsāktas plašas programmas, kuru ietvaros endēmiskos rajonos bērniem tiek profilaktiski doti antihelmintu preparāti īpaši pielāgotās devās.
Bethony J. et al. Soil-transmitted helminth infections: ascariasis, trichuriasis and hookworm//The Lancet , 2006, Vol 367, Nr. 9521, May 6-12: 1521-1529.
Komentē Doc. U.Dumpis
Latvijā antiparazitāro medikamentu izmantošanu profilaksei neatbalstu, jo nevajadzīga medikamentu lietošana ir potenciāli kaitīga. Medikamentiem ir iespējamas blaknes, kas ir nopietnākas par slimību, kuru cilvēks mēģina novērst. Turklāt stāvoklis ar parazitārām infekcijām mūsu valstī noteikti nav kritisks. Izņēmumi varētu būt pacienti ar HIV infekciju vai kādiem iegūtiem imūndeficītiem, kad dažās situācijas profilaktiska medikamentu lietošana ir attaisnojama.
Komentē Doc. L.Zinčenko
Drīzāk būtu nepieciešams veikt profilaktiskus izmeklējumus. Svarīgs ir sanitāri-izglītojošais darbs.
HIV/AIDS un parazitāra infekcija
Diareja ir diezgan bieža AIDS komplikācija un viens no galvenajiem AIDS pacientu malabsorbcijas un malnutrīcijas iemesliem. Cik liela ir zarnu parazitārās infekcijas loma šo pacientu diarejas attīstībā? Lai to noskaidrotu, Peru tika veikts pētījums, kurā iesaistīti 217 HIV/AIDS pacienti. Šo pacientu fēču paraugi tika izanalizēti uz dažādu parazītu olu, cistu un larvu klātbūtni. 149 no 217 pacientiem (68,66%) atzīmēja, ka diareja ilgusi vairāk nekā divas nedēļas. 103 no 217 pacientiem tika atklāta intestināla parazitāra infekcija, 18 no 217 pacientiem tika atklāta jaukta tipa parazitāra intestināla infekcija. Criptosporidium dzimtas pārstāvji (oportūnistisks patogēns) bija biežākais atklātais infekciozais aģents tiem pacientiem, kuriem diareja ilga vairāk nekā divas nedēļas. Citi biežākie izraisītāji bija oportūnistisks patogēns Isospora belli (10,6%), Giardia lamblia (8,3%) un Strongyloidiasis stercoralis (6,9%). Tāpēc pētījuma autori secina, ka intestinālo parazītu infekcija varētu būt nozīmīgs faktors HIV/AIDS pacientu veselības stāvokļa destabilizācijā.
Parādās arī jauni pētījumi, ka parazitāra infekcija pasliktina HIV infekcijas gaitu, ne tikai radot malabsorbciju un diareju. ASV, Bostonā, Hārvarda Sabiedriskās veselības augstskolā ir veikts pētījums par to, kā helmintozes ietekmē organisma imūnās sistēmas reakciju pret HIV-1 vīrusa antigēniem. Sākotnēji pētījuma gaitā tika veidota uz multi-T limfocītu epitopu DNS bāzēta vakcīna (multi-T-cell epitope DNA-based vaccine) TD158 pret HIV-1, kas ar parazītiem neinficētu peļu organismā izraisīja HIV-1 specifisku T limfocītu reakciju un IFN-g sekretējošo CD8+ T limfocītu skaita palielināšanos. Savukārt ar Schistosoma mansoni inficētu peļu organismā pēc vakcīnas ievadīšanas imūnā reakcija bija izteikti supresēta. Līdz ar to pētījuma autori apgalvo, ka helmintozes spēj novājināt organisma imūno reakciju pret HIV-1 vīrusa antigēniem un nākotnē, kad tiks izstrādāta anti-HIV vakcīna, parazitārās infekcijas būs faktors, kas varētu mazināt vakcīnas efektivitāti.
Garcia C. et al. Intestinal parasitosis in patients with HIV-AIDS//Rev Gastroenterol Peru, 2006 Jan-Mar; 26(1): 21-4.
Da'dara A.A. et al. Helminth infection suppresses T-cell immune response to HIV-DNA-based vaccine in mice//Vaccine, 2006 Jun 12; 24(24): 5211-9.
Komentē doc. U.Dumpis
AIDS pacientus parazitārās slimības apdraud daudz vairāk nekā pārējo populāciju. Par profilaktisko medikamentu lietošanu jālemj katrā gadījumā individuāli.
Komentē doc. L.Zinčenko:
Šajā rakstā minēti ļoti interesanti dati par vakcīnas iedarbības samazināšanos cīņā pret HIV-1 vīrusa antigēniem pelēm, kas bija invadētas ar helmintiem. Ņemot vērā lielo negatīvo parazitāro slimību ietekmi uz HIV inficēto personu stāvokli, tiem nepieciešams veikt regulārus profilaktiskos izmeklējumus uz helmintozēm un izmantot prethelmintu profilaktisko terapiju, ievērojot katra pacienta īpatnības.
Parazītu sadraudzība
Zinātnieki, izmantojot peles modeli, ir konstatējuši, ka akūta Trichinella spiralis infekcija veicina Giardia lamblia infekcijas attīstību. Turklāt šāda sinerģisma pamatā nav traucēta gastrointestinālā trakta IgA sekrēcija. Parastos apstākļos organisms uz G. lamblia infekciju reaģē ar izteiktu tuklo šūnu infiltrāciju un IL-6 produkciju, kas aizkavē trofozoītu attīstību. Tomēr peles modelī akūtas trihinelozes un G. lamblia koinfekcijas gadījumā, neskatoties uz tikpat aktīvu tuklo šūnu infiltrāciju, IL-6 produkcija bija traucēta. Tāpēc zinātnieki izvirza hipotēzi, ka preeksistējoša nematožu infekcija lielā mērā nosaka G. lamblia epidemioloģiju endēmiskos rajonos un terapija ir jāsāk tieši ar primāro nematožu infekciju, jo, izskaužot to, normāla organisma imūnā reakcija pati spēs tikt galā ar G. lamblia, kas ir arī ekonomiski izdevīgi un svarīgi mazattīstītajās valstīs.
Von Allmen N. et al. Acute trichinellosis increases susceptibility to Giardia lamblia infection in the mouse model//Parasitology, 2006 May 8; 1-11.
Komentē doc. U.Dumpis
Domāju, ka pētījums ir interesants, bet praktisku pielietojumu Latvijā tam neredzu, jo šādas dubultinfekcijas iespēja ir ļoti zema.
Komentē doc. L.Zinčenko:
Tā kā Latvija nepieder pie endēmiskiem trihinellozes rajoniem, bet atsevišķi gadījumi ir reģistrēti, komplekso lambliozes un trihinellozes ārstēšanu jāizmanto tikai gadījumos, ja ir konstatēta attiecīgā helmintoze.
Lambliozes diferenciāldiagnoze
KZS, funkcionāla dispepsija
Kairināto zarnu sindroma (KZS) un dispepsijas (galvenokārt funkcionālas) pacienti ārstējošajam ārstam mēdz sagādāt grūtības, un šo cilvēku sūdzības nereti netiek uztvertas nopietni. Taču iespējams, ka viņiem tomēr ir objektīvs pamats sūdzēties?
Interesants pētījums veikts Itālijā, kur zinātnieki ir mēģinājuši noskaidrot Giardia lamblia infekcijas prevalenci pacientiem ar KZS simptomātiku un dispeptiskām sūdzībām. Pētījumā iesaistīti 137 cilvēki, kas pirmo reizi iestājās stacionārā ar minētajām sūdzībām. Papildus pilnai laboratoriskai un instrumentālai izmeklēšanai tika veikta arī duodēna biopsijas materiāla un fēču parauga analīze uz G. lamblia trofozoītiem un cistām. No 137 cilvēkiem 100 pacientiem tika apstiprināta KZS diagnoze, 62 - funkcionāla dispepsija, 33 - organiska dispepsija, 75 - laktozes intolerance un 9 - (6,5% no visiem KZS un funkcionālās dispepsijas pacientiem) G. lamblia infekcija. Lai gan infekcijas prevalence nav liela, tomēr zinātnieki rekomendē pacientam ar KZS vai funkcionālo dispepsiju veikt fēču analīzi uz G. lamblia, kas varētu mainīt šo pacientu terapijas virzienu.
Grazioli B. et al. Giardia lamblia infection in patients with irritable bowel syndrome and dyspepsia: a prospective study//World J Gastroenterol, 2006 Mar 28; 12(12): 1941-4.
Komentē Doc. U.Dumpis
Lamblioze ir sastopama un nereti paliek nepamanīta. Īpaši tā jāmeklē ceļotājiem, kuri atgriezušies no siltajām zemēm un viņiem ir ilgstoši zarnu darbības traucējumi. Lai diagnosticētu G. lamblia, visieteicamāk ir noteikt antigēnu fēcēs. Tā kā tests ir salīdzinoši dārgs un grūti pieejams, kā arī tā jutība nav pilnīga, daži klīnicisti dažkārt pielieto empīrisku ārstēšanu ar metronidazolu vai tinidazolu. Uzskatu, ka visiem pacientiem ar neskaidrām hroniskām caurejām un malabsorbcijas sindromu vajadzētu izslēgt G.lamblia invāzijas iespēju.
Komentē doc. L.Zinčenko
Lai gan pēc Valsts aģentūras Sabiedrības veselības aģentūra datiem pēdējos gados reģistrēto lambliozes gadījumu skaits nav liels (9-18 gadā), kuņģa zarnu trakta slimību gadījumos nepieciešams plašāk izmantot lambliju noteikšanas testus. Diagnostikā bez fēču izmeklēšanas uz lambliju antigēniem un antivielu noteikšanas asins serumā ietilpst arī duodena satura izmeklējumi uz trofozoītiem un cistām (kas gan ne vienmēr dod pozitīvus rezultātus).
Baidās no garšvielas!
Kurkuma (Curcuma longa) tiek izmantota kā garšviela. Viena no tās galvenajām aktīvajām vielām ir kurkumīns. Ir veikts pētījums, kurā izvērtētas dažādu kurkumīna koncentrāciju ietekme uz G. lamblia trofozoītu augšanas intensitāti, adhēzijas spējām un parazīta morfoloģiju. Pētījuma rezultāti liecina, ka kurkumīns spēj inhibēt trofozoītu augšanu, radīt parazīta šūnu uzbriešanu un salipšanu, provocē apoptozei līdzīgu kodola krāsošanos. Turpmāk tiek plānoti eksperimenti ar dzīvnieku modeļiem un iespējams tiks rasts jauns veids, kā nodrošināt G. lamblia profilaksi.
Perez-Arriaga L. et al. Cytotoxic effect of curcumin on Giardia lamblia rophozoites//Acta Trop, 2006 May; 98(2): 152-61.
Komentē doc. L.Zinčenko
Pēdējos gados parādās daudz datu par kurkumīna iedarbības plašo spektru. Tam ir pretiekaisuma iedarbība, imunomodulatora funkcija, tas kalpo kā antioksidants un samazina antigēnu adhēzijas spēju. Pilnīgi iespējams, ka, pateicoties daudzajām īpašībām, tas var samazināt lambliju spēju piestiprināties pie tievo zarnu sieniņas un samazināt iekaisuma procesu. Tātad plānotie eksperimenti jāturpina.
