Somatoformi veģetatīvā disfunkcija

Psihosomatisko traucējumu cēloņi

Konflikti

Biežākie psihogēniskie slimības izraisošie (emocionālie) faktori ir cilvēka apzinātie un īpaši neapzinātie konflikti un dzīves krīzes.

Agresivitāte un frustrācija, kad organismā raisās cīņas un bēgšanas reakcija, kas ieilgst un negūst izlādēšanās iespējas, piemēram, aizturētas un apspiestas dusmas ģimenē un darbā.

Bezcerība un bezpalīdzība, kas izraisa depresijas un padošanās reakciju.

Dusmojoties vai baidoties aktivējas cilvēka simpatiskā nervu sistēma, sasprindzinās šķērssvītrotā muskulatūra. Ja šīs emocijas turpinās ilgstoši, rodas sāpes galvā, mugurā.

Attīstības teorija

Šī teorija uzsver faktu, ka cilvēkam nav bijusi iespēja attīstīt verbālas un kognitīvas prasmes izteikt jūtas - īpaši nepatīkamās emocijas un psihisku distresu.

Cilvēks it kā baidās, ka, sacīdams, cik slikti jūtas, varētu citus ar to aizvainot vai apgrūtināt. Protams, cilvēks iemācās savas jūtas saprast un izteikt ģimenē. Tātad arī neiemācīties izpaust jūtas parasti iemācās ģimenē. Vācu zinātnieks Klauss Bāne-Bānsons pat iesaka nosaukumu - psihosomatiskās ģimenes. Tās ir ģimenes, kas neapzināti veicina savu locekļu psihosomatiskos traucējumus un slimības. Veidi, kā tas notiek, ir dažādi: hierarhiskā ģimenes struktūra neļauj iedziļināties citam cita jūtās un tās respektēt, jūtu izteikšana tiek noliegta un uzskatīta par vāju cilvēku pazīmi. Īpaši šis aizliegums gan domāts attiecībā uz citiem nepatīkamu jūtu - sarūgtinājuma, dusmu, neapmierinātības, bēdu, skumju, sāpju, aizvainojuma - paušanu. Tomēr cilvēks jau nevar kaut ko just un kaut ko citu nejust - viņš vai nu jūt, vai (ja dzīve piespiež) iemācās "nejust".

Stresa teorija

Šī teorija par somatizācijas iemesliem min psihosociālos faktorus, un somatizācija ir atbilde uz ilgstošu distresu. Ņemot vērā sabiedrībā valdošo konkurences un sevis pierādīšanas gaisotni un to, ka pēc jaunākajiem datiem Latvija ir to valstu vidū, kur visvairāk cilvēku strādā vairāk nekā vienu slodzi, arī šī teorija palīdz izskaidrot daudzus saslimšanas gadījumus.

Resomatizācija

Internists un psihoanalītiķis M. Šurs atzīmējis, ka tikko dzimušam bērnam psihiskās un somatiskās reakcijas nav šķirtas. Ja zīdainis baidās, jūtas vientuļš, viņam ir neērti, auksti, viņš ir izsalcis, izslāpis, vēlas saņemt glāstus, viņš reaģē ne tikai ar emocijām, bet arī ar ķermeni (diatēze, kolikas, elpošanas traucējumi u.tml.). Bērnam augot, notiek desomatizācija, kas nozīmē, ka bērns iemācās ne tikai daudzveidīgākas emocionālās reakcijas, bet arī nereaģēt ar ķermeni. Šis process noris atšķirīgi, un ne visiem pieaugušiem ir spēja neatbildēt ar somu, bet ar emocijām un prātu. Tomēr nav šaubu, ka pieaugušie to spēj labāk nekā bērni.

Psihosomatisko slimību gadījumā notiek resomatizācija, proti, emocijas atkal nav ierobežotas psihē, bet ir vienotas ar ķermeni, izraisot somatiskus traucējumus. Veicinošie faktori var būt psihiskas traumas (zaudējumi, pazemojumi, nicinājums, nespēja sevi apliecināt, varmācība, seksuāla izmantošana). Psiholoģiskie aizsardzības mehānismi vairs netiek galā, cilvēks regresē, bet medicīniskā izpratnē saslimst fiziski. Nelabvēlīgai psiholoģiskai situācijai ieilgstot un saistoties ar bezcerību un bezpalīdzību, pārejošā regresija pārtop pastāvīgā resomatizācijā un veidojas psihosomatiska slimība.

Aleksitīmija

Parīzes psihosomatiskās skolas psihoanalītiķi novēroja psihosomatiskiem pacientiem specifisku domāšanas un runas veidu. Slimnieku domas un to izteikšana bija konkrētas, primitīvas, materiālai pasaulei piesaistītas. Viņi nespēja saprast un paust emocijas vārdos. Tika izteikts viedoklis, ka šiem pacientiem trūkst pilnvērtīgas iekšējās emocionālās dzīves, valda tukšums. Grūti pateikt, vai viņu emocionālā dzīve bija nabadzīga jau pirms saslimšanas vai tāda kļuva slimības sākumā līdz ar koncentrēšanos uz izjūtām. Amerikāņu psihoanalītiķi aleksitīmiju uzskatīja par klīnisku sindromu, kas bieži raksturīgs psihosomatiskām slimībām. Aleksitīmijas slimnieki nespēj verbalizēt savu emocionālo stāvokli, jo par to vai nu neko nezina, vai arī nespēj atšķirt emocijas, piemēram, trauksmi no slikta garastāvokļa, uzbudinājumu no noguruma. Savukārt ASV psihoanalītiķis Henrijs Kristals uzskatīja, ka psihosomatiskie slimnieki nevar izturēt savas emocijas, tāpēc nav spējīgi tās izmantot notiekošā sapratnei, jūt nepieciešamību steidzīgi nomierināties. Viņš uzsvēra psihisko traumu lielo nozīmi (īpaši bērnībā) aleksitīmijas un psihosomatisku slimību izcelsmē - ja kāds pārcietis sāpes, viņš visiem spēkiem cenšas vairīties ne tikai no traumas atkārtošanās, bet arī no visa, kas atgādina traumējošo situāciju. Rodas iespaids, ka šie cilvēki nejūt psihiskas sāpes, nepārdzīvo, ir mierīgi - nepatīkami notikumi viņus neskar. Visas grūtības, traumatiskie notikumi slīd garām. Viņu psihes vietā reaģē ķermenis: notikumi, neietekmējot emocijas un domas, iespaido ķermeni.

Predispozīcija

Lai rastos psihosomatiska slimība, bez psihiskās slodzes iepriekš jābūt kāda orgāna īpašam jutīgumam, nepilnībai vai nosliecei disponētā orgānā. Piemēram, pacientiem, kam ir atopisks dermatīts un ko stipri iespaido ārējās dzīves situācijas, ir arī traucēta vielmaiņa, cilvēkiem, kam ir hipertermija, ir pārlieku jutīgi asinsvadi.

Psihosomatiskā procesa attīstības stadijas

1. stadija - cilvēks nespēj atrisināt problēmu un mēģina to aizmirst, pilnībā izstumt. Kamēr viņš ir tiešā saskarē ar to, nav vērojami nekādi somatiski traucējumi, kas būtu saistīti ar šo problēmu.

2. stadija - cilvēks ir ne tikai aizmirsis par problēmu, bet arī novērsis ārējos apstākļus, kas varētu atgādināt notikušo faktu, jo problēmas aktualizācija izraisītu stresu. Saskaņā ar dabiskiem izdzīvošanas un pašsaglabāšanās principiem problēma tiek izstumta no apziņas un pamazām izraisa emocionālas un bioloģiskas pārmaiņas - ārējā psiholoģiskā problēma tiecas izpausties zemapziņā. Šajā stadijā vēl nav nekādu ārējo izpausmju.

3. stadija - kļuvusi par neapzinātu, problēma pēc divām dienām vai trīsdesmit gadiem somatizējas un sasniedz kulminācijas punktu. Problēma sasniedz somatikas zonu un tiecas uz ārpusi. Pati tā izzust nevar, jo cilvēks neapzināti to uztur. Var paiet ilgs laiks, kamēr izveidojas situācija, kas dod iemeslu izstumtās problēmas aktualizācijai, lai sāktos psihosomatiska slimība. Iemesls var būt jebkura traumatiska krīze, ilgstošs stress u.c.

Diagnostiskie kritēriji

Pēc SSK-10 klasifikatora somatoforma veģetatīva disfunkcija ir F45.3.

• Veģetatīvā kairinājuma simptomi ir tādi, ko pacients attiecina uz somatisku slimību vienā vai vairākās organisma sistēmās vai orgānos:
  • sirds-asinsvadu sistēmā F45.30,
  • gremošanas trakta augšdaļā (barības vads, kuņģis) F45.31,
  • gremošanas sistēmas apakšdaļā F45.32,
  • elpošanas sistēmā F45.33,
  • uroģenitālajā sistēmā F45.34.

• Vismaz divi simptomi no šiem:
  • paātrināta sirdsdarbība,
  • svīšanas epizodes (karsti, auksti sviedri),
  • sausums mutē,
  • karstuma viļņi vai ādas apsārtums,
  • spiediena sajūta epigastrijā, pārvietošanās sajūtas vēderā,
  • trīce.

• Vismaz viens nespecifisks simptoms no šiem:
  • sāpes krūtīs vai spiediena sajūta sirds rajonā,
  • aizdusa,
  • izteikta nogurdināmība nelielas fiziskas slodzes laikā,
  • aerofāgija, žagošanās, dedzināšanas sajūta krūtīs vai epigastrijā,
  • neregulāra, bieža vēdera izeja,
  • bieža urinācija, dizūrija,
  • piepūšanās sajūta.

• Nav orgānu strukturālo vai funkcionālo bojājumu.
• Stāvoklis neatbilst fobijas (F40.0-F40.3) vai trauksmes (F41.0) diagnostiskajiem kritērijiem.
• Paplašinātajos kodos ir:
  • sirds-asinsvadu sistēmas traucējumi (F45.30) - sirds neiroze, neirocirkulatorā astēnija, Da-Costa sindroms,
  • traucējumi gremošanas trakta augšdaļā (F45.31) - psihogēnā aerofāgija, žagas, dispepsija, pilorospazmas, kuņģa neiroze,
  • traucējumi gremošanas trakta apakšdaļā (F45.32.) - psihogēnais meteorisms, resnās zarnas kairinājuma sindroms, caureja, meteorisms,
  • traucējumi elpošanas sistēmā (F45.33) - aizdusas un klepus psihogēnās formas,
  • traucējumi uroģenitālajā sistēmā (F45.34.) - psihogēnu cēloņu izraisīta bieža urinācija, dizūrija,
  • traucējumi citos orgānos, sistēmās.

Sirdsdarbība

Emociju saistību ar sirdsdarbību bieži pieminam arī ikdienā - ar tādiem teicieniem kā "man par viņu sāp sirds", "ap sirdi kļuva smagi", "viņas sirds to neizturēja" u.tml. Ar šiem teicieniem raksturo ne jau sirds muskuļa vai asinsvadu stāvokli, bet gan izjūtas/emocijas, ko cilvēks tajā brīdī pārdzīvo: bēdas, bailes, izmisumu, sajūsmu, prieku. Visbiežāk sirds mums saistās ar jūtām vai mīlestību. Psihofizioloģiskie pētījumi pierādījuši, ka uz mīlestību sirdsdarbība reaģē vismazāk. Sirds vairāk reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes. Sirdsdarbībā nereģistrē būtiskas pārmaiņas, ja, sarunājoties ar cilvēku, piemin viņam mīļus, tuvus cilvēkus, bet, ja piemin tādus, ko viņš ienīst vai uz ko dusmojas, sirds-asinsvadu sistēmā notiek pārmaiņas.

Daudziem cilvēkiem sirdsdarbības pieminēšana rada dziļi slēptas bailes, jo apziņa par sirds absolūto svarīgumu dzīvības saglabāšanā iet kopā ar pilnīgu nespēju to pašam kontrolēt - ne to var apskatīt, ne aptaustīt. Ikdienā vesels cilvēks savu sirdi un tās darbību nejūt. Sirds un asinsvadu darbību cilvēks jūt tikai to patoloģijas, proti, slimības gadījumā - sāpju, sirdsklauvju un citu nepatīkamu sajūtu veidā. Psiholoģisko faktoru ietekme uz sirds-asinsvadu sistēmas traucējumiem un slimību izcelsmi ir dažāda. Visvairāk emocionālo faktoru ietekmi novēro angioveģetodistonijas, aritmijas un miokarda infarkta gadījumā. Vēl var minēt kardiomiopātiju, sirds audzējus, iedzimtās sirdskaites.

Hiperventilācijas sindroms

Tas ir emocionāls traucējums, kad cilvēks ieelpo vairāk gaisa, nekā viņam nepieciešams. Tas izpaužas ar pēkšņu, ātru, dziļu elpošanu, ko nomaina gaisa trūkuma un spiediena sajūta krūtīs, reibonis, bailes.

Parasti pievienojas vēl dažādas nepatīkamas sajūtas un sāpes krūškurvī un vēderā. Šiem cilvēkiem raksturīga trauksmaina de­presija, panika, hipohondrija, fobijas. Raksturīgākās izjūtas ir neapzinātas bailes un daudz enerģijas, ko šie ļaudis atdod baiļu slēpšanai gan no sevis, gan citiem. Viņi cenšas apslāpēt un neizrādīt, noliegt trauksmi, bailes, dusmas. Grūtības apzināties savas emocijas. Savas vajadzības pakārto citu vajadzībām, sevi uzlūko par savaldīgiem, jūtas neizrādošiem cilvēkiem. Jūtas nomākti, jo, tā kā nespēj aizstāvēt sevi (iekšējs aizliegums paust agresīvās jūtas), bieži ir pakļauti citu nesaprātīgi lielām prasībām. Ļoti liels un spēcīgs superego (pieklājīgi, bet frustrējoši vecāki), kas izvirzījuši augstas prasības.

Raksturīga tendence kļūt atkarīgam no dominējoša partnera. Spilgta orientācija uz sociālajām normām. Emocijas nav jāizrāda, bet jāsavaldās. Lēkmes bieži rodas tad, kad nepieciešama pašapzinīga, noteikta un agresīva rīcība, uz ko šis cilvēks nav spējīgs un kas ir krasā pretstatā ar viņu ierasto bezpalīdzīgumu un bailēm zaudēt iedomāto drošību.

Ar elpošanas sistēmas darbību saistīti daudzi psihosomatiski teicieni, piemēram: "Man aizrāvās elpa", "Beidzot varēju atviegloti uzelpot," - kas nebūt neattiecas uz elpošanas traucējumiem, bet gan raksturo cilvēka emocijas. No visām iekšējo orgānu sistēmām, ko inervē veģetatīvā nervu sistēma, elpošanas sistēmas darbība vislabāk atspoguļo cilvēka emocionālo stāvokli. Pēc elpošanas biežuma, dziļuma var spriest gan par fiziskiem, gan emocionāliem traucējumiem.

Piemēram, baiļu brīžos var novērot elpas aizturēšanu, elpošanas biežuma pārmaiņas. Skumjas mazina elpošanas dziļumu, laime to padziļina, trauksmes gadījumā cilvēks elpo virspusēji, ātri un neritmiski.

Klepus

Klepus uzdevums ir atbrīvot elpceļus no tajā iekļuvušiem svešķermeņiem vai citiem kairinātājiem. Tomēr šo procesu var ietekmēt un aktivēt arī nomācīgas jūtas, kas var veicināt bronhu sekrēciju.

Klepus var būt arī iekšējas spriedzes, nepatikas vai riebuma izpausme. Konstatēts, ka klepus ir apspiestu dusmu izpausme un protesta forma. Piemēram, pirms teātra izrādes bieži vien zālē atskan klepus. Praktiski veseli cilvēki bez alerģijas un iekaisuma pazīmēm pēkšņi sāk klepot. Var domāt, ka teātra apmeklētāji "izklepo" neapmierinātību un dusmas par atrašanos zālē. Ne visi teātra apmeklētāji atnākuši ar prieku, dažus "piespieduši" līdzcilvēki. Atteikšanās var draudēt ar atstumšanu un kritizēšanu. Tāpēc vienkāršāk ir savas jūtas neizrādīt, mēģinot apmānīt sevi un citus, ka teātra apmeklējums ir gribēts. Klepus šādos gadījumos emocionālo stāvokli atvieglo. Par neizteiktām jūtām tomēr agrāk vai vēlāk jācieš - un klepus ir mazākā problēma.

Ēšanas un kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi

Emocijas, kas izraisa ēšanas un kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumus, parasti ir zemapziņā izstumta pastiprināta (nepiepildīta) vēlme pēc drošības, mīlestības un aizsardzības. Dabiskā veidā pieaudzis cilvēks šīs vajadzības apmierina, uzņemoties atbildību par lietām un darbiem, ko dzīve prasa uzņemties. Slimniekiem, kam ir grūtības tikt galā ar dzīves izvirzītām prasībām un uzņemties atbildību par to atrisināšanu, viens no ceļiem šo vajadzību apmierināšanai ir neapzināta regresija, kas var izpausties kopā ar somatizāciju. Biežas vēdersāpes ir itin normālas maziem bērniem, kam vēdersāpes ir arī saskarsmes līdzeklis, bet ne vairs pieaugušam cilvēkam. Traucējumi bieži vērojami kopā ar trauksmi, depresiju un atkarības tieksmēm.

Ārstēšana

Ārstēšanas procesā jābūt vispusīgai somatiskai izmeklēšanai, jāsadarbojas ģimenes ārstam, psihiatram un citiem speciālistiem.

Nepieciešama arī atbalsta psihoterapija. Jādod iespēja pacientiem izteikt un apspriest savas bailes, trauksmi u.c.

Psihoterapeita konsultācija, lai parādītu pacientam viņa problēmas un konfliktus, ieteikums mainīt dzīvesveidu un prioritātes.

Psihoterapeitiska ārstēšana, lai apzinātos iekšējos (intrapsihiskos) konfliktus, mainītu attieksmi pret dzīvi un tuviniekiem, iemācītos tikt galā ar emocijām. Jāatceras, ka psihoterapijas mērķis nav uzlabot adaptāciju sabiedrībā vai palīdzēt pacientam gūt panākumus arodā, bet sasniegt emocionālu saskaņu.

Pacientam var palīdzēt arī grupu terapija, ģimenes terapija, ārstnieciskā vingrošana, autogēnais treniņš un citas metodes.

Psihosomatisko pacientu atveseļošanai der arī dažādas mākslu terapijas metodes - zīmēšana, kas netiešā veidā pauž emocijas, deju terapija, kas palīdz atjaunot kontaktu ar ķermeni u.c. Ieteicams apgūt dažas relaksācijas metodes (progresējošo muskuļu relaksāciju, vizualizācijas tehnikas), kas palīdz pārvaldīt stresu.

Medikamentozajā terapijā iesaka lietot trankvilizatorus, antide­presantus.

Lai gan ārsts ļoti labi zina, ka cilvēki, kam ir psihosomatiskas slimības, bieži vien ir dusmu, naida un aizvainojuma pārņemti, jūtas bezspēcīgi un pazemoti, viņam nav iespējams vienkārši pateikt - ir pēdējais laiks, jums jānomierinās, jāpiedod pāridarījumi, jāmīl, jābūt labsirdīgam, mierā ar citiem, jāpieņem sevi un jāpieņem dzīve, tad visas slimības pāries. Šis priekšlikums nedarbojas, jo prasa atteikšanos no savām jūtām vai to maiņu. Neko nelīdz arī priekšlikums paust dusmas, pat ja pieņem - tuvinieki (kolēģi, draugi) sapratīs, ka dusmas ir izmisuma otra puse, un vienkārši neņems to vērā un paies malā, pašam pacientam tas tik un tā nebūs pietiekami. Daudz nevar palīdzēt pret citiem vērstās dusmas, jo emocionālās sāpes nāk no pagātnes un ir pārņēmušas personību. Vienkāršākās psihosomatiskās reakcijas, kas parasti ir trauksmes un depresijas sekas, bieži vien neprasa specifisku ārstēšanu. Tomēr ir svarīgi to iedabu rūpīgi izskaidrot pacientam. Ārstējot cilvēku ar psihosomatiskiem simptomiem, ir svarīgi atjaunot spēju just sava ķermeņa reakciju uz emocionālu pārdzīvojumu un paust to vārdos.

Veselīga cilvēka funkcionēšanā nedrīkst noniecināt ķermeņa nozīmi - medicīnā dažreiz vērojama pārliecīga aizraušanās ar psihiskiem procesiem, kas draud izjaukt ārstēšanā nepieciešamo līdzsvaru, pārāk lielu nozīmi pievēršot psihiskiem procesiem un mazinot somatiskā faktora nozīmi.

Profilakse

• Iemācīties runāt par sevi, par iekšējiem pārdzīvojumiem, emocijām, domām. Arī par tām, ko kopš bērnības uzkrājam vai noliedzam un nesam sevī.
• Cilvēks nedrīkst nonākt konfliktā ar to, kas viņš jau ir. Pēc tā jātiecas katram cilvēkam- nevis konfliktu noliegšana, bet to apzināšanās un risināšana. Tātad, jo vairāk cilvēks spēj apzināties savas emocijas, domas un pieņemt tās, jo veselāks viņš būs.
• Cilvēkam, kas pauž savas dusmas, psihosomatisku simptomu ir mazāk, toties vairāk ir attiecību problēmu; un pretēji- tiem, kas mazāk pauž jūtas, nav tik daudz attiecību problēmu, bet ir lielāka iespēja saslimt ar kādu psihosomatisku slimību. Tikai saskaņa ar sevi, apmierinātība ar dzīvi, iekšējā līdzsvara saglabāšana ļauj saglabāt labu veselību.
• Labs garastāvoklis palīdz atveseļoties, turpretī negatīvās emocijas slimību pasliktina. Piemēram, cukura diabēta slimniekam negatīvās emocijas veicina ketonvielu uzkrāšanos organismā, tāpēc jāpalielina insulīna deva. Sirds slimniekiem, kam ir depresija, pēc operācijas biežāk rodas sarežģījumi, ir augstāks mirstības riska līmenis.
• Ja cilvēks ir dzīvespriecīgs, viņa imūnsistēma darbojas normāli, pasargājot no daudzām slimībām. Bet cilvēkam, kas dzīvei vairs nesaskata nekādu jēgu, gēni imūnsistēmas darbību atslēdz, lai velti netērētu enerģiju.
• Vēlama kāda uzticama cilvēka klātiene, ar kuru pārrunāt izjūtas, lai tās kļūtu skaidrākas.
• Sevis sapratnei un pieņemšanai nepieciešamas prasmes, ko veselīgās ģimenēs vecāki bērnos attīsta no agras bērnības, bet citiem jāapgūst dzīves laikā.