Sieviete pēc menopauzes. Tas nav tikai izaicinājumu laiks

Menopauzes terapijai jābūt individualizētai

Ginekologa skatījums (Dr. Elizabete Ārgale, Jeļizaveta Kolosovska)

Menopauze jeb dabiskā menopauze tiek noteikta, kad sievietei 12 mēnešus olnīcu folikulārās aktivitātes zuduma dēļ nav bijušas menstruācijas. Menopauze var iestāties arī jatrogēni — ķirurģisku manipulāciju vai staru un ķīmijterapijas dēļ, kam ir gonadotoksiska ietekme. [13] Menopauze sākas 45—55 gadu vecumā, vidēji iestājas 51 gada vecumā, bet priekšlaicīgs olnīcu izsīkums tiek definēts, ja menstruācijas beidzas pirms 40 gadu vecuma. [21]

Estrogēns, progesterons un testosterons ir pamata steroīdie hormoni, kas tiek producēti olnīcās hipofīzes un hipotalāma vadībā, un, sievietei novecojot, šo hormonu izdale olnīcās ievērojami mazinās. [16] Ar menopauzi saistītas hormonālas pārmaiņas var tieši un netieši ietekmēt sievietes dzīves kvalitāti, kardiovaskulāro un kaulu sistēmu, uroģenitālo sistēmu, kā arī psihisko veselību, šeit gan jāpiebilst, ka liela daļa slimību saistāmas ne tikai ar menopauzi, bet arī ar cilvēka vecumu un katra individuāliem riskiem. [9]

Menopauzes kontekstā svarīgi sniegt individuālu visaptverošu aprūpi. Pamatmērķis menopauzes posmā ir informācijas nodrošināšana, sievietes risku savlaicīga izvērtēšana, kā arī terapijas nozīmēšana, koncentrējoties uz ilgtermiņa mērķiem un dzīves kvalitātes uzlabošanu. [5] Pacientes uzraudzības kontekstā iekļauj vispārēju veselības stāvokļa izvērtēšanu un simptomu identifikāciju, riskus kardiovaskulāro slimību un osteoporozes attīstībai, informēt un veikt vēža skrīningus, nepieciešamības gadījumā nozīmēt terapiju vai nosūtīt pie speciālistiem — kardiologa, endokrinologa u.c. (1. attēls).

Ginekoloģiska uzraudzība

Ginekoloģiska uzraudzība ietver regulāru veselības stāvokļa pārbaudi, ņemot vērā ar menopauzi un novecošanos saistītas ilgtermiņa veselības problēmas, simptomus, to ietekmi uz dzīves kvalitāti un darbspējām.

Menopauzes diagnostikas pamatā ir pacientes vecums virs 45 gadiem un tādi klīniskie simptomi kā menstruālā cikla izmaiņas un jebkurš no menopauzes simptomiem (karstuma viļņi, miega traucējumi, depresija, maksts sausums). [16; 19] Laboratoriskai diagnostikai menopauzes noteikšanā ir sekundāra nozīme, vairāk gadījumos, kad ir aizdomas par priekšlaicīgu menopauzes iestāšanos sievietēm līdz 45 gadu vecumam.

Tā kā estrogēns ir būtisks sievietes reproduktīvās sistēmas funkcijām, hormonu līmeņa pazemināšanās dēļ ne tikai izzūd menstruācijas, bet izmainās arī dzimumorgānu struktūra. Postmenopauzē samazinās dzemdes, olnīcu un olvadu izmērs. Ārējo dzimumorgānu āda kļūst plāna, samazinās tās elastība, atrofiskas izmaiņas skar arī dzemdes kaklu un līdz ar izmaiņām makstī sievietes cieš no maksts sausuma, niezes, kā arī dispareūnijas jeb sāpēm dzimumakta laikā. Atrofiskas izmaiņas notiek arī urīnizvadsistēmas epitēlijā, tas paaugstina urīnceļu infekciju risku, kā arī var veicināt urīna nesaturēšanu. [16; 19]

Savlaicīga biežāko slimību identificēšana, skrīningi, dzīvesveida izmaiņas un atbilstoša terapija palīdz novērst daudzus hroniskus stāvokļus, kuri izraisa saslimstību un mirstību postmenopauzē.

Daudzas no rekomendācijām sakrīt ar veselīgas novecošanas pamatprincipiem. Vienlaicīgi ar menopauzei raksturīgo simptomu koriģēšanu būtiski vēl citi aspekti:

• osteoporozes skrīnings un profilakse,
• kardiovaskulāro slimību (KVS) risku identificēšana — KVS skrīningā ir iekļauta cukura diabēta, dislipidēmijas un hipertensijas pārbaude, kā arī virssvara/aptaukošanās kontrole un smēķēšana; [1]
• vēža skrīningi:

1. zarnu vēža skrīnings: profilaktiskas pārbaudes reizi divos gados vecumā no 50 līdz 74 gadiem, izmantojot testu, kas nosaka slēptās asinis fēcēs, testu var saņemt pie ģimenes ārsta, [10]
2. dzemdes kakla vēža skrīnings: Latvijā visām sievietēm vecumā no 25 līdz 67 gadiem jāveic reizi trīs gados pie ginekologa, saņemot skrīninga vēstuli;
3. krūts vēža skrīnings: Latvijā skrīnings tiek veikts reizi divos gados mamogrāfijas izmeklējumā sievietēm vecumā no 50 līdz 68 gadiem, saņemot skrīninga vēstuli.

Biežākās sūdzības

Menopauzes pāreja vidēji sākas četrus gadus pirms pēdējā menstruālā cikla, kad raksturīga vieglāka simptomātika. Neregulāras menstruācijas ir viena no pirmajām perimenopauzes pazīmēm.

Simptomi (2. attēls) izteiktāk sāk izpausties pirmajos gados pēc menstruāciju izzušanas, jo tad visstraujāk krītas estrogēna līmenis. [12]

• Vazomotoriskie simptomi. Visbiežākās perimenopauzes un menopauzes sūdzības ir vazomotoriskie simptomi. Karstuma viļņi un nakts svīšana var sākties agrīnā perimenopauzē, pīķi sasniedzot otrajā gadā pēc pēdējām mēnešreizēm. Simptomi turpinās vidēji 4—7 gadus. Vazomotorisko simptomu pakāpi ietekmē bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie faktori. [5; 19]
• Uroģenitālie simptomi. Uroģenitālie simptomi bieži saistīti ar vulvovaginālu atrofiju, kas tipiski prezentējas postmenopauzē, bet var būt traucējoši arī perimenopauzē. Šie simptomi iekļauj maksts sausumu, dedzinošu un niezošu sajūtu, kā arī dispareūniju, urīna nesaturēšanu un samazinātu libido. [14; 19]
• Miega traucējumi. Bezmiegs un pamošanās naktīs visbiežāk ir saistīti ar vazomotorisko simptomātiku. Taču traucēts miegs var būt saistīts arī ar citiem iemesliem — miega apnoju un depresiju. Menopauzes periodā pasliktināta miega kvalitāte ietekmē darbspējas, garastāvokli un koncentrēšanās spējas. [5]
• Psiholoģiskie simptomi. Perimenopauzes periodam raksturīgas garastāvokļa svārstības, depresija un paaugstināts trauksmes līmenis. Arī sievietēm bez iepriekšējas depresijas anamnēzē ir paaugstināts tās attīstības risks tieši menopauzē. [14]

Risinājumi

Lai palīdzētu sievietēm pārvaldīt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti, ir dažādas pieejas no nehormonālām alternatīvām, dzīvesveida izmaiņām, holistiskām pieejām līdz hormonu aizstājterapijai. Katra situācija jāvērtē individuāli, un tai jābūt uz pacienti centrētai.

Arvien vairāk pasaulē tiek lietota jauna pieeja menopauzei, kas nozīmē ne tikai simptomu mazināšanu, bet aktīvu nepārtrauktu procesu, kad sieviete iegūst zināšanas, pārliecību un pašnoteikšanās spējas, lai pastāvīgi vadītu savu veselību un pieņemtu informētus lēmumus par aprūpi. [5]

Liela daļa sieviešu spēj pārvaldīt menopauzi bez medikamentozas terapijas, īpaši, ja nav izteiktu simptomu. Potenciāli modificējamie dzīvesveida faktori, kas atvieglo menopauzes simptomus un uzlabo dzīves kvalitāti, ietver smēķēšanas atmešanu, augsta ķermeņa masas indeksa reducēšanu, kā arī nomākta garastāvokļa, trauksmes risināšanu, negatīvas attieksmes mazināšanu par menopauzi, izmantojot kognitīvi biheiviorālo terapiju (KBT). [5]

Nefarmakoloģiska pieeja iekļauj dzīvesveida modifikācijas:

• regulāra fiziska aktivitāte — vismaz 150 min./nedēļā,
• sabalansēts uzturs ar kalciju saturošu pārtiku, D vitamīnu, pietiekamu olbaltumvielu un neaizvietojamo taukskābju uzņemšanu, kā arī adekvāta šķidruma daudzuma uzņemšanu,
• smēķēšanas atmešana, kofeīna un alkohola lietošanas samazināšana,
• psihoemocionālās labklājības veicināšana, kas palīdz mazināt stresu, miega traucējumus, aizkaitināmību un koncentrēšanās grūtības, piemēram, KBT, joga, elpošanas vingrinājumi,
• vides pielāgošana — pazemināt istabas temperatūru, vilkt dabiska materiāla apģērbu. [9]

Latvijā Medicīnas fakultātes noslēguma darba ietvaros veikta 527 premenopauzes vecuma sieviešu tiešsaistes anketēšana, un rezultāti liecina, ka respondenšu dzīvesveids lielākoties ir neveselīgs: 63 % sieviešu nesporto vispār vai sporto reti, 61 % ir virssvars vai aptaukošanās, 25 % no aptaujātajām smēķē. [7] Šie faktori var ietekmēt menopauzes simptomu izpausmes, pasliktināt dzīves kvalitāti un palielināt saslimstību ar hroniskām slimībām, tāpēc ir būtiski izglītot sievietes par veselīgu dzīvesveidu ne tikai menopauzes kontekstā.

Hormonālā terapija

Menopauzes hormonālā terapija (MHT) ir termins, kas raksturo terapiju ar estrogēnu vai kombinētu estrogēna—progestīna terapiju. Tās primārais mērķis ir mazināt vazomotoriskos un uroģenitālos simptomus menopauzē, un šobrīd tā ir pirmās izvēles terapija menopauzes simptomu mazināšanai. [8]

MHT ir kontrindicēta sievietēm ar krūts vēzi anamnēzē, augstu risku venozai trombembolijai, insultam, kā arī sievietēm, kuras nevēlas hormonālu terapiju. [8] Pirms terapijas sākšanas ir būtiski izmeklēt pacienti, lai izvērtētu ieguvumus un riskus.

Kombinēta MHT jeb estrogēna un progestīna kombinācija ir indicēta pacientēm ar intaktu dzemdi, lai novērstu endometrija hiperplāziju un samazinātu karcinomas attīstības risku. Estrogēna monoterapija ir vairākās formās — transdermāla, orāla, vagināla, kā arī lokālu emulsiju vai aerosolu veidā. Ja dominē vazomotoriska simptomātika, iesaka estrogēnu lietot sistēmiski perorāli vai transdermāli, taču, ja ir uroģenitālo simptomu predominance, rekomendē lokālu hormonālu terapiju. [11]

Riski un ieguvumi

MHT ir efektīvs līdzeklis, kas uzlabo dzīves kvalitāti, mazinot menopauzes simptomus. Taču terapijai jābūt individualizētai, izmantojot labākos pierādījumus, lai maksimizētu ieguvumus un mazinātu riskus, periodiski to pārskatot. [8; 15]

MHT un īpaši estrogēna kombinācijai ar progesteronu ir pierādīta saistība ar samazinātu resnās zarnas vēža risku, kas novērtēts vairāku pētījumu rezultātos. Estrogēna monoterapijā izmantojot konjugēto estrogēnu, ir mazāks krūts vēža risks. [8]

Hormonālās terapijas riska atšķirības sievietēm nosaka terapijas veids, deva, lietošanas ilgums un veids, sākšanas laiks un nepieciešamība pēc progesterona. Ilgstoša MHT lietošana palielina KVS un venozu trombemboliju risku, īpaši pacientēm ar citiem riska faktoriem. Risks ir lielāks, lietojot perorālu MHT, salīdzinot ar transdermālu. [8]

Nehormonālā terapija

Uroģenitālo simptomu mazināšanai izmanto vaginālus lubrikantus, intīmās higiēnas mazgāšanas līdzekļus un barojošus/mitrinošus līdzekļus. [8] Tāpat nemedikamentozām taktikām pieskaitāmas:

• iegurņa muskuļu miostimulācijas iekārtas urīna nesaturēšanas, dispareūnijas, seksuālas disfunkcijas ārstēšanā, [3]
• lāzertehnoloģijas — ir zinātniski pierādījumi, ka CO2 frakcionētie lāzeri labvēlīgi ietekmē audu pārveidošanos, uzlabojot vulvovaginālās atrofijas simptomus ilgtermiņā, [4]
• injekcijas — plazmorevitalizācija jeb PRP injekcijām, kā arī hialuronskābes injekcijām ir daudzsološi rezultāti menopauzes izraisītā uroģenitālā sindroma ārstēšanā. [20]
• Nehormonālā terapija ir pirmā izvēle sievietēm ar kontrindikācijām MHT izmantošanai, piemēram, ar krūts vēzi vai augstu tā risku. Šī pieeja piedāvā vairākus efektīvus zinātniski apstiprinātus medikamentus vazomotorisko simptomu ārstēšanai, piemēram:
• selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori (SSRI) un serotonīna—noradrenalīna atpakaļsaistīšanās inhibitori (SNRI),
• gabapentīns, pregabalīns, [5; 14; 18]
• neirokinīna B antagonisti, kuri mērķēti izstrādāti un iedarbojas uz vazomotoriskiem simptomiem, [18]
• fitoestrogēni, izoflavoni un herbālie preparāti atsevišķos gadījumos var būt efektīvi, bet pētījumu dati ir pretrunīgi. [8]

Aizsardzību no menopauzes sākam jau 30 gadu vecumā!

Endokrinologa skatījums (Dr. Ieva Tonne)

Menopauze ir periods sievietes dzīvē, kas neizbēgami pienāks. Pieaugot mūža ilgumam, laiks pēc menopauzes var veidot pat 30—40 % no nodzīvotajiem gadiem, tāpēc tam jāgatavojas, lai to pavadītu iespējami kvalitatīvāk.

Perioda galvenā iezīme ir olnīcu funkcijas izsīkums, estrogēna koncentrācijas samazināšanās. Estrogēnus mūsu organisms spēj saražot arī taukaudos, enzīmam — aromatāzei nodrošinot testosterona pārveidošanu, tomēr, samazinoties olnīcu funkcijai, estrogēna koncentrācija būtiski samazinās.

Estrogēna loma sievietes organismā ir visaptveroša, tas ietekmē jebkuru orgānu sistēmu, tāpēc, tā līmenim pazeminoties, izmaiņas ir kompleksas, taču šajā raksta sadaļā pievēršamies glikozes vielmaiņu un kaulu blīvuma pārmaiņām.

Pētījumu rezultāti par dzimuma lomu metaboliskā sindroma attīstībā nepārprotami norāda uz estrogēna protektīvo ietekmi. Pētījumos, salīdzinot vienāda vecuma vīriešus ar normālu svaru un sievietes ar aptaukošanos premenopauzes periodā, pirmajiem ir daudz lielāks insulīnrezistences un metaboliskā sindroma attīstības risks, taču tas krasi mainās, ja abus dzimumus salīdzinām pēc reproduktīvā vecuma. Uz estrogēna protektīvo lomu (tabula) norāda arī agrīna hormonu aizstājterapija, kas samazina risku metaboliskā sindroma attīstībai.

Soli pa solim — kā estrogēna aizsargājošo īpašību zudums izmaina sievietes ķermeni

Metaboliskā sindroma pamatā ir aptaukošanās izraisīta insulīnrezistence, kas veicina dislipidēmijas attīstību un stimulē mazizteiktu iekaisuma aktivitāti organismā, kas, savukārt, pastiprina insulīnrezistenci. Kamēr estrogēna līmenis ir pietiekams, tas neļauj progresēt iekaisuma reakcijām un, nodrošinot vielmaiņas aktivitāti, neļauj strauji pieaugt svaram, bet, kad tā līmenis krītas, šīs protektīvās īpašības zūd.

Saruna ārsta kabinetā ar sievieti perimenopauzes vecumā visbiežāk sākas ar frāzi: “Neko pēdējā laikā neesmu mainījusi, bet strauji pieņemos svarā...”, un tieši šie ir atslēgvārdi. Ārstiem, izprotot šo pakāpenisko izmaiņu gaitu, jāmotivē pacientes jau no 30—35 gadu vecuma vairāk uzmanības pievērst aktīvam dzīvesveidam, veselīgam uzturam. Tieši šie faktori jākoriģē agrīni, pirms menopauzes, lai mazinātu estrogēna līmeņa krituma izraisītās sekas.

Krietni pirms menopauzes iestāšanās (~ 35 gados) ķermenis sāk zaudēt muskuļu masu. Ja regulāri netrenējamies, tā samazinās vismaz par ~ 1 % ik gadu. Muskuļaudi ir ļoti nozīmīgi glikozes vielmaiņā, jo izmanto to kā galveno enerģētisko substrātu. Ja to masa samazinās, arī glikozes izmantošana ir mazāka un tāpēc pamatmaiņas kaloriju patēriņš kļūst mazāks. Pazeminoties estrogēna līmenim, vēl vairāk samazinās pamatmaiņai nepieciešamais kaloriju daudzums, uztura paradumiem nemainoties — pieaug taukaudu daudzums. Neliels testosterona/estrogēna attiecības pieaugums veicina to izvietojuma izmaiņas — pieaug viscerālo taukaudu daudzums un taukaudu infiltrācija muskuļos.

Kad zudusi estrogēna protektīvā ietekme, pieaug iekaisuma aktivitāte organismā — gan taukaudos, gan citos audos, piemēram, saistaudos (saišu piestiprināšanās vietās, locītavās). Parādoties vai saasinoties osteoartrīta simptomiem, vēlme aktīvi kustēties, vingrot, doties pastaigās samazinās. Mazkustīgs dzīvesveids vēl vairāk samazina pamatmaiņas kaloriju patēriņu un veicina taukaudu daudzuma palielināšanos. Palielinātais taukaudu daudzums per se un estrogēna protektīvo īpašību zudums veicina insulīnrezistences attīstību un strauji pieaug 2. tipa cukura diabēta risks.

Paralēli šīs izmaiņas veicina dislipidēmijas un hipertensijas progresēšanu. Gadu gaitā, pasliktinoties zobu stāvoklim, kā arī gremošanas īpatnību dēļ nemanāmi veidojas diētas izmaiņas — mazinās olbaltumvielām bagātu produktu un dārzeņu īpatsvars, hiperinsulinēmija var veicināt vēlmi pēc produktiem, kas satur daudz “ātro” ogļhidrātu, veicinot straujāku taukaudu īpatsvara pieaugumu un relatīvu un/vai absolūtu muskuļu masas samazināšanos.

Muskuļu masas un spēka samazināšanās ne tikai negatīvi ietekmē pamatmaiņas aktivitāti, bet arī palielina kritienu un traumu risku, jo negatīvi ietekmē ķermeņa stabilitāti un spēju noturēt līdzsvaru negaidītās situācijās.

Muskuļu masas uzturēšanas priekšnosacījumi

Muskuļu masas uzturēšana un nezaudēšana ir atslēgas posms veselības saglabāšanai ilgtermiņā. Tādēļ svarīga ir dažu faktoru kombinācija: pietiekams daudzums augstas kvalitātes olbaltumvielu uzturā un pietiekama fiziskā aktivitāte.

Lai notiktu muskuļu proteīnu sintēze, muskuļšķiedru atjaunošanai vajadzīga pietiekama dažu aminoskābju koncentrācija serumā. Diētas izmaiņu un uzturvielu nepilnvērtīgas uzsūkšanās dēļ aminoskābju līmenis asinīs, cilvēkam novecojot, pazeminās. Vājinās arī organisma spēja sintezēt olbaltumvielas, nepieciešama lielāka aminoskābju koncentrācija asinīs, lai muskuļu proteīnu sintēze notiktu.

Minimālais olbaltumvielu daudzums, kas dienā jāuzņem pieaugušam cilvēkam, ir 0,8 g/kg, bet gados vecākiem cilvēkiem tas palielinās līdz 1,2—1,6 g/kg. Svarīgs arī vienas maltītes kopējais olbaltumvielu daudzums, vēlams sasniegt 0,4—0,6 g/kg (vismaz 25 g), tāpat svarīgs arī aminoskābju sastāvs produktos, kurus iekļaujam ēdienkartē.

Muskuļu proteīnu sintēzē nozīmīgas ir zarotās aminoskābes, īpaši leicīns, kas, regulējot īpašas signālmolekulas, kavē proteolīzi un veicina jaunu olbaltumvielu sintēzi un muskuļšķiedru veidošanos. Dažādu avotu rekomendācijas atšķiras, bet, uzņemot 3—5 g leicīna katrā ēdienreizē, nozīmīgi uzlabojas muskuļu proteīnu sintēzes intensitāte. Produkti, kas satur īpaši daudz leicīna, ir cietie sieri, kaltēta liellopu gaļa (bresaola), tītara, truša, vistas gaļa, tuncis, lasis, siļķe, makrele, zirņi, pupiņas, grūbas, olas u.c.

Leicīns ietekmē arī aizkuņģa dziedzera bēta šūnas un veicina glikozatkarīgu insulīna sekrēciju, kā arī, stimulējot tievo un resno zarnu L šūnas, veicina GLP1 sintēzi, kas mazina muskuļu insulīnrezistenci, nodrošina sātu un veicina glikozes uzņemšanu muskuļšūnās, sekmējot anaboliskos procesus.

Te nonākam pie vecās patiesības par sabalansētu šķīvja saturu katrā maltītē: vismaz ¼ šķīvja atvēlēt olbaltumvielu produktiem (100—150 g gaļas, zivs, olu vai piena produktu), salikto ogļhidrātu produktus līdz ¼ šķīvja, lai nodrošinātu enerģētisko materiālu, bet nepieļautu straujas glikozes līmeņa svārstības, un atlikušo ½ šķīvja piepildot ar dažādiem dārzeņiem, nodrošinot šķiedrvielas un vitamīnus.

Lai nodrošinātu muskuļu masas uzturēšanu vai palielinātu to, muskuļšķiedru reģenerācijai nepieciešama arī fiziska slodze.

Kā pirmo tieši muskuļu masas kontekstā vienmēr min rezistences jeb spēka treniņus, kas ir ļoti svarīgi, jo stimulē muskuļu atjaunošanās procesus.

Papildus spēka vingrojumiem svarīgi veikt arī līdzsvara jeb stabilitātes vingrojumus, kas ar gadiem kļūst pat svarīgāki. Šāda veida treniņiem būtu jāatvēl vismaz divas reizes nedēļā, un tiem jābūt vismaz 40 minūtes ilgiem. Ļoti svarīga ir aerobā slodze: gan izturības treniņa dēļ, gan nolūkā nodrošināt neitrālu enerģētisko bilanci un saglabāt daudzveidīgu kustību apjomu. Tāpēc aerobā aktivitāte jāuztver visplašākajā nozīmē, kā mērvienību izmantojot noieto soļu skaitu dienā: minimums 6000, optimāli 10 000. Sevišķi pēc 65 gadu vecuma svarīgi ikdienā saglabāt aktīvu režīmu, izvairoties no ilgstošas sēdēšanas > 6 h. Darot arī mājas un dārza darbus, saglabājam veselību.

Kaulu masas blīvums — tikpat būtiski

Estrogēns ir galvenais arī kaulu masas saglabāšanas un atjaunošanas procesos, jo stimulē osteoprotegerīna veidošanos, kas kavē osteoklastu nobriešanu un aktivitāti. Šeit nozīmīgs kopējais estrogēnu līmenis, tāpēc būtisku lomu spēlē arī taukaudos saražotais, kas nosaka, ka samazināts svars ir nozīmīgs osteoporozes riska faktors. Lūzumu risku palielina arī muskuļu masas samazināšanās, jo pieaug nestabilitāte un kritienu risks, tāpēc kā pirmais osteoporozes profilakses pasākums noteikti jāatzīmē regulāra fiziska aktivitāte, kas iekļauj arī muskuļu spēka treniņus pēc iepriekš minētajai līdzīgas shēmas.

Jāatceras, ka kaulu masu mūsu organisms visaktīvāk veido līdz 25 gadu vecumam, un tas, cik augsta ir t.s. “pīķa” kaulu masa jaunībā, daļēji nosaka osteoporozes iespējamību, jo desmit gadus pirms pēdējām menstruācijām kaulu masa sāk strauji samazināties, to papildus var ietekmēt dažādi riska faktori un dzīves laikā iegūtas slimības, tāpēc par osteoporozes profilaksi varam runāt pat mūža garumā.

Svarīgs faktors kaulu masas veidošanas un arī uzturēšanas procesā ir pietiekama kalcija uzņemšana (700—1000 mg dienā), ja iespējams, ar uzturu (galvenokārt piena produktiem) vai kā uztura bagātinātāju kalcija citrāta formā. Pacientiem ar malabsorbciju, piemēram, ar iekaisīgu zarnu slimību vai pēc bariatriskas operācijas, noteikti papildus jāuzņem kalcijs uztura bagātinātāju formā.

Lai kalcija absorbcija būtu pilnvērtīga, jāsaglabā optimāls D vitamīna līmenis. Pētījumu dati un ekspertu viedokļi vadlīnijās atšķiras, bet par drošu un pietiekamu, lai saglabātu kaulu veselību, uzskata > 30—45 ng/ml. Par D vitamīna līmeni, kas pārsniedz šo robežu, ir pretrunīgi dati, arī tādi, kas norāda uz palielinātu kritienu un lūzumu risku. D vitamīna pilnvērtīgai uzņemšanai gremošanas traktā svarīgi to lietot uzreiz pēc ēdienreizes, kurā uzņemti vismaz 15 g taukvielu. Par ikdienas devas lielumu arī nav nepārprotamu datu, bet postmenopauzes vecumā tai jābūt vismaz 800 SV, taču, ilgstoši lietojot, tā nedrīkstētu pārsniegt 4000 SV dienā.

Pierādīts, ka nepietiekams olbaltumvielu daudzums (< 0,75 g/kg/d) saistīts ar paaugstinātu osteoporotisku lūzumu risku un ka papildu olbaltumvielu uzņemšana veicina ātrāku aktivizēšanos pēc kāda no lielajiem lūzumiem. Osteoporozes un lūzumu risku izteikti palielina vegānas un veģetāras diētas ievērošana, ja netiek nodrošināta pietiekama kalcija un olbaltumvielu uzņemšana.

Sievietēm pēc menopauzes būtu jāizvērtē osteoporozes un lūzumu risks, izmantojot kādu no riska skalām, piemēram FRAX (Fracture risk assessment tool), kas iekļauj tādus osteoporozes riska faktorus kā zems ĶMI, smēķēšana, glikokortikosteroīdu lietošana, alkohola lietošana (> 3 vienības dienā), reimatoīdais artrīts, augšstilba kaula lūzumu anamnēze ģimenē, kā arī slimības, kas sekundāri veicina kaulu minerālblīvuma samazināšanos. FRAX ne tikai ļauj identificēt augsta lūzumu riska pacientes, kurām nekavējoties jāsāk terapija (lūzumu risks > 20 %), bet palīdz atrast sievietes, kurām jāveic osteodensitometrija tālākai izvērtēšanai. Tās ir pacientes ar vidēju lūzumu risku (> 8,4 % 65 gadu vecumā un > 10 % pēc 70 gadu vecuma). Ja pacientei pēdējos divos gados bijis mugurkaula skriemeļa kompresijas lūzums vai dzīves laikā > 2 skriemeļu lūzums, vai anamnēzē glikokortikoīdu lietošana, kas ekvivalenta > 7,5 mg prednizolona un ilgāk nekā 3 mēnešus, paciente pieder ļoti augsta lūzumu riska grupai, kas nosaka to, ka nekavējoties jāveic osteodensitometrija un, iespējams, jānozīmē ārstēšana.

Ja reproduktīvā vecumā bijuši psihiski traucējumi, menopauzē sagaidāmi izaicinājumi

Psihiatra skatījums (asoc. prof. Jeļena Vrubļevska)

Menopauze ir nozīmīgs un neizbēgams dzīves posms, un daudzām sievietēm tā nes līdzi ne tikai fizioloģiskas, bet arī emocionālas pārmaiņas, kas var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti. Menopauzes iestāšanos sievietes nereti pielīdzina tikpat nozīmīgiem dzīves notikumiem kā bērna piedzimšana vai sevišķi tuva cilvēka zaudējums. Dažām sievietēm šis posms simbolizē brīvību no menstruālā cikla un tā radītajiem sarežģījumiem, bet citām tas var būt smags emocionāls pārbaudījums, ko pavada sēras par jaunības zaudējumu. Sievietes psihoemocionālās pašsajūtas izmaiņas veicina arī hormonālās svārstības, piemēram, estrogēna samazināšanās iespaido serotonīna, norepinefrīna un GASS sistēmu galvas smadzenēs, kurām ir nozīmīga loma psihiskās veselības uzturēšanā. [33]

Hormonālās izmaiņas var veicināt garastāvokļa svārstības, skumjas, kairināmību, motivācijas mazināšanos, sekmēt depresijas un trauksmes traucējumu sākšanos, radot izjūtu, ka tiek zaudēta kontrole pār savu emocionālo labklājību. Nereti rodas “smadzeņu migla” jeb atmiņas pasliktināšanās un grūtības koncentrēties, kas negatīvi ietekmē pašapziņu un palielina emocionālo spriedzi.

Zīmīgi, ja sievietei reproduktīvā periodā bijuši tādi psihiski traucējumi kā depresija vai trauksme, menopauzes periods var kļūt par īpaši lielu izaicinājumu. Hormonālās izmaiņas var pastiprināt jau pastāvošos simptomus, turklāt menopauze bieži sakrīt ar citiem stresa pilniem dzīves notikumiem, piemēram, bērnu pieaugšanu un aiziešanu no mājām, karjeras pārmaiņām vai personīgiem zaudējumiem. [33] Pastāv arī sabiedrības radītais spiediens, proti, menopauzes iestāšanās tiek saistīta ar novecošanos un mazvērtību, tāpēc arī sabiedrības stigmatizējošā attieksme var ietekmēt sievietes psihoemocionālo pašsajūtu šajā posmā. [34]

Depresija

Pētījumos noskaidrots, ka depresijas sastopamība sievietēm pieaug agrīnā menopauzes posmā, [31] taču smagāki depresijas simptomi biežāk tiek novēroti sievietēm tieši pēcmenopauzē. [30] Depresijas izpausmes saistāmas ne tikai ar emocionālām ciešanām, tās negatīvi ietekmē sievietes psihosociālo un profesionālo funkcionēšanu, pasliktina somatisko veselību, pasliktina dzīves kvalitāti un samazina apmierinātību ar dzīvi kopumā. [30; 32] Zīmīgi, ka premenstruālais sindroms anamnēzē un menopauzes vazomotoriskie simptomi nozīmīgi palielina depresīvo traucējumu risku pēcmenopauzē. [33]

Depresijas sastopamības rādītājs sievietēm pēc menopauzes ir augstāks nekā depresijas sastopamības rādītāji vispārējā populācijā kopumā.

Tā, piemēram, pēc meta–analīzes datiem, kurā iekļauti 50 pētījumi par vairāk nekā 382 000 sieviešu, depresijas sastopamība veidoja 28 %. [29] Šā pētījuma ietvaros tika noteikti tādi depresijas riska faktori kā šķirta laulība, psihiski traucējumi anamnēzē, hroniskas somatiskas slimības, agrāk bijuši menstruālā cikla traucējumi, pārtrauktas grūtniecības, menopauzes fiziskie simptomi. Zīmīgi, ka pētījumā tika noskaidroti arī no depresijas pasargājoši faktori, piemēram, regulāras fiziskas aktivitātes, bērna zīdīšana un vēlāks menopauzes iestāšanās vecums. Svarīgi minēt, ka sievietes seksuālās aktivitātes samazināšanās, kā arī bērnu neveiksmes saistībā ar studiju turpināšanu vai darba atrašanu palielina emocionālo slogu un palielina risku depresijas attīstībai. Turklāt pētījumi norāda, ka sievietes pēcmenopauzes periodā, īpaši tās, kuras dzīvo lauku reģionos vai zema sociāli ekonomiskā statusa apstākļos, izjūt smagākus depresijas simptomus. [33]

Šie faktori norāda uz nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību sieviešu sociālajai videi un atbalstam menopauzes laikā, lai mazinātu iespējamo psiholoģisko slodzi un uzlabotu emocionālo labklājību.

Trauksme

Dzīve bez epizodiskas trauksmes ir grūti iedomājama. Trauksme stresa situācijās ir normāla reakcija, kas palīdz mobilizēt resursus problēmu risināšanai. Normas variantā trauksme ir saprotama, izskaidrojama un pārvaldāma. Taču tā pārvēršas par patoloģisku, ja izpausmes kļūst pārmērīgi intensīvas, grūti kontrolējamas un traucē ikdienas dzīvei vai labklājībai.

Sieviešu ar stresa simptomiem īpatsvars pēcmenopauzes periodā ir ievērojami lielāks (88,8 %), [37] turklāt trauksmei ir saistība ar uztvertā stresa līmeni. Trauksmes traucējumi ierindojami starp biežākajiem psihiskajiem traucējumiem sievietēm, un to slogs pēdējos gados būtiski pieaudzis. Vērts pievērst uzmanību tam, ka sievietes, kam perimenopauzes periodā trauksme nebija raksturīga, pēcmenopauzes posmā var kļūt uzņēmīgākas pret trauksmi. [35]

Pētījumi liecina, ka trauksmes traucējumu sastopamības rādītājs menopauzes vecuma sievietēm ir augsts (līdz 50 %), un to smaguma pakāpe bieži korelē ar menopauzes sindroma izteiktību.

Trauksme menopauzes laikā var izpausties dažādās formās, kas ietver gan emocionālas, gan fiziskas izpausmes. Šie simptomi var būt pārsteidzoši intensīvi un traucējoši un bieži vien tiek sajaukti ar citiem menopauzes izraisītiem simptomiem. Turklāt sievietes var piedzīvot intensīvus trauksmes, panikas un baiļu uzplūdus, kas rodas pēkšņi, bieži bez brīdinājuma un bez redzama iemesla. Trauksmes simptomi var ievērojami pasliktināt dzīves kvalitāti, ja savlaicīgi netiek atpazīti un ārstēti.

Miega traucējumi

Plaša mēroga pētījumi liecina, ka miega traucējumu sastopamība sievietēm pieaug līdz ar vecumu. Pēcmenopauzes periodā miega traucējumu sastopamība svārstās no 35 % līdz 60 %. [38] Menopauzes laikā miega problēmas saistāmas ar novecošanās procesu, sliktu veselības pašvērtējumu. Miega traucējumi sastopami arī trauksmes un depresijas gadījumā. Turklāt fizioloģiskas izmaiņas mijiedarbojas ar sociālekonomiskiem, psiholoģiskiem faktoriem, tādējādi ietekmējot miega kvalitāti menopauzes laikā.

Sievietes pēcmenopauzē pieredz dažādus miega traucējumus: bezmiegu, obstruktīvu miega apnoju, nemierīgo kāju sindromu u.c. Bezmiegu raksturo grūtības aizmigt, miega nenoturība, miegs vairs nav atjaunojošs, seko miegainība un nogurums dienas laikā, grūtības koncentrēties. Pēcmenopauzes periodā tiek novērota zemāka miega efektivitāte un mazāks dziļā miega daudzums.

Obstruktīvas miega apnojas sastopamība pēcmenopauzes periodā ievērojami pieaug, skarot 47—67 % sieviešu. [39] Svarīgs miega apnojas iemesls ir liekais svars, taču arī hormonālās izmaiņas, īpaši progesterona līmeņa pazemināšanās ietekmē rīkles muskulatūru un veicina elpceļu “nosprostojumu” miega laikā.

Nemierīgo kāju sindroms var būt saistīts ar dzelzs deficītu, kā arī estrogēna un melatonīna samazināšanos. Lai gan ~ 15 % sieviešu vecumā no 18 līdz 64 gadiem piedzīvo šos simptomus, sindroma sastopamība nav būtiski atkarīga no menopauzes statusa. Tomēr pēcmenopauzes periodā nemierīgo kāju sindroma izpausmes var kļūt intensīvākas, tāpēc sievietes pēcmenopauzē biežāk vēršas pēc palīdzības. [40]

Miega traucējumi menopauzes laikā ne tikai pasliktina sievietes dzīves kvalitāti, bet arī palielina nepieciešamību pēc piemērotiem veselības aprūpes risinājumiem. Izpratne par miega traucējumu cēloņiem un faktoriem palīdz izstrādāt efektīvas ārstēšanas stratēģijas un uzlabot sieviešu veselību šajā dzīves posmā.

Noslēgumā

Menopauze nav tikai izaicinājumu laiks — tas ir arī iespēju laiks, lai pārskatītu savas dzīves prioritātes, apzinātos iekšējos resursus un atklātu jaunas iespējas. Ģimenes izpratne par sievietes emocionālo pašsajūtu var sniegt būtisku atbalstu un drošību, palīdzot sievietei labāk justies šajā dzīves posmā. Lai gan menopauze nav unikāls fenomens, katras sievietes ceļš ir īpašs. Izpratne par notiekošajiem procesiem, profesionālas palīdzības meklēšana un saņemtais atbalsts ir būtiski, lai sieviete saglabātu emocionālo līdzsvaru un skaisti piedzīvotu šo posmu.

Menopauze ir būtiska sievietes dzīves daļa, un tās laikā dzīves kvalitāti var pasliktināt gan tieši ar estrogēna krišanos saistīti simptomi, gan ar novecošanos saistīti aspekti, gan blakusslimības. Ir efektīvi un daudzveidīgi ārstēšanas veidi, bet ļoti būtisks ir arī veselīgs dzīvesveids un regulāra uzraudzība no klīnicistu puses.

TERMINI

Menopauze — menstruāciju iztrūkums/neesamība 12 mēnešus
Perimenopauze — pārejas periods no brīža, kad novērojamas menstruālā cikla izmaiņas, līdz 12 mēnešiem pēc menopauzes iestāšanās
Postmenopauze — sākas 12 mēnešus pēc menopauzes iestāšanās
Agrīna menopauze — menopauze, kas sākas 40—44 gadu vecumā