Pirmo reizi stenokardiju (angina pectoris) 1772. gadā aprakstīja Heberdens (Heberden), raksturojot sindromu ar žņaugšanas un trauksmes sajūtu krūtīs, īpaši saistībā ar slodzi. Tomēr šā sindroma etioloģija tolaik nebija skaidra.
Tagad terminu “stenokardija” lieto saistībā ar miokarda išēmiju, lai gan līdzīgus simptomus var izraisīt pārmaiņas barības vadā, plaušās vai krūškurvī.
Aktualitāte
Stabila stenokardija ir slimība, kas nopietni pasliktina dzīves kvalitāti un norāda uz iespējamu palielinātu risku sirds—asinsvadu sistēmas notikumu attīstībai. Šī ir viena no biežākajām koronārās sirds slimības formām, tās pamatā ir obstruktīvs aterosklerotisks sirds asinsvadu bojājums.
Stenokardijas sastopamība līdz ar vecumu pieaug abiem dzimumiem: no 5—7 % sievietēm 45—64 gadu vecumā līdz 10—12 % sievietēm 65—84 gadu vecumā un no 4—7 % vīriešiem 45—64 gadu vecumā līdz 12—14 % vīriešiem 65—84 gadu vecumā.
Epidemioloģisko datu par mikrovaskulāru stenokardiju un vazospastisku stenokardiju trūkst, taču jaunāko klīnisko pētījumu dati uzrāda patoloģisku sirds asinsvadu funkciju ⅔ pacientu, kas cieš no stabilas stenokardijas, taču angiogrāfijā sirds asinsvadu stenozes nekonstatē. Svarīgi atcerēties, ka dažas dienas vai pat nedēļas pirms miokarda infarkta bieži rodas stenokardijas destabilizācijas simptomi. Jau šajā periodā būtu lietderīga intensīva medicīniska palīdzība.
Etioloģija
Miokarda išēmijas rašanos nosaka neatbilstība starp miokarda apgādi ar skābekli un miokarda vajadzību pēc skābekļa.
Galvenais mediators, kas izraisa stenokardiju, stimulējot sirds nervgalos α1 receptorus, ir adenozīns, kas atbrīvojas no išēmiskā miokarda. Išēmiskai kaskādei raksturīga šāda secība: metaboliskās pārmaiņas → perfūzijas neatbilstība → reģionāla un totāla diastoliskā un sistoliskā disfunkcija → išēmiskas pārmaiņas elektrokardiogrammā un stenokardija.
Diagnostika
Stabilas koronārās artēriju slimības diagnostika un pārvaldība nozīmē rūpīgu pacienta klīnisku novērtēšanu, iekļaujot tādus būtiskus faktorus kā dislipidēmija, hiperglikēmija, hiperurikēmija, kā arī citus bioķīmiskus riska faktorus un specifiskus izmeklējumus (stresa testus, sirds asinsvadu attēldiagnostiku).
Klīniskie simptomi
Rūpīga anamnēze ir pareizas diagnozes stūrakmens. Lielākoties jau pēc anamnēzes var noteikt pareizo diagnozi, taču nedrīkst aizmirst par objektīviem testiem un fizikālu izmeklēšanu, kas vajadzīgi diagnozes apstiprināšanai, izslēdzot alternatīvas diagnozes un konstatējot blakusslimības.
Klīniski izvērtējot stenokardiju, svarīgākie ir šādi kritēriji: sāpju lokalizācija, sāpju raksturs, sāpju ilgums, sāpes provocējošie faktori.
Diskomforta sajūta krūtīs parasti ir krūšu kaula rajonā, bet var būt gadījumi, kad sāpes lokalizējas no epigastrija līdz pat apakšžoklim, zobiem, starp lāpstiņām, rokās līdz pirkstgaliem. Savas sajūtas pacients raksturos kā spiedošas sāpes vai smaguma sajūtu, dažreiz kā žņaugšanas vai dedzināšanas sajūtu aiz krūšu kaula. Sāpes var pavadīt tādi simptomi kā elpas trūkums, galvas reibonis, slikta dūša, pastiprināta svīšana, nogurums un vājums.
Sāpes nav ilgas — ne ilgāk kā 10 minūtes, vairumā gadījumu diskomforts ilgst pāris minūšu. Jāpiebilst, ka sāpes, kas ilgst pāris sekunžu, nav raksturīgas stenokardijai.
Īpaši jāņem vērā sāpju saistība ar fizisku slodzi, specifiskām aktivitātēm vai emocionālu stresu. Klasiskā gadījumā simptomi vairāk un spēcīgāk izpaudīsies gadījumos, kad cilvēks aukstā laikā dosies, piemēram, ātrā pastaigā pret vēju. Simptomi mazināsies vai izzudīs, slodzi mazinot vai pārtraucot. Dažreiz, lai kupētu stenokardijas lēkmi, pacientam jālieto īsas darbības nitrāti sublingvāli.
Sāpes aiz krūšu kaula klasificē pēc klīniskajiem simptomiem (1. tabula).
1. tabula
Krūtīs lokalizēto sāpju klīniskā klasifikācija
Pacientus ar sāpēm krūtīs bieži konsultē ģimenes ārsts. Lai vieglāk izvērtētu stenokardijas diagnozes iespējamību, jāņem vērā pieci raksturīgie faktori:
vecums/dzimums sievietēm — virs 65 gadiem;
vecums/dzimums vīriešiem — virs 55 gadiem;
jau diagnosticēta sirds—asinsvadu sistēmas slimība;
pacientam pašam šķiet, ka tās ir sirds sāpes;
izteiktākas sāpes ir fiziskas slodzes/emocionāla stresa laikā.
Kā zināt, vai nav nestabila stenokardija?
Stenokardijas diferenciāldiagnostikā būtiskākais ir noteikt nestabilas stenokardijas (NS) un neanginālo sāpju iespējamību. Svarīgi identificēt pacientus ar NS, kas saistīta ar pangas bojājumu. NS var izpausties trīs veidos:
smaga pirmreizēja stenokardija vai progresējoša slodzes stenokardija pēdējos divos mēnešos. Nav miera stenokardijas;
miera stenokardija pēdējā mēnesī, bet ne pēdējās 48 h;
miera stenokardija pēdējās 48 h.
Analīzes
Laboratoriskā diagnostika jāizmanto, lai noteiktu iespējamos išēmijas iemeslus, novērtētu sirds—asinsvadu sistēmas notikumu riska faktorus, blakusslimības un noteiktu prognozi.
Uzmanība jāpievērš šādiem rādītājiem:
hemoglobīns, pilna asinsaina,
vairogdziedzera hormoni,
glikoze, HbA1c — ja abos nav pārliecinošu rādītāju, kas apstiprina vai izslēdz cukura diabēta diagnozi, jāveic glikozes panesības tests,
lipīdu profils (kopējais holesterīns, augsta un zema blīvuma lipoproteīni, triglicerīdi),
glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ),
iekaisuma marķieris — CRO,
miokarda bojājuma marķieri — troponīns T un I,
aknu enzīmi (sākot terapiju ar statīniem).
Nātrijurētisko peptīdu, hemostāzes marķieru vai ģenētiskās testēšanas nepieciešamība stabilas koronārās slimības diagnostikā pierādījumu trūkumu dēļ nav pilnībā apstiprināta.
EKG miera stāvoklī
Visiem pacientiem ar aizdomām par iespējamu stabilu koronāru sirds slimību (SKAS) jāveic 12 novadījumu EKG miera stāvoklī. EKG var uzrādīt iepriekš pārciestu miokarda infarktu, patoloģisku repolarizāciju. Būtiski, ka pirmā veiktā EKG varēs būt par pamatu salīdzināšanai ar nākamajām EKG, lai novērtētu, vai notikušas kādas izmaiņas. EKG sāpju laikā vai uzreiz pēc to beigām ir noderīga, jo ST segmenta pacēlumiem ir tendence vismaz daļēji pazust, tiklīdz spazmas beigušās.
Ehokardiogramma miera stāvoklī
Divdimensionāla un Doplera transtorakāla ehokardiogrāfija norādīs uz izmaiņām sirds struktūrās un funkcijās. Kaut arī stenokardijas pacientiem bieži vien kreisā kambara funkcija ir normāla, kambara sienu kustības var būt patoloģiskas. Ar ehokardiogrammas palīdzību var izslēgt tādas slimības kā aortas stenoze, hipertrofiska kardiomiopātija.
Jāatzīmē, ka kopējā kambaru funkcija ir būtisks prognozes parametrs stenokardijas pacientu novērtēšanā.
Kontrole ar Holtera monitoru
Šī nav diagnostiski informatīva metode stenokardijas pacientiem. Kontroli ar Holtera monitoru var apsvērt pacientiem, kam ir aritmijas vai aizdomas par vazospastisku stenokardiju (jāizvērtē ST segments).
Fiziskās slodzes tests
EKG slodzes tests miokarda išēmijas noteikšanai ir jutīgāks un specifiskāks nekā miera stāvokļa EKG.
Slodzes testam nav specifiskas diagnostiskas vērtības, ja EKG ir pilnīga Hisa kūlīša kreisās kājiņas blokāde, kardiostimulatora ritms, Volfa—Pārkinsona—Vaita (Wolff—Parkinson—White ) sindroms.
Testa prognozes vērtību raksturo tas, cik liela ir iespēja, ka pacientam ar pozitīvu slodzes testa rezultātu tiešām ir vainagartēriju slimība.
Fiziskās slodzes testa rezultāti var sniegt atbildi uz trim klīniskiem jautājumiem.
Kāda ir nozīmīgas sirds asinsvadu slimības iespējamība konkrētajam slimniekam un smaguma pakāpe?
Kāds ir ārstēšanas efekts?
Kāda ir prognoze izmeklētajam pacientam?
Jāatceras, ka normāla slodzes panesība neizslēdz KSS iespējamību!
Citas diagnostikas metodes
Neinvazīvas metodes:
slodzes testa kombinācija ar EhoKG vai miokarda perfūzijas scintigrāfiju,
datortomogrāfija,
daudzslāņu datortomogrāfiskā angiogrāfija,
magnētiskās rezonanses angiogrāfija.
Kā invazīvu metodi izmanto koronāro angiogrāfiju, kas ir viena no stabilas slodzes stenokardijas slimnieka pamata izmeklēšanas metodēm, jo sniedz precīzu informāciju par:
vainagartēriju anatomiju un to lūmenu sašaurinošiem bojājumiem;
ārstēšanas iespējām;
palīdz noteikt prognozi.
Profilakse
Izglītojošais darbs ģimenē par riska faktoriem jāveic tūlīt pēc jaundzimušā piedzimšanas, jāizveido augšanas līkne, jāsniedz padomi par veselīgu uzturu, barošanu ar krūti. Arteriālais spiediens jāmēra no trīs gadu vecuma. Būtiskas ir regulāras fiziskas aktivitātes, jāinformē par smēķēšanas kaitīgumu; holesterīna līmenis jānosaka 9—11 gadu vecumā.
Viens no galvenajiem aspektiem sirds—asinsvadu sistēmas slimību profilaksē ir spēja ietekmēt un samazināt faktorus, kas atbild par aterosklerozes attīstību. 2. tabulā apkopoti ietekmējamie riska faktori.
2. tabula
Ietekmējamie un neietekmējamie sirds—asinsvadu sistēmas slimību riska faktori
Fiziskās aktivitātes
Veseliem indivīdiem jebkurā vecumā nepieciešama vidēji intensīva fiziskā slodze 2,5—5 h nedēļā vai intensīva fiziskā slodze 1— 2,5 h nedēļā. Pacientiem pēc iepriekš pārciesta miokarda infarkta, koronārās šuntēšanas, perkutānas koronāras intervences vai ar stabilu slodzes stenokardiju, stabilu hronisku sirds mazspēju ieteicama vidēji intensīva vai intensīva fiziskā slodze trīs reizes nedēļā pa 30 minūtēm, plānu saskaņojot ar kardiologu un rehabilitācijas speciālistu.
Uzturs
No kopējā uzņemtā enerģijas daudzuma uzturā samazināt piesātinātās taukskābes < 10 %, aizvietojot tās ar nepiesātinātajām taukskābēm. Galvenajam taukvielu avotam jābūt kvalitatīvām augu eļļām. Rūpnieciski iegūtās transtaukskābes samazināt līdz vismaz < 1 %, tiecoties izslēgt pilnībā.
Sāls < 5 g/dienā.
Dārzeņi 200—300 g/dienā.
Augļi 200 g/dienā.
Vismaz 2 × nedēļā zivis, vienā no šīm reizēm — treknā zivs.
Ierobežot alkohola lietošanu.
Vairāk lietot pilngraudu produktus, šķiedrvielas 30—45 g/dienā.
Nelietot saldinātos dzērienus, rūpnieciski ražotus saldumus.
Sarkano gaļu nelietot katru dienu, jāaizvieto ar putnu gaļu un zivīm.
Medikamentozā profilakse
Dislipidēmijas korekcija ar statīniem
Definētie lipīdu (ZBLH) mērķi primārajā profilaksē atkarīgi no riska:
ļoti augstas pakāpes risks — mērķa ZBLH < 1,8 mmol/l;
augstas pakāpes risks — mērķa ZBLH < 2,5 mmol/l;
mērens vai zemas pakāpes risks — mērķa ZBLH < 3 mmol/l.
Sekundārajā profilaksē visiem pacientiem mērķa ZBLH ir vismaz < 1,8 mmol/l. Neatkarīgi no lipīdiem ordinēt ļoti intensīvu terapiju ar statīniem (atorvastatīnu vai rosuvastatīnu maksimālajās devās). Pacientiem, kas vecāki par 75 gadiem, sākot statīnu lietošanu, pirmo mēnesi lietot pusi no maksimālās devas.
Ja mērķi nesasniedz ar statīna lietošanu monoterapijā, apsverama ezetimiba pievienošana, ja ir normāls triglicerīdu līmenis (< 2,3 mmol/l) vai fibrāti ar paaugstinātu triglicerīdu līmeni.
Regulāra asinsspiediena kontrole
Hipertensijas ārstēšana samērīgi sirds—asinsvadu sistēmas slimību attīstības riskam un arteriālās hipertensijas smaguma pakāpei.
Gripas vakcīna
Ikgadējā gripas vakcīna ir svarīga stabilas koronārās artēriju slimības pacientiem, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Omega 3 taukskābes
Zivju eļļa, kas satur omega 3 taukskābes, pazemina triglicerīdu līmeni un (kā pierādīts pētījumā GISSI —Prevenzione ) pacientiem pēc miokarda infarkta, dienā lietojot vienu kapsulu koncentrētu omega 3 taukskābju, ļoti samazina pēkšņas nāves iespējamību.
Medikamentozā pārvaldība
Ārstēšanas mērķi
Ir divi galvenie mērķi: uzlabot prognozi un novērst miokarda infarktu un nāvi, kā arī mazināt vai likvidēt simptomus.
Svarīgi novērst akūtus trombotiskus notikumus un kambaru disfunkcijas attīstību. Šos mērķus var sasniegt ar dzīvesveida pārmaiņām un farmakoterapiju, kas:
samazina pangas progresēšanu,
stabilizē pangu (mazinot iekaisumu un saglabājot endotēlija funkcijas),
aizkavē trombozi, ja ir endotēlija disfunkcija un plīsusi panga.
Mazināt un novērst stenokardijas lēkmes un išēmiju palīdz pārmaiņas dzīvesveidā, vairāki medikamenti un revaskularizācija, lai gan ne visi šie pasākumi nepieciešami visiem slimniekiem. Algoritms medikamenta izvēlei — 1. attēlā.
1. attēls
Stabilas stenokardijas ārstēšanas algoritms [4]
Lēkmes kupēšana
Pacientam iesaka mieru un vismaz īslaicīgi pārtraukt aktivitāti. Akūtai simptomu mazināšanai jālieto īslaicīgas darbības nitrāti, parasti nitroglicerīns. Šobrīd glicerīna trinitrāts Latvijas aptiekās nopērkams gan tabletēs lietošanai zem mēles, aiz vaiga, gan arī aerosola veidā.
Sāpes mazinošais un antianginālais efekts saistīts ar venodilatāciju un pavājinātu diastolisko uzpildi, kas uzlabo subendokardiālo perfūziju. To veicina arī koronārā vazodilatācija un koronārās spazmas mazināšanās.
Visvairāk pamatota ir nitroglicerīna lietošana sublingvāli vai dozēta aerosola veidā stenokardijas lēkmju kupēšanai, kā arī neatliekamu lēkmju profilaksei, jo pirms gaidāmās slodzes jānodrošina efekts. Stenokardijas kupēšanai parasti izmanto vienu nitroglicerīna devu (0,3—0,6 mg) trīs reizes ik pēc 3—5 minūtēm. Tā darbība sākas pēc 1—2 minūtēm un turpinās apmēram 45 minūtes.
Pirms aerosola lietošanas ir vērts ar pacientu pārrunāt lietošanas instrukcijā norādīto informāciju. Jāuzsver, ka flakons nav jākrata, tas jātur vertikāli ar izsmidzinātāju uz augšu. Pēc katras devas lietošanas mute tūlīt jāaizver. Aerosolu nedrīkst ieelpot. Pacienti jābrīdina, ka viņiem ir jāiepazīstas un jāzina, kur atrodas izsmidzinātāja sprausla, lai viņiem būtu vieglāk to sataustīt, lietojot naktī. Lietošanas laikā pacientam jāsēž taisni.
Divkārt maskētā, krusteniskā pētījumā ASV piedalījās piecdesmit viens pacients ar klīniski apstiprinātu SKAS. Dalībniekus pēc nejaušības principa iedalīja piecās grupās vienai no piecām terapijas iespējām: nitroglicerīna aerosols (0,2 mg, 0,4 mg, 0,8 mg, 1,6 mg) vai placebo. Pacientus novērtēja ar slodzes panesības testu, noskaidrojot, vai un kā atšķiras sāpju/diskomforta sākums, lietojot nitroglicerīnu vai placebo.
Pētījumā tika pierādīts nitroglicerīna aerosola pozitīvais efekts paildzināt sāpju un diskomforta sajūtas sākšanās laiku SKAS pacientiem fiziskas slodzes laikā. [9 ]
Ir veikti vairāki pētījumi, kur salīdzināta aerosola un tablešu efektivitāte. Šajos pētījumos secināts, ka efektīvāks risinājums stenokardijas lēkmju gadījumā ir aerosola lietošana. [10 ]
Ja efekta pēc atkārtotas nitroglicerīna lietošanas nav, iespējama akūtas koronārās slimības attīstība. Pacients jāinformē, ka tad, ja pēc atrašanās miera stāvoklī un/vai pēc nitroglicerīna lietošanas stenokardija turpinās ilgāk par 10—20 minūtēm, jāmeklē medicīniska palīdzība.
Bēta blokatori
Bēta blokatori iedarbojas tieši uz sirdsdarbību, palēninot tās ritmu, kontraktilitāti, atrioventrikulāru vadīšanu un ektopisku vadīšanu.
Visplašāk Eiropā izmanto bēta blokatorus, kam ir predominanta bēta 1 receptoru blokāde, piemēram, metoprololu, bisoprololu, atenololu vai nebivololu. Terapijā bieži izmanto arī karvedilolu kā neselektīvu bēta un alfa 1 blokatoru. Visi šie medikamenti samazina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu risku pacientiem ar SKAS.
Kalcija kanālu blokatori
Ca kanālu blokatori strādā kā vazodilatatori un perifērās vaskulārās pretestības samazinātāji. Tos iedala divās grupās: dihidropiridīni (DHP) un ne–dihidropiridīni (ne–DHP).
Galvenā atšķirība starp DHP un ne–DHP ir to saistīšanās vietas ar Ca kanāliem un vaskulāro selektivitāti, kas izteiktāka ir DHP grupas preparātiem (amlodipīns, nifedipīns, felodipīns). Ne–DHP preparāti palēnina sirds ritmu (verapamils un diltiazems), uzlabo prognozi pēc miokarda infarkta.
Ranolazīns
Ranolazīns ir selektīvs Na un Ca kanālu bloķētājs, kavējot šo elektrolītu iekļūšanu šūnā. 500—2000 mg reizi dienā ir devas, kas samazina stenokardijas izpausmes un uzlabo fiziskās aktivitātes kapacitāti, neizmainot sirds ritmu vai asinsspiedienu.
2009. gadā tas apstiprināts kā papildu medikaments pacientiem, kam stabilu stenokardiju nav izdevies kontrolēt ar pirmās izvēles līdzekļiem (bēta blokatoriem, Ca kanālu blokatoriem).
Ivabradīns
Ivabradīns ir sirds ritmu palēninošs medikaments, kas selektīvi inhibē sinusa mezgla I (f) kanālus. Preparāts apstiprināts hroniskas stabilas stenokardijas terapijā pacientiem ar sinusa ritmu vismaz 60 ×/minūtē, kuriem adekvāti kontrolēt sirds ritmu nevar ar bēta blokatoriem.
Pievienojot 7,5 mg ivabradīna atenololam divreiz dienā, iespējama labāka stenokardijas lēkmju pārvaldība un ritma kontrole.
Aspirīns
Aspirīns joprojām ir farmakoloģiskās profilakses stūrakmens arteriālās trombozes novēršanā. Tā kā, lietojot lielās devās, palielinās blakusparādību iespēja no kuņģa—zarnu trakta sistēmas puses, tad aspirīna optimālā deva ir 75—150 mg vienreiz dienā.
P2Y12 inhibitori
Medikamentu darbības pamatā ir trombocītu adenozīna difosfāta (ADP) receptoru P2Y12 antagonisms, tādējādi samazinot trombocītu agregāciju. SKAS gadījumā klopidogrela lietošanu apsver tad, ja ir aspirīna nepanesība.
Lipīdu līmeni pazeminošie līdzekļi
Vairāk par dislipidēmijas korekciju var lasīt medikamentozās profilakses sadaļā.
Renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmas blokatori
Angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitori (AKEI) samazina mirstības, miokarda infarkta, insulta un sirds mazspējas risku specifiskām pacientu apakšgrupām, piemēram, pacientiem ar jau apstiprinātu sirds mazspēju, citu sirds—asinsvadu sistēmas slimību vai lielu risku cukura diabēta attīstībai. AKEI jāapsver SKAS pacientiem, kam ir hipertensija, kreisā kambara izsviedes frakcija zem 40 %, cukura diabēts, hroniska nieru slimība (ja nav kontrindikāciju). Angiotensīna II receptoru antagonistus (ARB) var lietot kā alternatīvu AKEI pacientiem ar SKAS, ja AKEI panesība nav laba.
Metaboliskie līdzekļi
Trimetazidīns
Trimetazidīns ir anti–išēmisks metabolisks līdzeklis. Sekmē racionālu enerģijas ražošanu un aizsargā miokarda bojājumu išēmijas gadījumā. Nav hemodinamisko efektu (sirds frekvence, asinsspiediens). Kopā ar bēta adrenoblokatoriem mazina slodzes inducētu išēmiju. Medikaments nav pētīts lielapjoma pētījumos pacientiem ar SKAS. Pacientiem ar CD uzlabo glikētā hemoglobīna un glikēmijas rādītājus.
Meldonijs
Meldonijs ietekmē enerģijas izstrādi miokardā un inhibē taukskābju oksidāciju. Medikaments nav iekļauts Eiropas Kardioloģijas biedrības vadlīnijās, taču indikācijas ir dažādas sirds—asinsvadu sistēmas slimības, arī stabila slodzes stenokardija. 2010. gadā tika publicēti perspektīva, nejaušināta, divkārt maskēta, ar placebo kontrolēta klīniski zinātniska pētījuma (MILSS II ) 3. fāzes rezultāti. Pētījuma mērķis bija novērtēt meldonija lietošanas efektivitāti un drošumu, ievadot 1000 mg/d lielu devu savienojumā ar standarta terapiju tādu pacientu ārstēšanai, kam ir stabila stenokardija (278 slimnieki). Pētījumā noteica, vai ar meldonija palīdzību iespējams statistiski nozīmīgs fiziskās slodzes panesības pieaugums.
Pētījumu veica 37 pētījumu centros četrās valstīs: Latvijā, Lietuvā, Krievijā un Ukrainā. Par galveno efektivitātes kritēriju tika pieņemtas izmaiņas fiziskas slodzes veikšanas ilgumā veloergometrijā pēc ārstēšanas perioda 12 mēnešu garumā, salīdzinot ar izejas rādītājiem. Pētījuma rezultāti parādīja, ka fiziskās slodzes veikšanas ilgums pēc ārstēšanas pacientiem, kas lietoja meldoniju, palielinājās par 10 %, savukārt placebo grupā — tikai par 2,4 %. Fiziskas slodzes veikšanas ilguma atšķirība 12. mēnesī bija 13 % to pacientu labā, kas bija lietojuši meldoniju (р = 0,009). Jāpiebilst, ka fiziskas slodzes ilgums placebo grupā pēc sešus mēnešus ilgas ārstēšanas pat samazinājās un 12. mēnesī bija par 2,1 % zemāks, salīdzinot ar fiziskas slodzes ilgumu sestajā ārstēšanās mēnesī (2. attēls). [7 ; 8 ]
2. attēls
Fiziskās slodzes izpildes ilgums pirms ārstēšanas un dažādos terapijas periodos [8]
Noslēgumā
SKAS ārstēšana neaprobežojas tikai ar medikamentozu terapiju — bieži vien bez revaskularizācijas pacientam neiztikt.
Taču būtiski atcerēties, ka laba veselība ir primārās profilakses nopelns. Ģimenes ārstam jāstrādā ar pacientu un pacienta tuviniekiem: jāizglīto, jāmotivē ēst veselīgi, dzīvot aktīvi, nesmēķēt. Svarīgs darbs ir ar bērniem un jauniešiem, iesakot veikt regulāras fiziskās aktivitātes, lietot veselīgu uzturu, atturēties no kaitīgiem paradumiem.
