Vecāka gadagājuma pacienti ir īpaša pacientu grupa, kuras aprūpē jāņem vērā ne tikai organismā notiekošo procesu vecuma izmaiņas, bet arī iespējamās blakusslimības un īpatnības. Lai iezīmētu iespējamās īpatnības, vecākiem pacientiem ārstējot hipertensiju un sirds mazspēju, literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījumus par šo tēmu.
Hipertensija — vai vērts ārstēt “agresīvi”?
AVOTS: Weber M. PL 02-3 Management of Elderly Hypertension: Whom to Treat and How Long To Go. J Hypertens, 2016 Sep; 34 Suppl 1 - ISH 2016 Abstract Book: e182.
Vecums ir vissvarīgākais kardiovaskulāro slimību riska faktors. Veicot pētījumu meta–analīzi par vairāk nekā miljonu kontroles grupas pacientu dažādos hipertensijas pētījumos, izskaitļots, ka, vecumam pieaugot par desmit gadiem, kardiovaskulāru notikumu un insulta risks pieaug divkārt. Pētījumā ACCOMPLISH pierādīts, ka pacientiem, kas vecāki par 70 gadiem (vidēji 75,2 gadi), ir 2,82 × lielāks kardiovaskulārās mirstības un 2,31 × lielāks insulta risks nekā pacientiem, kas jaunāki par 70 gadiem (vidēji 63,7 gadi).
Ir pārliecinoši pierādījumi par labu hipertensijas ārstēšanai vecākiem pacientiem. Pētījumā SHEP piedalījās pacienti > 60 gadu vecumā ar izolētu sistolisku hipertensiju (vidējais sistoliskais asinsspiediens 170 mmHg), pētnieki konstatēja, ka aktīva ārstēšana ar hlortalidonu sistolisko asinsspiedienu pazemina līdz 143 mmHg un, salīdzinot ar placebo (sistoliskais asinsspiediens 155 mmHg), nozīmīgi mazina infarkta risku — par 36 %. Līdzīga pacientu grupa piedalījās arī pētījumā SystEUR par nitrendipīna iedarbību — pētījumā šis kalcija kanālu blokators infarkta risku mazināja ievērojami labāk par placebo. Pētījumā ACCOMPLISH kardiovaskulāro iznākumu salīdzināja ar koriģēto sistolisko asinsspiedienu un konstatēja, ka pacientiem < 70 gadu vecumā, kuriem asinsspiediens bija zem 140 mmHg, bija par 39 % mazāks kardiovaskulārās mirstības, ne–fatāla miokarda infarkta un insulta risks nekā tiem, kam sistoliskais asinsspiediens bija > 140 mmHg. Pacientiem, kam sistolisko asinsspiedienu izdevās pazemināt zem 130 mmHg, šis risks samazinājās vēl par 27 %. Pacientiem > 70 gadu vecumā riska mazināšanās (par 34 %) novērota arī tad, ja sistoliskais asinsspiediens < 140 mmHg, taču, spiedienu pazeminot līdz 130 mmHg, lielāku riska mazināšanos nekonstatēja. Pētījumā HYVET piedalījās > 80 gadu veci pacienti (vidējais vecums 84 gadi). Pacientiem, kam pēc nejaušības principa izvēlējās aktīvo medikamentu, ordinēja indapamīdu un perindoprilu, lai sistolisko asinsspiedienu pazeminātu līdz < 150 mmHg (sasniedza 143 mmHg). Salīdzinot ar placebo grupu, aktīvi ārstētajā grupā kopējā mirstība mazinājās par 21 %.
Pētījumā SPRINT piedalījās pacienti bez cukura diabēta (atšķirībā no pētījuma ACCOMPLISH), ap 30 % dalībnieku bija vecāki par 75 gadiem. Pacientu grupā (vidējais vecums 80 gadi) ordinēta intensīva ārstēšana, lai sasniegtu sistoliskā asinsspiediena mērķi 120 mmHg, — viņiem par 34 % mazinājās kardiovaskulāro notikumu risks, par 38 % sirds mazspējas risks un par 33% kopējais mirstības risks, salīdzinot ar pacientu grupu, kam sistoliskā asinsspiediena mērķis bija < 140 mmHg. Būtiski, ka panesība bija laba, taču novēroja nieru funkcijas pasliktināšanos. Šāda komplikācija novērota arī pētījumā ACCOMPLISH pacientiem, kam sistoliskais asinsspiediens bija ārpus optimālā (130—139 mmHg). Asinsspiedienu pētījumā SPRINT ar automatizētu ierīci mērīja pacienti paši bez medicīnas personāla dalības — šī metode parasti uzrāda par 5—10 mmHg zemāku asinsspiedienu nekā mērījumos medicīnas personāla uzraudzībā. Tāpēc pētījuma SPRINT pacientu grupa, kam asinsspiediens pazemināts līdz 120 mmHg, pielīdzināma apmēram 130 mmHg ikdienas klīniskajā praksē. Vēl viens būtisks novērojums par pētījumu SPRINT: aktīvi ārstētajā grupā pacienti biežāk lietoja tādus medikamentus kā renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmas blokatori, kalcija kanālu blokatori, tiazīdu diurētiķi, kam pētījumos pierādīta ar asinsspiediena pazemināšanu nesaistīta labvēlīga ietekme uz kardiovaskulāro sistēmu, tāpēc nav zināms, vai ievērojamie rezultāti intensīvi ārstētajā pacientu grupā iegūti asinsspiediena pazemināšanas vai medikamentu lietošanas iespaidā.
Secinājumi
Šajos pētījumos pārliecinoši pierādīts, ka pacientiem 80 un vairāk gadu vecumā asinsspiediena ārstēšanai ir labvēlīga ietekme, mazinās mirstības un kardiovaskulāro notikumu risks. Ir pamatots asinsspiediena mērķis ap 130 mmHg vecākiem pacientiem. Šiem pacientiem var izrakstīt jebkuru no galvenajām asinsspiedienu pazeminošajām medikamentu grupām: kalcija kanālu blokatorus, renīna—angiotensīna—aldosterona blokatorus un tiazīdus. Jāatceras, ka, vecākiem pacientiem ordinējot intensīvu asinsspiediena pazemināšanu, īpaši būtiski ir regulāri novērtēt nieru funkciju.
Dr. M. Kovaļova: “Par pētījumu SPRINT jāatzīmē, ka iekļautie pacienti bija samērā aktīvi, paši spēja ierasties uz ambulatorām vizītēm pie ārsta. Nereti pacientiem šajā vecumā mobilitāte ir ierobežota, viņiem vajadzīgas atbalsta personas, ir daudz blakusslimību. Pētījumā SPRINT asinsspiediens tika mērīts apstākļos, kādu grūti iedomāties mūsu praksē: izolējot pacientu telpā ar automātisku ierīci. Pētījumā tika iekļauti aktīvi pacienti, kas paši varēja mērīt un pareizi fiksēt asinsspiediena rezultātus. Ikdienas praksē vecāka gadagājuma pacienti bieži ir pēc pārciesta cerebrāla infar-kta, ar vaskulāras demences pazīmēm, slikti panes sistolisko asinsspiedienu zem 140 mmHg, ko cerebrālas perfūzijas pasliktināšanās dēļ neiesaka arī neirologi. Šiem pacientiem pasliktinās dzīves kvalitāte, kas, manuprāt, šajā pacientu grupā ir sevišķi svarīga. Domāju, ka pašsajūtas uzlabošanās lielā mērā bija saistīta ar lietotajām medikamentu grupām, kas ievērojami mazināja kardiovaskulāro risku. Attiecībā uz nieru funkcijas iespējamu pasliktināšanos uzskatu, ka šis rādītājs ir galvenais, kas liecina par ļoti individualizētu pieeju katram pacientam šajā vecumā.”
Kā izvēlēties antihipertensīvo terapiju?
AVOTS: Brent M Egan, et al. Treatment of hypertension in the elderly patient, particularly isolated systolic hypertension. UpToDate.com, Topic updated: Jun 28, 2016.
Vairākas kardiovaskulārās veselības biedrības un asociācijas noteikušas, ka galvenais kardiovaskulāro risku mazinošais mehānisms ir asinsspiediena pazemināšana, mazāka nozīme ir medikamentu izvēlei. Novērots, ka medikamenti, kuru lietošanas iespaidā iznākums ir labāks, reizē ir arī efektīvāki asinsspiediena pazemināšanā. Kopumā par pirmās izvēles terapiju vecākiem pacientiem hipertensijas ārstēšanai uzskata trīs medikamentus: tiazīdu diurētiķus mazās devās, ilgstošas darbības kalcija kanālu blokatorus un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus (AKEI) vai angiotensīna receptoru blokatorus (ARB).
Ilgstošas darbības kalcija kanālu blokatori
Ilgstošas darbības kalcija kanālu blokatori ir efektīvi vecākiem pacientiem ar hipertensiju, īpaši tiem, kam ir izolēta sistoliskā hipertensija. Tas pierādīts vairākos pētījumos: ALLHAT, SystEUR, STOP Hypertension–2, Syst–China, ACCOMPLISH.
Angiotensīna inhibitori
Angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitora lisinoprila lietošana pētījumā ALLHAT saistīta ar sliktāku kardiovaskulāro iznākumu nekā hlortalidona lietošana mazās devās, iespējams, tāpēc, ka lisinoprils mazāk par hlortalidonu pazemina asinsspiedienu. Turpretī citos pētījumos AKEI tika saistīti ar mazāku kardiovaskulāro notikumu risku.
Vairākiem vecākiem pacientiem ar hipertensiju ir arī citas specifiskas indikācijas AKEI vai ARB lietošanai: sirds mazspēja, iepriekšējs miokarda infarkts, hroniska nieru slimība ar proteinūriju.
Bēta blokatori
Ir pierādījumi, ka, ja pacientam nav specifisku indikāciju bēta blokatoru lietošanai, vecākiem pacientiem tie nebūtu jāordinē primārai hipertensijas ārstēšanai. Ir dati, ka bēta blokatori ir mazāk efektīvi par citiem līdzekļiem insulta profilaksē (īpaši smēķētājiem).
Nekontrolēta hipertensija
Vecākiem pacientiem ar hipertensiju panākt asinsspiediena mērķi ir sarežģītāk nekā jaunākiem pacientiem. Vislabāk tas atspoguļots pētījumā NHANES (National Health and Nutrition Examination Survey), kur piedalījās 13 375 pacienti (vidējais vecums 59 gadi) ar hipertensiju. Secinājumi:
- no pacientiem, kas lietoja 1—2 asinsspiedienu pazeminošus medikamentus, risks, ka hipertensiju kontrolēt neizdosies, vecumam pieaugot par katriem desmit gadiem, palielinājās par 28 %;
- pacienti, kam bija nekontrolēta hipertensija, lietojot 1—2 asinsspiedienu pazeminošus medikamentus, bija vecāki un 10 gadu hroniskas sirds mazspējas risks > 20 %, salīdzinot ar tiem, kam hipertensija bija kontrolēta.
Šie dati norāda, ka ārsti klīniskajā praksē nereti nevēlas pievienot otro un/vai trešo antihipertensīvo medikamentu vecākiem pacientiem, lai gan viņiem ir lielāks hipertensijas radīto komplikāciju risks. Tomēr vecākiem pacientiem biežāk raksturīga ortostatiska hipotensija un zemāks diastoliskais asinsspiediens, kas ierobežo antihipertensīvo terapiju.
Rezistenta hipertensija
Pētījumā NHANES par rezistentu hipertensiju uzskatīja situāciju, kad asinsspiediens saglabājas < 140/> 90 mmHg pacientiem, kas lieto vismaz trīs asinsspiedienu pazeminošus medikamentus. Rezistenta hipertensija pētījumā bija raksturīgāka vecākiem cilvēkiem, pacientiem ar lieko svaru, hronisku nieru slimību un sirds mazspējas risku > 20 %.
Dr. M. Kovaļova: “Klīnisko pētījumu datus no pētījuma pacientu populācijas nav vienkārši attiecināt uz visiem gados vecākiem pacientiem klīniskajā praksē, jānovērtē katra pacienta veselības stāvoklis. Astoņdesmitgadnieki nereti ir trausli, ar izolētu sistolisko hipertensiju, blakusslimībām, orgānu bojājumu, nieru mazspēju, viņiem var būt ortostatiska vai postprandiāla hipotensija, īpaši, ja ir diabēts. Domāju, ka šā brīža pierādījumi liecina par labu individuālai pieejai pacientam — arī zāļu izvēlē un asinsspiediena mērķa noteikšanā. Piemēram, diabēta pacientiem ar citādi labu vispārējo veselības stāvokli varam rekomendēt zemāku AS mērķi, bet, ja pacientam ir koronāro artēriju slimība un ortostatiska hipotensija, jāizvairās no agresīvas AS pazemināšanas. Tādā gadījumā es noteikti terapijā pievienotu AKEI, bet ar pierādītu pozitīvu ietekmi koronārās sirds slimības gadījumā, piemēram, ramiprilu, perindoprilu ar devas titrēšanu. Pacientam ar sirds mazspēju, iespējams, devas būs mazākas vai titrēšanas periods garāks. Izvēloties garas darbības kalcija kanālu blokatoru vecākam pacientam es, iespējams, izrakstītu nitrendipīnu. Ja būtu jālieto bēta blokatori, piemēram, pēc pārciesta miokarda infarkta, es izrakstītu nebivololu, sirds mazspējas gadījumā — karvedilolu, bet noteikti ne primārai hipertensijas ārstēšanai. Praksē nereti ir gados veci pacienti, kuru AS līmenis jākontrolē cītīgi, pat stāvus un sēdus pozīcijā, jāizvairās no lielām AS svārstībām. Šajos gadījumos jāizvēlas medikamenti ar pakāpenisku, stabilu ietekmi uz AS, piemēram, garas darbības kalcija kanālu blokatori, AKEI, varbūt medikamentus sadalot lietošanai atkārtoti dienas laikā mazākās devās, protams, ņemot vērā pacienta asinsspiediena līmeņa īpatnības, piemēram, vai tas parasti ir augstāks no rīta vai vakarā. Vēl viena problēma vecākiem pacientiem ir līdzestība terapijai, kādreiz arī sliktas atmiņas dēļ. Tad var ieteikt fiksētas medikamentu kombinācijas, bet arī katram pacientam individuāli. Ikdienā nedrīkstam aizmirst par regulāru nieru funkcijas un elektrolītu kontroli.”
Vai sartāns + hidrohlortiazīds ir droša kombinācija?
AVOTS: Uchiwa H, Kai H, Iwamoto Y, Anegawa T, Fukumoto Y. OS 18-07 Safety and efficiacy of ARB/HCTZ combination therapy in controlling morning hypertension in very elderly patients. J Hypertens, 2016 Sep; 34 Suppl 1: e226.
Hipertensija dienas pirmajā pusē ir neatkarīgs cerebrovaskulāru un kardiovaskulāru notikumu riska faktors. Lai gan rīta hipertensijas attīstības biežums pieaug līdz ar vecumu, nav pārliecinošu datu par veidiem, kā to ārstēt vecāka gadagājuma pacientiem. No dažādām zāļu tirgū iespējamām kombinācijām pētījumā apskatīta angiotensīna receptoru blokatora (ARB) un tiazīdu grupas diurētiķa kombinācija un tās efektivitāte, jo šie medikamenti darbojas, viens otru pastiprinot, un tie ir efektīvi antihipertensīvi medikamenti.
Pētījums veikts kā pētījuma MAPPY (Morning Hypertension and Angiotensin Receptor Blocker/Hydrochlorothiazide Combination Therapy) datu padziļināta analīze, 50 mg losartāna/12,5 mg hidrohlortiazīda kombinācijas efektivitāti salīdzinot ar 100 mg losartāna lietošanas efektivitāti monoterapijā. Šos medikamentus pacienti ar paaugstinātu rīta asinsspiedienu (> 135/85 mmHg) lietoja trīs mēnešus; pacientus iedalīja divās vecumgrupās (zem un virs 75 gadu vecuma). Vairāk par 98 % pētījuma dalībnieku bija vismaz 80 % apjomā līdzestīgi ordinētajai ārstēšanas shēmai.
Pētījumā konstatēts, ka sartāna/tiazīdu diurētiķa kombinācija paaugstināto asinsspiedienu pazemina efektīvāk nekā sartāns lielā devā, bet lietots monoterapijā — gan pacientiem, kas jaunāki, gan tiem, kas vecāki par 75 gadiem. Būtiski, ka sartāna/tiazīdu diurētiķa kombinācija bija labi panesama un droša abās pacientu grupās.
Dr. M. Kovaļova: “Protams, sartānu un tiazīdu grupas medikamentus drīkst lietot gados veciem pacientiem. Tiazīdu gadījumā jānovērtē blakusslimības, vai šie medikamenti nevar kaitēt pacientam, piemēram, diabēta vai podagras gadījumā. Ja pacientam ir izteikti paaugstināts asinsspiediens pamostoties, tad agrajās rīta stundās tas, iespējams, ir vēl augstāks. Protams, ka pamata terapijai sartāna un tiazīda kombinācija pacientiem bez cukura diabēta vai podagras ir ļoti laba, bet uzskatu, ka jāizraksta kāds hipotensīvs medikaments vakarā, piemēram, tāds kalcija kanāla blokators kā amlodipīns, vai centrālas darbības medikaments, lai nodrošinātu labāku asinsspiediena kontroli no rīta.”
Kādas prilu un sartānu devas izvēlēties sirds mazspējas gadījumā?
AVOTS: Sargento L, et al. Treatment with Optimal Dose Angiotensin-Converting Enzyme Inhibitors/Angiotensin Receptor Blockers Has a Positive Effect on Long-Term Survival in Older Individuals (Aged >70 Years) and Octogenarians with Systolic Heart Failure. Drugs Aging, 2016 Sep; 33(9): 675–683.
Sirds mazspēja ar samazinātu izsviedes frakciju ir zināma kā vecāka gadagājuma cilvēku slimība, taču nav precīzi noteiktas angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoru (AKEI jeb prilu) un angiotensīna receptoru blokatoru (ARB jeb sartānu) devas, kādas būtu ieteicams ordinēt vecākiem pacientiem.
Lai noskaidrotu šo medikamentu devas klīniski stabiliem pacientiem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju vecumā > 70 gadiem, veikts pētījums, kurā piedalījās 138 pacienti > 70 gadu vecumā. 35,5 % pacientu bija vecāki par 80 gadiem. Visiem pacientiem, kas piedalījās pētījumā, ordinēja optimālu terapiju un novēroja trīs gadus. AKEI un ARB devas iedalīja kategorijās:
- 0 — nav ordinēti,
- 1—50 % no mērķa devas — vidējas devas,
- 50—100 % no mērķa devas — lielas devas.
AKEI/ARB ordinēja 91,3 % pacientu, vairāk nekā puse no viņiem (52,9 %) lietoja lielas medikamentu devas. Novērota izdzīvotības uzlabošanās, palielinot AKEI/ARB devu kopējā populācijā, vecākiem pacientiem > 70 gadu vecumā un pacientiem 80—89 gadu vecumā. Gan vidējas, gan lielas AKEI/ARB devas uzlaboja izdzīvotības rādītājus, salīdzinot ar pacientiem, kas šos medikamentus nelietoja vispār. Lielas medikamentu devas tika saistītas ar labākiem izdzīvotības rādītājiem nekā vidējas devas. Interesanti, ka pacientiem 80—89 gadu vecumā jebkuras devas AKEI/ARB lietošana bija saistīta ar labākiem izdzīvotības rādītājiem nekā tiem, kas šos medikamentus nelietoja, turklāt nenovēroja būtiskas atšķirības, vai pacientiem šajā vecumā izrakstītas vidējas vai lielas medikamentu devas.
Vecākiem pacientiem, kam ir sirds mazspēja ar samazinātu sirds izsviedes frakciju, optimālu AKEI/ARB devu lietošana uzlabo izdzīvotības rādītājus.
Dr. M. Kovaļova: “AKEI/ARB ir sirds mazspējas ārstēšanas pamats arī gados veciem pacientiem, turklāt jālieto efektīvās devās. Parasti pacienti šos medikamentus panes labi. Būtu jālieto AKEI/ARB maksimāli panesamās devās. Reizēm AKEI var izraisīt sausu klepu, kas var būt traucējošs. Klepus gadījumā jāizslēdz citi iemesli, piemēram, HOPS, astma. Piesardzīgi jāapsver pacientiem ar nozīmīgi traucētu nieru funkciju. Bieži pacienti ar sirds mazspēju ir hipotensīvi, tad vai nu jāapsver šo zāļu lietošana vispār, vai arī devai jābūt mazai.”
Minerālkortikoīdi — vai ieteicami?
AVOTS: Japp D, Shah A, Fisken S, Denvir M, Shenkin S, Japp A. Mineralocorticoid receptor antagonists in elderly patients with heart failure: a systematic review and meta-analysis. Age Ageing, 2016 Aug 9.
Minerālkortikoīdu receptoru antagonisti (MRA) uzlabo iznākumu vairākās pacientu grupās ar sirds mazspēju, bet līdz šim nebija veikts sistēmisks pārskats par MRA lietošanu vecāku pacientu populācijā.
Lai noskaidrotu, vai tie ir ieteicami vecākiem pacientiem, atlasīti līdz 2015. gadam veikti un publicēti pētījumi, kur pacientiem ar sirds mazspēju un/vai kreisā kambara sistolisku disfunkciju vecumā > 65 gadiem lietoti MRA. Īpaša uzmanība pievērsta mirstībai, stacionēšanai kardiovaskulāru notikumu dēļ, simptomu izteiktība. Drošuma ekspertīzei vērtēta hiperkaliēmija un nieru disfunkcijas attīstība.
Meta–analīzei atlasīti septiņi pētījumi ar dalībnieku (8638 pacienti) iedalījumu pēc nejaušības principa. Trīs pētījumos par pacientiem ar sirds mazspēju ar samazinātu sirds izsviedes frakciju novērots ieguvums no MRA lietošanas, turklāt nav novēroti būtiski ierobežojumi to lietošanai vecuma dēļ. MRA ietekme uz mirstību > 75 gadus veciem pacientiem dažādos pētījumos atšķīrās. Četros pētījumos pacientiem ar sirds mazspēju ar saglabātu izsviedes frakciju nav pierādīts īpašs MRA efekts uz iznākumu.
MRA uzlabo klīnisko iznākumu vecākiem pacientiem ar sirds mazspēju ar samazinātu sirds izsviedes frakciju, bet ne gadījumos, ja pacientiem ir sirds mazspēja ar saglabātu sirds izsviedes frakciju.
Dr. M. Kovaļova: “Ja pacientam izraksta MRA, tad kālija, magnija, kreatinīna līmenis jākontrolē, piemēram, pēc nedēļas, pēc mēneša, ik trīs mēnešus, lai nepieļautu hiperkaliēmiju. Pozitīvi, ka MRA koriģē cilpas diurētiķu inducētās hipokaliēmijas un hipomagnezēmijas risku un samazina aritmiju iespējamību, saīsinot pagarināto QT intervālu EKG, tātad potenciāli mazinot aritmiju iespēju. Pacienti ar sirds mazspēju labi panes MRA, atzīmē labu pašsajūtu šo zāļu lietošanas fonā. Ļoti jāuzmanās, ja MRA lieto kopā ar torasemīda tipa diurētiķiem; jāizvēlas neizrakstīt šo kombināciju vispār vai biežāk kontrolēt nieru funkciju un elektrolītus, kā arī parakstīt mazākas MRA devas.”
Samazināta izsviedes frakcija: kādu bēta blokatora devu izvēlēties?
AVOTS: Franco Peláez JA, et al. Relationship between different doses of beta-blockers and prognosis in elderly patients with reduced ejection fraction. Int J Cardiol, 2016 Oct 1; 220: 219–225.
Bēta blokatorus vecākiem pacientiem ar samazinātu sirds izsviedes frakciju lieto nepietiekami. Lai novērtētu bēta blokatoru efektu samērīgi devai vecākiem pacientiem, veikts novērojuma pētījums, kura iekļaušanas kritērijs bija vecums > 75 gadiem un izsviedes frakcija < 0,35. Pusgadu pēc diagnozes konstatēšanas pacientus iedalīja trīs grupās pēc bēta blokatora devas:
- 0 — nav ordinēti,
- 0—50 % — vidējas devas,
- > 50 % — lielas devas.
Pētījumā piedalījās 559 pacienti (134 pacientiem bēta blokatorus neordinēja, 259 pacientiem ordinēja vidējas devas un 166 pacientiem — lielas devas), pacientus novēroja vidēji 29,9 mēnešus. Novērošanas periodā 212 pacienti nomira (52,2 % nelietoja bēta blokatorus, 36,6 % lietoja vidējas devas, 28,9 % lielas devas). Analizējot datus, konstatēja, ka bēta blokatoru lietošana gan vidējā, gan lielā devā saistīta ar uzlabotu izdzīvotības rādītāju. Pētījumā neizdevās pierādīt stacionēšanas biežuma mazināšanos pacientiem, kas lietoja bēta blokatorus.
Bēta blokatoru lietošana neatkarīgi no devas vecākiem pacientiem mazina mirstības rādītājus, bet neietekmē stacionēšanas biežumu sirds mazspējas dēļ.
Dr. M. Kovaļova: “Bēta blokatori ir praksē labi zināmi medikamenti, ko izraksta atbilstīgi vadlīnijām. Arī pacientiem, kam ir HOPS un sirds mazspēja, jālieto kardioselektīvie bēta blokatori, tie labi palīdz stenokardijas pacientiem, frekvences kontrolei ātriju fibrilācijas pacientiem, arī ar samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju < 40 %. Bēta blokatorus nereti izrakstām pacientiem, kam plānota kardiotoksiska onkoloģisko slimību ārstēšana, 2016. gada ESC kardioloģijas—onkoloģijas vadlīnijās bēta blokatori un AKEI/ARB minēti kā kardioprotektīvi medikamenti pacientiem, kas lieto antraciklīnus vai trastuzumabu. Kardiologam arvien biežāk jānovērtē onkoloģisko pacientu kardiovaskulārais risks, un visbiežāk šie pacienti ir gados vecāki.
Jau iepriekš minēju, ka pacientam ar sirds mazspēju es būtu izvēlējusies nebivololu vai karvedilolu mazākās sākuma devās un ar garāku devas titrēšanas periodu.”
