PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Slodzes urīna nesaturēšana fizioterapeita skatījumā

J. Daudiša, K. Stalīdzāne
Urīna nesaturēšana ir bieža un aktuāla problēma, kas būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti — ierobežo fiziskās un sociālās aktivitātes, ietekmē partnerattiecības. Slodzes urīna nesaturēšana ir gribai nepakļauta urīna noplūde, pastiprinoties intraabdominālajam spiedienam, parasti fizisku aktivitāšu laikā.

Iegurņa pamatnes muskulatūras nostiprināšana

Vieglas un vidējas slodzes urīna nesaturēšanas gadījumā pirmās izvēles terapija ir konservatīva ārstēšana - iegurņa pamatnes muskulatūras nostiprināšana. [1]

Iegurņa pamatne ir mīksto audu kopums no ādas, muskuļiem, fascijām, saistaudiem, taukaudiem; tā darbojas kā dinamiska platforma, kas pārklāj iegurņa izeju, balsta vēderu un iegurņa orgānus. [2; 3] Galvenā iegurņa muskuļu pamatfunkcija ir balstīt vēdera dobuma un iegurņa orgānus, nodrošināt urīna un fekāliju saturēšanu, bet atļaut arī mikciju, defekāciju, seksuālās aktivitātes un bērna dzimšanu. [2]

Ja iegurņa pamatnes muskuļi zaudē spēku un nespēj pildīt balsta funkciju, tad šo funkciju pilda tikai saites un fascijas. [4] Ja tūpļa cēlējmuskuļu (latīņu val. m. levator ani) darbība ir diskoordinēta, fascijas tiek pārslogotas. Iegurņa fascija (latīņu val. fascia endopelvica) ir nozīmīga urīnvadu un urīnpūšļa kakla balstīšanā. [2] Par balsta slāņiem uzskata fascia endopelvica un perineālo membrānu. Trīsstūrveida saitei (latīņu val. lig. triangulare) ir fibroza kārta, caur kuru iet maksts un urīnizvadkanāls, un tā atrodas zem m. levator ani, nodrošinot ārējo perianālo ķermeņa piestiprināšanos un palīdzot noturēt urīnizvadkanālu (latīņu val. ure-thrae). Uzskata, ka tai ir spēcīgāka balsta funkcija, ja m. levator ani ir atbrīvots. Tāpēc ir svarīga iegurņa pamatnes muskuļu koordinēta darbība (gan sasprindzināšanas, gan atbrīvošanas fāze). [2; 4]

M. levator ani veido liela diametra I tipa (70%) un II tipa (30%) šķērssvītrotās muskuļu šķiedras ar muskuļu vārpstiņām. Šis ir skeleta muskulis, kas adaptēts, lai nodrošinātu tonusu prolongētu laiku, un tas spēj izturēt pēkšņus spiediena kāpumus intraabdominālajā telpā, kas ir raksturīgs klepojot, šķaudot, ceļot smagumus, skrienot. [2; 3] Pierādīts, ka iegurņa pamatnes muskulatūrai vērojama refleksa aktivitāte - ātras kontrakcijas, kas parādās urīna izvadkanāla distālajā trešdaļā, kad pieaug intraabdominālais spiediens. [2]

Iegurņa pamatnes disfunkcijas iemesli var būt dažādi:

  • predispozīcija (dzimums, ģenētiska, neiroloģiska, anatomiska, kolagēna, muskulāra, vides);
  • izraisošie faktori (dzemdības, nervu bojājumi, muskuļu bojājumi, starojums, radikālā ķirurģija);
  • veicinošie faktori (aizcietējumi, mazkustīgs dzīvesveids, aptaukošanās, menopauze, ķirurģija, plaušu slimības, smēķēšana, medikamenti, infekcijas);
  • dekompensācijas faktori (novecošana, demence, slimība, vide, medikamenti). [5]

Amerikāņu ārsts Kēgels 1948. gadā pirmais ziņoja par iegurņa muskulatūras treniņa efektivitāti. [2; 4] Hay Smith ar kolēģiem 2001. gadā pētījumā pierādīja, ka pacientēm ar slodzes urīna nesaturēšanu nozīmīgi uzlabojumi vērojami pēc 6 mēnešiem aktīvas vingrošanas. [6] Iegurņa pamatnes muskuļu treniņa mērķis ir veicināt šo muskuļu šķiedru hipertrofiju, kas pastiprinās maksimālo urīnizvadkanāla aizvēršanas spiedienu, strauji paaugstinoties intraabdominālajam spiedienam. [5]

Muskuļu treniņa programmai jābūt mērķtiecīgai. Sasprindzinājumam jābūt maksimālam, lai sasniegtu hipertrofiju, palielinātu mitohondriju skaitu un lielumu, lai pieaugtu anaerobo un aerobo enzīmu aktivitāte, intramuskulārais glikogēna daudzums, kapilāru skaits un to virsmas laukums. [3; 4; 7]

Precizitāte! Svarīgi darboties ar iegurņa pamatnes muskulatūru izolēti, neieslēdzot citu muskuļu kompensācijas mehānismus. Muskuļu sasprindzināšana ir divdaļīga: muskuļu sasprindzinājums ap mazā iegurņa apakšējo atveri (ap taisno zarnu, vagīnu, urīnizvadkanālu) un kraniāla pacelšana. Tas tiek uzskatīts par "zelta standartu" korektai kontrakcijai, kas pierādīta vairākos klīniskos pētījumos. [3; 4]

Biežāk iegurņa pamatnes muskuļu sasprindzināšanu apgūst guļus pozīcijā. Kari Bo ar kolēģiem (2007) rekomendē vingrot dažādās pozās, lai iegurņa diafragma strādā izometriskā, koncentriskā, ekscentriskā režīmā. Daudzām sievietēm vienkārša muskuļu sasprindzināšana pirms šķaudīšanas, klepošanas, fiziskām aktivitātēm un pēc tualetes apmeklējuma jau var sniegt pozitīvus rezultātus. [4]

Profesore Kari Bo, fizioterapeite un iegurņa pamatnes vingrinājumu pētniece Norvēģijas Sporta zinātņu skolā Oslo, starpenes muskulatūru aktivizējošos vingrojumus rekomendē pildīt dažādās pozīcijās.

Izplatīts ir iegurņa diafragmas treniņš kopā ar vispārējām fiziskām aktivitātēm vai sporta nodarbībām. Iegurņa pamatnes muskuļu sasprindzināšanas laikā vērojama m. transversus abdominis kontrakcija, bet, sasprindzinot m. transversus abdominis, starpenes muskulatūra var arī neaktivizēties. [3] Nav pētījumu, kuros būtu pierādīts, ka, trenējot vēdera presi, iegurņa pamatnes muskuļu spēks uzlabotos.

Viens no galvenajiem iegurņa pamatnes trūkumiem ir ierobežotas spējas apzināti sasprindzināt iegurņa pamatnes muskuļu šķiedras. Dažu pētījumu dati rāda, ka pirmajā konsultācijas reizē pat pēc rūpīgas individuālas instruktāžas vairāk par 30% sieviešu nespēj sasprindzināt iegurņa pamatnes muskuļus. [7; 8]

Bioloģiskās atgriezeniskās saites metode

Biofeedback jeb bioloģiskās atgriezeniskās saites metode palīdz labāk izprast sava ķermeņa reakciju un apzināti iemācīties koordinēt iegurņa pamatnes muskuļu darbību.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites metodē izmanto datoru vai specializētu monitoru un elektriskos instrumentus (intravaginālas un rektālās zondes un sensorus), ar kuru palīdzību tiek pastiprināta un apstrādāta fizioloģiskā reakcija, nodrošinot atgriezenisko saiti, kas atspoguļojas kā signāls, skaņa vai grafisks attēls displejā. Terapijas seansa laikā tampona veida sensors tiek ievadīts vagīnā vai taisnajā zarnā, bet otrs sensors tiek novietots uz vēdera. Šie sensori sūta impulsus no IPM. Līknes un grafiki displejā parāda darbību un progresu, ļauj veiksmīgi sekot rezultātiem, kā arī motivēt pacienti turpināt treniņus. [7]

Vairāku pētījumu rezultāti liecina, ka Kēgela vingrojumi kompleksā ar biofeedback treniņiem par 61-91% mazina slodzes nesaturēšanas epizožu skaitu. [5; 7] Lai sasniegtu maksimālo rezultātu, vingrojumi jāveic regulāri un pietiekami ilgstoši, vairākus mēnešus. [7; 8]

Literatūra

  1. Urinary Incontinence: The Management of Urinary Incontinence in Women. NICE Clinical Guidelines, No. 40. National Collaborating Centre for Women's and Children's Health (UK). RCOG Press, 2006.
  2. Lazdāne G, Andrejeva S, Auziņa I, Baltiņa D, Dzenis J, Geidāne B, Kravčenko O, Lietuviete N, Minuhina L, Vīberga J, Zvaigznīte M. Ginekoloģijas rokasgrāmata. Rīga, 2006; Nacionālais medicīnas apgāds.
  3. Bo K, Morkved S, Frawley H, Sherburn M. Evidence for Benefit of Transversus Abdominis Training Alone or Combination With Pelvic Floor Muscle Training To Treat Female Urinary Incontinence: A Systematic Review. Neurology and urodinamics, 2009; 28(5): 368-373.
  4. Bo K, Bergmans B, Morkved S, Van Kampen M. Evidence-Based Physical Therapy for the Plevic Floor- Edinburgh, London, New York, Oxford Philadelphia, ST Louis Sydney, Toronto: Churchill Livingstone Elsevier, 2007.
  5. Marques A, Stothers L, Masnab A. The status of pelvic floor muscle training for women // Canadian Urological Association Journal, 2010; 4(6): 419-424.
  6. Jouanny C. Assessing outcomes of urinary incontinence treatment using the international consultation on incontinence questionnaire - urinary incontinence short form. Journal of the Association of Chartered Physiotherapist in women Health, 2007; 100: 42-48.
  7. RHerderschee R, Hay-Smith EJC Herbison GP, Roovers JP, Heineman MJ. Feedback or biofeedback to augment pelvic floor muscle training for urinary incontinence in women. Cochrane Database Syst Rev, 2011; (7):CD009252.
  8. Zanetti MR, Castro Rde A, Rotta AL, et al. Impact of supervised physiotherapeutic pelvic floor exercises for treating female stress urinary incontinence. Sao Paulo Med J, 2007; 125(5):265-9.