Trauksme un ar to saistītās slimības

Trauksme cilvēkam ir maksa par spējām paredzēt briesmas un iedomāties, ka neatkarīgi no reālās situācijas viss var beigties slikti. Trauksmes stimuls var būt ārējs — smarža, skaņa, situācija, kā arī iekšējs, bieži pat neapzināts — doma, tēls. Trauksme var sākties no reālas situācijas un var sākties it kā ne no kā.

Trauksme ietver dažādas traucējumu grupas, kam ir kopīgas pazīmes: pārspīlētas bailes, trauksme un attiecīgi uzvedības modeļa traucējumi. [1] Svarīgi izšķirt, vai trauksme atbilst normai vai ir patoloģiska. Parasta trauksme ir normāla atbildreakcija uz bīstamām un apdraudošām situācijām.

Trauksmes epizodes vērojamas dažādās ikdienas situācijās. To visbiežāk raksturo difūzas, nepatīkamas un neskaidras bažas, ko nereti pavada dažādi veģetatīvās sistēmas simptomi: galvassāpes, svīšana, paātrināta sirdsdarbība, spiedoša sajūta krūtīs, mērenas vēdersāpes u.c. Šīs fizioloģiskās izmaiņas skaidro ar to, ka organisms gatavojas vai nu cīnīties ar draudošo situāciju, vai bēgt no tās (fight or flight). [2; 3] Trauksmi par klīniski nozīmīgu var uzskatīt tad, ja tā traucē ikdienas aktivitātēm vai izsauc distresu. [3]

Etioloģija un patoģenēze

Iemesls ar trauksmi saistīto traucējumu attīstībai nav skaidri zināms, tomēr daudzi pētījumi norāda, ka smadzeņu darbības izmaiņām un apkārtējās vides stresa ietekmei ir nozīme slimības attīstībā. Vērojama arī slimības biežāka izplatība pirmās pakāpes radiniekiem, kas norāda uz iespējamu ģenētisku saikni ar trauksmi saistīto slimību attīstībā. [4]

Mandeļveida ķermenis (amygdala), hipokamps un mediālā prefrontālā garoza galvas smadzenēs ir galvenās struktūras, kas atbild par baiļu veidošanos kā reakciju uz potenciāli bīstamiem stimuliem (skat. attēlu). Daudzi pētījumi norāda uz to, ka trauksmes patofizioloģiskajā mehānismā galvenā nozīme ir iepriekš minēto galvas smadzeņu struktūru disfunkcijai. [5; 6; 17] Nozīmīgākie mediatori trauksmes patofizioloģijā ir norepinefrīns, serotonīns un gamma aminosviestskābe (GASS).

Noradrenerģiskie neironi primāri lokalizējas locus coeruleus (LC), bet to aksoni projicējas gan galvas smadzeņu garozā, gan zemgarozas rajonos. Šie neironi iesaistīti bailēm atbilstīgas uzvedības veidošanā. Pētījumos ar dzīvniekiem noskaidrots, ka, stimulējot LC reģionu, tiek iegūta reakcija, kas atbilst bailēm, turpretim LC bojājums nomāc vai pilnīgi bloķē baiļu rašanos. Noskaidrots arī tas, ka medikamenti, kas aktivē noradrenerģiskos neironus, veicina trauksmes attīstību, bet medikamenti, kas nomāc LC neironus, trauksmi mazina. [5]

GASS ir galvenais nomācošais neiromediators centrālajā nervu sistēmā. Vairāki pētījumi rāda, ka GASS neirotransmisijai ir nozīme mandeļveida ķermenī, modulējot trauksmei atbilstīgu uzvedību. Piemēram, GASS vai GASS agonistus injicējot mandeļveida ķermenī dzīvniekiem, novērots baiļu un trauksmes samazinājums, toties pēc GASS antagonistu injekcijas novērota trauksmes attīstība. Pēc šādiem pētījumiem zinātnieki izsaka hipotēzi, ka dažiem pacientiem ar trauksmi ir GASS receptoru funkcijas traucējumi, kaut arī šī saistība vēl nav pierādīta. [2; 6]

Epidemioloģija

Kāda pētījuma rezultāti liecina: kopējā populācijā trauksme mūža garumā ir aptuveni 16%. [7] Divi dažādi ASV veikti pētījumi rāda, ka dažādu trauksmes veidu sastopamība mūža garumā atšķiras, piemēram, panikai 2,3—2,7%, sociālai fobijai 2,6—13,3%. [8]

Vairākos pētījumos pierādīts: sievietēm ir lielāka varbūtība, ka dzīves laikā attīstīsies trauksme. [2; 8] Labāks sociāli ekonomiskais stāvoklis mazina trauksmes attīstības iespēju. [2] Latvijā 2013. gadā 201 pacientam (no viņiem 152 sievietēm) pirmo reizi mūžā noteikta diagnoze diagnožu grupā F40—F42 (F40 — fobiska trauksmainība, F41 — cita veida trauksme, F42 — obsesīvi kompulsīvi traucējumi). [18]

Klasifikācija

Amerikas Psihiatrijas asociācijas 2013. gadā izdotajās diagnostikas un statistikas vadlīnijās garīgajām slimībām ar trauksmi saistītās slimības iedala:

• izolētas fobijas;
• sociālās fobijas;
• agorafobija;
• panikas traucējumi;
• ģeneralizēta trauksme;
• vielu/medikamentu inducēta trauksme;
• trauksme saistībā ar citu slimību;
• šķiršanās trauksme;
• selektīvais mutisms. [9]

Pēc SSK–10 šīs slimības iedala:

• F40 — fobiska trauksmainība: F40.0 Agorafobija; F40.1 Sociālās fobijas; F40.2 Precizētas izolētas fobijas; F40.8 Cita veida fobiska trauksme; F40.9 Neprecizēta fobiska trauksme;
• F41 — cita veida trauksme: F41.0 Panika (epizodiska paroksizmāla trauksme); F41.1 Ģeneralizēta trauksme; F41.2 Trauksme ar depresiju; F41.3 Cita veida jaukta trauksmainība; F41.8 Cita precizēta trauksme; F41.9 Neprecizēta trauksme. [10]

Ar trauksmi saistītās slimības var būt ļoti līdzīgas, bet, lai tās diferencētu, nepieciešama rūpīga izmeklēšana. Precīzi jānoskaidro, kādas situācijas izraisa bailes vai vēlmi izvairīties no tām. Vienkāršotā shēmā ar trauksmi saistītās slimības var iedalīt divās lielās grupās: slimības ar ilgstošiem simptomiem (ģeneralizēta trauksme) un slimības ar epizodiskiem simptomiem, ko var iedalīt arī sīkāk: slimības, kas attīstās noteiktās situācijās (fobijas), un trauksmes slimības, kuru epizodes attīstās jebkurā situācijā (panikas epizodes). Fobiskie traucējumi dalās vienkāršās fobijās, sociālās fobijās un agorafobijās. [1; 3]

Diagnosticējot trauksmi (neirotiskie traucējumi), jāizslēdz citas slimības, piemēram, neiroloģiskas slimības, somatiskas slimības, sirds—asinsvadu sistēmas un elpošanas sistēmas traucējumi, endokrīni traucējumi, toksiski stāvokļi un dažādas atkarības.

Ar trauksmi saistīto slimību raksturojums

Ģeneralizēta trauksme

Ģeneralizētu trauksmi raksturo nekontrolēta, pārmērīga, neracionāla uztraukšanās par ikdienišķām lietām, piemēram, darbu, skolu, veselību u.c. Indivīdam ir grūti kontrolēt šo trauksmi, bieži attīstās somatiski simptomi: miega traucējumi, muskuļu saspringums, grūtības koncentrēties. [1; 3]

Panika

Panikai raksturīgas pēkšņas un atkārtotas bailes (panikas lēkmes), kas parasti ilgst pāris minūtes, bet dažkārt arī ilgāk. Šīs lēkmes var attīstīties jebkurā situācijā, un panikas lēkmes laikā šiem cilvēkiem parasti raksturīga arī izteikta somatiska reakcija. Indivīdi ar panikas traucējumiem parasti uztraucas par iespējamu panikas lēkmes atkārtošanos. [11]

Izolētas fobijas

Indivīdi ar izolētām fobijām izjūt bailes un trauksmi par noteiktiem objektiem un situācijām, piemēram, dzīvniekiem, lidošanu, asinīm, injekciju veikšanu u.c. Fobiskā situācija nekavējoties izraisa bailes, trauksmi vai izvairīšanos no situācijas. Šī baiļu un trauksmes izjūta ir izteikti neproporcionāla varbūtējam riskam. [1; 12]

Sociālā fobija

Sociālā fobija ir izteiktas bailes būt nosodītam vai apkaunotam citu cilvēku priekšā. Šīs bailes var būt ļoti spēcīgas, tās var traucēt indivīdam ikdienas aktivitātēs, piemēram, dodoties uz darbu, skolu. Šie cilvēki var, piemēram, baidīties ēst vai dzert citu priekšā, izmantot publiskās tualetes. [13]

Agorafobija

Indivīdiem ar agorafobiju raksturīga trauksme, ko izraisa vismaz divas no šīm situācijām: sabiedriskā transporta izmantošana, atrašanās brīvā dabā, atrašanās slēgtās telpās, stāvēšana rindā, atrašanās starp daudziem cilvēkiem vai atrašanās vienam pašam ārpus mājas. Parasti šie cilvēki sāk izvairīties no šādām vietām, jo baidās, ka tur ir apgrūtināta izkļūšana no telpām, tādējādi var izveidoties ierobežota teritorija, kur viņi uzturas; iziešana ārpus šīs teritorijas nav iespējama bez trauksmes un baiļu rašanās. [1]

Šķiršanās trauksme

Indivīds izjūt pastiprinātas bailes un trauksmi par šķiršanos no pieķeršanās objekta. Indivīds pastāvīgi baidās par kaitējumu pieķeršanās objektam, kura dēļ no šā objekta būs jāšķiras vai tas jāzaudē. Tāpēc indivīds nevēlas būt šķirts no pieķeršanās objekta. Indivīdam var būt arī nakts murgi un somatiski simptomi, ko izsauc šīs bailes. [1]

Selektīvais mutisms

Selektīvo mutismu raksturo indivīda regulāra nespēja runāt sociālās situācijās, kad tiek gaidīts, ka viņš runās, pat ja citās situācijās indivīds runā. [1]

Trauksmes ārstēšana

Trauksme var būt gan viegla, gan ikdienišķa, gan arī nopietnāku psihisku un somatisku traucējumu sastāvdaļa, arī trauksmes izpausmju veidi ir dažādi un to ārstēšana var atšķirties.

Trauksmes ārstēšanā kopīgs ir izglītojošais un izskaidrojošais darbs un atbalsta terapija. Trauksmes terapijas procesā bieži izmanto kombinētu terapiju — psihoterapiju (kognitīvi biheiviorālo, psihodinamisko u.c.) un medikamentozu terapiju. Kombinētajai terapijai ir pierādīti labāki rezultāti.

Pacienta izglītošana

Pacientam ir svarīgi saprast un pieņemt slimību, izprast tās fizioloģiskos procesus, to, kas ar viņu notiek, kā un kāpēc rodas trauksme, ko ar to iesākt. Ārstēšanas procesā svarīgi pārliecināt pacientu, ka trauksme un tās izpausmju veidi nav dzīvībai bīstami, bet ir tikai biedējoši un traucējoši pašam indivīdam, un, ja tos nenovērš, pastiprinās trauksmes simptomātika un pasliktinās pacienta dzīves kvalitāte.

Jāmāca elpošanas vingrinājumi, jāveicina fiziskās aktivitātes, jāpalīdz dienas ritma un režīma izveidē. Dzīvesveida korekcijai ir liela nozīme trauksmes un stresa mazināšanā un pārvaldīšanā.

Medikamentozā terapija

Otrs trauksmes ārstēšanas stūrakmens ir medikamentoza terapija, visbiežāk ordinē antidepresantus un neiroleptiķus. Pirmās izvēles antidepresanti un neiroleptiskie līdzekļi apkopoti tabulā.

Terapijā izmanto arī anksiolītiskos līdzekļus (mebikāru, buspironu, fenibutu).

Trankvilizatori jeb benzodiazepīni (alprazolāms, bromazepāms, diazepāms, fenazepāms, oksazepāms u.c.) ātri kupē trauksmes un panikas lēkmes, bet terapijā tos pārsvarā izmanto epizodiski vai īslaicīgu kursa veidā, jo, pārtraucot tos lietot, ir nozīmīgs lēkmju recidīvu un atkarības risks, turklāt šo medikamentu kursa laikā nedrīkst vadīt transportlīdzekļus.

Terapijā var izmantot arī kalcija kanālu modulatoru pregabalīnu, kā arī bēta blokatorus, bet jākontrolē hemodinamiskie rādītāji dinamikā.

Vēl ārstēšanas procesā var izmantot fizioterapiju, dažādus mākslas terapijas veidus, piemēram, kustību un deju terapiju, mūzikas terapiju, vizuālās mākslas terapiju.

Pacientiem ar trauksmes simptomiem psihiatra konsultācija būtu nepieciešama, ja simptomi ilgst vismaz trīs mēnešus vai simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās. [14; 15]

Noslēgumā

Trauksme ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Bailes un satraukums ir normāla indivīda reakcija dažādās dzīves situācijās. Gadījumos, ja trauksme ir pārmērīga, ja pastiprinātas trauksmes dēļ cilvēks jūt diskomfortu, vērojami miega un ikdienas aktivitāšu traucējumi, pasliktinās dzīves kvalitāte, tad vajadzīga palīdzība, ko sniedz ģimenes ārsts, psihoterapeits, psihiatrs, lai kopīgi izstrādātu individuālu veseļošanās plānu. Lai pārmērīgas trauksmes lēkmes vai trauksmes periodi neatkārtotos, jāmaina dzīves ritms, režīms, miega daudzums, paradumi, aktivitātes, sapratne par slimību un veselību, par prāta un ķermeņa mijiedarbību un izpratne, kā tas sasniedzams.

Kopsavilkums

• Trauksme ietver dažādas traucējumu grupas, kam ir kopīgas pazīmes: pārspīlētas bailes, trauksme un attiecīgi uzvedības modeļa traucējumi.
• Vienkāršotā shēmā ar trauksmi saistītās slimības var iedalīt divās lielās grupās: slimības ar ilgstošiem simptomiem (ģeneralizēta trauksme) un slimības ar epizodiskiem simptomiem.
• Trauksmes terapijas procesā bieži izmanto kombinētu terapiju — psihoterapiju (kognitīvi biheiviorālo, psihodinamisko u.c.) un medikamentozu terapiju.
• Pacientiem ar trauksmes simptomiem psihiatra konsultācija būtu nepieciešama, ja simptomi ilgst vismaz trīs mēnešus vai sim-ptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās.
• Lai pārmērīgas trauksmes lēkmes, trauksmes periodi neatkārtotos, jāmaina dzīves ritms, režīms, miega daudzums, paradumi, aktivitātes, sapratne par slimību un veselību, par prāta un ķermeņa mijiedarbību.