Sports un kuņģa—zarnu trakts. Ietekme un mijiedarbība

Fiziskās slodzes ietekme uz cilvēka gremošanas traktu

Fiziskās aktivitātes palielina motilitāti un sekrēciju kuņģa—zarnu traktā un tādējādi ietekmē absorbciju. Procesa pamatā ir palielināta simpātiskā aktivitāte, palielinās endorfīnu un prostaglandīnu izdale, kā arī palielinās aizkuņģa dziedzera un citu gastrointestinālo hormonu sekrēcija, izmainās hemodinamika. Fiziskā slodze var radīt gan labvēlīgu, gan negatīvu ietekmi uz kuņģa—zarnu traktu. Izšķirīga nozīme ir fiziskās slodzes intensitātei, ilgumam un organisma funkcionālajam stāvoklim. Vieglas līdz mērenas intensitātes fiziskai slodzei ir pozitīva un aizsargājoša ietekme — resnās zarnas vēža, divertikulāro slimību, žultsakmeņu un aizcietējumu profilakse, bet intensīva fiziskā slodze var izraisīt grēmas, sliktu dūšu, vemšanu, sāpes vēderā, caureju un pat kuņģa—zarnu trakta asiņošanu. [4] Ļoti intensīva slodze samazina asins cirkulāciju kuņģa—zarnu traktā. Asins cirkulācija tiek pārdalīta dzīvībai svarīgiem orgāniem (smadzenes, aknas, muskuļi), kas rada zarnu gļotādas išēmiju, palielina gļotādas caurlaidību (var palielināt slēpto asiņošanu), veicina iekaisuma rašanos, kā arī ietekmē mikrofloru un endotoksīnus, tāpēc var attīstīties caureja. [4]

Fiziskās slodzes pozitīvā ietekme uz kuņģa—zarnu traktu

Fiziskā aktivitāte netraucē dzīšanas procesus zarnu iekaisuma slimību gadījumā, bet tos pat veicina un, iespējams, arī samazina risku saslimt ar taisnās zarnas un kuņģa vēzi. [5]

Ir vismaz 30 pētījumi šajā jomā un pierādījumi tam, ka fiziskās aktivitātes samazina resnās zarnas vēža attīstības risku, un aprakstīts, ka mazkustīgiem indivīdiem ir 1,2—3,6 reizes lielāks risks resnās zarnas vēža attīstībai nekā tiem, kas ikdienā ir fiziski aktīvi. Viens no iespējamajiem mehānismiem ir izmaiņas zarnu pasāžas ilgumā, tādā veidā samazinot potenciālo vēža ierosinātāja kontakta ilgumu ar zarnu sieniņas gļotādu. Tiek minēta arī tādu faktoru iespējamā ietekme kā izmainīta prostglandīnu sintēze un imūnās sistēmas funkcijas ietekme, sēdošs dzīvesveids un hiperinsulinēmija.

Divos perspektīvos pētījumos (Leitzmann ar kolēģiem) pierādīts samazināts žultsakmeņuattīstības risks fiziski aktīviem cilvēkiem salīdzinājumā ar tiem, kam ir mazkustīgs dzīvesveids. Pētījumā aprakstīts, ka 34 % gadījumu izdevies mazināt žultsakmeņu slimības simptomātiku vīriešiem, piecas reizes nedēļā par 30 minūtēm paildzinot izturības treniņus. Šī apgrieztā attiecība starp žultsakmeņu slimību un fiziskām aktivitātēm bija neatkarīga no tādiem riska faktoriem kā aptaukošanās un svara korekcija.

Fizisko aktivitāšu pozitīvā ietekme vērojama arī aizcietējumu gadījumā. Senioru vecuma pacientiem tā kļūst par biežu problēmu. Pētījumos aprakstīta fizisko aktivitāšu pozitīvā ietekme uz aizcietējumu mazināšanos.

Kā vēl viens pozitīvais efekts minēta divertikulozes attīstības riska samazināšanās.

Gan aerobā slodze (pastaigas, riteņbraukšana), gan spēka vingrinājumi veicina proteīnu sintēzi muskuļos un palielina mitohondriju bioģenēzi, kas uzlabo darba spējas, palielina muskuļu masu un samazina tauku masu.

Ar fizisko slodzi saistītie riski

Ziņojumos par sportistu veselības traucējumiem publicēts, ka pat 50 % gadījumu sportisti (biežāk sievietes nekā vīrieši un jaunieši), veicot intensīvus vingrojumus, atzīmē dedzināšanu aiz krūšu kaula, sāpes krūtīs, atraugas, sliktu dūšu, vemšanu, krampjus vēderā. Ilgstoši un īpaši intensīvi izturības treniņi var ierosināt caureju un pat asiņošanu no kuņģa—zarnu trakta. Biežāk tās attīstās cilvēkiem, kas nodarbojas ar skriešanu, retāk tiem, kas nodarbojas ar sporta veidiem, kur ir slīdošas kustības, piemēram, riteņbraukšana. [4] Simptomu parādīšanās atkarīga no to esības vai neesības ikdienas dzīvē, vecuma, dzimuma, diētas, trenētības pakāpes un vingrinājuma veida. Precīzi mehānismi, kas izsauc šo sūdzību rašanos, ir neskaidri, taču galvenie patofizioloģiskie mehānismi saistīti ar asins plūsmas izmaiņām gremošanas traktā, motilitātes un neiroendokrīniem faktoriem. Par galveno traucējumu iemeslu min zarnu išēmiju, palielinātu gļotādas caurlaidību un slēptu asins zudumu. [2] Asins plūsma tiek pārdalīta, mezenteriālās asins plūsmas intensitāte krītas. Fiziski smagi treniņi izmaina asins plūsmu kuņģa—zarnu traktā, kas var veicināt zarnas išēmisku bojājumu, palielināt gļotādas permeabilitāti un izraisīt asins zudumu, kā arī baktēriju translokāciju un endotoksīnu producēšanu. Tas viss var veicināt caurejas attīstību. Ir zināms, ka išēmija veicina šūnas ATP izsmelšanu, šūnas aiziet bojā un veidojas zarnas sieniņas iekaisums. Išēmisks kolīts tiek uzskatīts par galveno cēloni gastrointestinālās asiņošanas attīstībā cilvēkiem pēc intensīvas fiziskas slodzes.

Vēl viens kuņģa—zarnu trakta distresa cēlonis var būt abdominālā spiediena pieaugums (vibrācija uz vēdera sienu) un orgānu “sakratīšana”. Palielinās spiediena gradients starp kuņģi un barības vadu, kas saistīts ar barības vada distālās daļas sfinktera atslābumu, tāpēc attīstās gastroezofageālais atvilnis. [4] Bieži no tā cieš futbolisti, svarcēlāji, riteņbraucēji. Garo distanču skrējēji, kas cieš no pārslodzes, biežāk pakļauti diarejas un kairinātu zarnu sindroma attīstībai. [1] Maratona skrējējiem 8—22 % gadījumu konstatēta asiņošana no kuņģa—zarnu trakta, bet ultramaratona skrējējiem (apmēram 165 km) un triatlonistiem okultu asiņošanu konstatē pat 85 % gadījumu. [4] Tāpat pierādīts, ka tādi faktori kā dehidratācija un hipertermija negatīvi ietekmē apasiņošanu un veicina mehānisku gļotādas bojājumu (1., 2. tabula).

Fizisko aktivitāšu rekomendācijas gastroenteroloģisku slimību gadījumā

Vingrinājumi vēdera, iegurņa un starpenes muskulatūrai labi palīdz hronisku kolītu, holecistītu, motilitātes traucējumu gadījumā, bet ir slimības, kad aktīvus vēdera muskulatūras vingrinājumus pat neiesaka, piemēram, akūtas kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas paasinājuma gadījumā, jo var paaugstināt intraabdominālo spiedienu un pasliktināt pašsajūtu. [1; 2; 3]

Fizioterapeits var ieteikt dažādas viegli līdz mēreni intensīvas fiziskās aktivitātes (pastaigas, nūjošanu, ātru soļošanu). Kādā pētījumā pierādīts, ka 30 minūšu aerobā slodze ar intensitāti 70—80 % trīs reizes nedēļā sešu nedēļu garumā uzlabo zarnu iztukšošanās funkciju no 35 uz 24 stundām, kamēr kontroles grupā šis rādītājs bija nemainīgs. [2]

Sportam ir psihoemocionāli pozitīva loma. Fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē funkcionālo kuņģa—zarnu trakta slimību gaitu.

Gastroezofageālā atviļņa slimība

Ietekme atkarīga no slodzes veida un intensitātes. Pierādīts, ka mērena fiziskā aktivitāte normalizē sekretoro funkciju kuņģa—zarnu traktā, uzlabo kuņģa—zarnu trakta darbības motoriku, bet intensīva fiziskā aktivitāte gluži pretēji — nomāc šo funkciju darbību. [1] Piemēram, pie ļoti intensīvām nepārtrauktām aktivitātēm novēro ne tikai motorisko un sekretoro funkciju traucējumus, bet arī gļotādas ap-asiņošanas izmaiņas, un ir pierādīts, ka ļoti intensīva slodze veicina gastroezofageālā atviļņa vai tam līdzīgu simptomu rašanos. [1] Tāpēc nav ieteicams praktizēt sporta veidus, kas paaugstina intraabdominālo spiedienu, piemēram, regbijs, futbols, svarcelšana, riteņbraukšana, spēka vingrinājumi, un palielina spiediena gradientu starp kuņģi un barības vada apakšējo sfinkteri. Ieteicami ir mēreni intensīvi aerobie treniņi.

Čūlas slimība un citas kuņģa slimības

Pārliecinoši pozitīvu vai negatīvu ietekmi nav izdevies pierādīt. Akūtas kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā vai slimības paasinājuma periodā aktīvus vēdera muskulatūras vingrinājumus veikt neiesaka, jo tas var paaugstināt intraabdominālo spiedienu un pasliktināt pašsajūtu. [1; 2; 3] Taču pozitīva ietekme ir elpošanas vingrinājumiem, diafragmālai elpošanai. Izmanto arī masāžas elementus. Piemēram, kuņģa čūlas slimniekiem iesaka plecu zonas vai muguras zonas masāžu, lai veicinātu atslābināšanos, stabilizētu psihoemocionālo stāvokli, uzlabotu miegu. [3]

Pierādīts, ka, piemēram, kuņģa gļotādas vēzis ir jutīgs pret skābekļa trūkumu kuņģa gļotādā. Ilgstoša hipoksija izraisa gļotādas atrofiju, kas veicina sekretorās funkcijas traucējumus, tas var būt hroniska atrofiska gastrīta iemesls. [1] Fiziskās aktivitātes uzlabo asinsriti un veicina skābekļa transportu audos. [2]

Kolīti

Vingrinājumi vēdera muskulatūrai, iegurņa un starpenes muskulatūrai labi palīdz hronisku kolītu gadījumā, bet aktīvus vēdera muskulatūras vingrinājumus neiesaka spazmatisku sāpju gadījumā, jo tie var paaugstināt intraabdominālo spiedienu un pasliktināt pašsajūtu. [1; 2; 3]

Aizcietējumi

Skriešana un aktīva soļošana stimulē zarnu motorisko funkciju. Ķermeņa kustības rada mehānisku stimulāciju, kas palielina pasāžu un ierosina defekācijas refleksu.

Iekaisīgu zarnu slimības

Arī par iekaisīgu zarnu slimību (IZS) pacientiem Johannesson ar kolēģiem pētījumā (2011) secināja, ka sporta aktivitātes pozitīvi ietekmē gastrointestinālus simptomus, taču šiem pacientiem jāizvērtē slimības smagums — paasinājums, remisija, tikai tad var ieteikt fizisko aktivitāšu intensitāti. [2; 3] Čūlainā kolīta un Krona slimības paasinājuma gadījumā, aktīvā slimības norises periodā un akūtā slimības fāzē sports ir kontrindicēts. Citādi mēreni intensīvas fiziskās aktivitātes uzlabo imūnsistēmas darbību. Sportam ir pozitīvs efekts uz psihoemocionālo stāvokli. Jāuzmanās komplikāciju dēļ — iespējama dehidratācija un elektrolītu traucējumi vai anēmija. Dažiem slodze to var veicināt un pastiprināt. Kādā citā pētījumā pierādīts, ka pacientiem ar Krona slimību uzlabojas dzīves kvalitāte, psihoemocionālais stāvoklis, ja fiziskās aktivitātes ir regulāras un maz intensīvas. [2]

Aknu slimības

Akūtu aknu slimību (akūta hepatīta vai hronisku slimību paasinājuma) gadījumā sports nav atļauts. Toties hronisku aknu slimību gadījumā mērenas fiziskās aktivitātes ir vēlamas un nozīmīgas. Mazkustības un fizisko aktivitāšu trūkuma dēļ pacients jūtas nespēcīgs, nefunkcionējošs, strauji noārdās muskulatūra, bet ar fiziskām aktivitātēm veicina muskuļu veidošanos. Kā pozitīvs arguments ir arī atbalsts psihiskai stabilizācijai. Vingrošana un sporta spēles samazina veģetatīvas sūdzības, taču fiziskā aktivitāte jākontrolē: neliela slodze, bez stresa, noteikti jāseko aknu enzīmu līmenim. Ieteikums ierobežot sporta veidus, kad iespējams spiediens uz vēderu. [11]

Uztura un aktivitāšu ieteikumi

Uztura paradumi, kas var veicināt gremošanas traucējumus, apkopoti 3. tabulā, diskomforta novēršanas pasākumi — 4. tabulā. Parasti cilvēkiem ar gastroenteroloģiskām slimībām nodarbības sākumā ilgst 15—20 minūtes: elpošanas, relaksācijas vingrinājumi un vingrinājumi distālajām ķermeņa daļām. Nodarbības pakāpeniski pagarina līdz 30—40 minūtēm, iekļaujot aktīvākus vingrinājumus lielajām muskuļu grupām, izmantojot arī dažādus palīgrīkus. [1] Ne mazāk svarīga nodarbībās ir pareiza pozīcijas izvēle vingrinājumu laikā. Piemēram, kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā iesaka vingrinājumus pozās, kas pazemina intraabdominālo spiedienu: guļus uz muguras ar saliektiem ceļiem un gūžām vai četrrāpus pozīcijā balstā uz elkoņiem. Žultsceļu hipokinēzijas gadījumā var izmantot praktiski visas pozīcijas, īpaši iesaka guļus uz labajiem sāniem, bet hiperkinēzijas gadījumā — tikai atbrīvojošas un relaksējošas pozas. [2; 3] Atviļņa slimības vai barības vada trūces gadījumā iesaka vingrinājumus veikt ar paceltu galvgali. [1; 2; 3] (5. tabula)

Slodzes intensitāte

Nodarbību intensitāti nosaka pēc maksimālā sirdsdarbības ātruma. Lieto standarta formulu (220 – vecums gados × koeficients), no 220 atņemot pacienta vecumu gados. Lietojot šo formulu, aprēķina maksimālo sirdsdarbības frekvenci jeb pulsu (formula piemērojama vecumam 16—60 gadi). [6; 8] Mērena fiziska slodze atbilst 50—70 % no maksimālā sirdsdarbības ritma, tātad lieto koeficientu no 0,5 līdz 0,7, kā arī jāatceras, ka mērenas intensitātes slodzes laikā iespējams brīvi sarunāties. [6; 7; 8]

Noslēgumā

Fiziskās aktivitātes kuņģa—zarnu traktu ietekmē dažādi. Intensīvu vingrinājumu izpilde izraisa biežākas sūdzības no kuņģa—zarnu trakta puses. Mēreni ikdienas sporta treniņi samazina dažu gastrointestinālu slimību risku un hroniskus kuņģa—zarnu trakta simptomus. Šīs sūdzības, visticamāk, saistītas ar izmaiņām asins plūsmā un motilitātē, simptomu pamatā var būt arī vājie mehāniskie faktori un pārmaiņas neiroendokrīnās sistēmas darbībā.

KOPSAVILKUMS

• Vieglas un vidējas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir nozīme kuņģa—zarnu trakta slimību profilaksē.
• Ļoti intensīva slodze vienmēr izraisa kuņģa zarnu trakta distresu, ja tas kombinējas ar dehidratāciju un/vai intraabdominālā spiediena pieaugumu.
• Vingrojumu pareiza izpilde un adekvāta hidratācija var pasargāt kuņģa—zarnu traktu no ļoti intensīvas slodzes nevēlamajām sekām.
• Fiziskās aktivitātes kavē muskuļu zudumu, uzlabo ēstgribu, ķermeņa funkcionālās spējas, cilvēka vispārējo pašsajūtu un ierosina pozitīvas garastāvokļa izmaiņas.