Dispepsija ir biežs simptoms ar plašu diferenciāldiagnostiku un neviendabīgu patofizioloģiju. Patieso funkcionālas dispepsijas izplatību populācijā novērtēt grūti. Tiek rēķināts, ka ik gadu no dispepsijas simptomiem cieš 25% populācijas (variācijas no 13 līdz 40% dažādām populācijas grupām), vēl jāņem vērā, ka liela daļa cilvēku ar dispepsijas simptomiem neapmeklē ārstu. Funkcionālas dispepsijas ārstēšana ir nopietns uzdevums gan ārstam, gan pacientam, jo nav viena iedarbīga ārstēšanas veida, ir jāmeklē katram pacientam piemērotākais.
Funkcionālas dispepsijas ārstēšanas un pārvaldības iespējas
Aktualitāte
Ikviens ārsts ir konsultējis pacientus ar dispepsijas simptomiem. Dispepsijas izplatība vispārējā populācijā ir 20-40%, un lielākajai daļai cilvēku tā ir funkcionāla. Sistemātiskā apskatā secināts, ka funkcionālas dispepsijas (pēc normālas augšējās endoskopijas) izplatība ir 12-15%, savukārt dispepsijas incidence populācijā ir < 1% 23 mēnešu periodā līdz 2,8% gada laikā. Funkcionālas dispepsijas daba nav līdz galam skaidra, dati liecina, ka apmēram 50% pacientu simptomi saglabājas 5 gadu novērošanas periodā.
Funkcionāla dispepsija, definēta pēc Romas III kritērijiem, ir simptomi gremošanas traktā, ja nav organiskas, sistēmiskas vai vielmaiņas slimības, kas iespējami izraisījusi šos simptomus. Jaunākajās vadlīnijās ieviestas divas jaunas apkaškategorijas: postprandiāls distresa sindroms un epigastrisku sāpju sindroms. Pētījumi rāda, ka abas šīs apakškategorijas ir biežākās klīniskās izpausmes pacientiem ar funkcionālu dispepsiju. Epigastrālas sāpes vai diskomforts ir raksturīgākā pazīme pacientiem ar funkcionālu dispepsiju. Būtiski uzsvērt vārdu "diskomforts", jo pacienti sūdzas nevis par sāpēm, bet par dedzināšanas, spiediena vai pilnuma sajūtu epigastrijā vai par to, ka nevar normāli ieturēt maltīti (ātri iestājas sāta sajūta). Citi bieži simptomi pacientiem ar funkcionālu dispepsiju ir slikta dūša, atraugas un vēdera pūšanās. Problēma ir tā, ka simptomiem nav patofizioloģiska izskaidrojuma, līdz ar to nav arī vienlīdz efektīvas terapijas, kas derētu ikvienam pacientam.
Funkcionāla dispepsija pasliktina pacienta dzīves kvalitāti un rada nozīmīgu slogu veselības aprūpes sistēmai. Dzīves kvalitātes pasliktināšanās dispepsijas gadījumā ir līdzvērtīga kā pacientiem ar vieglu sirds mazspēju un menopauzi. Interesanti, ka slikta dzīves kvalitāte pati par sevi arī ir neatkarīgs dispepsijas attīstības riska faktors (OR=2,63; 99% TI [1,86-3,71]). Patieso funkcionālas dispepsijas ekonomisko ietekmi nav iespējams novērtēt.
Funkcionālas dispepsijas ārstēšana ir izaicinājums ārstam, jo šobrīd nav apstiprinātu medikamentu tās ārstēšanai. Tomēr arvien jauni pētījumi sniedz informāciju par jaunām iespējām funkcionālas dispepsijas pārvaldībai. Šā pētījuma mērķis bija novērtēt ārstēšanas iespējas pacientiem ar funkcionālu dispepsiju un sniegt ieteikumus pēc jaunāko pētījumu rezultātiem.
Diēta
Uzturs ir iesaistīts funkcionālu gremošanas sistēmas slimību patoģenēzē. Uzturs var ietekmēt funkcionālas dispepsija simptomus, tos pasliktinot, bet uztura izmaiņas var arī uzlabot funkcionālas dispepsijas simptomus. Sistemātiskos pētījumos par dispepsijas simptomiem gan vispārējā populācijā, gan specializētos centros secināts, ka simptomi pasliktinās pēc ēšanas. Tomēr konkrētu pārtikas produktu un makroelementu ietekme uz dispepsijas simptomiem izpētīta vāji, pētījumu rezultāti bieži vien ir pretrunīgi. Pilichiewicz ar kolēģiem salīdzināja uztura dienasgrāmatas 20 pacientiem ar funkcionālu dispepsiju un 21 veselam indivīdam. Viņi atklāja, ka pacienti ar funkcionālu dispepsiju uzturā retāk lieto gaļas produktus un uzņem mazāk kaloriju un tauku, salīdzinot ar kontroles grupu. Pilnuma sajūta un vēdera pūšanās bija tieši saistīta ar uzņemto tauku daudzumu, savukārt tikai pilnuma sajūta bija apgriezti proporcionāla uzņemtajam ogļhidrātu daudzumam. Citā nesenā pētījumā piedalījās 99 funkcionālas dispepsijas pacienti un 119 cilvēki kontroles grupā: pacientiem ar funkcionālu dispepsiju novēroja lielāku tauku un ogļhidrātu uzņemšanu ar uzturu nekā kontroles grupā. Starp grupām netika novērotas atšķirības kopējā kaloriju, šķiedrvielu, olbaltumvielu vai mikroelementu uzņemšanā. Turklāt netika atklāts kāds konkrēts produkts, kas pasliktinātu simptomus, piemēram, produkti, kas satur kviešus vai laktozi, dzērieni ar kofeīnu vai saldinātie dzērieni. Vēl citā pētījumā netika konstatēts, ka pacienti ar funkcionālu dispepsiju ēstu citādi nekā kontroles grupa.
Lai gan pētījumu rezultāti ir atšķirīgi, tomēr pacientiem ar funkcionālu dispepsiju ieteicams mainīt ēšanas paradumus. Pašreizējās ārstēšanas stratēģijas bieži ignorē uztura nozīmi dispepsijas ārstēšanā. Tādas uztura izmaiņas kā mazāk maltīšu ar pazeminātu tauku saturu var būt daudzsološs solis funkcionālas dispepsijas ārstēšanā, bet tas vēl jāizpēta.
H. pylori izskaušana
Dažiem pacientiem gremošanas sistēmas infekcijas saistītas ar funkcionālu dispepsiju. Viena no visbiežākajām gremošanas trakta infekcijām ir H. pylori. Ja H. pylori ir funkcionālas dispepsijas cēlonis, tad H. pylori izskaušana var uzlabot funkcionālas dispepsijas simptomus. Tomēr ieguvumi no H. pylori eradikācijas, ārstējot funkcionālu dispepsiju, ir mazāki nekā čūlas slimības ārstēšanā. Nesenā Kohreina datubāzes meta-analīzē par 21 nejaušināta iedalījuma kontrolētu pētījumu, lai novērtētu H. pylori eradikācijas ietekmi uz funkcionālas dispepsijas simptomiem, secināts: neliela, bet statistiski ticama uzlabošanās pēc H. pylori eradikācijas tika novērota pacientiem ar funkcionālu dispepsiju (relatīvā riska samazinājums (RRR) 10%; 95% TI [6-14]).
Pētījumā Brazīlijā piedalījās 404 pacienti ar funkcionālu dispepsiju; pētnieki secināja, ka 49% pacientu, kas tika ārstēti ar protonu sūkņa inhibitoriem (PSI) un divām antibiotikām, pēc 12 mēnešiem novēroja simptomu uzlabošanos salīdzinājumā ar 37% pacientu ar funkcionālu dispepsiju, kas lietoja tikai PSI (p<0,05).
Empīriski pacientiem ar funkcionālu dispepsiju H. pylori infekciju neiesaka ārstēt nelielās simptomu uzlabošanās dēļ, kā arī plaši izplatītās antibiotiku rezistences dēļ. Amerikas Gastroenterologu asociācija H. pylori testēšanu un ārstēšanu iesaka kā sākotnējo terapiju pacientiem ar nekomplicētu dispepsiju, kuri jaunāki par 55 gadiem, ja infekcijas izplatība populācijā ir virs 10%. Empīriska PSI terapija tiek rekomendēta kā sākotnējā terapija, ja H. pylori izplatība ir neliela (< 5%).
Histamīna H2 receptora antagonisti (H2RAs)
Kohreina apskatā tika iekļauti nejaušināta iedalījuma kontrolēti pētījumi (1966.-2006. gads) un novērtēta sešu medikamenta klašu (antacīdi, histamīna H2 antagonisti, PSI, prokinētiķi, mukolītiskie līdzekļi un antimuskarīni) efektivitāte pacientiem ar ne-čūlainu dispepsiju. 12 nejaušināta iedalījuma kontrolētos pētījumos tika salīdzināta H2RAs un placebo efektivitāte, kopējais dalībnieku skaits bija 2183. Vidēji 54% pētījuma dalībnieku, kas lietoja H2RA, novēroja dispeptisko simptomu uzlabošanos, salīdzinot ar 40% pacientu, kas lietoja placebo (RRR=23%; 95% TI [8-35]).
H2RAs efektivitāte atsevišķiem dispepsijas simptomiem tika novērtēta piecos nejaušināta iedalījuma kontrolētos pētījumos. Sāpes epigastrijā (RRR=19%; 95% TI [4-32]) un pilnuma sajūta (RRR=29%; 95% TI [0-49]) mazinājās, lietojot H2RA, salīdzinot ar placebo, bet citiem simptomiem statistiski ticamas atšķirības netika novērotas. Kopumā pacientiem ar funkcionālu dispepsiju simptomi uzlabojas, lietojot H2RA, salīdzinot ar placebo, bet efekts no šiem medikamentiem ir neliels.
Protonu sūkņa inhibitori
PSI ir efektīvi GEAS un peptiskas čūlas ārstēšanā, tos plaši izmanto arī dispeptisku simptomu terapijā pacientiem ar diagnosticētu funkcionālu dispepsiju. Tomēr pētījumu rezultāti rāda, ka ieguvumi no PSI ir ierobežoti, tie ir efektīvi vienīgi gadījumos, ja pacientam ir vēl arī refluksa simptomi. Talley ar kolēģiem atklāja vidēji labus rezultātus, lietojot omeprazolu 10 mg vai 20 mg vienu reizi dienā 4 nedēļas, salīdzinot ar placebo. Simptomi neuzlabojās pacientiem, kam bija dismotilitātes simptomi.
Blum ar kolēģiem salīdzināja divu devu omeprazola un ranotidīna un placebo efektivitāti 2 nedēļu pētījumā pacientiem ar funkcionālu dispepsiju, rezultāti tika kategorizēti pēc H. pylori statusa. Kopumā pacientiem, kam H. pylori baktērijas nebija, rezultāti bija labāki.
ASV Peura ar kolēģiem 8 nedēļu pētījumā neatklāja statistiski ticamus ieguvumus no lansoprazola 15 mg vai 30 mg lietošanas vienu reizi dienā salīdzinājumā ar placebo, šajā pētījumā netika iekļauti ne pacienti ar GEAS diagnozi, ne tie, kam dedzināšana ir galvenais simptoms. Pacienti ar dedzināšanas sajūtu labāk reaģē uz PSI nekā tie, kam šā simptoma nav.
Van Rensburg ar kolēģiem nejaušināta iedalījuma pētījumā analizēja pantoprazola 20 mg efektivitāti salīdzinājumā ar placebo un secināja, ka pantoprazols ir statistiski ticami efektīvāks par placebo pacientiem ar čūlai līdzīgiem simptomiem.
Kopumā PSI efektivitāte pacientiem ar funkcionālu dispepsiju ir vidēja, terapeitiskais ieguvums 7-10%. Kaut arī daļai pacientu var būt simptomu mazināšanās, lietojot PSI, šo medikamentu lietošana nebūtu jāturpina, ja pēc 4-8 ārstēšanās nedēļām simptomi nemazinās.
Prokinētiskie līdzekļi
2005. gadā tika veikta plaša un kvalitatīva meta-analīze par prokinētiķu lietošanu funkcionālas dispepsijas gadījumā. Tika izvēlēti 14 pētījumi ar kopējo dalībnieku skaitu 1053. Kā pētījumu iznākums tika vērtēts dispepsijas simptomu mazināšanās. Tika novērota statistiski ticama dispepsijas simptomu mazināšanās, salīdzinot ar placebo (RR=0,52; 95 TI [0,37-0,73]). Pētījumā par 2667 sievietēm ar funkcionālu dispepsiju secināja, ka pacientēm ar smagākiem dispepsijas simptomiem ir būtiskāka simptomu mazināšanās, lietojot tegaserodu, nekā tām, kam simptomi nebija tik izteikti.
Kopumā, kaut gan prokinētiskos līdzekļus plaši izmanto, lai veicinātu kuņģa iztukšošanos, tomēr to lietošana pacientiem ar funkcionālu dispepsiju nav līdz galam izpētīta.
Tricikliskie antidepresanti
Sistemātiski pārskati liecina, ka tricikliskie antidepresanti ir efektīvi hroniska sāpju sindroma un iekaisīgu zarnu slimības gadījumā. Ārsti tricikliskos antidepresantus ordinē arī pacientiem ar funkcionālu dispepsiju, bet pierādījumi par to efektivitāti ir ierobežoti. Nejaušināta iedalījuma kontrolēts pētījums ar veseliem brīvprātīgajiem rāda, ka tricikliskie antidepresanti neietekmē kuņģa motoro funkciju. Tomēr citā tādas pašas uzbūves pētījumā pierādīts, ka tricikliskie antidepresanti mazina sliktu dūšu pēc kalorijām bagāta šķidra ēdiena uzņemšanas. Vēl kādā citā pētījumā par septiņiem funkcionālas dispepsijas pacientiem pierādīts, ka gremošanas trakta simptomi mazinās amitriptilīna lietošanas laikā. Mazais pētījuma dalībnieku skaits ierobežo šā pētījuma rezultātu plašu izmantojamību.
Pētījumā Japānā novērtēja amitriptilīna efektivitāti pacientiem ar funkcionālu dispepsiju, kuriem simptomi nebija mazinājušies pēc prokinētiķu lietošanas. Amitriptilīna grupā simptomi mazinājās 70%, bet placebo grupā - 20%. Atšķirība bija statistiski ticama, tomēr arī šajā pētījumā dalībnieku skaits bija neliels.
Kopumā, lai gan teorētiski tricikliskie antidepresanti varētu palīdzēt simptomu mazināšanā pacientiem ar funkcionālu dispepsiju, nepietiek pierādījumu, lai to lietošanu ieviestu ikdienas klīniskajā praksē.
Selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI)
Ārsti bieži paraksta SSAI, lai ārstētu kairinātu zarnu simptomus, kas lielākoties izpaužas ar vēdera lejasdaļas sāpēm vai diskomfortu. Tā kā kairinātu zarnu sindroms bieži ir reizē ar fun-kcionālu dispepsiju, tad būtu domājams, ka SSAI varētu būt iedarbīgs līdzeklis arī funkcionālas dispepsijas gadījumā. Ir tikai viens pētījums, kurā analizēta SSAI lietošana pacientiem ar funkcionālu dispepsiju. Nejaušināta iedalījuma pētījumā 8 nedēļas 160 pacientiem ar funkcionālu dispepsiju tika ordinēts venlafaksīna vai placebo kurss. Simptomus, ar veselību saistīto dzīves kvalitāti, nemieru un depresiju mērīja pētījuma sākumā un 20 nedēļas pēc ārstniecības kursa. Atšķirības starp venlafaksīnu un placebo netika konstatētas.
Ārstēšanas algoritmu pacientiem ar funkcionālu dispepsiju skat. attēlā.
Attēls
Ārstēšanas algoritms pacientiem ar funkcionālu dispepsiju
Lacy BE, Talley NJ, Locke GR, et al. Review article: current treatment options and management of functional dyspepsia. Alimentary Pharmacology & Therapeutics, 2012 July; Vol. 36, Issue 1: 3-15.
Komentē Dr. E. Bodnieks:
Pēc šo pētījumu aprakstu izlasīšanas rodas zināmas sakarības, ko apstiprina šie pētījumi. Galvenais kopsavilkums norāda uz uztura ietekmi, kas var radīt dispepsiju. Es to varētu komentēt šādi: ēst mazākām porcijām - bet ēdienreizēm jābūt biežāk - un ēst lēnām. Pirmais pētījums par uzturvielu daudzumu loģiski pierāda: ja vienā reizē apēd daudz gaļas, tauku un saldumu, daudzi varētu just diskomfortu. Atšķetinot diskomforta iemeslus un līdzekļus, ar kuriem sākam cīnīties pret šo diskomfortu, kļūst skaidrs: daudz apēdot, mēs uzņemam lielu kaloriju daudzumu kuņģī, un, ja to apēdam ļoti ātri, ir liela varbūtība, ka ātri esam norijuši arī gaisu, - tātad aerofāgija. Šie cilvēki regulāri atraugājas. Ja liels daudzums kalorijām bagāta uztura ir kuņģī, noteikti receptori to fiksē un dod signālus duodēnam sarauties, jo ir pastiprināta skābes ražošana, lai saražotu adekvātu skābes daudzumu. Te rodas divi iemesli - notiek pastiprināta skābes izdale un ir mehāniski pārstiepts kuņģis, bet kā uz šo kairinājumu reaģē cilvēks? Katram indivīdam ir savs jutības slieksnis un smadzeņu centru atbildes reakcija uz šo kairinājumu radītajiem impulsiem. Tad ieslēdzas medikamentu palīdzība: PSI, lai bloķētu skābes izdalīšanos, prokinētiķi, lai stimulētu pārstieptā kuņģa evakuāciju. Iespējams, kuņģa kairinājuma dēļ var nostrādāt histamīna izdalīšanās kā gļotādas atbildes reakcija uz lielu kairinājumu, tad mums var palīdzēt antihistamīna līdzekļi. Iespējams, kuņģa iestiepums rada CNS tādu kairinājumu, kas provocē serotonīna (stresa hormona) izdali, šeit mums palīdz SSAI. Ja šie cilvēki ģenētiski vai pēc dabas un būtības ir emocionāli jūtīgi, var palīdzēt tricikliskie antidepresanti.
Secinājumā man intuitīvi tomēr šķiet, ka mēs (sabiedrība) nepievēršam lielu uzmanību tam, kā mēs ēdam, ko ēdam un cik ātri ēdam. Tomēr kā pirmo soli dispepsijas novēršanai es ieteiktu ēšanas paradumu maiņu.
Garīgais distress, gremošanas sistēmas simptomi un veselības aprūpes resursu izmantošana pacientiem ar funkcionālu dispepsiju
Saistība starp psihosociāliem faktoriem un gremošanas sistēmas simptomiem ir neskaidra. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai garīgas ciešanas palielina veselības aprūpes resursu izmantošanu funkcionālas dispepsijas gadījumā. Pētījumā tika iekļauti ģimenes ārstu apmeklējušie - 171 pacients ar funkcionālu dispepsiju. Šie pacienti aizpildīja aptaujas anketas par kuņģa-zarnu trakta simptomiem, garīgo distresu un veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu 1993.-2000. gadā. Aptaujas anketu veidoja zarnu slimību aptaujas anketa (Bowel Disease Questionnaire) un 12 punktu vispārējās veselības aptauja (12-item General Health Questionnaire). Tika izskatītas arī pacientu medicīnas vēstures primārās veselības aprūpes centros, Kuopio Universitātes slimnīcā, vietējās slimnīcās un privātās klīnikās.
Pētījumā konstatēja, ka lielākā daļa pacientu atkārtoti apmeklē ģimenes ārstu un lielai daļai pacientu tiek izrakstīti pretsekrēcijas medikamenti. Atkārtota gastroskopija un apakšējā kuņģa-zarnu trakta endoskopija tika veikta 26% pacientu. Radioloģisks izmeklējums - parasti augšējā abdominālā ultraskaņa - tika veikts trešdaļai pacientu. 9% tika stacionēti kuņģa-zarnu trakta simptomu dēļ. Vēl viens papildu zarnu simptoms nozīmēja atkārtotas endoskopijas veikšanu (19%), papildu vizīti pie ģimenes ārsta (19%), pagarinātu uzturēšanās periodu stacionārā (51%). Ne vairāki dispepsijas simptomi, ne garīgais distress, ne aizdomas par kādu nopietnu saslimšanu nepalielināja veselības aprūpes resursu izmantošanu.
Pētnieki secināja, ka nav saistības starp garīgo distresu un veselības aprūpes resursu izmantošanu pacientiem ar funkcionālu dispepsiju.
Pajala M, Heikkinen M, Hintikka J. Association between mental distress, gastrointestinal symptoms, and health-care utilization in functional dyspepsia: a prospective 7-year follow-up study. Scandinavian Journal of Gastroenterology, April 2012, Vol. 47, No. 4: 407-413.
Komentē Dr. E. Bodnieks:
Šajā gadījumā ir vairāki noteicošie ģenētiskie un agrīnās dzīves faktori, vides (uztura sastāvdaļas, H. pylori, izmaiņas zarnu florā, vīrusi, patogēnās baktērijas, lietotie medikamenti) un gremošanas trakta gļotādas atbildes reakcija uz šiem faktoriem. Funkcionālu disfunkciju var izraisīt autonoms vagālais bojājums, kura sekas var būt slikta dūša vai kuņģa aritmijas. Bet tas varētu būt arī centrālas dabas neirohumurālas disfunkcijas izraisīta funkcionāla dispepsija. Mēs vēl īsti nezinām un neesam pierādījuši sāpju vai jušanas distresa izpausmes skalu, ko jūt pacienti ar funkcionālo dispepsiju, un vēl ir maz datu par neirohumorālo mehānismu izpausmēm pacientiem ar funkcionālu dispepsiju.
Cilvēkiem ir ļoti dažādi iespējamie izpausmes patoģenētiskie mehānismi un ļoti plašs jutīguma spektrs, kas rada dažādus klīniskos simptomus, kam nepieciešami dažādi specifiski medikamenti sūdzību mazināšanai. Protams, vēl līdz šai dienai īsti nav atrasti konkrēti uztura komponenti, bet nozīme ir kaloriju vērtībai, kas var provocēt funkcionālo dispepsiju. Diskutējami ir arī jautājumi par entēriskās floras izmaiņu ietekmi uz tievās zarnas gļotādu.
Plašāka blakus saslimšanu izplatība un izmaksas nodarbināto populācijā funkcionālas dispepsijas dēļ
Pētījuma mērķis bija novērtēt blakus saslimšanu izplatību, veselības aprūpes pakalpojumus un izmaksas funkcionālas dispepsijas dēļ. Retrospektīvā datubāzu analīžu pētījumā tika analizēta veselības informācija par vairāk nekā 300 000 nodarbināto laika periodā no 2001. gada janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim. Nodarbinātie ar funkcionālu dispepsiju tika salīdzināti ar nodarbinātajiem bez šīs saslimšanas. Galvenie pētījuma iznākumi - izplatība, izmaksas un veselības aprūpes resursu izmantošana.
No visiem analizētajiem nodarbinātajiem 1669 bija funkcionāla dispepsija, šiem pacientiem tika piemeklēta kontroles grupa (83 450), attiecība bija 1:50. Salīdzinot ar kontroles grupu, pacientiem ar funkcionālu dispepsiju novēroja vairāk dažādu blakus saslimšanu. Arī ikgadējās veselības aprūpes izmaksas uz vienu nodarbināto ar funkcionālu dispepsiju bija lielākas nekā uz vienu nodarbināto no kontroles grupas. Visbiežākās blakus saslimšanas nodarbinātajiem ar funkcionālu dispepsiju bija barības vada traucējumi (OR=3,8), gastrīts un duodenīts (OR=3,7), vēdersāpes (OR=3,6). Vienīgās saslimšanas, kas nodarbinātajiem ar funkcionālu dispepsiju nebija biežāk kā nodarbinātajiem bez dispepsijas, bija ar hipertensiju saistītas komplikācijas un zobu un smaganu saslimšanas.
Pētījuma noslēgumā secināts, ka ir neizskaidrojams blakus saslimšanu pieaugums nodarbinātajiem ar funkcionālu dispepsiju, un šis faktors palielina veselības aprūpes resursu izmantošanu, līdz ar to arī veselības aprūpes izmaksas.
Brook RA, Kleinman NL, Choung RS, Smeeding JE, Talley NJ. Excess Comorbidity Prevalence and Cost Associated with Functional Dyspepsia in an Employed Population. Digestive Diseases and Sciences, January 2012, Vol. 57, Issue 1: 109-118.
Komentē Dr. E. Bodnieks:
Protams, pacientiem ar funkcionālu dispepsiju ir izteikts diskomforts, un tas pasliktina dzīves kvalitāti, tāpēc šie pacienti neatlaidīgi apmeklē ārstus un pieprasa dažādus izmeklējumus, lai noskaidrotu iemeslu sliktai pašsajūtai.
Ja cilvēkam ir zobu problēmas (nav adekvātas protēzes, trūkst zobu un nav protēzes), uzturs netiek pietiekami sagremots, radot kuņģa evakuācijas traucējumus un absorbcijas traucējumus tievajās zarnās.
Hroniskas slimības: iniciāls hronisks pankreatīts, vaskulāra ateroskleroze, kas skar gremošanas trakta asinsriti, metabolas vielmaiņas slimības, kas rada autonomu entērisko neiropātiju, hroniskas iekaisīgu zarnu slimības, kur agresīvi iesaistās daudzu citokīnu, interleikīnu un citu iekaisīgu mediatoru izraisīts kairinājums uz gremošanas trakta gļotādu, kuru kairinājumu modulē gan CNS, gan ENS, un pastiprina diskomfortu un sāpes, kas saistītas ar ēšanu.
Ir arī virkne alimentāru alerģisku, atbildes reakciju uz konkrētiem uztura produktiem. Klīniski tas var izpausties, piemēram, kā eozinofilā infiltrācija barības vadā, kuņģī, duodenā, kas atbilst dispepsijas simptomātikai, savukārt eozinofilā infiltrācija tievajā zarnā, resnajā zarnā un rektumā klīniski var izpausties kā kairinātas zarnas sindroms. Imunoloģiskā atbildes reakcija uz produktiem (glutēnu) ir celiakija - limfocitāra infiltrācija mērķa orgānos (duodēnā, tievajā zarnā), kā arī autoantivielu ietekme uz aknām, liesu, CNS, ādu. Daļai šo pacientu ir arī izteikta dispepsija.
