Svara mazināšana 2. tipa cukura diabēta pacientiem 4 speciālistu skatījumā

Aprēķināts, ka ar diabētu saistīta mirstība iedzīvotājiem 20—60 gadu vecumgrupā Latvijā var sasniegt pat 27,4 %. [1]

Svara samazināšana diabēta pacientiem ir visbūtiskākā terapijas mērķu sasniegšanā, veselības un dzīves kvalitātes atgūšanā. Efektīvi samazinot svaru, diabēts var atgriezties normoglikēmijā. Retos gadījumos, piemēram, Indijas diabēta pacientiem, 2. tipa cukura diabēta (2TCD) gadījumā svars ir normāls. Tad terapija nedaudz atšķiras no pacienta ar virssvaru vai aptaukošanos. Šo ārstēšanas taktiku raksta ietvaros neiztirzāsim, bet veidosim apskatu par svara samazināšanas iespējām pacientiem ar aptaukošanos vai virssvaru un 2TCD.

Daudziem pacientiem ar aptaukošanos un 2TCD svara samazinājums virs 5 % samazina glikēmiju, pazemina lipīdu līmeni un arteriālo asinsspiedienu. [2]

Atvērta plānojuma, nejaušinātā klasteru pētījuma DiRECT ietvaros salīdzināja svara samazināšanas programmu ar parastajām vadlīnijām, un 12 mēnešos kopš pētījuma sākuma apmēram puse dalībnieku, kas piedalījās svara samazināšanas programmā, sasniedza 2TCD remisiju un varēja nelietot pretdiabēta preparātus. [3]

Tipisks 2TCD pacients ģimenes ārsta praksē Latvijā

Pacienta motivācija

Tipisks cukura diabēta pacients Latvijā dzīvo Latvijas reģionā, visbiežāk Latgalē, vecums virs 50 gadiem, ir aptaukošanās, vairākas diabētiskās komplikācijas (pārsvarā kardiovaskulāras), pamatā saņem perorāli lietojamos pretdiabēta medikamentus (dati no PREDA reģistra par 2012.—2017. gadu).

Diemžēl objektīvu datu par pacientu motivācijas līmeni nav, taču no prakses zināms, ka pacientu motivācija dzīvesveida izmaiņu sākšanai un rezultātu noturībai ir ārkārtīgi niecīga. ASV dati liecina, ka iemesli svara samazināšanai cilvēkiem ar aptaukošanos galvenokārt saistīti ar veselību, izskatu, pašapziņu un kopējo enerģijas līmeni. [4]

Ikdienā visbiežāk motivēti pacienti ir ar labu sociālo atbalstu (visbiežāk saņem atbalstu un sāk dzīvesveida izmaiņas kādā sociālā grupā, piemēram, svara samazināšanas organizācijā vai draugu grupā). Motivācija izmaiņām visbiežāk rodas, uzzinot cukura diabēta diagnozi. Šajā brīdī būtiska loma motivējošai sarunai konsultācijas laikā, kas varētu atbalstīt pacientu veikt nepieciešamos soļus uzvedības maiņai un dzīvesveida pārmaiņu sākšanai. [5] Arī publikācijas norāda uz empātiska medicīnas personāla būtisko lomu pacienta motivācijā. “Vissarežģītākais” pacients motivācijas ziņā ir 18—25 gadu vecumgrupā, kad veselības problēma kā motivētājs dzīvesveida pārmaiņām konstatēta visretāk. Kā liecina ASV dati, šajā vecuma posmā galvenie motivētāji pārmaiņām dzīvesveidā ir ārējais izskats un pašapziņa, retumis kā galvenais motivētājs šai vecumgrupā minēta partnera piesaiste vai mazāka izmēra apģērbs. [4]

Svara samazināšanas stratēģija 2TCD pacientam

Raksta ietvaros īsi raksturojam četras stratēģijas nemedikamentozai svara samazināšanai:

• uzvedības maiņa,
• uzturs,
• fiziskās aktivitātes,
• papildmetodes.

Sākot strādāt ar pacientu svara samazināšanas jomā, būtu jānosaka gan pacienta somatiskais stāvoklis, gan motivācijas līmenis.

Motivācijas līmeņa noteikšana (Pročaskas modelis)

Darbā ar pacientu, kuram rekomendējamas dzīvesveida pārmaiņas, vispirms vēlams noteikt pacienta gatavību pārmaiņām. Vispopulārākais modelis gatavības noteikšanai ir Pročaska un Diklementa pārmaiņu posmu modelis. Uzvedības pārmaiņu ciklu veido vairāki posmi.

1. Pirmsnodoma posms. Cilvēki šajā posmā vēl nav apdomājuši mainīt savu dzīvesveidu vai nav nonākuši pie apziņas par potenciālajiem riskiem, ko var saistīt ar viņu attieksmi pret veselību. Kad problēma apjausta, varētu notikt pāreja uz nākamo posmu. Pacientiem, kas ir pirmsnodoma posmā samazināt svaru, vēlama tikai īsa intervence, piemēram, apjautāties, cik viņam šobrīd ir svarīgi vai aktuāli samazināt svaru vai kā pacients pats domā, ar ko būtu jāsāk 2TCD ārstēšana.
2. Nodoms. Lai gan indivīdi apzinās ieguvumus no iespējamām pārmaiņām, viņi vēl nav gatavi mainīt veselību ietekmējošo uzvedību, bet varētu meklēt informāciju vai palīdzību, lai pieņemtu lēmumu par labu pārmaiņām. Šis posms varētu ilgt īsu brīdi vai vairākus gadus. Daži cilvēki visu dzīvi netiek tālāk par šo posmu. Pacientiem, kas ir nodoma posmā samazināt svaru, būtiska ir motivējoša intervēšana: izvērtēt, kas būtu motivētājs svara samazināšanai vai kas bija klupšanas akmeņi iepriekšējā reizē, ja pacients jau kādreiz ir mēģinājis samazināt svaru. Šeit sarunas laikā ļoti būtiska ir medicīnas darbinieka empātiska un labvēlīga attieksme pret pacientu. Var pārrunāt jautājumus, kas tieši konkrētajam pacientam ir būtiski svara samazināšanas jomā. Šajā posmā noderīgi ir sniegt pacientam informācijas avotus par svara samazināšanas iespējām un vietām, kur to konkrēti var sākt.
3. Gatavošanās pārmaiņām. Kad apjaustie ieguvumi pārsniedz zaudējumus un kad izmaiņas liekas tā vērtas, indivīds varētu būt gatavs mainīties, bet, iespējams, vēl meklē atbalstu.
4. Izmaiņu posms. Pārmaiņu sākumā indivīdam jāpieņem pozitīvi lēmumi darīt lietas citādi. Skaidrs mērķis, reāls plāns, atbalsts un palīdzība ir šā posma pazīmes.
5. Saglabāšanas posms. Jaunizveidotā attieksme par veselībai labvēlīgu uzvedību ir ilgstoša. Tomēr dažiem ir grūti to saglabāt un viņi var atgriezties jebkurā no iepriekšējiem posmiem.

Uzvedības maiņa

Lai svara samazināšanas programma būtu efektīva, nepieciešami vairāki priekšnoteikumi.

1. Uzvedības pārmaiņu principi un to uzturēšana: paņēmieni paradumu maiņai un noturēšanai:

• mērķiem jābūt specifiskiem un tādiem, kurus iespējams izmērīt (piemēram, plānoju nedzert sulas, dienā lietot 2 l ūdens, katru dienu 30 min. iet ar kājām),
• mērķiem jābūt reālistiskiem,
• mērķus vēlams pārrunāt ar speciālistu (uztura speciālistu, medicīnas māsu, ārstu),
• veikt procesa un/vai sasniegtā uzskaiti (piemēram, rakstīt uztura dienasgrāmatu),
• attīstīt svara kontroles iemaņas īpašās situācijās (ceļojumi, viesības, slikts garastāvoklis),
• nākamajās konsultācijās izanalizēt situācijas, kad mērķu sasniegšana tika traucēta, un kopā ar pacientu meklēt iespējamos risinājumus,
• apbalvot sevi par sasniegto mērķi (bet ne ar ēdienu).

2. Konsultācijas laikā pārrunāt papildu faktorus, kas ietekmē svaru, piemēram, apzināta ēšana, stress un tā pārvaldība, miegs un tā saistība ar aptaukošanos un svara samazināšanu.
3. Apsvērt iespēju svara samazināšanai grupās, tādējādi radot sociālu un emocionālu atbalstu, daloties pieredzē, uzturot motivāciju turpināt svaru samazināt vai to noturēt.

Ko jūs kā medicīnas darbinieks varat darīt, lai uzlabotu pacienta uzvedības paradumus? Lūk, daži piemēri:

• pieņemiet un atbalstiet aktīvu pacienta līdzdalību procesā — lai attiecības ar pacientu būtu vērstas uz sadarbību,
• esiet ieinteresēts pacienta rezultātos,
• uzslavējiet pacientu par sasniegto, īpaši, ja svara samazinājums noturas ilgtermiņā,
• uzturiet pacientā interesi par normāla svara turpmāku noturēšanu, ja tas ir sasniegts:
  • aktīva problēmu risināšanas pieeja,
  • ja nepieciešams, mērķu pārskatīšana,
• centieties panākt, ka pacients saprot saistību starp dzīvesveida ietekmi un slimību,
• palīdziet pacientam uzrakstīt plānu dzīvesveida maiņai,
• esiet reālisti: jebkurš mazs solis jau ir sasniegums, kuru var virzīt tālāk,
• nepametiet pacientu vienu kaujā — saplānojiet atkārtotas vizītes,
• ja jūtat, ka neveicas, mēģiniet iesaistīt citus speciālistus (dietologu, fizioterapeitu).

Uzturs

Vēlamais kaloriju deficīts palielināta svara un aptaukošanās gadījumā pēc NICE vadlīnijām ir 600 kcal, pēc Amerikas Diabēta Asociācijas (ADA) ieteikumiem 500—750 kcal jeb 1200—1500 kcal dienā sievietēm un 1500—1800 kcal dienā vīriešiem, bet Eiropas Aptaukošanās izpētes asociācijas (EASO) vadlīnijas uzņemto kilokaloriju daudzumu rekomendē samazināt par 500—1000 kcal, lai nodrošinātu svara samazināšanos par 500—1000 g nedēļā (5—15 %).

Pacientiem ar aptaukošanos un 2TCD mērens svara zudums par 5 % no sākotnējās ķermeņa masas uzlabo glikēmijas kontroli un samazina nepieciešamību pēc medikamentiem.

Svara zudums, kas pārsniedz 5 % ķermeņa masas, uzlabo arī lipīdu profilu un asinsspiediena rādītājus. [6]

Protams, svarīgs ir ne tikai kilokaloriju daudzums, bet arī produktu izvēle un ar ēdienu uzņemtās uzturvielas. Sarkanā gaļa, rūpnieciski apstrādāta gaļa, baltie rīsi, saldinātie dzērieni un citi produkti ar augstu glikēmisko indeksu un glikēmisko slodzi saistīti ar risku diabēta attīstībai, savukārt zaļie lapu dārzeņi, piena produkti, pilngraudu produkti, kafija, mērena alkohola lietošana, ar antocianīniem bagāti augļi un ogas, rieksti, pākšaugi varētu mazināt diabēta attīstību.

Ievērojot svara samazināšanas programmu, 2TCD pacientiem tas būtu jāņem vērā, jo uztura ieteikumi, kas vērsti uz diabēta mazināšanas risku, ir aktuāli arī jau diagnosticētiem pacientiem.

Ogļhidrāti

Diēta ar augstu saharozes vai fruktozes saturu nav ieteicama cilvēkiem ar 2TCD un tiem, kam traucēta glikozes vielmaiņa. Ēdienreize, kas bagāta ar šķiedrvielām, satur olbaltumvielas vai lipīdus, var palēnināt ogļhidrātu šķelšanos un uzsūkšanās ātrumu. Tas var būt vērtīgi 2TCD gadījumā. [8]

Kopējam ogļhidrātu daudzumam jābūt 45—60 %. Ir dati, ka diētām ar samazinātu ogļhidrātu daudzumu var būt labvēlīga ietekme. Priekšroka jādod produktiem ar zemu glikēmisko indeksu un ar lielu šķiedrvielu saturu.

Atbilstīgi PVO ieteikumiem dienā ar cukuriem (glikoze, fruktoze, galda cukurs, medus, augļu sula un sulu koncentrāti, sīrupi) ieteicams uzņemt ne vairāk par 10 % no kopējās dienas enerģijas.

Veselības veicināšanai ieteicams cukura daudzumu uzturā samazināt līdz 5 % jeb 25 g dienā (tējkarotē ir 5—6 g cukura).

Glāze augļu sulas var saturēt 4 tējkarotes cukura, tāpēc 2TCD pacientiem jāizvēlas veseli augļi, nevis sulas (2. tabula).

Saldinātāji

Dati no daudziem sistemātiskiem pārskatiem un meta–analīzēm liecina par ieguvumiem no saldinātāju lietošanas svara samazināšanā, tomēr daži pētījumi ziņo par saistību ar svara pieaugumu, tāpēc saldinātāju iekļaušana uzturā varētu būt īstermiņa stratēģija. [8]

Mākslīgie saldinātāji var negatīvi ietekmēt zarnu mikrobiotas sastāvu, polioliem piemīt labvēlīga ietekme. [9] Pētījumos, kur piedalījās diabēta pacienti, secināts, ka cukura spirti izraisa mazāku glikozes reakciju pēc ēšanas nekā saharoze vai glikoze. Tomēr polioli ≥ 20 g var izraisīt diareju. [8; 10]

Par stēviju dati kļūst pretrunīgi. 2020. gada pētījumā ziņots, ka stēvija var traucēt saziņu starp dažādām baktērijām zarnu mikrobiotā. [11] Jebkurš saldinātājs jālieto mēreni.

Šķiedrvielas

Glikozes līmeni asinīs pacientiem ar 2TCD labvēlīgi ietekmē šķiedrvielu (1. tabula) uzņemšana, īpaši šķīstošo. Pacientam uzturā jāpalielina graudaugu, pākšaugu, dārzeņu, augļu lietošana. [10] Jāatgādina, ka visvairāk šķiedrvielu satur pilngraudu produkti un pākšaugi. Visi minētie pārtikas produkti jālieto regulāri.

Izvēloties maizi vai citus graudaugu produktus, ieteicams uzmanību pievērst šķiedrvielu saturam tajos. Priekšroka jādod tādiem, kas 100 gramos satur vismaz 6 g šķiedrvielu. Tāds daudzums norāda, ka produktā ir daudz šķiedrvielu.

Eiropas Diabēta pētniecības asociācijas Diabēta uztura pētniecības grupas (DNSG, EASD) ieteikumos norādīts, ka diabēta gadījumā šķiedrvielu daudzumam vajadzētu būt 20 g/1000 kcal dienā (40 g vai vairāk), apmēram pusei jābūt šķīstošajām šķiedrvielām.

Ieteicams katru dienu apēst piecas porcijas dārzeņu un augļu un nedēļā vismaz četras porcijas pākšaugu. [12]

Pēc ADA ieteikumiem vēlams apēst vismaz 25 g dienā, tomēr šo daudzumu strauja sasniegšana var sagādāt grūtības, izraisot sūdzības no gremošanas sistēmas puses. Lai izvairītos no gremošanas sistēmas traucējumiem, šķiedrvielu daudzums jāpalielina pakāpeniski. [8]

Lipīdi

Tauku daudzumam jābūt 20—35 % no kopējās dienas enerģijas. Svarīgs ir tauku veids, nevis daudzums! Piesātināto tauku aizstāšana ar mononepiesātinātajām vai polinepiesātinātajām taukskābēm var uzlabot glikozes līmeni, mazināt insulīna rezistenci. Omega–3 taukskābes var pazemināt lipīdu līmeni pēc ēšanas, tomēr papildu omega–3 iekļaušana uztura bagātinātāju veidā neuzlabo glikozes līmeni un nemazina KVS risku.

No transtaukskābēm būtu jāizvairās. Meta–analīze rāda, ka ar holesterīnu bagāts uzturs palielina 2TCD risku. Uztura papildināšana ar augu sterīniem vai stanoliem pazemina holesterīna līmeni serumā. [13] Gan glikēmiju, gan lipīdu profilu labvēlīgi ietekmē Vidusjūras diēta (3. tabula), kas bagāta ar nepiesātinātajām taukskābēm. [8; 10]

Olbaltumvielas

Nav noteikts vislabākais olbaltumvielu daudzums tieši diabēta pacientiem. Ieteicamais daudzums jebkuram cilvēkam ir 10—20 % no dienas enerģijas daudzuma. Olbaltumvielu daudzums jāpielāgo individuāli. Daži pētījumi rāda, ka uztura plāni ar nedaudz lielāku olbaltumvielu daudzumu (20—30 %) sniedz pozitīvu rezultātu cilvēkiem ar 2TCD. Šāda diēta nodrošina labāku sāta sajūtu.

Pacientiem ar diabēta izraisītiem nieru darbības traucējumiem (ar albuminūriju un/vai samazinātu GFĀ) jācenšas olbaltumvielas nepārsniegt 0,8 g/kg dienā. [8] Diētas ar augstu olbaltumvielu saturu labvēlīgi ietekmē svara zudumu un glikozes metabolismu, ievērojami palielina jutību pret insulīnu un īstermiņā samazina iekaisumu, tomēr ilgstoša palielināta olbaltumvielu uzņemšana veicina insulīnrezistenci, aktivējot mTOR/S6K1 signālu ceļu un stimulējot glikoneoģenēzi.

Olbaltumvielas var uzņemt ar dažādiem produktiem. Sojas un zivs olbaltumvielas labvēlīgi iedarbojas uz glikozes, insulīna līmeni un lipīdu profilu, salīdzinot ar kazeīnu.

Fiziskās aktivitātes

Pētījumi par fiziskajām aktivitātēm vairāk veikti grupās ar aptaukošanos un virssvaru, mazāk — grupās ar aptaukošanos un 2TCD. Viens no lielākajiem nejaušināti kontrolētiem pētījumiem šajā grupā ir LookAHEAD, veikts ASV 2001.—2012. gadā, iesaistot vairāk nekā 5000 dalībnieku. [14]

Arī šis līdzīgi citiem pētījumiem, kas veikti ne–2TCD grupās, norāda, ka efektīvākais svara samazināšanas veids ir multidisciplināra pieeja, kombinējot izmaiņas uzturā un fiziskas aktivitātes. Atsevišķi ar fizisko aktivitāti svara samazināšanās ir pavisam neliela.

Svara samazināšanai būtiskākā ir aeroba fiziskā aktivitāte, kas pacientiem ar 2TCD papildus tauku samazinājumam organismā mazina arī insulīnrezistenci.

Būtiski pacientiem ar sarkopēniju kombinēt aerobos treniņus ar izturības treniņiem, kas attiecīgi palielina muskuļu masu. LookAHEAD pētījumā tika izmantota tikai aeroba fiziskā aktivitāte — ātra iešana: pirmajos sešos mēnešos pakāpeniski sasniedzot 175 min./nedēļā un turpmākajos mēnešos aerobo fizisko aktivitāti palielinot līdz 200 min./nedēļā. [14]

ASV Sporta medicīnas koledža ir striktāka savās rekomendācijās fizisko aktivitāšu ilgumam nedēļā:

• kopējās veselības uzlabošanai un uzturēšanai: 150 min./nedēļā,
• svara uzturēšanai: 150—250 min./nedēļā,
• svara mazināšanai: 225—420 min./nedēļā,
• svara noturēšanai pēc svara samazināšanas: 200—300 min./nedēļā. [15]

Papildmetodes

Kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) sesijas vai kurss ar psihologu vai psihoterapeitu, kas pārzina KBT, īpaši noder pacientiem, kam ir izteikta emocionālā ēšana (neapzinātā vai stresa ēšana) vai ir citi psihoemocionāli traucējumi, kas sarežģī svara samazināšanas procesu ikdienā.

Kognitīvi biheiviorālās terapijas piemēri: sava ķermeņa apzināšanās, ēšanas paradumi, motivācijas palielināšanas metodes, situācijas analīze, kad notiek pārēšanās, emocionālā ēšana, situāciju analīze, kad paaugstinās stress, emociju analīze, kas saistīta ar uzturu un ēšanu, kognitīva restrukturizācija, uzvedības/biheiviorālās tehnikas izstrāde, apzinātības treniņš, uzvedības maiņas noturēšana, recidīvu novēršana.

Kompleksajā terapijā var pievienot arī akupunktūru, ja pacientam ir izteikta apetīte, stresa ēšana.

Sistemātiskā apskatā par 21 nejaušināti kontrolētu pētījumu secināts, ka akupunktūra, elektroakupunktūra un aurikuloterapija (akupunktūra uz auss) ir efektīva svara samazināšanā gan kā atsevišķa metode, gan kombinācijā ar uztura un fizisko aktivitāšu programmām. [16]

Svara un apetītes samazināšanās mehānismi pamatā izskaidrojami caur neiroendokrīniem ceļiem: ietekmējot hipotalāma aktivitāti gan caur nucleus arcuatus aktivitāti, gan paaugstinot tirozīna, dopamīna, triptofāna līmeni, kā arī samazinot grelīna aktivitāti kuņģī un neiropeptīda Y līmeni hipotalāmā. Pētījumos gan ar dzīvnieku modeļiem, gan cilvēkiem pierādīts, ka akupunktūra efektīvi samazina insulīnrezistenci. Efektīvāka virssvara nekā aptaukošanās gadījumā un kombinācijā ar dzīvesveida izmaiņām, ne viena pati. [17]

Svara samazināšanas organizēšana pacientam un veselības aprūpē

Dzīvesveida pārmaiņas un uzvedības maiņa ir primārās gan prediabēta, gan diabēta terapijā — vai tā būtu nemedikamentoza, medikamentoza vai bariatriska terapija (4. tabula). Dažādās valstīs dzīvesveida pārmaiņu programmas realizē atšķirīgi: gan veselības centros, ģimenes ārstu praksēs, gan arī ar nevalstisko organizāciju starpniecību, piemēram, interešu grupās.

Diemžēl Latvijā nav bezmaksas svara samazināšanas grupu, kādas ir, piemēram, Lielbritānijā. Taču uztura speciālisti organizē maksas grupas svara samazināšanas jomā.

Latvijā pamatā ir individualizēta pieeja svara samazināšanai, medicīnas darbinieku komandai strādājot individuāli ar pacientu (uztura speciālists, psihologs vai psihoterapeits, vai psihiatrs, fizioterapeits vai treneris, vai sporta ārsts, endokrinologs vai ģimenes ārsts, diabēta māsa vai vispārējā medicīnas māsa).

PAR MEDIKAMENTOZO TERAPIJU

Dr. D. Seisuma: “Pacientu vēlme mazināt lieko svaru ir liela, bet motivācija, kad tiek pārrunāti galvenie akcenti, kas veicinās svara samazināšanos, katram pacientam ir individuāla, un visgrūtāk motivāciju atrast ir tiem pacientiem, kuriem viņu veselības stāvoklī viss apmierina. Mana klīniskā pieredze liecina, ka vēlme samazināt svaru un vislielākā motivācija ir tai pacientu grupai, kurai liekais svars ierobežo dzīves kvalitāti, piemēram, sāpes locītavās un mugurā, kā arī lielā liekā svara dēļ tiek atteikta locītavu endoprotezēšana. Otra grupa ir cukura diabēta pacienti, kuriem liekais svars ir cēlonis problēmām reproduktīvajā sistēmā, biežāk sievietes, kaut gan arī vīriešiem aptaukošanās veicina testosterona konversiju estrogēnos un samazina dzimumhormonu saistošā globulīna (SHBG) daudzumu asinīs, ietekmējot testosterona līmeni asinīs.

Svaru mazinošās metodes, kuras iesaku 2. tipa cukura diabēta pacientiem, darbojas tikai kompleksi, jo tās cita citu papildina.

a. Diēta — atbilstoši pacienta līmenim informēju par ogļhidrātiem, to glikēmisko indeksu vai “ātro un lēno” izmantošanu organismā, labi strādā arī maizes vienību skaitīšana, “šķīvja” princips.

b. Fiziskās aktivitātes — atbilstoši pacienta iespējām, vēlmei kaut ko mainīt ikdienas rutīnā: pastaigas, soļošana, peldēšana, ārpus mājas iespējami vairāk atteikties no personīgā transporta, vingrošana.

c. Medikamentozā terapija — individuāla, samērojot ar pacienta ķermeņa masas indeksu, blakusslimībām, vecumu, mērķa glikēmiju.

Pēdējos desmit gadus, ņemot vērā 2. tipa cukura diabēta patoģenēzes mehānismus, farmācija arvien vairāk cenšas radīt medikamentus, kuri ne tikai pazemina cukura līmeni asinīs, bet kuriem ir arī pozitīvi blakusefekti, kas ietekmē gan patoģenētiskos cēloņus, gan cukura diabēta vēlīnās komplikācijas, piemēram, svara un apetītes mazināšanai — GLP1 (glikagonam līdzīgā peptīda 1) agonistu grupas medikamenti, svara mazināšanai un arteriālā asinsspiediena pazemināšanai, kardiovaskulāro notikumu riska samazināšanai — SGLT2 (nātrija glikozes transportētāja 2) inhibitoru grupas medikamenti.

Tātad cukura diabēta pacienta medikamentozā terapija ir personalizēta un pacientiem, kam tiešām ir slimīga aptaukošanās, kuras dēļ ierobežota dzīves kvalitāte, vai arī aptaukošanās ar sliktu diabēta metabolisko kompensāciju, parasti rekomendēju un sāku GLP1 agonistu grupas medikamentus kopā ar metformīnu, kas tiešām ievērojami samazina lieko ķermeņa masu, bet jāizpildās nosacījumam, ka pacients ievēro diētas rekomendācijas cukura diabēta pacientiem un cenšas kustēties savu iespēju robežās.”

PAR BARIATRISKO ĶIRURĢIJU

Dr. V. Rozītis: “Bariatriskā ķirurģija nodrošina ilglaicīgu ievērojamu svara zudumu, kā arī 2. tipa CD ilglaicīgu uzlabošanos vai remisiju. Ar vienu operāciju iespējams atrisināt abas problēmas. Bariatriskās operācijas veic pacientiem ar ĶMI > 35, taču ir arī kontrindikācijas: smags pacienta vispārējais stāvoklis, vecums, alkoholisms, psihiskas slimības u.c. Katrs gadījums jāizvērtē individuāli, vai operācija iespējama. Pirmajā gadā pēc operācijas konsultācija pie ķirurga notiek divreiz, vēlāk reizi gadā. Noteikti jāatrodas ģimenes ārsta uzraudzībā, pēc vajadzības jāplāno endokrinologa, psihologa, dietologa, fizioterapeita un citas konsultācijas. Agrīnas komplikācijas (šuvju nepietiekamība, asiņošana, trombembolija) pēc operācijas ir ļoti reti. Vēlīnas komplikācijas — dempinga sindroms, skābes reflukss, vitamīnu nepietiekamība, ar ko jārēķinās un kas jāizskaidro arī pacientam. Jāatzīmē, ka bariatrija nav valsts apmaksāto operāciju sarakstā, izmaksas var sasniegt ap 4000 €, tāpēc to diemžēl nav iespējams veikt visiem, kam tā būtu nepieciešama.”