Pasaules Pretvēža dienu 4. februārī atzīmējam kopš 2000. gada, lai atkal un atkal uzsvērtu, cik svarīgi būt izglītotam un vērīgam pacientam, uzmanīgam un zinīgam ārstam un cik būtiski ir saņemt mērķtiecīgu valsts atbalstu cīņā ar ļaundabīgām slimībām.
Pirmais solis veiksmīgā vēža terapijā ir tā atklāšana iespējami agrīnākā stadijā — šeit palīdz sijājošā diagnostika un vērīgs ārsta darbs. Otrais solis — ārstēšana (operācija, ķīmijterapija, apstarošana, to kombinācijas un jaunākie medikamenti).
Taču pēc diagnostikas un ārstēšanas pacientam sākas ilgs un satraukumu pilns periods — piecus gadus ilga novērošana un cerība pārkāpt ne tikai piecu gadu dzīvildzes slieksni. Kas var ietekmēt dzīvildzi?
Vai NSPL lietošanas anamnēze var ietekmēt izdzīvotību pēc kolorektālā vēža?
Ir zināmas un apstiprinātas rasu atšķirības kolorektālā vēža izplatības rādītājos — melnās rases pārstāvjiem resnās zarnas vēzis sastopams biežāk. Dzīvildzi kolorektālā vēža pacientam saīsina arī tādi riska faktori kā iepriekš diagnosticēta arteriāla hipertensija vai cukura diabēts.
Bet kā ar NSPL lietošanu?
Izrādās, ka NSPL (arī aspirīna) lietošana ilgtermiņā saistīta ar vispārējās izdzīvotības saīsināšanos baltās rases kolorektālā vēža pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem.
NSPL lietošanas paradumi neietekmē izdzīvotību nedz melnās rasas pārstāvjiem, nedz < 65 gadus veciem baltās rases pārstāvjiem. [1]
Kāda ir ģimenes ārsta loma pacienta aprūpē pēc kolorektālā vēža terapijas?
Kopumā kolorektālā vēža pacientiem ilgtermiņā ir visai līdzīga dzīves kvalitāte kā vispārīgi populācijā, tomēr viņu dzīves kvalitāti negatīvi ietekmē daži fiziskie un psiholoģiskie faktori.
- Sūdzības no zarnu trakta puses: hroniska caureja, inkontinence, pieaugoša vajadzība apmeklēt tualeti, neatliekamība, rektāla asiņošana, nepabeigtības sajūta. Pacientu pārvaldība notiek komandā ar gastroenterologu — izvērtēt pretcaurejas līdzekļu nepieciešamību, diētas rekomendācijas, iegurņa pamatnes rehabilitāciju.
- Urinācijas traucējumi: inkontinence, neatliekamības sajūta var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa problēma.
- Seksuālā disfunkcija izteikti korelē ar pacienta psiholoģisko distresu. Sievietēm maksts sausumu varētu mazināt lubrikanti, mazās devās lokāli lietoti estrogēni, vīriešiem erektilās disfunkcijas ārstēšanai lietojami fosfodiesterāzes 5 inhibitori, abiem dzimumiem var palīdzēt kognitīvi biheiviorālā terapija.
- Perifēra neiropātija: viens no galvenajiem izraisītājiem — oksaliplatīns, ko izmanto kolorektālā vēža ķīmijterapijā.
- Kardiovaskulāras slimības — izdzīvotājiem pēc kolorektālā vēža ir uz pusi augstāks risks dzīves laikā attīstīties kardiovaskulārai slimībai, īpaši tiem, kam jau pirms vēža terapijas un tās laikā bijušas kādas blakusslimības.
- Nogurums, psiholoģisks stress, trauksmes spektra traucējumi.
- Iegurņa kaulu lūzumi — pēc apstarošanas. Netiek rekomendēta farmakoloģiska profilakse, bet kaulu blīvuma kontrole un riska faktoru uzraudzība un novēršana. [12]
P glikoproteīns — prognozes marķieris pancreas vēža gadījumā?
Aizkuņģa dziedzera bojājuma dēļ pancreas vēža pacientiem nereti ir cukura diabēts. Tajā pašā laikā cukura diabēts kā prognozes faktors aizkuņģa dziedzera vēža attīstībā joprojām nav līdz galam pierādīts, dati ir kontroversiāli.
2011.—2019. gadā Ķīnā norisinājās retrospektīvs kohortas pētījums, kura mērķis bija noskaidrot P glikoproteīna un CYP3A4 prognozes vērtību aizkuņģa dziedzera pacientiem ar cukura diabētu, viņus apsekojot ilgtermiņā. Imūnhistoķīmiskā analīzē tika noskaidrots, ka aizkuņģa dziedzera vēža pacientiem ar cukura diabētu ir paaugstināts P glikoproteīna līmenis, bet ne CYP3A4. Taču, iegūtos datus analizējot ar Kaplana—Meijera metodi, tika secināts, ka izdzīvotības rādītāji aizkuņģa dziedzera vēža pacientiem neatšķiras un ka tos neietekmē tas, vai pacientam ir/nav cukura diabēts un vai ir/nav paaugstināts P glikoproteīna līmenis. Rezultāti liecina, ka P glikoproteīna rādītājs, visticamāk, nevar būt efektīvs prognozes rādītājs aizkuņģa dziedzera vēža pacienta izdzīvotības novērtēšanā. [2]
Vairāk kilometru līdz aprūpei — sliktāki izdzīvotības rādītāji?
Iepriekš veikti pētījumi norāda, ka garāks ceļš līdz aprūpes vietai un ilgāks ceļā pavadītais laiks onkoloģiskiem pacientiem ir prognozes rādītājs sliktākai kopējai izdzīvotībai. Šie secinājumi liecina par tādām veselības aprūpes sistēmas problēmām kā slikta medicīnisko pakalpojumu pieejamība, iekavēta diagnostika, neapmierinoša ārstēšana, turklāt pacienta līdzestība sijājošās diagnostikas programmām un pašaprūpei pēc jau konstatētas slimības ir sliktāka.
Tomēr kādā kohortas pētījumā Zviedrijas ziemeļu daļā (kur apdzīvotība ir retākā valstī) iepriekš izteiktā hipotēze un pieņēmumi no iepriekšējiem pētījumiem nepiepildījās. Attiecīgi var spriest, ka Zviedrijas veselības aprūpes sistēmas izstrādātais modelis neietekmē pacientus, kas dzīvo tālāk no medicīniskās aprūpes iestādēm. [3]
Vēzis + šizofrēnija = augstāki mirstības riski?
Pacientiem ar smagām psihiatriskām slimībām (šizofrēnija, šizoafektīvie traucējumi, bipolārie traucējumi utt.) ir tāds pats risks saslimt ar onkoloģisku slimību kā vispārējā populācijā, bet gadījumu mirstības rādītāji tomēr ir augstāki. Viens no pieņēmumiem, kas varētu to izskaidrot, ir suboptimāla šo pacientu aprūpe, jo trūkst rekomendāciju. Kohortas pētījumā Itālijā piedalījās 24 507 pacienti ar kolorektālo vēzi, 3 % no viņiem anamnēzē bija kāda psihiska slimība.
Pētījumā pierādījās, ka mirstības rādītāji šiem pacientiem, salīdzinot ar kolorektālā vēža pacientiem bez psihiskas slimības, ir augstāki.
Turklāt II un III pakāpes vēža gadījumā šie pacienti ar mazāku iespējamību tika operēti vai saņēma nepieciešamo ķīmijterapiju.
Rezultāti norāda, ka universāla vēža ārstēšanas sistēma šādiem pacientiem neder un ir jāveic izmaiņas izstrādātajos algoritmos. [4]
Kā iekaisuma marķieri norāda kuņģa vēža pacienta izdzīvotības prognozi?
Kuņģa vēzis ir piektajā vietā no biežāk diagnosticētajiem vēžiem pasaulē — ik gadu atklāj apmēram miljonu jaunu gadījumu, turklāt 2018. gadā kuņģa vēzis ierindojās 3. vietā pēc letālo gadījumu skaita no vēža. Meta–analīzē izmantoja C reaktīvo proteīnu (CRO), neitrofilu—limfocītu attiecību (NLR), Glāzgovas prognozes rādītāju (GPS) un modificēto Glāzgovas prognozes rādītāju (mGPS), lai noskaidrotu to saistību ar kuņģa vēža pacientu klīnisko iznākumu. Meta–analīzē apskatītajos pētījumos apakšgrupu analīzē tika atrasta pozitīva saistība ar visiem augstākminētajiem marķieriem un sliktāku izdzīvotību neatkarīgi no pētījumā iesaistītās valsts, pētījuma kvalitātes, vēža stadijas, pētījuma plānojuma vai iekļautajiem pacientiem, kas saņem ķīmijterapiju. [5]
Vai statīniem būs loma plaušu vēža terapijā?
Plaušu vēzis ir biežs nāves iemesls visā pasaulē. Mutācijas EGFR gēnā ir saistītas ar plaušu vēža adenokarcinomas attīstību. Tiek pieņemts, ka, ārstējot ar EGFR tirozīnkināzes (EGFR–TKI) inhibitoriem, atbildreakcija uz terapiju ir labāka un blaknes attīstās retāk nekā no ķīmijterapijas. Risks, ka pēc 10—12 mēnešiem attīstīsies rezistence pret EGFR–TKI, ir 5—10 % pacientu.
Retrospektīvā kohortas pētījumā zinātnieki centās noskaidrot, vai statīnu pievienošana EGFR–TKI paaugstina plaušu vēža pacientu izdzīvotības rādītājus.
Statīnu lietotājiem tika novērota mazāka mirstība, īpaši pacientu grupā, kam audzēja lielums bija < 3 cm un Čārlsona blakusslimību indekss < 3 punkti.
Šis pētījums norāda uz potenciālu sinerģisku statīnu pretvēža iedarbību pacientiem, kas EGFR–TKI lieto kā pamata terapiju. [6]
Kā apstarošanas deva ietekmē barības vada vēža pacientu izdzīvotību?
Visbiežākā barības vada vēža forma ir plakanšūnu karcinoma. Lokālas progresējošas barības vada plakanšūnu karcinomas gadījumā pamata terapija ir paralēla ķīmijterapija un apstarošana. Lielu primārā audzēja tilpumu uzskata par sliktu izdzīvotības prognozes rādītāju.
Retrospektīvi analizējot 124 pacientus ar III stadijas barības vada plakanšūnu karcinomu, kuri kombinēti ārstēti ar ķīmijas—staru terapiju, tika secināts, ka apstarošanas deva, kas lielāka par 60 Gy, varētu uzlabot terapeitisko iznākumu pacientiem ar liela tilpuma primāro audzēju. Nepieciešami papildu pētījumi par staru terapijas eskalāciju un iespējamo iznākumu. [7]
Vai ir nozīme, kādā slimnīcā pacients operēts?
Pētījumā Japānā salīdzināja, vai ir atšķirība piecu gadu dzīvildzes rādītājos pacientiem ar kuņģa, resnās zarnas, plaušu, krūšu un dzemdes vēzi, kuri ārstēti dažādu līmeņu slimnīcās. Japānā ir četru veidu slimnīcas: augsta līmeņa, vidēja, zema un ļoti zema līmeņa.
Datos tika iekļauti 86 145 pacienti, kam 2007.—2011. gadā konstatēts vēzis kādā no minētajām lokalizācijām un veikta operācija. Mirstības risks, veicot operāciju ļoti zema līmeņa slimnīcā, bija 1,36—1,82 reizes lielāks nekā tad, ja operēja augsta līmeņa slimnīcā. Tātad, lai mirstības rādītāji būtu zemāki, vēža pacienti jāoperē augsta līmeņa specializētās klīnikās. [8]
Kas uzlabo izdzīvotības rādītājus bērniem pēc vēža diagnozes Igaunijā?
Igaunijā onkoloģisks process bērniem ir trešajā vietā no nāves iemesliem vecumgrupā līdz 15 gadiem. Pēdējos 20 gados Igaunija no novecojušās padomju laika medicīnas aprūpes pārvirzījusies uz modernu sistēmu, kas ievērojami uzlabojusi onkoloģisko aprūpi un terapiju bērniem.
No 1970. gada līdz 2016. gadam onkoloģisko gadījumu skaits pieaudzis vidēji par 0,5 % gadā (piemēram, pieaug neiroblastomas vai limfoīdās leikēmijas gadījumu skaits), kas varētu norādīt uz to, ka šajos gados uzlabojušās diagnostikas iespējas. Piecu gadu dzīvildze no 24 % 1970.—1979. gadā augusi uz 73 % 2010.—2016. gadā. Labie izdzīvotības rezultāti tiek skaidroti ar labāku diagnostisko un terapeitisko bāzi valstī. [9]
Kas ietekmē oligometastātiska prostatas vēža pacientu izdzīvotības rādītājus?
Oligometastātisks prostatas vēzis tiek uzskatīts par starpstadiju starp lokālu slimību un plašu metastazēšanos. Lokāla oligometastātiska prostatas vēža terapija šobrīd ir daudzu pētnieku interešu lokā. Kādi varētu būt riska faktori de novo oligometastātiska prostatas vēža pacientiem?
Retrospektīvi aplūkojot 264 pacientu datus (lokāli progresējoša T3 vai T4N0M0 stadija, limfmezglu pozitīva vēža stadija jeb TjebkuraN1M0 un vēzis ar ≤ 10 metastāzēm kaulos), tika noskaidrota dažādu faktoru ietekme uz kopējo izdzīvotību. Visi no šiem pacientiem saņēmuši tikai androgēnu deprivācijas terapiju.
Sliktākus izdzīvotības rādītājus šajā pētījumā novēroja gadījumos, kad kaulos bija vairāk nekā trīs metastāzes un ja metastāzes bija izplatījušās ārpus reģionālajiem limfmezgliem. [10]
Kāda ir ģimenes ārsta loma pacienta aprūpē pēc prostatas vēža terapijas?
Pētījumā Nīderlandē analizēja ģimenes ārstu iesaisti prostatas vēža pacientu aprūpē pēc terapijas: noskaidroja gan galvenās sūdzības, kas jāuzklausa ģimenes ārstam, gan saistību starp pacienta uzticību un pacienta uzraudzību.
Visbiežāk pie ģimenes ārsta vērsās pacienti, kas ārstēti ķirurģiski vai ar hormonālo terapiju (Nīderlandē ģimenes ārsti ir iesaistīti hormonālās terapijas administrēšanā prostatas vēža pacientiem). Staru terapijas pacienti tomēr biežāk devās pie sava staru terapijas speciālista, bet ģimenes ārsta palīdzību meklēja retāk. Pacientu galvenās sūdzības bija no zarnu trakta puses, hormonālā disbalansa radītās vai ar urīna nesaturēšanu saistītās.
Pētījuma autorus izbrīnīja fakts, ka pacienti, kam bija seksuālās disfunkcijas problēmas, ar šo jautājumu pie ģimenes ārsta vērsās nelabprāt. Šie pacienti norāda, ka būtu gribējuši labāku kontaktu ar savu ģimenes ārstu, proti, ir kāda barjera, kas pacientam traucē atklāties un runāt par šo problēmu. Turpretī pacienti, kas kopumā ir apmierināti ar saņemto primāro veselības aprūpi, daudz labprātāk un biežāk konsultējās ar ģimenes ārstu. [11]
Kāda ir barojuma ietekme uz izdzīvotību?
Risks malnutrīcijas attīstībai ir 34,5—69 % plaušu vēža pacientu, bet malnutrīcija ir prognozes parametrs klīniskajam iznākumam. Meta–analīzes dati rāda, ka labāka barojuma plaušu vēža pacientiem dzīves kvalitāte ir labāka nekā pacientiem ar vāju barojumu šādos funkcionēšanai nepieciešamajos domēnos: fiziskais, lomu nosakošais, emocionālais, kognitīvais un sociālais.
Ievērojami augstāks nāves risks ir malnutrīcijas pacientiem ar plaušu vēzi nekā laba barojuma pacientiem ar plaušu vēzi. Barojuma statuss tiek saistīts ar izdzīvotību, paredzot, ka plaušu vēža pacientiem ar vājāku barojumu ir lielāks risks vēža relapsam. [13]
