Uzziņai
- Daļēji veģetārieši (pescetārieši) – neēd gaļu, bet zivis no ēdienkartes neizslēdz.
- Laktoveģetārieši pie augu valsts uzturvielām pievieno piena produktus.
- Ovoveģetārieši diētu bagātina ar olām.
- Vegānisms – kustība par pilnīgu atteikšanos no dzīvnieku produktiem izveidojās 1944. gadā. Šo terminu darinājis viens no kustības pamatlicējiem Donalds Votsons. Atšķirībā no veģetāriešiem vegāni neizmanto taukus, želatīnu un medu. Izšķir diētas un ētiskos vegānus. Pirmie savas attieksmes principu attiecina tikai uz pārtiku, otrie to saprot arī kā dzīvnieku produktu neizmantošanu jebkuriem mērķiem; tādi produkti ir, piemēram, dabīgais zīds un kažokādas.
- Vegānu virtuves izejvielas: graudi (kvieši, rīsi, prosa, sorgo, rudzi, tritikāle (kviešu-rud zu hibrīds), auzas, mieži, griķi, kukurūza); saknes un sēnes; pākšaugi (pupas, zirņi, auna zirņi, lēcas); augļi; rieksti un sēklas; garšvielas un zāles, jūras flora. Laktoovo – un daļējiem veģetāriešiem šis saraksts attiecīgi paplašinās. No kviešu lipekļa un sojas var pagatavot gaļas surogātus, piemēram, teksturēto augu proteīnu.
Plaša gaļas dzīvnieku audzēšana piesārņo ūdeni, degradē augsni, maina klimatu, nivelē bioloģiskās atšķirības, kā arī prasa vairāk ūdens nekā graudu audzēšana. Lopkopība ir cēlonis 18% ogļskābās gāzes, 65% cilvēka izraisītu slāpekļa oksīda un 37% metāna izmešiem, kas veicina globālo sasilšanu. Gaļa ir visai energoietilpīgs proteīnu avots. Gaļas dzīvniekiem ir jāsagādā lopbarība, turklāt siltasiņu dzīvnieki atšķirībā no augiem un kukaiņiem tērē enerģiju ķermeņa temperatūras uzturēšanai. Pašlaik 70% izaudzēto graudu izbaro lopiem. [2]
Platona ideālās valsts projektā gaļas barība nebija paredzēta
Veģetārisms - dzīvnieku izcelsmes produktu ierobežota lietošana - Eiropā un Indijā ir pazīstams kopš VI gs.p.m.ē. 1847. gadā Lielbritānijā nodibināja Veģetāriešu biedrību. Tad arī ieviesa šīs prakses terminu, izmantojot latīņu īpašības vārdu vegetus - spirgts, možs; bieži to etimoloģiski sasaista ar angļu vārdu vegetables - dārzeņi.
Veģetārisms var būt ētiski, reliģiski, estētiski, higiēniski vai ekoloģiski motivēts. [3] Eiropā tā pirmais labi pazīstamais aizstāvis bija sengrieķu matemātiķis un filosofs Pitagors (ap 570-496 .g.p.m.ē.). Vairīšanās nokaut dzīvniekus izrietēja no viņa pārliecības par dvēseļu pārceļošanu - metempsihozi. Atbilstīgi Pitagora pārliecībai dzīvoja viņa skola Krotonā, mūsdienu Dienviditālijā. Vēlāk viņa uzskatus romiešu dzejnieks Ovidijs Nazons (43. g.p.m.ē.-18. g.m.ē.) izteica plašajā poēmā Metamorfozas: "Gars no dzīvnieka pāriet cilvēka ķermenī, mūsu gars - dzīvniekos, tikai neiznīkst nekad... Tāpēc es sludinu: mitējieties, nelietīgi kaujot, dzenāt radniecīgas dvēseles un asinis barot ar asinīm!" [4] Līdzīgus uzskatus par dvēseļu likteni un izturēšanos pret dzīvniekiem pauda sengrieķu reliģiskā strāva orfisti.
Ierobežojumi gaļas lietošanā bieži ir reliģiska prasība. Indijā izplatītā veģetārisma pamatā ir populāri ētiski principi - dayā (empātija, līdzcietība) un ahimsa (nevardarbība). To dziļu iesakņošanos indiešu dzīvē nostiprināja imperators Ašoka (273-232. g.p.m.ē.), kas pievērsās budismam. Vairākums indiešu arī šodien ir laktoveģetārieši. Barības ierobežojumu ziņā visradikālākie ir džainisti, kas atturas arī no augošu augu izmantošanas pārtikā.
Antīkās pasaules izcilāko filosofu Platona un Aristoteļa uzskati diētas jautājumā nebija konsekventi. Platona ideālās valsts projektā gaļas barība nebija paredzēta. [5] No citiem senatnes filosofiem veģetārieši bija Empedokls, kiniķi Diogens un Menedēms, Aristoteļa skolnieks Teofrasts, stoiķi Seneka un Mūsonijs Rūfs, jaunplatoniķi Plotīns, Jamblihs un Porfīrijs. Pēdējais mācīja, ka dzīvniekiem ir prāts, kaut nepilnīgs, un saudzību pret viņiem prasa taisnīgums. [6]. Pret dzīvnieku nogalināšanu uzstājās rakstnieks un vēsturnieks Plūtarhs (46-120). Viņš rakstīja: "Ja ieraduma dēļ būt bez vainas tomēr nav iespējams, tad, par vainu kaunēdamies, nerīkosimies neprātīgi - ēdīsim gaļu, taču izsalkuma, ne baudas dēļ, kausim dzīvniekus, taču ar nožēlu un skumjām, nevis ņirgādamies un tos mocīdami." [7] No vēlāko laiku ievērojamām personām kā veģetāriešus var minēt gleznotāju un izgudrotāju Leonardo da Vinči, fiziķi Albertu Einšteinu, rakstniekus Ļevu Tolstoju, Franci Kafku, Morisu Meterlinku un Bernardu Šovu, dzejniekus Baironu, Šelliju un Rilki, komponistu Gustavu Māleru, filosofus Tomu Rīgenu un Pīteru Singeru u.c.
Retāk hipertensija, 2. tipa cukura diabēts, nieru slimības, osteoporoze un Alcheimera slimība
Mūsdienu dietologi apgalvo, ka veģetāra pārtika ir veselīga un tai ir adekvāta uzturvērtība. Veģetārās diētas priekšrocības ir salīdzinoši liels šķiedrvielu, karotenoīdu, folskābes, magnija, C un E vitamīnu saturs, mazs piesātināto taukskābju patēriņš un uzņemto kaloriju daudzums. Veģetāriešiem ir zemāka ķermeņa masas un auguma attiecība, kas aptuveni raksturo aptaukošanos. Viņiem mēdz būt arī zemāks arteriālais spiediens, retāk sastopama hipertensija, 2. tipa cukura diabēts, nieru slimības, osteoporoze un Alcheimera slimība. Dažreiz veģetāru diētu iesaka medicīniskos nolūkos, konkrēti, reimatiskā artrīta ārstēšanai.
Plašā medicīniski statistiskā pētījumā ir salīdzināta mirstība veģetāriešu un ne-veģetāriešu vidū. [8] Tika apsekotas 76 172 personas, to vidū 27 808 veģetārieši. 10,6 gadu laikā konstatēti 8330 nāves gadījumi. Mirstība no išēmiskās sirds slimības veģetāriešiem bija par 24% retāka nekā pārējai grupai. Pēc diētas režīma letāls iznākums išēmiskajai sirds slimībai samazinājās par 20% cilvēkiem, kas dažreiz ēda gaļu, par 34% tiem, kas uzturā izmantoja arī zivis, par 34% laktoveģetāriešiem, par 26% vegāniem.
Pētnieki nenovēroja būtisku diētas ietekmi uz mirstību no smadzeņu asinsvadu slimības, kā arī kuņģa, resnās un taisnās zarnas, prostatas, krūšu un plaušu vēža. Konstatēto veģetārās barības labvēlīgo iespaidu pētnieki izskaidro ar diviem faktoriem. Pirmkārt, veģetāriešiem ir zemāka kopējā holesterola koncentrācija serumā. Tās pazeminājums par 0,6 mmol/l korelē ar 27% samazinājumu mirstības biežumā. Otrkārt, veģetārisma efekta pamatā varētu būt samazināta zemā blīvuma holesterola oksidēšanās vai izmaiņas asins recēšanā: gaļas ēdājiem ir augstāka trombu veidošanās un aterosklerotiskā riska varbūtība.
Vēl plašāks pētījums par mirstības saistību ar pārtiku veikts Ķīnas projektā. Tajā aptverti 880 miljoni cilvēku, kas dzīvo Ķīnas lauku apvidos, un pētījuma periods bija 20 gadi. No mirstības datiem tika izslēgti letāli nelaimes gadījumi. Apstiprinājās izteikta atbilstība starp dzīvnieku izcelsmes barību un nāves biežumu no sirds slimībām, diabēta un vēža. [9]
Veģetārās diētas riski
Homo sapiens fizioloģiski ir visēdājs, tomēr zobu forma varbūtīgi norāda uz samērā vēlu pievēršanos gaļas barībai; iespējams, ka agrīnie hominīdi gaļu sākuši ēst pēc mežu un džungļu izžūšanas, kad izveidojās medībām piemērotas savannas. Gaļas trūkums cilvēka uzturā var izraisīt dažu svarīgu komponentu deficītu, kas veģetāriešiem (īpaši vegāniem) jākompensē ar attiecīgu papildinājumu diētā. Tāpēc veģetārismu neiesaka paaugstināta riska grupām: bērniem, grūtniecēm, veciem cilvēkiem. B12 un D3 vitamīna deficīts var kļūt kritisks un būt par iemeslu saslimšanai. [10]
B12 vitamīnam (kobalamīnam)ir izšķirīga nozīme normālā smadzeņu un nervu sistēmas funkcionēšanā un asins atražošanā. Tas piedalās jebkuras organisma šūnas vielmaiņā, iespaidojot vispirms dezoksinukleīnskābes sintēzi un regulāciju, bet arī taukskābju sintēzi un enerģijas atbrīvošanos. B12 vitamīns satur bioķīmiskajos savienojumos reti sastopamo elementu kobaltu. Kopējais pieaugušā organismā uzkrātais šā vitamīna daudzums ir 2-5 mg. Lielākā daļa no šīs rezerves atrodas enterohepātiskā cirkulācijā. Ik dienas ķermenis zaudē ekskrēcijā ar žulti apmēram 0,1% kopējā uzkrājuma, tāpēc dienā ieteicams uzņemt 2-3 mikrogramus B12 vitamīna. No augiem šo vitamīnu cilvēks nespēj absorbēt. [11] Klīniskie fakti norāda uz izplatītu B12 deficītu veģetāriešiem. Parastais B12 vitamīna avots ir dzīvnieku valsts produkti: zivis, piens un piena produkti, piemēram, siers. Tas ir arī olās, taču tās reizē satur faktoru, kas bloķē absorbciju. Laktoveģetārieši parasti uzņem pietiekamu šā vitamīna devu ar pārtiku. Vegāniem vai nu jāēd ar to bagātinātas uzturvielas, piemēram, pārtikas raugs, vai regulāri jāuzņem B12 tablešu, plāksteru vai injekcijas veidā. [12]
D3 vitamīns (holekalciferols) - vispārīgā nepieciešamā D3 dienas deva ir 15 mikrogrami (600 SV). Cilvēkiem, kas saņem maz saules gaismas, kā arī indivīdiem ar tumšu ādas krāsu vēlams šo devu palielināt. Cilvēkiem, kas vecāki par 70 gadiem, D3 ieteicamā dienas deva ir 20 mikrogrami (800 SV). [13]
Kalciju veģetārieši uzņem ar soju, lapu kāpostiem, Ķīnas baltajiem kāpostiem (Brassica rapa chinensis), kacenkāpostiem, rāceņa lakstiem (Brassica rapa), spinātu bietēm (Beta vulgaris cicla).
Olbaltumvielas (proteīni) veģetāriešiem pieejamas tikai nedaudz mazākā mērā nekā gaļas ēdājiem, un šīs uztura sastāvdaļas daudzums veģetārajā pārtikā ir pietiekams pat sportistiem un kultūristiem. Veģetāriešiem, kas uzturā nelieto pienu un tā produktus, labi olbaltumvielu avoti ir griķi, zirņi, soja, kaņepes, lupīna, amarants, spāņu salvija, kinojas balanda (Chenopodium quinoa).
Dzelzs no augu valsts produktiem uzsūcas sliktāk nekā no uzturvielām, kas iegūtas no dzīvniekiem. Ar dzelzi bagāti ir šādi veģetārie produkti: sojas pupas, melnās un tumšsarkanās pupiņas, auna zirņi (Cicer arietinus), lēcas, auzas, kaņepju, ķimeņu un saulespuķu sēklas, rozīnes, kešjū rieksti, tomātu sula, melase un rupjgraudu maize.
Cilvēka organismam nepieciešamās omega-3-taukskābes satur kivi augļi, valrieksti, kaņepes, linsēklas, ķirbju sēklas, rapšu eļļa. Lielākā daudzumā nekā jebkurā citā zaļajā augā šis komponents atrodams portulakā (Portulaca oleracea). Augu izcelsmes pārtikas produktos pietiekamā daudzumā ir linolskābe un alfa-linolēnskābe, bet ne garķēžu poli-nepiesātinātās taukskābes eikozapentēnskābe un dokozaheksēnskābe. Linolskābes un alfa-linolēnskābes atvasinājumi ir nepieciešami tīklenes un centrālās nervu sistēmas attīstībai. [14] Spirulīnas aļģes ir bagātas ar dažādām taukskābēm: linolskābi, alfa- un gamma-linolēnskābi, stearidonskābi, eikozapentēnskābi, dokozaheksēnskābi un arahidonskābi.
Grūtniecēm, kas ievēro vegānu diētu, jāievada holīns kā pārtikas piedeva.
Gaļas izslēgšana no diētas nepasargā no saslimšanas ar infekcijas slimībām, ko izplata dzīvnieki, piemēram, E. coli baktērijām un salmonelozi, jo kontaktā ar dzīvniekiem arī augi var piesārņoties ar slimību izraisītājiem. Papildu risku rada neatļauti pesticīdi un ķimikālijas, ar ko pasteidzina augļu un dārzeņu nogatavošanos.
