Trauksme: atšķirības dažādos vecumos

Atbildreakcijas var būt aktīvā un pasīvā izvairīšanās. Aktīvo izvairīšanos kontrolē galvenokārt simpātiskā nervu sistēma, un tā “ieslēdzas”, kad pastāv iespēja izvairīties no drauda. Pasīvā aizsardzības stratēģija — imobilizācija vai sastingšana — parādās biežāk, kad no drauda nav iespējams izvairīties, un to raksturo autonomā inhibīcija (hipotensija, bradikardija), kā arī pastiprināta neiroendokrīnā aktivācija (hipotalāma—hipofīzes—adrenerģiskā ass jeb HPA un pastiprināta glikokortikoīdu sekrēcija).

Dažādiem stresoriem darbojas dažādas sistēmas CNS un attiecīgi atšķiras atbildreakcija. Trauksmes un stresa regulācijā iesaistīti daudzi neirotransmiteri: noradrenalīns, serotonīns, gamma–amino–sviestskābe (GASS). Arī dažādi indivīdi temperamenta dēļ vienādās situācijās reaģēs dažādi. [1]

Trauksmi uzskata par patoloģisku un tādu, kam nepieciešama ārstēšana, ja tā rodas pati no sevis (bez ārēja apdraudējuma) vai ir pārspīlēta reakcija uz apdraudējumu un indivīds tās dēļ nespēj normāli funkcionēt.

Trauksmes traucējumu attīstībā ģenētiskiem faktoriem (pārmantotībai) ir nozīme 30—67 % gadījumu.

Pārējos gadījumos nozīme ir negatīviem dzīves notikumiem. Aizsargājoši faktori ir droša un uzticama vide, droši pieķeršanās veidi. [20]

Trauksme bērniem un pusaudžiem

Trauksmes traucējumi bērnībā un pusaudžu vecumā populāciju pētījumos konstatēti 9—32 %, vidēji 10 % bērnu. [2; 3] Trauksme no svešiniekiem parādās 7—9 mēnešu vecumā, separācijas trauksme kā normas variants parādās 6—12 mēnešu vecumā. Tās pīķis ir trīs gadu vecumā, pēc tam tā pakāpeniski mazinās, bērnam kļūstot autonomākam, saprotot, ka pieķeršanās figūra nekur nepazudīs. [4; 13]

Bērniem trauksme var izpausties kā raudāšana, aizkaitinājums, dusmu uzplūdi, to visu nepareizi vērtētējot kā uzvedības traucējumus. [5] Nerātna, izaicinoša, impulsīva uzvedība ik pa laikam, savaldības zaudēšana, mantu laušana, melošana un pat zagšana pirmsskolas vecuma bērniem var būt visai bieža parādība, kas nav jāuzskata par patoloģiju.

Ļoti sarežģītu, bīstamu uzvedību ārpus vecuma normām, piemēram, neparedzamas, ilgstošas un destruktīvas dusmu lēkmes, jau raksturo kā uzvedības traucējumus. Šāda uzvedība var izpausties bērniem ar autiskā spektra traucējumiem kā centieni kontrolēt savu apkārtni, lai mazinātu trauksmi. [6]

Ir novērota saistība starp paaugstinātu trauksmes līmeni un enurēzi. Ja bērnam nakts enurēze ir vēlāk par vecumā pieļaujamo normu (līdz pieciem gadiem), ieteicams izvērtēt, vai paralēli nav paaugstināts trauksmes līmenis. Bērniem ar enurēzi anamnēzē pat pēc remisijas biežāk novēro uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromu (UDHS) un depresīvus simptomus. [9]

Mazākiem bērniem ir grūtāk apzināt un izprast emocijas, trauksme bieži izpaudīsies kā dažādi nespecifiski somatiski simptomi. Kad trauksme ir patoloģiska un ietekmē ikdienas funkcionēšanu, var diagnosticēt kādus no trauksmes traucējumiem, nereti tie pārklājas. Mazākiem bērniem biežāk novēro specifiskas fobijas, separācijas trauksmi, ģeneralizētu trauksmi. [9]

Specifisku fobiju gadījumā bailes ir no konkrētām situācijām, noteiktiem objektiem, dzīvniekiem, asinīm. [20] Separācijas trauksmi uzskata par patoloģisku, ja tā izpaužas pārāk spēcīgi vai vecumam neatbilstošā posmā, šo visbiežāk novēro 6—7 gadu vecumā. Simptomi ietver bailes un trauksmi, kad tuvs cilvēks kaut kur dodas, pārspīlētas bailes, ka ar šo cilvēku var kaut kas atgadīties, bailes tikt nolaupītam, izvairās palikt viens, atsakās doties uz skolu, murgaini sapņi, aizkaitināmība. [13]

Ģeneralizēta trauksme var sākties jau ļoti agrā bērnībā. Bērniem ar ģeneralizētu trauksmi novēro grūtības atpazīt apkārtējo emocijas, kas arī ir viena no intervences iespējām. [12] Ģeneralizētas trauksmes gadījumā novēro pastāvīgu raizēšanos, sasprindzinājumu un bažas par ikdienišķiem notikumiem, pastiprinātu aizkaitināmību. Simptomi ilgst vismaz sešus mēnešus. [20] Pusaudžu vecumā biežāk vērojama sociālā trauksme, tāpat ģeneralizēta trauksme un panikas traucējumi. [7] Biežāk paralēli novērojami garastāvokļa traucējumi (depresija), salīdzinot ar mazākiem bērniem, kā arī biežāk novēro atteikšanos apmeklēt skolu. [8]

Vairākumā gadījumu sociālā trauksme sākas ap 13 gadu vecumu (līdz 23 gadu vecumam kopumā 90 %).

Šajā vecumā bērns vairāk meklē atbalstu vienaudžos nekā ģimenē, parādās izpratne par sevi kā sociālu būtni, nozīmīgi kļūst tas, kā viņu uztver citi. Ir spēcīga tieksme pakļauties vienaudžu spiedienam. [10] Sociālās trauksmes gadījumā ir bailes publiski būt neveiklam, ka citi apsmies. Grūtības sagādā publiska uzstāšanās, ēšana publiskās vietās. Šajās situācijās raksturīga sarkšana, roku trīce, svīšana, slikta dūša, pēkšņa vajadzība urinēt. Parasti indivīdam ir zems pašvērtējums, bailes no kritikas.

Selektīvu mutismu pieskaita sociālās trauksmes paveidiem, tas novērojams jau ļoti maziem bērniem, kad noteiktās situācijās nerunā nemaz (piemēram, skolā). Panikas traucējumu gadījumā ir atkārtotas un negaidītas panikas lēkmes ar fiziskiem simptomiem (sirdsklauves, elpas trūkums, svīšana, parestēzija, slikta dūša) un psihiskiem simptomiem (baiļu izjūta, kas var sasniegt pat bailes nomirt vai sajukt prātā, bailes zaudēt kontroli). [20]

Jāatceras par apreibinošām un narkotiskām vielām, jo parasti tās sāk lietot pusaudžu gados. Pusaudžu vecumā visbiežāk lieto alkoholu, nikotīna cigaretes, marihuānu, bet vēlīnos pusaudžu gados arī stimulantus (ecstasy jeb MDMA). [21] Tas var būt arī trauksmes mazināšanas veids, bet, ja lietošana kļūst intensīvāka, trauksme un pastiprināts aizkaitinājums ir sekas.

Trauksme jauniem un vidēja vecuma pieaugušajiem

Psihiskās veselības problēmas bieži parādās līdz 18 gadu vecumam, bet arī 18—25 gadi ir riska periods to attīstībai. Daudzu dzīvē tas sakrīt ar iestāšanos augstskolā, darba gaitu sākšanu. Trauksme un depresija negatīvi ietekmē akadēmiskos rādītājus. [14]

Arī psiholoģiskie faktori darbā un mājās ir nozīmīgi saistīti ar izteiktākiem trauksmes un depresijas simptomiem. Darba stresori var pāriet uz personisko dzīvi, savukārt stress privātajā dzīvē ietekmē darbu. [15] Jaunākiem pieaugušajiem ar trauksmi raksturīgāki izteikti kognitīvie simptomi, nekontrolēta raizēšanās. [17] Jaunāki cilvēki vairāk apraksta afektīvos simptomus — nervozitāti, nemieru. [16] Tematika vairāk ir par mācībām, darbu. [17] Tas ir saprotami, jo šī vecumgrupa ir darbspējīgā vecumā un darbā pavada lielāko dienas daļu.

Nozīmīgs riska faktors dažādu trauksmes traucējumu un ar trauksmi saistītu somatisku simptomu attīstībā (pastāvīgs nogurums, miega traucējumi) ir piedzīvota vai redzēta vardarbība darba vidē, kas var izpausties kā neizpildāmu uzdevumu došana, psiholoģisks terors, noniecināšana, baumu un tenku izplatīšana, sociāla izolēšana, pat fiziska un seksuāla aizskaršana. [22] Šajos gadījumos tā ir sistemātiska, cikliska un regulāra.

Arī šajā vecumgrupā jāatceras par atkarību izraisošu vielu lietošanu. Jāpievērš uzmanība nomierinošu līdzekļu, respektīvi, trankvilizatoru, lietošanai. Ja cilvēks regulāri sūdzas par miega traucējumiem, trauksmi, jāizvērtē iemesli. Ja cilvēks jau regulāri lieto trankvilizatorus, to strauja pārtraukšana var izraisīt abstinenci, kas izpaužas ar spēcīgu nemieru, aizkaitināmību, trauksmi. Jāpievērš uzmanība, ja pacients uzstāj tieši uz benzodiazepīnu izrakstīšanu, jo tas var liecināt par pieradumu un atkarību.

Vidēja un pusmūža vecuma cilvēkiem primāru trauksmes traucējumu simptomu intensitāte samazinās, tomēr saglabājas, [23] taču pievienojas fiziskas slimības (piemēram, kardiovaskulāras), kuru simptomātika var izpausties ar trauksmi.

Trauksme vecāka gadagājuma cilvēkiem

Vecākiem cilvēkiem trauksme biežāk var izpausties tieši kā somatiski simptomi un biežāk tos neattiecinās uz trauksmi, bet uz fizisku slimību. Afektīvos simptomus vecāki cilvēki aprakstīs mazāk. [16] Raksturīgāka raizēšanās tieši par veselību. [17] Lai gan trauksmes traucējumi biežāk sākas jaunībā, ģeneralizēta trauksme un agarofobija var parādīties vēlāk, pēc 50 gadu vecuma. [24]

Agarofobijas gadījumā ir bailes iziet vienam no mājām, braukt sabiedriskajā transportā vai atrasties pūlī, publiskās vietās. [20] Šajos gadījumos nav novērojami tik izteikti psiholoģiskie un afektīvie simptomi kā raizēšanās, ir lielāka saistība ar somatiskām slimībām (piemēram, arteriālu hipertensiju), kopumā sliktāku dzīves kvalitāti.

Vecākiem pacientiem var novērot atipiskus trauksmes simptomus — bailes nokrist, patoloģisku mantu krāšanu. [24]

Trauksme kopumā saistīta ar lielāku demences attīstības risku (arī subklīniska, ne tikai diagnosticējami trauksmes traucējumi). Gados vecākiem pacientiem ar trauksmes simptomātiku ir mērķtiecīgi pārbaudīt kognitīvās funkcijas (piemēram, izmantojot MoCA testu). Tāpat, ja ir sūdzības par pasliktinātu atmiņu, grūtībām atcerēties vārdus un citām kognitīvām funkcijām, nozīmīgi ir izvērtēt trauksmes traucējumus. [18] Trauksmi kā simptomu biežāk novēro vaskulāras, frontotemporālas, Parkinsona demences pacientiem nekā Alcheimera demences gadījumā. Trauksmes intensitāte samazinās vēlīnā demences stadijā. [19]

Ārstēšanas iespējas

Pirmais solis ir psihoizglītošana. Ja trauksme jau ir patoloģiska, nepieciešama ārstēšana. Jebkuram pacientam, kam ir patoloģiski pastiprināta trauksme, nepieciešama psihiatriska un somatiska izvērtēšana, lai izslēgtu pulmonālu, kardiovaskulāru, neiroloģisku, endokrīnu slimību. [20]

Lai izvērtētu trauksmes simptomu pakāpi, var izmantot pašnovērtējuma skalas. Trauksmes izvērtēšanai var izmantot GAD–7 pašnovērtējuma skalu (1. tabula), bet jāatceras, ka vienīgi pēc tajā iegūtiem punktiem traucējumus nediagnosticē. Medikamentozu ārstēšanu var sākt, ja punktu skaits ir lielāks par 10 (mērena/smaga trauksme). Ja ir aizdomas par depresiju, izvērtēšanai var izmantot PHQ–9 skalu (2. tabula). Skalas ir brīvi pieejamas un var noderēt, dinamikā izvērtējot sūdzību pakāpi. Šobrīd izstrādāti praktiski algoritmi, ko izmantot pacientiem, kuri sūdzas par psihiskās veselības sarežģījumiem (t.sk. trauksmi), tie ir brīvi pieejami (skatīt atsaucē norādīto saiti). [27]

Nemedikamentoza terapija bērniem

Pirmās izvēles terapija trauksmes traucējumiem ir psiholoģiskās intervences, biežāk kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT). Kad patoloģiska trauksme ir bērnam līdz sešu gadu vecumam, iesaka strādāt ar vecākiem. Grupas KBT vecākiem ir efektīva iespēja trauksmes simptomu mazināšanā 2—9 gadus veciem bērniem ar trauksmes traucējumiem. [2] Pēc sešu gadu vecuma psihoterapijā vairāk sāk strādāt ar bērnu individuāli. [7] Iespējams izmantot arī speciālas grāmatas, ar kuru palīdzību paši vecāki darbā ar bērnu izmanto zemas intensitātes KBT. [2]

Lai samazinātu uzvedības traucējumus un trauksmes simptomus, efektīva var būt KBT ģimenei, īpaši, ja pašiem vecākiem ir trauksmes traucējumi. Bērniem māca relaksācijas stratēģijas, problēmu risināšanu, vecākiem māca uzvedību, kas neveicina trauksmi, mazina hiperaprūpi. [3] Tāpat iespējams tiešsaistē izmantot intervences bērniem un pusaudžiem, ko veic gan atsevišķi, gan kopā ar vecākiem. [2]

Mazākiem bērniem terapijas, kas strādā ar kognitīvo restrukturizēšanu, nebūs tik efektīvas kā pusaudžiem. [11] Individuāla KBT terapija efektīvāka ir 13—18 gadu vecumgrupā. Ja nav uzlabojuma no psihoterapijas vai tas nav pietiekams, alternatīva ir medikamenti.

Medikamentozā terapija bērniem

Serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SASI) un serotonīna—noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitori (SNAI) mazina trauksmes pamata simptomus. Ja trauksme norit ar depresiju, medikamentu lietošana (SASI, SNAI), iespējams, pastiprina pašnāvības domu intensitāti terapijas sākumā, tāpēc jābūt ārsta (psihiatra) uzraudzībā, vizītes rekomendē bieži (vismaz reizi divās nedēļās). [7] Benzodiazepīni nav ieteicami lietošanai bērniem un pusaudžiem, jo ir pieraduma risks. [2]

Terapija pieaugušajiem

Pieaugušajiem ar trauksmes traucējumiem arī iesaka psihoterapiju, primāri KBT, medikamentus vai abu kombināciju. Jāņem vērā pacienta vēlmes. Ja KBT nav efektīva, rekomendē psihodinamisko psihoterapiju. Papildus iesaka relaksācijas treniņus, fiziskas aktivitātes, praktizēt apzinātību.

No medikamentiem efektīvi trauksmes ārstēšanā tāpat ir SASI, SNAI. Jāņem vērā, ka efekts parasti nav uzreiz, biežāk pēc aptuveni divām nedēļām. Sākotnēji var nedaudz pastiprināties trauksmes simptomi, tāpēc terapiju sāk ar nelielām devām un titrē pakāpeniski. Pēc akūtās fāzes iesaka uzturošo medikamentozo terapiju vismaz 6—12 mēnešus (pēdējā pielāgotā efektīvā deva).

Ja medikamenti lietoti vismaz 40 nedēļas, tos atceļ pakāpeniski trīs mēnešos.

Benzodiazepīnus var lietot, sākot terapiju, lai mazinātu trauksmes simptomus, bet tos iesaka lietot ne ilgāk par divām nedēļām, mēneša laikā pakāpeniski samazinot devu, lai neveidotos pieradums. Stingri jāizvērtē atkarības riski. [20]

Pie vieglas/mērenas trauksmes, astēnijas kā anksiolītiskus preparātus var lietot fenibutu, mebikāru kursa veidā (4—6 nedēļas). [26; 27]

Terapija senioriem

Vecāka gadagājuma pacientiem īpaši jāizvērtē somatiskas slimības, vai nav to paasinājums un vai ir adekvāta to pamata terapija. Dažām somatiskām slimībām ir lielāka saistība ar trauksmi (kuņģa—zarnu trakta traucējumi, vairogdziedzera slimības, cukura diabēts, kardiovaskulāras slimības, plaušu slimības). Jārēķinās, ka ārstēšana ir sarežģīta, bieži pacienti ir nelīdzestīgi, pāragri pārtrauc ārstēšanu.

No psiholoģiskām intervencēm iesaka grupu terapiju, bet jāņem vērā kognitīvās spējas. Bieži iesaka tieši relaksācijas tehnikas. No medikamentiem pirmā izvēle ir SASI un SNAI. Lieto arī benzodiazepīnus, bet jāuzmanās, jo ilgstoša lietošana pasliktina kognitīvās spējas, kā arī ir paaugstināts krišanas risks. [24] Ja trauksme un uzvedības traucējumi ar nemieru ir pavadošs simptoms demences gadījumā, iesaka lietot NMDA receptoru antagonistus (memantīnu). [25]

Kopumā jāuzmanās no polifarmācijas, jo blaknes var rasties straujāk.

Noslēgumā

Vieglākus trauksmes traucējumus var ārstēt ģimenes ārsts, iesakot arī zemas intensitātes psihoterapiju. Smagākos gadījumos, īpaši ar nopietniem uzvedības traucējumiem, pašnāvības risku, vielu lietošanu, nepieciešama psihiatra konsultācija, kurš izvērtēs un ieteiks vēlamo terapiju.