Dzelzs deficīta anēmija un ar to saistītie stāvokļi

Pārskats par dzelzs deficīta anēmiju

AVOTS: Harper JL, Besa EC, et al. Iron Deficiency Anemia. Medscape, 2014; 14 October.

Dzelzs deficīts tiek definēts kā samazināts kopējais dzelzs daudzums asinīs. Dzelzs deficīta anēmija rodas, kad dzelzs trūkums ir tik nopietns, ka samazinās eritropoēze un attīstās anēmija. Dzelzs deficīts ir visplašāk izplatītais kāda elementa deficīts visā pasaulē. Tas ir svarīgi arī no ekonomiskā viedokļa, jo pacientiem ar dzelzs deficīta anēmiju ir vājākas darba spējas, tā ietekmē bērna augšanu un mācīšanās spējas.

Epidemioloģija

Ziemeļamerikā un Eiropā dzelzs deficītu biežāk novēro sievietēm reproduktīvajā vecumā. Valstīs, kur gaļa ir svarīga sastāvdaļa uzturā, reti novēro dzelzs deficītu, kura cēlonis ir nepietiekams uzturs. Atbilstīgi kritērijiem dzelzs deficīta anēmija ir 4-8% sieviešu pirms menopauzes vecuma. Vīriešiem un sievietēm pēc menopauzes dzelzs deficīta anēmiju nekonstatē bieži. Valstīs, kur uzturā plaši nelieto gaļu vai cilvēki izvēlas dzīvesveidu bez gaļas, dzelzs deficīta anēmija izplatīta 6-8 reizes biežāk nekā Ziemeļamerikā un Eiropā. To novēro arī tad, ja cilvēki uzņem ekvivalentu dzelzs daudzumu ar augu valsts produktiem; tas ir tāpēc, ka hēma dzelzs absorbējas labāk nekā ne-hēma dzelzs.

Vecums

Veseliem jaundzimušajiem kopējais dzelzs daudzums organismā ir 250 mg (80 ppm), šo dzelzi jaundzimušie ir saņēmuši no mātes. Dzelzs daudzums pirmajos sešos dzīves mēnešos samazinās līdz 60 ppm, kamēr bērns lieto mātes pienu, kas nesatur dzelzi. Zīdaiņiem, ko baro ar govs pienu, dzelzs deficīta izplatība ir lielāka, jo govs piens satur vairāk kalcija, kas absorbē vairāk dzelzs. Lai uzturētu normālu dzelzs koncentrāciju organismā (60 ppm), bērnam ik dienas jāuzņem apmēram 0,5 mg dzelzs.

Bērniem biežāk nekā pieaugušajiem novēro dzelzs deficīta anēmiju. Sievietēm reproduktīvā vecumā palielinās risks, ka varētu attīstīties dzelzs deficīta anēmija, jo ir ievērojami asins zudumi grūtniecības un mēnešreižu laikā.

Dzimums

Pieauguši vīrieši diennaktī absorbē un zaudē apmēram 1 mg dzelzs, ja uzturs satur 10-20 mg. Sievietes reproduktīvajā vecumā zaudē apmēram 2 mg dzelzs dienā, un, lai saglabātu līdzsvaru un neattīstos dzelzs deficīta anēmija, dienā būtu jāuzņem šāds pats dzelzs daudzums.

Veseli vīrieši dzelzi zaudē ar izdalījumiem no ādas un zarnu gļotādas un ar nelieliem asins zudumiem kuņģa-zarnu traktā (0,7 ml dienā). Kumulatīvi tas ir apmēram 1 mg dzelzs dienā. Vīrieši bez papildu asins zudumiem, bet ar smagu siderozi var zaudēt līdz 4 mg dzelzs dienā.

Sievietes zaudē apmēram 500 mg dzelzs katras grūtniecības laikā. Dzelzs zudumi menstruāciju laikā ir mainīgi: no 10 līdz 250 ml (4-100 mg dzelzs) vienā periodā. Šie asins zudumi dubulto sievietēm nepieciešamību pēc dzelzs absorbcijas, salīdzinot ar vīriešiem. Īpašas rūpes jāvelta, lai identificētu un ārstētu dzelzs deficītu grūtniecības laikā un agrīnā bērnu vecumā, jo dzelzs deficīts būtiski ietekmē bērna augšanu, attīstību un spēju mācīties.

Diagnostika

Lai gan dzelzs deficīta anēmija ir laboratoriska diagnoze, tomēr rūpīgi ievākta anamnēze var veicināt tās atpazīstamību. Anamnēze var palīdzēt arī noteikt anēmijas etioloģiju un ilgumu. Dzelzs deficīts var būt arī bez anēmijas simptomiem. Apmēram pusei pacientu ar mērenu dzelzs deficīta anēmiju attīstās pagofāgija. Parasti šādiem pacientiem ir tieksme sūkāt vai košļāt ledu. Reizēm ledus vietā pacienti izvēlas sasaldētus dārzeņus. Krampji kājās arī ir izplatīta parādība pacientiem ar dzelzs deficītu.

Bieži vien pacienti atceras konkrētu brīdi, kad šī tieksme ir parādījusies, tas ļauj novērtēt dzelzs deficīta aptuveno ilgumu.

Nogurumu un samazinātas darba spējas saista ar samazinātu cirkulējošā hemoglobīna daudzumu; tomēr tie ir proporcionāli anēmijas pakāpei un, iespējams, ir saistīti ar olbaltumvielu sabrukšanu, jo olbaltumvielu struktūrām nepieciešama dzelzs.

Uztura anamnēze

Svarīga ir uztura anamnēze. Veģetāriešiem dzelzs deficītu novēro pat tad, ja viņi papildus lieto dzelzs preparātus. Arī gados veciem cilvēkiem ar sliktu ekonomisko stāvokli mēdz novērot dzelzs deficīta anēmiju.

Tiek uzskatīts, ka pēc 1 gada vecuma uztura deficīts viens pats nevar izraisīt klīniski nozīmīgu dzelzs deficītu, parasti klāt vēl ir asins zudumi.

Jaundzimušie un zīdaiņi ir primārā riska grupa, kam var attīstīties ar uzturu saistīta dzelzs deficīta anēmija.

Asiņošanu anamnēze

Divas trešdaļas organisma dzelzs cirkulē sarkanajās asins šūnās kā hemoglobīns. Katrs hemoglobīna grams satur 3,47 mg dzelzs; katra zaudētā asins ml dēļ zūd 0,5 mg dzelzs.

Asiņošana ir biežākais dzelzs deficīta iemesls. Pacienti pamana ārēju asiņošanu (hematūriju, hematemēzi, hemoptīzi), bet asiņošanu kuņģa-zarnu traktā var nepamanīt.

Pārmērīgu menstruālo asiņu zudumu paciente var ignorēt. Ja vien nav izmaiņu menstruālajā plūsmā, paciente ārsta palīdzību nemeklē un uz ārsta jautājumu atbild, ka asiņošana ir normāla. Vienu menstruāciju laikā sieviete zaudē 10-250 ml asiņu.

Diagnostiskie apsvērumi

Pirms diagnozes apstiprināšanas jāapsver citas iespējamās diagnozes:

• hroniska anēmija;
• hemoglobīna CC slimība;
• hemoglobīna DD slimība;
• saindēšanās ar svinu;
• mikrocitāra anēmija;
• autoimūna hemolītiska anēmija;
• hemoglobīna S-bēta talasēmija.

Diferenciāldiagnozes:

• sideroblastiska anēmija;
• sferocitoze, pārmantota;
• talasēmija, alfa;
• talasēmija, bēta.

Ārstēšana

Vispirms jānosaka dzelzs deficīta diagnoze un jānoskaidro iemesli.

Lielākajai daļai pacientu dzelzs deficītu ārstē ar perorāli lietojamiem dzelzs preparātiem, primāri jāārstē anēmijas etioloģija, lai tā neatkārtotos. Jāizvairās no dzelzs preparātu ordinēšanas pacientiem ar mikrocītiskas dzelzs pārslodzes traucējumiem (piemēram, talasēmiju, sideroblastisko anēmiju). Pacientiem, kas var lietot dzelzs preparātus perorāli, nedrīkst tos ordinēt parenterāli, lai izvairītos no anafilaktiskas reakcijas. Britu Gastroenterologu biedrības vadlīnijas paredz visiem pacientiem ordinēt dzels preparātus perorāli, parenterāla dzelzs ievade ordinējama tikai tiem pacientiem, kas nepanes perorālos preparātus.

Perorāli lietojamie dzelzs sāļi ir ekonomiski un efektīvi medikamenti dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanai. Lai gan ir dažādi dzelzs sāļi, dzelzs sulfāts ir viens no visbiežāk izmantotajiem.

Tradicionālā dzelzs sulfāta deva ir 325 mg (65 mg dzelzs) perorāli trīs reizes dienā, arī mazākas devas (piemēram, 15-20 mg dzelzs dienā) var būt efektīvas un retāk izraisīt blakusparādības.

Lai uzlabotu absorbciju, pacientiem jāizvairās no tējas un kafijas lietošanu un jālieto arī C vitamīns (500 vienības).

Valda uzskats, ka citi dzelzs sāļi, piemēram, dzelzs glikonāts, absorbējas labāk. Kopumā toksicitāte ir proporcionāla absorbējamajam dzelzs daudzumam.

Daži autori iesaka lietot karbonilsavienojumu dzelzi, jo tas ir drošāks bērniem, ko māte baro ar krūti. Biopieejamība ir apmēram 70% no līdzvērtīgas devas dzelzs sulfāta.

Parenterāla dzelzs terapija

Parenterāla dzelzs ievade ordinējama pacientiem, kas vai nu neabsorbē perorāli uzņemtu dzelzi vai kam anēmija pasliktinās, lietojot adekvātu perorāli lietojamas dzelzs devu. Parenterāli ievadāma dzelzs ir droša un efektīva pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām (čūlaino kolītu, Krona slimību).

Medikamenti

Dzelzs preparātu lietošanas mērķis ir nodrošināt adekvātu dzelzs daudzumu hemoglobīna sintēzei un atjaunot dzelzs rezerves organismā. Dzelzs preparātus profilaktiskos nolūkos izraksta grūtniecības laikā.

Dzelzs sulfāta preparāti ir pamata terapijas veids, ārstējot pacientus ar dzelzs deficīta anēmiju. Terapija jāturpina vēl vismaz divus mēnešus pēc anēmijas koriģēšanas un dzelzs rezervju atjaunošanas. Tablete satur 50-60 mg dzelzs sāls. Citi dzelzs sāļi izraisa mazāku kuņģa-zarnu trakta diskomfortu, jo tajos ir mazāka dzelzs deva (25-50 mg). Ir arī dzelzs sāļi šķidrā veidā bērnu populācijai.

Karbonilsavienojumu dzelzi izmanto, lai aizvietotu dzelzs sulfātu. Tas lēnāk izdala dzelzi un ir dārgāks nekā dzelzs sulfāts. Lēnāka dzelzs izdalīšanās ir drošāka bērniem. Lietojot šo medikamentu, pacienti retāk sūdzas par traucējumiem kuņģa-zarnu traktā. Tabletes satur 45-60 mg dzelzs. Dzelzs dekstrāna komplekss atjauno dzelzs rezerves kaulu smadzenēs. Parenterāla dzelzs karbohidrātu kompleksa ievadīšana var izraisīt anafilaktisku reakciju, tāpēc tā lietošana indicēta tikai pacientiem ar dzelzs deficīta anēmiju, kas nereaģē uz perorāli lietojamiem medikamentiem.

Dzelzs sukrozi izmanto dzelzs deficīta ārstēšanai pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību. Dzelzs deficīts šiem pacientiem rodas dialīzes procedūras dēļ. Anafilaktisku reakciju novēro reti. Dzelzs karboksimaltoze indicēta dzelzs deficīta gadījumos pacientiem, kas nepanes perorāli lietojamos medikamentus vai kam nav uzlabojuma no perorāli lietojamiem medikamentiem. Šis preparāts indicēts arī pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību, kuriem netiek veikta dialīze.

Komentē Dr. E. JANSONS:

"Detalizēts apskats par dzelzs deficītu un dzelzs deficīta mazasinības iemesliem, attīstību. Uzsvērta saistība ar vecumu, dzimumu, lietotās pārtikas nozīmi dzelzs deficīta mazasinības attīstībā. Izklāstīti terapijas pamatprincipi un dzelzs preparātu izvēle. Pamatota perorālās terapijas prioritāte pret parenterālo. Dzelzs sulfāts ir ne tikai lētākais preparāts, bet arī ar proporcionāli lielāko atomārās dzelzs daudzumu savienojumā. Intravenozo preparātu ievade var radīt anafilaktiskas reakcijas, taču personīgā pieredze liecina, ka risks ir niecīgs. Šobrīd aptiekās ir dzelzs izomaltozes preparāts, kura vienreizējas ievades deva var sasniegt 2000 mg tradicionālo 200 mg vietā, ja izvēlas citus savienojumus. Rakstā sniegtā informācija izmantojama daudzu specialitāšu ārstu ikdienas darbā."

Sistemātiska analīze par anēmijas globālo slogu 1990.-2010. gadā

AVOTS: Kassebaum NJ, Jasrasaria R, Naghavi M, et al. A systematic analysis of global anemia burden from 1990 to 2010. Blood, 2014; 123 (5).

2010. gadā anēmija veidoja 8,8% no kopējās visu cēloņu nespējas. Lielākais anēmijas radītais slogs gulstas uz bērniem līdz 5 gadu vecumam un sievietēm. No anēmijām visā pasaulē visbiežāk tiek novērota dzelzs deficīta anēmija, citi anēmiju cēloņi plaši variē pēc ģeogrāfiskā reģiona, vecuma un dzimuma.

Iepriekšējie epidemioloģiskie pētījumi par anēmiju bija ar ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, tajos parasti trūka informācijas par anēmijas smaguma pakāpi vai etioloģiju. Izmantojot publiskotos datus, pētnieki aprēķināja vieglas, vidēji smagas un smagas anēmijas izplatību 1990.-2010. gadā abiem dzimumiem 20 vecumgrupās 187 valstīs. Anēmijas vispārējā izplatība 2010. gadā bija 32,9%, tā ir cēlonis 68,36 (95% TI [40,98-107,54]) miljoniem gadu, kas tiek nodzīvoti ar nespēju (8,8% no visiem cēloņiem, kas izraisa nespēju; 95% TI [6,3%-11,7%]). Anēmijas izplatība abu dzimumu populācijā ir samazinājusies, salīdzinot izplatību 1990. un 2010. gadā, ievērojamāka izplatības samazināšanās ir vīriešu populācijā. 1990. gadā anēmijas izplatība bija 40,2% (95% TI [35,8%-46%]), 2010. gadā tā bija samazinājusies līdz 32,9% (95% TI [28,9%-38,5%]).

Sieviešu populācijā anēmijas izplatība bija lielāka visos reģionos un visās vecumgrupās.

Lielākā anēmijas izplatība novērota postneo-natālajā periodā un 1-4 gadus veciem bērniem.

Dzelzs deficīta anēmija ir galvenais anēmijas cēlonis, citi anēmiju cēloņi atšķiras pēc ģeogrāfiskā reģiona, vecuma un dzimuma.

Komentē Dr. E. JANSONS:

"Apjomīga analīze par mazasinības izplatību 187 valstīs 20 gadu posmā. No mazasinības 17 cēloņiem dzelzs deficīta mazasinība ir biežākā. Sievietes reproduktīvajā vecumā un bērni līdz 4 gadu vecumam ir grupa, kurai jāpievērš lielāka uzmanība, laikus veicot gan hemoglobīna kontroli, gan vajadzības gadījumā mērķtiecīgi ārstējot. Citi mazasinību iemesli ir veltenisko tārpu invāzija, infekcijas, hemoglobinopātijas, kuru izplatība dažādos pasaules reģionos atšķiras."

Asins pārliešanas stratēģija rekomendējama pacientiem ar sirds slimību

AVOTS: Qaseem A, Humphrey LL, Fitterman N, Starkey M, Shekelle P.Treatment of Anemia in Patients With Heart Disease: A Clinical Practice Guideline From the American College of Physicians. Annals of Internal Medicine, December 2013.

ASV klīniskās prakses vadlīnijās teikts, ka sarkano asins šūnu pārliešana būtu indicējama tikai pacientiem ar smagu anēmiju un sirds slimību.

Tāpat vadlīnijās ieteikts izvairīties no eritropoēzi stimulējošu līdzekļu lietošanas pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu anēmiju un sastrēguma sirds mazspēju vai koronāro artēriju slimību, jo kaitējums (piemēram, trombemboliski notikumi un insults) ir lielāks nekā iespējamie ieguvumi.

Ieguvumi no asins pārliešanas varētu būt pacientiem ar hemoglobīna līmeni zem 7-8 g/dl, bet vieglākas anēmijas gadījumā nav pierādījumu, ka pacientiem ar sirds slimību samazinātos mirstība.

Anēmija ir bieža kaite sirds slimību pacientiem: apmēram trešdaļai pacientu ar sastrēguma sirds mazspēju un 10-20% pacientu ar koronāro sirds slimību. Anēmija var pasliktināt sirds funkciju un ir saistīta ar sliktāku veselības iznākumu, piemēram, ar paaugstinātas pakāpes risku hospitalizācijai, samazinātām fiziskajām spējām un sliktāku dzīves kvalitāti. Vēl arvien nav skaidrs, vai anēmijas un sliktāka veselības iznākuma saikne ir tieša vai netieša. Tā kā anēmija tiek saistīta ar sliktāku veselības iznākumu pacientiem ar sirds slimībām, tiek piemeklētas dažādas ārstēšanas taktikas (asins transfūzija, eritropoēzi stimulējošu līdzekļu lietošana, dzelzs aizvietošana). Kopumā nav skaidrs, vai šīs trīs stratēģijas uzlabo iznākumu. Ir zināms, ka neatliekamā kārtā intravenozi ievadīts dzelzs preparāts pacientiem ar sastrēguma sirds mazspēju un ferritīnu zem 100 īslaicīgi uzlabo stāvokli, tomēr trūkst pierādījumu par ilgtermiņa iznākumu. Nav arī zināms efekts, ja, ārstējot pacientu ar anēmiju un sirds slimību, kombinē perorāli lietojamu dzelzs preparātu un intravenozi ievadāmu dzelzi.

Komentē Dr. E. JANSONS:

"Mazasinība slimniekiem ar sirds mazspēju pasliktina dzīves kvalitāti un var būt iemesls hospitalizācijai. Kombinēta mazasinības ārstēšana, izmantojot gan eritropoetīnu, gan dzelzs preparātus un eritrocitārās masas transfūziju, būtu dārga izvēle. Šobrīd Latvijā nav praktisku vadlīniju dzelzs deficīta mazasinības ārstēšanai, taču samērīgi ekonomiskajai situācijai var izmantot citu valstu vadlīnijas."

Dzelzs preparāti mazina anēmijas simptomus un uzlabo dzīves kvalitāti sievietēm ar smagu menstruālu asiņošanu

AVOTS: Peuranpää P, Heliövaara-Peippo S, Fraser I, Paavonen J, Hurskainen R. Effects of Anemia and Iron Deficiency on Quality of Life in Women With Heavy Menstrual Bleeding. Acta Obstetricia et Gynecologica Scandinavica, 2014; June.

Pētījumā Somijā atklāts, ka anēmijas diagnostika un ārstēšana ir svarīga, lai uzlabotu dzīves kvalitāti sievietēm ar smagu menstruālu asiņošanu. Pētnieki iesaka ārstiem izjautāt pacientes par menstruālās asiņošana smagumu un pacientēm ar smagu asiņošanu (menorāģiju) ordinēt dzelzs preparātus.

Viens no biežākajiem dzelzs deficīta un anēmijas iemesliem ir smaga asiņošana menstruāciju periodā. Laika gaitā ikmēneša asins zudumi, ja nav adekvātas diētas, kas bagāta ar dzelzi, samazina dzelzs rezerves organismā. Iepriekš pētījumos noskaidrots, ka dzelzs deficīta anēmija ietekmē sievietes fiziskās spējas, kognitīvo funkciju, garastāvokli un kopējo dzīves kvalitāti.

Šis bija perspektīvs pētījums, kura mērķis bija novērtēt anēmijas un dzelzs deficīta ietekmi uz ar veselību saistīto dzīves kvalitāti 236 sievietēm, ko ārstēja smagas menstruālas asiņošanas dēļ. Pacientes pēc nejaušības principa tika sadalītas divās grupās: vienas grupa pacientēm tika veikta histerektomija, otras gupas pacientiem ievadīja levonorgestrelu izdalošo intrauterīno sistēmu.

Tālāk pētnieki sievietes sadalīja divās grupās pēc hemoglobīna līmeņa: zem 120 g/l (anēmijas grupa) un virs 120 g/l (ne-anēmijas grupa). Pētnieki mērīja arī ferritīna līmeni abās grupās, lai novērtētu dzelzs rezerves organismā. Rezultāti rādīja, ka pētījuma sākumā 27% sieviešu bija anēmija un 60% bija smags dzelzs deficīts ar ferritīna līmeni zem 15 µg/l. No sievietēm, kam konstatēja anēmiju, tikai 8% lietoja dzelzs preparātus. Pēc gadu ilgas ārstēšanas hemoglobīna līmenis paaugstinājās abās grupās, bet sievietēm, kam jau sākotnēji bija anēmija, arī pēc gadu ilgas ārstēšanas bija statistiski ticami zemāks hemoglobīna līmenis nekā tām, kam anēmijas nebija. Pēc gadu ilgas ārstēšanas sievietēm, kam bija anēmija, novēroja statistiski ticamu enerģijas pieaugumu, fizisko un sociālo funkciju uzlabošanos, mazāku trauksmi un depresiju. Lai dzelzs krājumi sasniegtu normālu līmeni, bija piecus gadus jāārstējas ar dzelzs preparātiem un jānovērš smaga asiņošana.

Dzīves kvalitāti sievietēm ar smagu menstruālo asiņošanu ietekmē vairāki faktori, bet anēmijas ārstēšana ir būtiski svarīga, lai iegūtu labus rezultātus. Pētījuma rezultāti rāda, ka sievietes ar smagu menstruālu asiņošanu ir jāpārbauda uz anēmiju un šīm sievietēm kā ārstēšanas sastāvdaļa laikus jārekomendē dzelzs preparāti.

Komentē Dr. E. JANSONS:

"Anēmijas ārstēšana sievietēm ar smagu menstruālo asiņošanu ir grūts uzdevums un prasa lielu pacietību gan no ārsta puses, gan vēlmi un ticību no pacientēm. Iespējams, mazasinības radītā hipoksija tik ļoti ietekmē kognitīvo funkciju, ka liela daļa sieviešu samierinās ar anēmiju, uzskatot to par normālu stāvokli. Guvums ir nepārprotams - dzīves kvalitāte uzlabojas, lai gan jārēķinās ar ilgu ārstēšanu. Reizē paveras iespēja mazināt nepieciešamību pēc nomierinošiem līdzekļiem."

Negatīvs dzelzs līdzsvars ietekmē pacientu dzīvildzi ar akūtu sirds mazspēju

AVOTS: European Society of Cardiology (ESC). Negative iron balance predicts acute heart failure survival. ScienceDaily, 2014; 17 May.

Negatīvs dzelzs līdzsvars organismā var saīsināt dzīvildzi pacientiem ar akūtu sirds mazspēju.

Pacientiem ar akūtu sirds mazspēju ir nozīmīgi izmainīta homeostāze. Dzelzs ir svarīgākais mikroelements, kas uztur homeostāzi. Dzelzs nepieciešama šūnu vielmaiņai, bet dzelzs trūkums būtiski ietekmē enerģijas vielmaiņu un mitohondriālo disfunkciju.

Iepriekš pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar augstas pakāpes kardiovaskulāro risku, piemēram, pacientiem ar cukura diabētu un koronāro sirds slimību vai pacientiem ar stabilu hronisku sirds mazspēju, var attīstīties dzelzs deficīts, kura dēļ pacients atkārtoti jāhospitalizē, bet mirstības līmenis ir paaugstināts.

Iepriekš bija pierādījumi par dzelzs nozīmi hroniskas sirds mazspējas gadījumā, bet šis bija pirmais pētījums, kurā analizēja dzelzs nozīmi akūtas sirds mazspējas gadījumā.

Dzelzs deficīts tradicionāli tiek mērīts pēc ferritīna līmeņa serumā, lai noteiktu dzelzs rezerves organismā un transferrīna piesātinājumu, novērtējot dzelzs izmantošanu šūnās. Šie mērījumi nav izmantojami akūtā situācijā, jo tos ietekmē iekaisums un oksidatīvais stress.

Pētnieki pacientiem ar akūtu sirds mazspēju izmantoja jaunu dzelzs deficīta mērījumu metodi (šķīstošā transferrīna receptoru): noteica dzelzs rezerves, izmērīja cirkulējošā hepcidīna līmeni un noskaidroja šūnu nepieciešamību pēc dzelzs. Šis receptors ir visām šūnām, un tas ļauj dzelzij nokļūt šūnā. Ja šūnās ir par maz dzelzs, receptors ekspresējas un nonāk asinsritē. Zems hepcidīna līmenis asinīs un daudz šķīstošā transferrīna receptoru norādīja uz smagu dzelzs deficītu, ko pētnieki nosauca par negatīvu dzelzs līdzsvaru.

Perspektīvā novērojuma pētījumā par 165 pacientiem, kas hospitalizēti ar akūtu sirds mazspēju, pētnieki novērtēja dzelzs negatīvā līdzsvara izplatību un ietekmi uz 12 mēnešu mirstību.

Negatīvs dzelzs līdzsvars tika atklāts 37% pacientu. 29% pacientu bija tikai daudz šķīstošā transferrīna receptoru, 9% bija tikai zems hepcidīna līmenis, bet 25% pacientu nebija nevienas no šīm novirzēm. 12 mēnešu mirstība bija 20% visā grupā. Pacientiem ar negatīvu dzelzs līdzsvaru bija augstāks 12 mēnešu mirstības rādītājs (41%), salīdzinot ar tiem, kam bija tikai daudz šķīstošā transferrīna receptoru (15%), tikai zems hepcidīna līmenis (7%) vai nebija nevienas no šīm novirzēm (0%) (p < 0,001). Hospitalizācijas posmā nomira trīs pacienti, viņiem visiem bija negatīvs dzelzs līdzsvars.

Pētnieki secināja, ka negatīvs dzelzs līdzsvars saistīts ar īsāku dzīvildzi pacientiem ar akūtu sirds mazspēju neatkarīgi no tā, vai pacientam ir anēmija vai tās nav.

Pētnieki mērīja arī standarta dzelzs statusa parametrus - ferritīna līmeni serumā un transferrīna piesātinājumu. Tika secināts, ka šie parametri mazāk saistīti ar 12 mēnešu mirstību nekā negatīvs dzelzs līdzsvars. Feritīna līmenis serumā un transferrīna piesātinājums tikai vāji korelēja ar hepcidīna līmeni un šķīstošā transferrīna receptoru daudzumu.

Pētnieki secināja, ka dzelzs preparātu lietošana var uzlabot dzelzs līdzsvaru un uzlabot dzīvildzi pacientiem ar akūtu sirds mazspēju.

Komentē Dr. E. JANSONS:

"Jauns termins - "negatīvs dzelzs līdzsvars". Jauns skatījums uz faktoriem, kas ietekmē akūtas sirds mazspējas iznākumu. Hepcidīns - aknās sintezēts olbaltums, kas tiešā veidā ietekmē dzelzs uzsūkšanos un izmantošanu organismā. Jauna informāciju par dzelzs vielmaiņu, kur šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu."