Sporta traumas vasaras sporta veidos

Vasaras sporta veidi ar augstu dinamisku slodzi ir skriešana, šosejas  riteņbraukšana, badmintons, nūjošana; ar augstu dinamisku un statisku  slodzi ir kalnu riteņbraukšana, BMX, airēšana un triatlons; ar augstu  dinamisku un vidēju statisku slodzi ir strītbols, futbols, volejbols,  teniss, peldēšana; ar vidēju dinamisku un augstu statisku slodzi ir  burāšana, ūdensslēpošana, braukšana ar vējdēli, kaitošana, jāšanas  sports un loka šaušana; ar zemu dinamisku un statisku slodzi ir golfs,  šaušana. [1]

Sporta veidi un traumas

Sporta traumas fizisku aktivitāšu laikā:

• akūtas traumas – ādas nobrāzums, muskuļa sasitums, muskuļa plīsums, locītavas saišu sastiepums, locītavas mežģījums vai kaula lūzums;
• gan hroniskas, gan pārslodzes radītas traumas – ādas tulzna, miozīts, tendinīts, enteziopātija, kaulplēves iekaisums, sinovīts, locītavas saišu iekaisums vai fibroze, kaula stresa lūzums vai artroze. Hroniskas sporta traumas lielākoties veidojas tad, ja laikus nediagnosticē/neārstē akūtas sporta traumas.

Katrai sporta veidu grupai ir raksturīgi biežākie traumu veidi. Augstas dinamiskas slodzes sporta veidos ir liels kustību izpildes ātrums vai paātrinājums, precīza kustību tehnika un sporta ekipējuma lietošana. Biežākās sporta traumas ir muskuļu vai to cīpslu traumas, locītavu saišu bojājumi vai lūzumi. Komandu sporta veidos ātri jānovērtē mainīgā situācija sporta laukumā, nepieciešama veiklība un kustību koordinācija. Sporta traumas šajos sporta veidos bieži saistītas ar pretinieka pēkšņu darbību, piemēram, potītes mežģījums, kādam uzlecot uz kājas, priekšējās krusteniskās saites plīsums, strauji mainot kustības virzienu pie izvērstas pēdas, pirkstu un plaukstas traumas ar bumbu vai citiem piederumiem.

Sporta traumu cēloņi

Iemesli sporta traumām ir šādi:

• aktuāli veselības traucējumi, stāvoklis pēc slimības vai traumas;
• veicamajai fiziskajai slodzei nepietiekama vai neatbilstīga fiziskā sagatavotība;
• izteikts fizisks un/vai psiholoģisks nogurums vai pārslodze;
• neiesildīšanās pirms fiziskas slodzes vai stiepšanās vingrojumu neveikšana;
• muskuļu disbalanss vai slikta lokanība;
• sporta treniņu metodikas vai sporta sacensību organizatoriskās kļūdas;
• pēkšņa un neadekvāta fiziskās slodzes intensitātes maiņa;
• nepareiza sporta veida tehnikas un tehnisko elementu izpilde;
• nepiemērota treniņu/sacensību norises vieta vai sanitāri higiēniskie apstākļi;
• bojāts sporta inventārs un aizsarglīdzekļi vai arī to trūkums;
• nepiemēroti vai nolietoti sporta apavi;
• konkrētam sporta veidam nepiemēroti meteoroloģiskie apstākļi;
• nedisciplinēta un rupja uzvedība sporta laukumā;
• sāncenšu darbība komandu sporta veidā.

Sporta traumas bērniem

Sporta traumas jauniešiem vai pieaugušajiem atgadās biežāk nekā bērniem un pusaudžiem. Tas saistīts ar vairākiem faktoriem: mazāku ķermeņa masu, lielāku kustību dažādību ikdienā, lielāku lokanību bērnu un pusaudžu vecumā. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka bērnu un pusaudžu augošais skelets ir ļoti viegli ievainojams, jo:

• ķermeņa kaulu struktūra ir poraināka nekā pieauguša cilvēka organismā;
• garie kauli un to gali ir salīdzinoši trauslākas struktūras;
• notiek kaulu un ķermeņa augšanas procesi.

Lielākā daļa sporta traumu bērniem ir vieglas un ātri sadzīst. Bieži vien vērojama spontāna izveseļošanās, tāpēc var uzskatīt, ka bērnu un jauniešu sports ir drošs. Nepiemērota un pārāk intensīva fiziskā slodzes atstāj nevēlamu ietekmi uz bērna organismu, novērojama pārslodze saišu stiprināšanās vietās pie kaula vai locītavu artikulējošās virsmās, radot locītavu skrimšļa bojājumus un palielinātu sporta traumu iespējamību. Katrai lokalizācijai ir cits nosaukums: Osguda–Šlātera slimība ir spontāna, aseptiska lielā lielakaula nelīdzenuma nekroze, kad tiek traucēts lielā lielakaula pārkaulošanās process un augšstilba četrgalvainā muskuļa cīpslas piestiprināšanās vietā veidojas iekaisums. Larsena–Johansona slimības gadījumā tiek skarts ceļa kauliņa apakšējais pols, paceles saites stiprināšanās vieta. Seversa slimība skar papēža kaulu tieši zem Ahileja cīpslas stiprināšanās vietas. Šajā vietā kustību laikā darbojas Ahileja cīpslas un pēdas aponeirozes pretējos virzienos stiepjoši spēki, kas izraisa iekaisuma procesu un ietekmē augšanas centru. Freiberga slimība saistīta ar otrā un trešā pēdas kaulu galviņu locītavas virsmu izteiktu bojājumu. Slimību simptomi ir sāpes, lokāls iekaisums, pietūkums, bet ārstēšanas pamatā ir simptomu mazināšana ar fiziskās slodzes ierobežošanu jeb individuālu piemērošanu, izometriskiem stiepšanās vingrinājumiem pirms un pēc sporta nodarbības, ledus uzlikšanu un atpūtu. Pacientam jāatrodas regulārā ārsta uzraudzībā. Ķirurģiska ārstēšana nepieciešama atrauto locītavas skrimšļa fragmentu izņemšanai vai atrautā kaula fragmenta fiksācijai.

Sporta traumu veidi

Muskuļu bojājumi

Muskuļaudu iekaisums

Sūdzības pacientam var parādīties 12–24 stundas pēc intensīvas fiziskas slodzes. Pamatiemesls ir neadekvāta iesildīšanās pirms slodzes, neadekvāta slodzes intensitāte, pārāk intensīvs treniņu režīms, neļaujot muskuļiem atjaunoties, kā arī neatsildīšanās pēc slodzes. Muskuļaudos veidojas augsta pienskābes koncentrācija, kas izraisa iekaisuma reakciju muskuļu audos un rada šo audu vielmaiņas traucējumus. Iekaisuma reakciju raksturo vazodilatācija, palielināta kapilāru caurlaidība un starpšūnu tūskas veidošanās. Tūska un skābekļa deficīts muskuļaudos var būt par iemeslu iekaisumam arī brīvajos nervu galos, radot inervācijas traucējumus un veicinot muskuļu spazmas. Objektīvi pārbaudot, pacients sūdzas par sāpēm aktīvu kustību un pasīvu stiepšanās vingrojumu laikā. Parasti sāpes saglabājas 3–4 dienas.

Muskuļa sasitums

Biežākais traumas iemesls ir tiešs sitiens pa muskuli. Simptomi ir sāpes aktīvu muskuļa kontrakciju laikā, asinsizplūdums muskuļaudos un starp muskuļiem, aktīvo un pasīvo kustību ierobežojums, kā arī salīdzinoši strauji pieaugoša lokāla tūska traumas vietā. Ārstēšanā var izmantot aukstus apliekamos, piemēram, ar ledu, pretiekaisuma un pretsāpju terapiju, vienu dienu jānodrošina relatīvs miers traumētajā ekstremitātē, novietojot to viegli paceltā stāvoklī. Lielas hematomas gadījumā – tās atsūkšana un kompresijas pārsēja uzlikšana, izmantojot elastīgo saiti. Otrajā dienā pēc traumas vai hematomas atsūkšanas, muskulim atrodoties maksimāli saīsinātā stāvoklī, jāsāk aktīvas muskuļa kontrakcijas, lai nodrošinātos pret saaugumu veidošanos muskuļaudos.

Muskuļa plīsums

Muskuļa plīsumu pēc smaguma pakāpes iedala daļējā vai pilnīgā plīsumā. Daļējs muskuļa plīsums veidojas pēkšņas un pārmērīgas muskuļu piepūles rezultātā un izraisa tūlītēju kustību traucējumu. Ir tieša saikne starp sāpjuintensitāti un muskuļa plīsuma pakāpi. Lielāks risks muskuļa plīsumam ir m. biceps femoris, m. semitendinosus, m. semimebranosus, m. gastrocnemus un m. biceps brachii, jo tie šķērso divas locītavas. Muskuļu plīsums visbiežāk notiek ekscentriskas muskuļa kustības rezultātā. Šai kustībai ir pielikts ievērojami lielāks muskuļu spēks nekā izometriskas (muskuļa garums nemainās) vai koncentriskas (muskulis garums saīsinās) kustības laikā. Muskuļa plīsuma brīdī no bojātajām šūnām atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas, kas izraisa iekaisumu. Atsevišķos gadījumos, kad asinis caur perimīziju un fasciju nokļūst zemādas telpā, pēc vienas vai vairākām dienām var parādīties ehimoze (zemādas punktveida asinsizplūdumi). [2] Ārstēšanā svarīgākais ir nodrošināt tūlītēju mieru, bet izteiktu sāpju gadījumā arī lokālu anestēzija, lai bloķētu nociceptīvos impulsus, kas izraisa muskuļu spazmas. Aukstumterapijai ir nozīmīgs pozitīvs efekts, paaugstinot sāpju slieksni un mazinot pacienta sūdzības, tomēr tā bieži tiek kritizēta, jo akūtā fāzē tā var palielināt tūsku, palēnināt dzīšanas procesus un pat aktivēt iekaisuma reakciju. Otrajā trešajā dienā pēc traumas, muskulim atrodoties pilnīgi saīsinātā stāvoklī, jāveic aktīvas muskuļu kontrakcijas, citādi ilgstoša pilnīga nekustīguma dēļ muskuļaudos veidosies saaugumi, kas vēlāk radīs ierobežojumus pilna apjoma muskuļu kontrakcijām. Līdz stabilas atveseļošanā brīdim jāizvairās no intensīvas pasīvās stiepšanas un kustībām ar pretestību. Muskuļa kontraktīlā funkcija parasti atjaunojas ātri – pilnībā 7 dienās, bet muskuļa spēks šajā periodā ir atjaunojies tikai par 77% no normālā līmeņa. Ja imobilizācija un muskuļu spazmas ir ilgstoši, var veidoties hronisks muskuļaudu iekaisums, kam seko muskuļaudu sarētošanās – muskuļa un saistaudu šķiedru haotiska saaugšana. Tad kustību amplitūda ir samazināta, kustības ir sāpīgas. Bieži var palpēt sāpju punktus – pārejas vietas starp normāliem audiem un rētaudiem. Salīdzinoši retāk veidojas muskuļa apvalka iekaisums. To izraisa pārmērīgas un biežas kustības. Pacients jūt sāpes, kas var radīt arī aktīvo kustību ierobežojumu. Smagākos gadījumos kustību laikā vērojama krepitācija. Muskuļa apvalka iekaisums nereti ir, piemēram, garo distanču skrējējiem, karavīriem, kam ilgstoši jāmaršē. Tas biežāk skar garos atvilcēju muskuļus vai priekšējos apakšstilba muskuļus.

Muskuļu cīpslu bojājumi

Sporta traumu radīts muskuļu cīpslas iekaisums ir biežs iekaisuma veids, īpaši potītes un plaukstas locītavās, kur cīpslas apņem cīpslas maksts. Pārslodzes vai sastiepuma gadījumā veidojas iekaisums un cīpslas slīdošā virsma kļūst nelīdzena, tāpat iekaisums skar arī cīpslas apvalka virsējos slāņus. Kustību laikā pacientam sāp. Smagākos gadījumos taustot jūtama gurkstēšana, redzama lokāla tūska. Ārstēšana jāsāk konservatīvi, ordinējot pretsāpju un tūsku mazinošus medikamentus, gelus un muskuļu saspridzinājuma vingrojumus bez kustības. Pakāpeniski var sākt speciālu vingrojumu kompleksu, labāk pacientam to darīt fizioterapeita uzraudzībā. Smagākos gadījumos fiziska slodze jāpārtrauc un jākonsultējas ar sporta ārstu. Muskuļa cīpslas maksts iekaisuma gadījumā vērojama lokāla tūska, sāpes, ko izraisa kustības, bet taustot nekad nav gurkstēšanas. Cīpslas maksts iekaisumu var izraisīt pārslodze, bet tas var veidoties arī spontāni. Ja iekaisums ir muskuļa cīpslā, netālu no tās stiprināšanās vietas pie kaula veidojas cīpslas mikroplīsumi un pēc tam saaugumi. Piemēram, tenisista elkonis – nepareizas kustību tehnikas dēļ rodas muskuļa cīpslas pārslodze un tiek skarta tieši muskuļa cīpslas piestiprināšanās vieta pie kaula. Sarētošanās vietā veidojas iekaisums. Risks atkārtotam iekaisumam ir 25% augstāks. [2] Ieilgušos gadījumos cēlonis, domājams, ir neatgriezeniskas deģeneratīvas izmaiņas cīpslā. Šajos gadījumos nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, bet jebkurā gadījumā nepieciešama sporta ārsta vai rehabilitologa veidota rehabilitācijas programma.

Locītavu saišu bojājumi

Locītavu saišu bojājumi ir bieža trauma sportojot. Locītavu saites ir mazelastīgas, to darbība vērsta uz locītavas nostiprināšanu un kustību ierobežošanu tajā. Kolagēna kūlīši locītavu saitēs un muskuļu cīpslās ir stipri un novietoti paralēli, tāpēc plīsums biežāk ir to stiprināšanās vietā pie kaula, retāk saites vai cīpslas audos. Locītavas somiņā ir receptori, kas caur spināliem refleksiem ietekmē pretējo muskuļu grupu tonusu. Noteiktas locītavu kapsulas daļas iestiepums izraisa reflektoras kontrakcijas antagonistu muskuļos un novērš locītavas kapsulas pārstiepšanu un traumēšanu. Savukārt pēc locītavas kapsulas un saišu plīsuma tiek izjaukta percepcija līdz pat aferentās informācijas saņemšanas traucējumiem. Piemēram, potītes mežģījuma gadījumā var pazust lokomotorā kontrole. Potītes sastiepuma ārstēšanā labāki rezultāti vērojami, ja sāk konservatīvu, īslaicīgu imobilizāciju, parasti 1–3 dienas, kam seko agrīna mobilizācija un funkcionāla ārstēšana ar vingrojumiem. Ķirurģisku ārstēšanu saišu bojājuma gadījumos, ja saglabājas locītavas nestabilitāte, veic pēc akūtā perioda, kad mazinājusies tūska un atjaunojusies kustību amplitūda. Tad atveseļošanās būs ātrāka, mazināsies neiroloģisko komplikāciju risks. Ceļgala krustenisko saišu bojājuma gadījumā ķirurģiski drīkst ārstēt, kad pacients ceļgala locītavu var iztaisnot pilnībā. Tas iespējams pēc mērķtiecīgiem, bet saudzējošiem speciāliem vingrojumiem. Nereti tas var ilgt vismaz mēnesi. Lai neatrofētos muskuļi, šajā laikā svarīgi nodrošināt to tonusu un noslogojumu. Pusaudžiem, kam nav slēgušās augšanas zonas, krustenisko saišu atjaunošanas operāciju veikt nedrīkst. Tādējādi līdz rekonstrukcijas operācijai pacientam nereti jāgaida vairāki gadi.

Meniska plīsums

Meniska plīsums iespējams, veicot kustību ar rotētu (izvērstu vai ievērtu) ceļgalu, krītot, strauji pietupstoties, pēkšņi apstājoties pēc skrējiena vai strauji to sākot. Sūdzības visbiežāk ir sāpes, diskomforts locītavā, pietūkums un iespējama ķeršanās sajūta. Salīdzinoši bieži meniska bojājums kombinējas ar citiem ceļgala locītavas bojājumiem, piemēram, priekšējās krusteniskās saites daļēju vai pilnu bojājumu, sānu saišu bojājumu. Dažkārt var veidoties “locītavas pele”, kas kustību laikā rada sāpes un locītavas bloķēšanos. Iespējamie ārstēšanas varianti: artroskopiska rezekcija (4 nedēļu rehabilitācija), meniska sašūšana horizontāla meniska plīsuma gadījumā (4 mēnešu rehabilitācija) vai meniska transplantācija.

Stresa lūzums

Nepareizi organizēts treniņu process ar pārāk intensīvu un pieaugošu fizisko slodzi var radīt stresa lūzumu. Tas biežāk ir pusaudžiem un pieaugušajiem, kas nodarbojas ar skriešanu un vingrošanu. Pacienti sūdzas par pieaugošām sāpēm fiziskas slodzes laikā, bet anamnēzē traumas nav. Biežāk tiek skarta lielā lielakaula augšējā trešdaļa, mazā lielakaula apakšējā trešdaļa un apakšējie mugurkaula skriemeļi (pars interarticularis). Apakšējo mugurkaula skriemeļu bojājums veidojas lielas slodzes uz mugurkaulu un pārmērīgas muguras atliekšanas kustības laikā. [3] Ilgstošu sāpju dēļ jākonsultējas ar sporta ārstu. Rentgenogrāfija palīdz noteikt diagnozi apmēram 50% gadījumu, precīzāka diagnostikas metode ir datortomogrāfija. Ārstēšana parasti ir konservatīva, izvērtējot iemeslus, uz laiku pārtraucot fizisku slodzi, vēlāk veicot vingrojumu kompleksu, līdz rentgenoloģiski tiek apstiprināta pilnīga atveseļošanās.

Sporta traumu ārstēšana

Sporta traumu ārstēšanas principi, ievērojot secību:

• nekustīgums un miers traumētajai ķermeņa daļai;
• auksti apliekamie – ledus vai aukstuma pakas;
• viegls spiedošs pārsējs ar elastīgo saiti, lai mazinātu tūsku;
• traumētās ķermeņa daļas pacelšana, lai mazinātu tūskas koncentrēšanos un atvieglotu asinsizplūduma uzsūkšanos;
• konservatīvā terapija ar pretsāpju, pretiekaisuma un prettūskas medikamentiem;
• nepieciešamības gadījumā neatliekama ķirurģiska ārstēšana;
• pēc 3–5 dienām rehabilitācija – speciāls vingrojumu komplekss, fizikālās medicīnas procedūras vai masāža;
• ikdienas aktivitāšu nodrošināšana ar ortozi, elastīgo saiti vai fiksējošo teipu;
• nepieciešamības gadījumā attiecīga sagatavošanās plānveida ķirurģiskai ārstēšanai, kam seko adekvāta sporta rehabilitācija.

Ja netiek nodrošināts miers, īpaši sākuma periodā pēc traumas, jaunizveidotie audi nepaspēj nostiprināties, veidojas apburts loks, kad pāragri sāktā aktivitāte veicina iekaisuma procesa pāriešanu hroniskā formā. Īpaši jāuzmanās, ja ārstēšanai izvēlas ģipša pārsēja uzlikšanu: pirmajās trīs dienās lokālā tūska var pieaugt, izraisot audu nospiedumu un iespējamu nerva audu bojājumu. Šajos gadījumos sekas ir grūti paredzamas, komplikāciju iespējamība ir salīdzinoši liela. Sporta medicīnā pirmā izvēle ir piemērota ortoze, ko var uzlikt un noņemt, lai jau drīz vien veiktu speciālu ārstniecisko vingrojumu kompleksu. Agrīna mobilizācija ar vienkāršiem, dinamiskiem vingrojumiem gādās par muskuļu atrofijas apstāšanos, kustību amplitūdas saglabāšanos vai palielināšanos, mazinās lokālo tūsku un uzlabos mikrocirkulāciju.

Sporta medicīnas principi sporta traumu rehabilitācijā

Svarīgākais jautājums parasti ir “kustināt vai nekustināt”. Traumatoloģijā tas parasti notiek nesteidzīgāk, bet sporta medicīnā pacientiem nekad nav laika, jo kāds starts sacensībās vai jaunās sezonas sākums no sportista viedokļa ir neatliekams. Ikdienas praksē sporta medicīnas principi noder gan profesionāliem sportistiem, gan sportistiem amatieriem, brīvdienu sportotājiem, bērniem un vecākiem cilvēkiem. Sporta medicīnā rehabilitāciju sāk agri: 3–5 dienas pēc traumas arī tad, ja plānota ķirurģiska terapija, vai 7–10 dienas pēc ķirurģiskas terapijas jāveic mobilizācija ar speciālu vingrojumu kompleksu un jāiesaka piemērota ortoze. Ārstēšanā var lietot arī teipošanu un fizikālās terapijas procedūras. Vēlams uzturēt arī organisma (sirds–asinsvadu un elpošanas sistēmu) funkcionālo stāvokli.

Kustību terapija

Tātad “kustināt”! Tomēr ik pacients ir individualitāte – un tāda ir pieeja arī viņa ārstēšanā. Cits var veikt visus vingrojumus uzreiz, jūtas pārliecināts par sevi, savukārt citam nepieciešamas divas nedēļas, lai iegūtu šo pārliecību. Tāpēc palīdzēt var speciālists – zinīgs fizioterapeits, kas praktiski darbosies ar pacientu, bet sarežģītākos gadījumos sporta ārsts. Sporta teipošana Sporta teipošana ir funkcionāla ārstēšanas metode locītavu un muskuļu cīpslu daļējai vai pilnīgai fiksācijai uz ādas, atkārtojot locītavu saišu virzienus. Kad pacients turpina/atsāk fizisko aktivitāti, traumētā vieta tiek stabilizēta. Būtiska ir teipa pareiza uzlikšana – atbilstīgi anatomiskajām un funkcionālajām īpatnībām. Pareizi uzlikts teips ir ērts un ļauj sportistam piedalīties treniņos un sacensībās. Teipošanu bieži izmanto arī profilaktiski, nostiprinot potenciāli vājākās locītavas un mazinot traumu iespējamību. Tomēr sporta teipošanu var izmantot tikai uz fiziskas slodzes laiku, jo teips tiek uzlikts pietiekami stingri, tādējādi samazinot asinscirkulāciju un limfasriti, attiecīgi palēninot atveseļošanos.