Jaunumi aknes patoģenēzē un terapijā

Aknes attīstības patoģenēze

AVOTS: Das S, Reynolds RV. Recent Advances in Acne Pathogenesis. Am J Clin Dermatol. 2014; 15(6): 479-488. 

Aktualitāte

Aknes patoģenēze sākas ar patoloģisku keratinizāciju, kas tālāk izraisa komedonu veidošanos. Citi faktori ir kompleksa mijiedarbība starp sebuma ražošanu ar izmaiņām lipīdu sastāvā, pastiprinātu jutību uz androgēnu stimulāciju un vietējiem iekaisuma citokīniem, ko izstrādā iedzimtā imūnsistēma.

Galvenie aknes ārstēšanas principi saistīti ar iedarbošanos uz dažādiem patoģenētiskajiem faktoriem. Terapeitiskā izvēle ir plaša - no lokāli lietojamiem zāļlīdzekļiem vieglas-vidēji smagas aknes gadījumā (attīrošie līdzekļi, retinoīdi un antibakteriāli līdzekļi) līdz sistēmiskai terapijai smagas aknes gadījumā (antibiotikas, hormonālie līdzekļi un izotretinoīns; jāatceras, ka visi sistēmiskie līdzekļi (izņemot izotretinoīnu) jālieto kopā ar lokāli lietojamiem līdzekļiem).

Pēdējā laikā plaši pētītas citas terapijas iespējas, piemēram, radiofrekvences, fotodinamiskā un lāzerterapija.

Patoģenēze

Iedzimtā imunitāte

Aknes iekaisuma procesa patoģenēzes pamatā ir iedzimta imunitāte (ātra atbilde, bet neatceras specifiskus patogēnus). Ar fizisko barjeru un skābo vidi ādas raga slānī (ierobežo baktēriju kolonizāciju) āda nodrošina pirmās rindas aizsardzību. Āda izstrādā arī šķīstošus faktorus (piemēram, komplementa faktorus, pretmikrobu peptīdus, hemokīnus un citokīnus) un atpazīšanas receptorus (PRRs), kas ir starpnieki starp iekaisuma atbildreakciju pret patogēniem un saistītiem molekulāriem modeļiem (PAMPs).

Toll-like receptori

Toll-like receptori (TLRs) ir PRR apakštips, kas caur keratinocītiem un neitrofiliem leikocītiem, monocītiem/makrofāgiem, dabiskajām galētājšūnām un dendrītiskajām šūnām var aktivēt iedzimtās imunitātes atbildreakciju. Ir vairāki TLRs tipi, bet TLR2 un TLR4 ir specifiski aknes patoģenēzē.

Mikroorganismu ligandi (piemēram, P. acnes) var aktivēt dažādus ceļus, kas galu galā saplūst un aktivē kodolu faktora (NF)-kB transkripcijas faktoru. Tālāk atbrīvojoties iekaisuma citokīniem (piemēram, interleikīnam (IL)-1, IL-6, IL-8, IL-10, IL-12 un audzēja nekrozes faktoram (TNF)-α), notiek patogēna destrukcija, izmantojot efektoru šūnas. TLP aktivēšana izraisa arī pretmikrobu peptīdu atbrīvošanos, kam ir būtiska nozīme iedzimtās imunitātes aizsargspēju nodrošināšanā. TLR pastarpinātie citokīni izraisa arī matrices metalloproteināzi, kas ir būtiska aknes iekaisuma veidošanās procesā, ādas matrices iznīcināšanā un rētu veidošanās procesā.

Iedzimtās imunitātes pastarpinātais iekaisums

Iekaisums gan iesāk, gan izplata aknes patoģenēzi. IL-1α ir galvenais komedogēniskais citokīns, un viena no hipotēzēm piedāvā ideju, ka IL-1α stimulēšana palielina sebuma produkciju un samazina linolēnskābes daudzumu. Pētījumos in vitro pierādīts, ka, lai veidotos komedoni, nepieciešams IL-1; vēl pētījumos konstatēts, ka IL-1α receptoru bloķēšana kavē folikulāro hiperkeratinizāciju.

Aknes hiperkeratinizācija

Subklīniski mikrokomedoni ir aknes sākotnējie bojājumi, kas vēlāk pārveidojas komedonos un iekaisīgos bojājumos. Aknes bojājumi izdala vairāk iekaisuma faktoru nekā normāla āda. Agrāk uzskatīja, ka vispirms ir patoloģiska keratinizācija, nesen pētījumos pierādīts, ka IL-1α veicina patoloģisku keratinizāciju.

Epitēlija hiperproliferācija (komedonu veidošanās) paaugstina androgēnu līmeni un pastiprina jutību pret to, palielina sebuma lipīdu sastāvu, P. acnes augšanu un lokālos citokīnus. Biofilmas ražotās P. acnes arī veicina komedonu veidošanos, ierobežojot duktālo keratinocītu nolobīšanos.

Sebuma ražošana

Sebums sastāv no triglicerīdiem un brīvajām taukskābēm (57,5%), vaska esteriem (26%), skvalēna (12%) un holesterīna un holesterīna estera (4,5%) un nodrošina eļļošanu un mitrināšanu, UVB fotoaizsardzību un lipofilus antioksidantus ādai/matiem. Sebuma oleīnskābe un palmitoleīnskābe arī ir antibakteriālas.

Sebuma ražošanu vismaz daļēji regulē androgēni un retinoīdi.

Sebuma produkcija ir nepieciešama, bet ne pietiekama aknes patoģenēzei, un sebuma lipīdu sastāvs var ietekmēt iekaisumu.

Lipīdu peroksidācijas produkts var palielināt iekaisuma citokīnus un aktivēt PPARs, īpaši PPARα.

Sebuma izraisīts iekaisums saistīts ar P. acnes proliferāciju. Tauku dziedzeri un sebuma lipīdi nodrošina anaerobu vidi P. acnes augšanai.

Androgēni aknes patoģenēzē

Adrenālie dziedzeri un gonādas producē daudz androgēnu, tomēr lokāli tos ražo arī tauku dziedzeri, tad androgēni veicina keratinocītu un tauku dziedzeru proliferāciju.

Pubertātes sākumu saista ar aknes parādīšanos, androgēni šajā periodā stimulē sebuma produkciju. Klīniski pacientiem ar policistisko olnīcu sindromu, iedzimtu virsnieru hiperplāziju un hormonāliem audzējiem akni novēro biežāk nekā pacientiem ar androgēnu deficītu.

Androgēni veicina arī komedoģenēzi, regulējot augšanas faktorus un IL-1α, kas stimulē hiperkeratinizāciju.

Propionibacterium acnes

P. acnes ir Grama pozitīvas baktērijas, kas aug anaerobā vidē. Šīs baktērijas var radīt iekaisuma atbildi, kas ir aknes patoģenēzes pamatā.

P. acnes veicina folikulāru hiperkeratinizāciju. Biofilma veicina tālāku hiperkeratinizāciju un palielina P. acnes rezistenci pret antibiotikām.

Aknes ārstēšana

Akni var ārstēt gan ar lokāli lietojamiem, gan sistēmiskiem līdzekļiem. Aknes pārvaldības algoritmu atbilstīgi aknes smaguma pakāpei skat. tabulā. Arvien biežāk aknes ārstēšanā izmanto fizikālās terapijas iespējas, īpaši radiofrekvences un lāzera terapiju.

Lokālie retionīdi

Ja ir viegli izteikti komedoni un iekaisīgas pāpulas, lokālie retinoīdi ir terapeitiskais stūrakmens aknes ārstēšanā.

Saistoties ar kodolu membrānu retīnskābes receptoriem (RARs), tie normalizē folikulāro keratinocītu diferenciāciju un korneocītu kohēziju, lai veicinātu komedolīzi un nomāktu komedoģenēzi. Tretinoīns visus trīs RAR (RAR-α, β, γ) saista mēreni; adapalēns vispirms saistās ar RAR-β, γ, bet tazarotēns vairāk saistās ar RAR-β. Turklāt adapalēns regulē 5-lipoksigenāzi, leikotriēnu ražošanu un AP-1 transkripcijas faktoru. Adapalēnam ir arī pretiekaisuma īpašības, inhibējot neitrofilu hemotaksi. Gan tretinoīns, gan adapalēns kavē monocītu TLR2 ekspresiju un novērš skābekļa brīvo radikāļu noplūdi no neitrofilajiem leikocītiem.

Lokālie retinoīdi var veicināt perkutānu benzilperoksīdu un lokālo antibiotiku absorbciju.

Lokālie antibakteriālie līdzekļi

• Benzilperoksīds izraisa baktēriju oksidāciju, tas iedarbojas baktericīdi. Jāatzīmē, ka benzilperoksīds neizraisa baktēriju rezistenci.
• Klindamicīns un eritromicīns ir visbiežāk izrakstītās lokālās antibiotikas, kas iedarbojas pret Staphylococcus aureus un P. acnes. Līdztekus lietošana ar benzilperoksīdu mazina baktēriju iespējamo rezistenci.
• Azelaīnskābe kavē mitohondriju aktivitāti un DNS sintēzi.
• Arī nātrija sulfacetamīds kavē baktēriju dihidropteroāta sintēzi.

Perorāli lietojamās antibiotikas

Perorāli lietojamās antibiotikas noder vidēji smagas-smagas aknes gadījumā, kad iestājusies rezistence pret lokāli uzklājamo terapijas līdzekli. Tām ir gan antibakteriālas, gan tiešas pretiekaisuma īpašības. Īpaši antibiotikas kavē baktēriju lipāzi, regulē iekaisuma citokīnus, pasargā no neitrofilas hemotakses un kavē MMP.

• Tetraciklīni ir visbiežāk izrakstītās perorālās antibiotikas aknes ārstēšanā. Tetraciklīni mazā devā (doksiciklīns 20 mg divreiz dienā) tiek rekomendēti pretiekaisuma efektam un minimalizē antibiotiku rezistences risku.
• Makrolīdi (eritromicīns un azitromicīns) apspiež P. acnes proliferāciju folikulos. Tos iesaka kā otrās izvēles preparātus pēc tetraciklīnu antibiotikām.

Perorāla hormonālā terapija

No homonālas terapijas var būt ieguvumi sievietēm ar hiperandrogēnisma pazīmēm. Orālie kontracepcijas līdzekļi nomāc androgēnu ražošanu olnīcās un virsnierēs. ASV FDA apstiprinājusi trīs orāli lietojamus kontracepcijas līdzekļus. Jaunākajiem līdzekļiem ir arī antiandrogēns efekts.

Spironolaktonam ir duāla funkcija: androgēnu receptoru bloķēšana un 5α reduktāzes inbibēšana, tas var mazināt sebuma ražošanu un aknes simptomu izpausmes.

Perorāli lietojamie retinoīdi

Izotretinoīns apstiprināts smagas, pret terapiju rezistentas, nodulocistiskas aknes ārstēšanai. Izotretinoīnam ir anti sebocītisks efekts, kas laikā, kad ārstējas ar izotretinoīdiem, var izraisīt sebocītu apoptozi.

Ierīces aknes ārstēšanā

Lielākā daļa ārstēšanas metožu nodrošina īstermiņa efektu, izotretinoīns ir vienīgais medikaments ar ilgtermiņa iedarbību. Tomēr teratogenitātes un iespējamo blakusparādību risks ir tik liels, ka turpinās jaunu ārstēšanas metožu meklējumi.

Pieaugošā rezistence pret antibiotikām ir vēl viens iemesls meklēt jaunas iespējas aknes ārstēšanā. Šobrīd aktīvi pēta un attīsta radiofrekvences, gaismas un lāzera ierīces. Tomēr pagaidām trūkst divkārt maskētu klīnisko pētījumu ar iedalījumu pēc nejaušības principa un pietiekamu pacientu skaitu, kuros būtu salīdzināta standarta terapijas veidu un jauno ierīču efektivitāte. Šobrīd visas jaunās ierīces uzskatāmas par papildu terapijas iespējām līdztekus standarta metodēm. Kombinētai terapijai rezultāts ir labāks nekā tikai standarta terapijai.

Dr. R. Karls: "Lai kādu terapijas līdzekli izvēlas aknes pacientam, ārstam vienmēr jāsniedz rekomendācijas par ādas kopšanu. Gandrīz visiem aknes terapijas līdzekļiem darbība vērsta uz tauku dziedzera aktivitātes mazināšanu un sebuma produkciju, kas izraisa vairāk vai mazāk izteiktu ādas sausumu. Šajā brīdī aptuveni divas nedēļas pēc terapijas sākuma iestājas kritiskais brīdis, kad pacients kopā ar ādas sausumu novēro sārtumu un subjektīvas sajūtas. Rodas priekšstats, ka medikaments nelīdz vai izraisa alerģiju. Pacientam jābūt informētam par šādu situāciju un laikus jāiegādājas ādas kopšanas līdzekļi kairinātai ādai. Šie līdzekļi nedrīkst būt ļoti taukaini. Sistēmiska terapija ar retinoīdiem (izotretinoīnu) ir efektīva metode smagu aknes formu ārstēšanai un tādu formu, kas nepadodas antibakteriālai terapijai. Pacientu ārstēšana ar izotretinoīnu prasa ārsta pieredzi un obligātu pacienta informēšanu par drošuma prasībām zāļu lietošanā, īpaši reproduktīvā vecuma sievietēm. Pēdējos gados arvien vairāk tiek ziņots par sistēmisko retinoīdu rezistentām formām. Lai gan mūsdienās aknes terapijas tehnoloģijas ir attīstījušās, īpaši tās, kas vērstas uz aknes rētu korekciju, svarīgi atcerēties par savlaicīgu un adekvātu terapiju ar mērķi novērst rētu veidošanās risku. Lai cik labas būtu tehnoloģijas, vairākumā gadījumu tās spēj mazināt, bet ne pilnībā novērst aknes rētas. Globalizācijas procesu un cilvēku migrācijas dēļ cilvēkiem ar tumšāku ādas fototipu un austrumniekiem svarīga ir agrīna terapeitiskā intervence, jo šo grupu pārstāvjiem raksturīga agrīna rētošanās."

Antibiotikas vai perorālā hormonālā kontracepcija aknes ārstēšanā?

AVOTS: Koo EB, Petersen TD, Kimball AB. Meta-analysis comparing efficacy of antibiotics versus oral contraceptives in acne vulgaris. JAAD, September 2014; Volume 71, Issue 3, Pages 450-459.

Gan antibiotikas, gan perorālā hormonālā kontracepcija ir pierādītas efektīvas metodes aknes ārstēšanā. Lai gan tās izmanto plaši, ir tikai daži salīdzinoši pētījumi. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt antibiotiku un perorālās hormonālās kontracepcijas efektivitāti pacientiem ar acne vulgaris.

Pētījumu meta-analīzē tika aplūkotas 226 publikācijas - 32 kontrolēti pētījumi ar iedalījumu pēc nejaušības principa atbilda iekļaušanas kritērijiem. Pēc trīs un sešu mēnešu ārstēšanas perioda gan antibiotikas, gan perorālie hormonālās kontracepcijas līdzekļi efektīvi samazināja iekaisumu un kopējo bojājumu skaitu, salīdzinot ar placebo. Gan antibiotikas, gan perorālā hormonālā kontracepcija bija vienlīdz efektīvas ārstēšanas metodes, izņemot to, ka antibiotikas nedaudz efektīvāk par orālo hormonālo kontracepciju samazina kopējo bojājumu skaitu pēc trīs mēnešu kursa. Svērtais vidējais iekaisīgu bojājumu samazinājums: 3 mēnešu antibiotiku kurss = 53,2%, 3 mēnešu perorālās hormonālās kontracepcijas kurss = 35,6%, 3 mēnešu placebo kurss = 26,4%, 6 mēnešu antibiotiku kurss = 53,2%, 6 mēnešu perorālās hormonālās kontracepcijas kurss = 61,9%, 6 mēnešu placebo kurss = 34,2%. Vidējais svērtais ne-iekaisīgu bojājumu samazinājums: 3 mēnešu antibiotiku kurss = 41,9%, 3 mēnešu perorālās hormonālās kontracepcijas kurss = 32,6%, 3 mēnešu placebo kurss = 17,1%, 6 mēnešu antibiotiku kurss = 56,4%, 6 mēnešu perorālās hormonālās kontracepcijas kurss = 49,1%, 6 mēnešu placebo kurss = 23,4%. Vidējais svērtais kopējo bojājuma skaita samazinājums: 3 mēnešu antibiotiku kurss = 48%, 3 mēnešu perorālās hormonālās kontracepcijas kurss = 37,3%, 3 mēnešu placebo kurss = 24,5%, 6 mēnešu antibiotiku kurss = 52,8%, 6 mēnešu perorālās hormonālās kontracepcijas kurss = 55%, 6 mēnešu placebo kurss = 28,6%.

Pētnieki secināja: lai gan ārstēšana ar antibiotikām pēc 3 mēnešu kursa ir efektīvāka, tomēr perorālā hormonālā kontracepcija pēc 6 mēnešu kursa ir tikpat efektīva, samazinot aknes bojājumus, tāpēc pētnieki uzskata, ka tā varētu būt labāka pirmās izvēles alternatīva sistēmisko antibiotiku lietošanai ilgstošā aknes terapijā sievietēm.

Dr. R. Karls: "Pustulozās aknes gadījumā antibakteriālā terapija, protams, būtu uzskatāma par priekšrocīgu, rezultāts būs ātrāks un labāks. Tā lietojama gan vīriešiem, gan sievietēm. Perorālā hormonālā terpija nav piemērota vīriešiem. Tā kā akne ir hroniska slimība un P. acne ir tikai viens no etiopatoģenētiskajiem faktoriem, aizraušanās ar antibakteriālo terapiju (lokālo un sistēmisko) ilgtermiņā var radīt rezistenci, kas mazina terapeitiskās iespējas acne vulgaris gadījumā."

Ādas mīkstinātāji aknes terapijā

AVOTS: Chularojanomontri L, Tuchinda P, Kulthanan K, Pongparit K. Moisturizers for Acne What are their Constituents? J Clin Aesthet Dermatol, 2014 May; v.7(5); PMC4025519.

Dažādu aknes ārstēšanas režīmu iedarbības mehānisms atšķiras, tomēr visiem mērķis ir iedarboties uz aknes patoģenēzi. Lokālie līdzekļi, piemēram, benzilperoksīds (BP), retinoīdi, antibiotikas uz alkohola bāzes un salicilskābe (SA), var kairināt ādu, tāpēc šo medikamentu panesība un pacienta līdzestība var būt sliktāka.

Līdzīgi perorāli lietojamais izotretinoīns, kas ir efektīvākais medikaments aknes ārstēšanā, parasti ir sausas ādas, heilīta un fotojutības cēlonis.

Sausums vai ādas kairinājums var radīt ādas aizsargbarjeras traucējumus raga slānī, tādējādi palielinot transepidermālā ūdens zudumu un iekaisuma rašanos.

Tāpēc lielākā daļa ārstu kā papildinājumu medikācijai rekomendē ādu mīkstinošus līdzekļus, īpaši, ja tiek izrakstīti lokālie BP vai retinoīdi. Turklāt pierādīts, ka ādu mīkstinošie līdzekļi neatkarīgi no izvēlētā aknes terapijas līdzekļa mazina aknes simptomus.

Ādu mīkstinošiem līdzekļiem ir trīs galvenās īpašības: tie ir okluzīvi, mitrinoši un mīkstinoši. Okluzīvo līdzekļu, piemēram, vazelīna, lanolīna, minerāleļļu, parafīna, skvalēna un silikona derivātu, konsistence parasti ir taukaina. Silikona derivāti bieži tiek kombinēti ar vazelīnu, kas piešķir tiem taukainumu, bet, ja silikona derivātus nekombinē ar citām sastāvdaļām, tie nav taukaini.

Otra ādas mīkstinātāju īpašība ir mitrināšana, kas piesaista ūdeni no dermas līdz epidermai. Mīkstinošie līdzekļi ir, piemēram, glicerīns, nātrija laktāts, amonija laktāts, hialuronskābe, sorbitols, urīnviela un alfa hidroksilskābe.

Mīkstinošie līdzekļi (emolient) izlīdzina ādu, to spektrs var būt plašs - no esteriem līdz garās ķēdes spirtiem, piemēram, izopropilizostearāts, rīcineļļa, propilēnglikols, oktilstearāti un dimetikons.

Vienai sastāvdaļai var būt vairāk par vienu īpašību, piemēram, dimetikonam ir gan okluzīvas, gan mīkstinošas īpašības. Reizēm lokālo medikamentu sastāvdaļas tiek iekļautas ādu mīkstinošo līdzekļu sastāvā. Pašlaik daudzi ādas mīkstinātāji, ko var nopirkt aptiekās, ir piemēroti aknes terapijai. Šajā pētījumā zinātnieki pētīja aktīvās sastāvdaļas un mīkstinošo līdzekļu īpašības.

Materiāli un metodes

Pētnieki datubāzēs meklēja atslēgas vārdus "mīkstinātāji" un "akne". Pētījumā tika iekļauti tikai tie ādas mīkstinātāji, kas ir piemēroti aknes bojājumu mazināšanai. Visi ādas mīkstinātāji un to ingredienti tika ievadīti datubāzē, tika izvērtētas to sastāvdaļas un īpašības.

Rezultāti

Analīzē iekļāva 52 produktus. Dažiem no tiem ir arī taukainumu mazinošas īpašības, tie ir īpaši piemēroti pacientiem ar taukainu ādu. 92% (48/52) produktu piemīt pretiekaisuma īpašības. Tika iekļauti šādi pretaknes medikamenti: SA - 35% (17/48), BP - 10% (5/48) un retinoli - 8% (4/48), kuriem ir arī pretiekaisuma efekts. 22 no 48 produktiem (46%) saturēja citus pretiekaisuma līdzekļus.

Vairāk nekā puse no visiem produktiem satur dimetikonu un/vai glicerīnu, lai nodrošinātu mīkstinošās īpašības. Ādu mīkstinošos līdzekļos bieži tiek iekļauti arī aloe vera un citi augu valsts pretiekaisuma līdzekļi.

Diskusija

Lokālās terapijas līdzekļi, piemēram, SA, BP, retinoīdi un antibiotikas, ir efektīvi aknes pārvaldībā, bet saistīti ar tādām lokālām blakusparādībām uzklāšanas vietā kā sausums un kairinājums. Papildu mīkstinošo līdzekļu lietošana uzlabo efektivitāti un ādas komfortu, mazina sausuma sajūtu.

Pētījumos pierādīts, ka ādu mīkstinošie līdzekļi statistiski ticami mazina ādas sausumu un uzlabo ādas komfortu pacientiem, kas ārstējas ar izotretinoīna perorālo vai lokālo formu.

Pētnieki secināja, ka ādu mīkstinošo līdzekļu sastāvā visbiežāk iekļautais pretaknes medikaments ir SA. Salicilskābei ir komedolītisks efekts, tomēr koncentrācijā virs 2% tā var izraisīt lokālu ādas lobīšanos. Mīkstinošās īpašības var mazināt šo SA efektu.

Līdzīgi arī BP un retinoīdi var radīt kairinājumu. BP ir lielāka aktivitāte nekā izotretinoīnam pret iekaisīgiem bojājumiem, savukārt retinoīdiem ir labs komedolītisks efekts, tie mazina sebuma izdalīšanos. Pētījumos nav pierādīta atšķirība starp BP 5% un 2% krēma izraisītu kairinājuma biežumu un smaguma pakāpi. Matsunga et alias pētījumā pierādīts, ka papildu terapija ar ādu mīkstinošiem līdzekļiem uzlabo lokāli lietojamā adapalēna gela panesību.

Dimetikons un glicerīns bija visbiežāk pievienotā sastāvdaļa pētāmajos produktos, tie ir silikona derivāti, ko parasti izmanto sejas ādu mitrinošos beztauku līdzekļos (tātad to sastāvā nav ne minerāleļļas, ne augu eļļas).

Glicerīns ir visefektīvākais mitrinātājs, kas palielina ādas raga slāņa apūdeņošanu. Ja glicerīns ir pārāk stiprā koncentrācijā, rodas lipīguma sajūta.

Hialuronskābi un nātrija pirrolidona karboksilskābi, kas arī ir mitrinātāji, var pievienot glicerīnam, lai mazinātu lipīgumu. Autori atklājuši, ka glicerīna un dimetikona kombinācija pievienota 52 analizētajos produktos.

Reizēm ādu mīkstinošo līdzekļu sastāvam pievieno metālus un augu ekstraktus to pretiekaisuma īpašību dēļ. Ginkgo biloba, zaļā tēja, aloe vera, alantoīns un likokalkons ir ādu mīkstinošo līdzekļu sastāvā bieži atrodamie augu valsts līdzekļi. Aloe vera koncentrācijai jābūt vismaz 10%, lai nodrošinātu mitrinošu efektu.

Cinks, varš, selēns, alumīnijs un stroncijs bieži ir ādu mīkstinošo līdzekļu sastāvā. Pētījumi liecina, ka cinkam ir pretiekaisuma īpašības un tas palīdz sadziedēt brūces.

Pētnieki secināja, ka ir plašs ādu kopjošo līdzekļu klāsts ar dažādām sastāvdaļām, tātad ārsti var izvēlēties katram pacientam piemērotāko.

Dr. R. Karls: "Šeit vietā komentārs ar siltu ieteikumu pārlasīt pirmavotu oriģinālā visiem, kas nodarbojās ar acne vulgaris pacientu ārstēšanu, jo rakstā sniegts ļoti labs pamatojums terapijas rezultātu uzlabošanai. Ikdienā, lietojot lokālos un sistēmiskos līdzekļus, patiešām novērotas savdabīgas blaknes, kuru mazināšana veicina pacientu līdzestību, apmierinātību un iznākumu."

Smaga pusaudžu akne un endometriozes risks

AVOTS: Xie J, Kvaskoff M, Li Y, et al. Severe teenage acne and risk of endometriosis. Hum.  Reprod. (2014) 29 (11):2592-2599.

Pētījuma mērķis bija noskaidrot saistību starp smagu akni pusaudžu gados un endometriozi vēlāk dzīves laikā. Līdz šim specifisku pētījumu par šādu iespējamo saistību nebija.

Perspektīvā kohortu pētījumā tika analizēta informācija par 88 623 sievietēm 1989.-2009. gadā.

Draudu attiecības un ticamības intervāla aprēķināšanai sievietēm ar un bez smagas aknes pusaudžu gados tika lietots regresijas modelis. Daudzfaktoru modeļos tika samēroti dažādi endometriozes riska faktori.

Pētījuma gaitā uz 1 132 272 sieviešu novērošanas gadiem laparoskopiski tika apstiprināti 4382 endometriozes gadījumi. Sievietēm, kam pusaudžu gados bija smaga akne, novēroja par 20% lielāku endometriozes risku dzīves laikā (HR = 1,20; 95% TI [1,08-1,32]). Šo saistību neietekmēja tas, vai ārstēšanā tika izmantoti tetraciklīni vai izotretinoīns.

Pētnieki uzskata, ka reālā draudu attiecība varētu būt pat lielāka, jo pētījumā iekļāva tikai laparoskopiski apstiprinātus endometriozes gadījumus.

Pētījuma rezultāti rāda, ka smaga pusaudžu akne saistīta ar palielinātu endometriozes risku. Atsevišķos gadījumos smaga pusaudžu akne var atvieglot agrīnu endometriozes atklāšanu.

Dr. R. Karls: "Jā, šādi dati bijuši publicēti arī iepriekš. Latvijā pašreiz nav datu par līdzīgiem novērojumiem vai pētījumiem, bet tā varētu būt interesanta tēma starpdisciplīnu pētījumam Latvijas apstākļos."

Diētas paradumi un aknes smaguma pakāpe

AVOTS: Burris J, Rietkerk W, Woolf K. Relationships of Self-Reported Dietary Factors and Perceived Acne Severity in a Cohort of New York Young Adults. J Acad Nutr Diet, 2014; Volume 114, Issue 3, Pages 384-392.

Vairākos novērojuma pētījumos secināts, ka uztura paradumi saistīti ar aknes izplatību. Šajā pētījumā novērtēta dažādu diētas faktoru (glikēmiskais indekss (GI), kopējais cukura daudzums, pievienotais cukura daudzums, augļi/augļu sulas, augļi/dārzeņi, piesātinātie tauki, transtaukskābes, piena un zivju produktu porcijas dienā) saistība ar cilvēku ziņotu aknes smaguma pakāpi.

Sekundārais mērķis bija novērtēt, kā konkrētas pārtikas lietošana pasliktina aknes bojājumus un kā tas ietekmē dzīves kvalitāti.

Šķērsgriezuma pētījumā par 18-25 gadus veciem 248 dalībniekiem (115 vīriešiem un 133 sievietēm) visi aizpildīja aptaujas anketu par aknes smaguma pakāpi, diētas faktoriem, aknei specifisku dzīves kvalitāti, antropometriskiem un demogrāfiskiem rādītājiem. Statistiski tika novērtētas atšķirības starp grupām saistībā ar aknes smagumu un diētas faktoriem. Pētnieki secināja, ka pētījuma dalībniekiem, kam bija vidēji smaga-smaga akne, salīdzinot ar tiem, kam aknes nebija vai tā bija ļoti viegla, bija augstāks uztura GI (p < 0,001), biežāk uzturam pievienoja papildu cukuru (p < 0,001), bija lielāks kopējā cukura daudzums (p < 0,001), vairāk piena produktu porciju dienā (p < 0,001), vairāk piesātināto tauku (p < 0,001) un transtaukskābju (p < 0,001) uzturā, kā arī retākas zivju produktu porcijas dienā (p < 0,05). No visiem dalībniekiem 58,1% atzina, ka viņu ēšanas paradumi ietekmē aknes smaguma pakāpi.

Pētnieki secina, ka diēta - īpaši uztura GI, piesātinātie tauki, transtaukskābes, piens un zivis - var ietekmēt aknes attīstību. Tālāki pētījumi nepieciešami tādēļ, lai noskaidrotu precīzu mehānismu, kā diēta saistīta ar akni, un novērtētu diētas iespējas aknes ārstēšanā.

Dr. R. Karls: "Daudzos avotos šāda informācija ziņota jau iepriekš. Ilgu laiku uzturs tika uzskatīts par mazsvarīgu aknes terapijā. Viens no pirmajiem novērojumiem - ciltīm, kas dzīvo nošķirti no civilizācijas, aknes problēma netiek novērota, bet civilizācijas baudītājiem tā ir. Arī Latvijas Dermatovenerologu asociācijas rekomendācijās par aknes ārstēšanu ir norādījumi par nepieciešamību izvairīties no orgļhidrātiem un taukiem bagāta uztura, kas veicina aknes pacientu stāvokļa pasliktināšanos. Praktiskā klīniskā darbā ar uztura rekomendācijām ārstam būtu jāuzmanās, lai izvairītos no kurioziem gadījumiem, kad pacienti cīņā pret aknes bojātu ādu sāk badoties."