Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Raksta mērķi
Identificēt tipisku cervikalģiju un cervikogēnu galvassāpju etioloģiju un patofizioloģiju.
Izanalizēt mugurkaula kakla daļas izmeklēšanas un novērtēšanas sastāvdaļas un iespējamās diferenciāldiagnozes.
Novērtēt dažādās ārstēšanas iespējas cervikogēnu galvassāpju un cervikalģijas gadījumā.
Sniegt izpratni par to, cik svarīgi koordinēt dažādu jomu speciālistu sniegto aprūpi.
Cervikalģijas
Izplatītākie mugurkaula kakla daļas (spranda) sāpju cēloņi:
muskuļu spazmas,
muskuļu un saišu traumas,
artrīts (parasti osteoartrīts),
spondiloze,
spinālā kanāla stenoze,
diska trūce vai protrūzija,
fibromialģija.
Muskuļu spazmas kakla daļā var būt diezgan bieži un var rasties spontāni vai pat pēc nelielas traumas. Traumas var rasties ikdienas aktivitāšu laikā (piemēram, paceļot smagumus, sportojot vai strauji kustoties), kā arī nopietnākās traumējošās situācijās — kritienos, autoavārijās (pat neliela autoavārija var radīt whiplash jeb “pātagas cirtiena” izraisītu traumu ar ilgstošām sekām). Bieži vien attēldiagnostika neidentificē specifisku struktūru bojājumu, tāpēc tiek uzskatīts, ka pie vainas ir muskuļu un saišu sastiepums un traumatizācija.
Kakla spondilozes gadījumā kakla skriemeļi, locītavas (fasetes locītavas) un diski starp tiem deģenerējas, parasti osteoartrīta dēļ. Rezultātā nervi, kas iznāk caur skriemeļiem, var tikt nospiesti (radikulopātija).
Spinālā kanāla stenoze ir stāvoklis, kad mugurkaula kanāla iekšējā telpa sašaurinās, tāpēc notiek muguras smadzeņu un/vai nervu saknīšu kompresija. Parasti cēlonis ir osteoartrīta, diska deģenerācijas un kakla mīksto audu, saišu sabiezēšanas kombinācija.
Diska trūce vai protrūzija arī var izraisīt sāpes sprandā. Starpskriemeļu diskiem ir ārējais skrimšļa slānis (stingrs, šķiedrains) un mīksts želejveida kodols. Ja disks atkārtoti tiek saspiests starp augšējo un apakšējo skriemeli, ārējais slānis var plīst, izraisot sāpes.
1.attēls
Diska kodols var izspiesties caur plīsumu, veidojot trūci. Izspiedies disks var komprimēt vai pat bojāt blakus nerva saknīti, retos gadījumos arī muguras smadzenes (1. attēls).
Fibromialģija ir atsevišķa hroniska slimība, kam raksturīgas multiplas sāpes dažādās muskuļu grupās (arī sprandā, plecu joslā) un ko pavada psihiatriska rakstura simptomi (hronisks nogurums, bezmiegs, depresija, hipersensitivitāte). Šo diagnozi var uzstādīt tikai pēc citu sāpju iemeslu izslēgšanas (savā praksē šo diagnozi izmantoju reti).
Retāki, bet nopietni spranda sāpju cēloņi ir a. vertebralis disekcija, meningīts, ekstramedulārs vai intramedulārs audzējs vai infekcija. Šajos gadījumos bez sāpēm kakla daļā būs arī citi nopietni neiroloģiski simptomi.
Tortikollis jeb šķībais kakls arī ir retāk sastopams, bet ne tik nopietns cēlonis, kad spēcīga konkrēta kakla muskuļa spazma izraisa muskuļu distoniju ar galvas noliekšanos un pagriešanos nenormālā pozīcijā. Dažreiz spazmas ir ritmiskas, izraisot galvas raustīšanos, t.i., var kombinēties ar mioklonusu. Cēlonis var būt nezināms vai saistīts ar noteiktiem medikamentiem vai iedzimtiem traucējumiem.
“Sarkanā karoga” jeb brīdinošie simptomi
Sprandas sāpju gadījumā ļoti svarīgi ir savlaicīgi pamanīt brīdinošos simptomus, kas var liecināt par potenciāli bīstamu patoloģiju kā sāpju iemeslu. Par onkoloģisku slimību un/vai infekciju var liecināt:
drudzis, ievērojams svara zudums,
audzējs anamnēzē,
vecums > 50 gadi vai < 20 gadi,
lietoti imūnsupresanti, narkotikas,
nesenas infekcijas (īpaši ar bakteriēmiju),
sāpes, kas pasliktinās guļus stāvoklī, īpaši naktīs,
stāvokļa neuzlabošanās sešās nedēļās,
jutīgums virs skriemeļiem, tos apklauvējot.
Par a. vertebralis disekcijua. vertebralis disekcija ir TIL iemesls vertebrobazilārajā baseinā. Par šo patoloģiju jādomā, ja ir bijusi trula kakla daļas trauma, “pātagas cirtiena” trauma, manuālas procedūras kakla daļā, kakla piespiedu ilgstoša poza, kā arī vaskulīti anamnēzē vai neārstēta arteriāla hipertensija.
Par lūzumu jāaizdomājas, ja anamnēzē ir trauma un/vai osteoporoze, arī tad, ja pacients kāda iemesla dēļ lieto kortikosteroīdus, kā arī var būt metastātiska lūzuma risks, ja ir aizdomas par audzēju. Turklāt jābūt ļoti uzmanīgiem, ja sāpes slikti padodas ārstēšanai, ja ir progresējoša simptomātika vai ja ir mielopātijas pazīmes (skat. pie diferenciāldiagnostikas).
Sāpju iedalījums
Spranda sāpes līdzīgi citām iedala pēc ilguma: ja ilgst mazāk par sešām nedēļām, sāpes uzskata par akūtām; ja ilgāk par sešām nedēļām, bet mazāk par 12, par subakūtām, bet, ja sāpes ilgst vairāk nekā 12 nedēļas, tās jau uzskata par hroniskām.
Vēl sāpes kakla daļā var iedalīt radikulopātiskās, mielopātiskās un miofasciālās sāpēs. Par radikulopātiju var runāt, kad simptomi rodas saistībā ar vienas vai vairāku nerva saknīšu disfunkciju/bojājumu.
Lielāko daļu radikulopātiju (~ 90 %) rada kompresija: ~ 20 % diska trūces, pārējos gadījumos liela nozīme ir spondilozei, spinālā kanāla stenozei.
Mielopātija šajos gadījumos biežāk saistīta ar spinālā kanāla sašaurināšanos — galvenokārt spondilozes dēļ (osteofīti, deģeneratīvas pārmaiņas nostiprinošajās saitēs), bet var rasties arī tieša muguras smadzeņu vai nervu saknīšu kompresijas vai išēmijas dēļ (išēmija var rasties muguras smadzeņu apasiņojošo asinsvadu kompresijas vai trombozes dēļ).
2.attēls
Miofasciālas kakla sāpes ir sāpes, kas nav radikulopātija, mielopātija, un tām nav citu acīmredzamu iemeslu, raksturīga muskuļu spazmu un saišu iesaiste (2. attēls).
Etioloģija
Par muguras kakla daļas sāpju cēloņiem nevalda vienprātība: daļa autoru uzskata, ka visām muguras kakla daļas sāpēm ir lokāls patoloģisks cēlonis, ko var identificēt un ārstēt, bet citi autori uzskata, ka sāpēm kakla daļā primāri ir neorganisks cēlonis ar psihosociālu izcelsmi.
Riska faktori
Novērots, ka biežāk kakla daļas sāpes skar sievietes, gados vecākus cilvēkus, smēķētājus, cilvēkus, kam ir augstas prasības un liela atbildības izjūta vai kam trūkst sociālā atbalsta, kā arī tad, ja anamnēzē jau bijušas sāpes muguras lejasdaļā vai kakla daļā. No šiem riska faktoriem vislielākā nozīme ir dzimumam (sieviete) un iepriekšējām sāpju epizodēm kakla daļā.
3.attēls
Pie riska faktoriem vēl jāmin ergonomiskie faktori (nepareiza stāja [3 ] , ilgstošas un vienveidīgas kustības), individuālie faktori (vecums, ķermeņa masa, ģenētiskie aspekti, anamnēzē sāpes balsta—kustību aparātā), uzvedības faktori (smēķēšana un fiziskā aktivitāte ikdienā) un psihosociālie faktori (apmierinātība ar dzīvi, stresa līmenis, depresija).
Kakla daļas sāpes hroniskā formā biežāk pāriet pacientiem, kuri vecāki par 40 gadiem un kuri ir mazāk fiziski aktīvi, kā arī riteņbraucējiem.
Klīniskās izpausmes
Radikulopātija (pavisam īss atgādinājums)
Radikulopātiju raksturo sāpes (var arī nebūt) un/vai parestēzijas, un/vai muskuļu vājums inervējamās zonās.
4.attēls
Klīniski var novērot anizorefleksiju, jušanas traucējumus (var nebūt objektīvi, zonas var pārklāties), muskuļu vājumu. Visbiežāk skartās nervu saknītes ir C5—C8, vairāk nekā pusē gadījumu C7, ap 35 % gadījumu — C6 (4. attēls).
C5 nerva saknītes bojājuma gadījumā var novērot sāpes kakla, pleca un lāpstiņas apvidū, jušana var būt izmainīta atslēgas kaula un augšdelma priekšējā daļā. Var būt apgrūtināta augšdelma atvilkšana (abductio brachii ) un apakšdelma saliekšana (flexio antebrachii ), var novērot izmainītus (visbiežāk pavājinātus) m. biceps brachii un/vai m. brachioradialis refleksus.
C6 nerva saknītes bojājuma gadījumā var novērot sāpes kakla, lāpstiņas, pleca un apakšdelma radiālajā daļā. Var būt m. biceps brachii un m. brachioradialis refleksu pavājinājums. Visbiežāk par C6 bojājumu liecina tieši jušanas izmaiņas īkšķī, traucēta apakšdelma saliekšana un plaukstas atliekšana.
C7 nerva saknītes bojājuma gadījumā var novērot sāpes kakla, lāpstiņas un krūšu apvidū. Var būt m. triceps brachii refleksa izmaiņas. Visbiežāk par C7 bojājumu liecina izmainītā jušana rādītājpirkstā un 3. pirkstā, kā arī traucēta apakšdelmu un plaukstas atliekšana (uzmanīgi, diferenciāldiagnoze ar karpālā kanāla sindromu).
C8 nerva saknītes bojājuma gadījumā var novērot sāpes kakla apvidū un apakšdelma mediālajā daļā. Visbiežāk par C8 bojājumu liecina izmainītā jušana 4. un 5. pirkstā, kā arī traucēta motoriskā funkcija — apakšdelma un pirkstu atliekšana.
Mielopātija
Simptomi ir variabli, bet bieži ir sūdzības par sāpēm sprandā, plecos un rokās, var novērot gaitas spastiku, ekstremitāšu tirpšanu un spēka samazināšanos (arī kājās), var būt mazā iegurņa orgānu disfunkcija, izmainīti cīpslu refleksi (bieži pastiprināti), iespējama piramidāla simptomātika.
Miofasciālas kakla daļas sāpes
Raksturīgas sāpes, muskuļu saspringums plecu joslā, m. sternocleidomastoideus. Konkrēta patoloģija nav nosakāma, tās veido 50—80 % muguras sāpju gadījumu, un tiek pieņemts, ka galveno lomu spēlē muskuļu disbalanss un deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā, mazāk uzmanības pievērš skriemeļu nestabilitātei, tomēr daudzi autori uzskata, ka tas ir viens no galvenajiem faktoriem sāpju attīstībā cervikokranialģijas gadījumā.
Kakla muskulis spazmējoties cenšas visas struktūras noturēt “savās vietās”, lai novērstu nervu vai kakla artēriju bojājumu.
Muskuļu disbalanss var rasties muskuļu pārslodzes dēļ, tas var būt arī reakcija uz pārmaiņām mugurkaulā, kā arī stājas traucējumiem (arī ieilgušu piespiedu pozu dēļ).
Muguras sāpju cēloņu sakarā svarīgi atcerēties, ka parasti tie ir daudzfaktoru un ka īpaša loma ir psihoemocionāliem faktoriem.
Diagnostika
Kakla daļas sāpju diagnostikas pamatā ir rūpīga anamnēzes ievākšana un fizikālā izmeklēšana, ko nepieciešamības gadījumā papildina attēldiagnostikas, laboratoriskie un citi izmeklējumi.
Cervikogēnas galvassāpes
Tās grūti definēt un precīzi diagnosticēt, bet, runājot par kakla daļas sāpēm, nevar nepieskarties arī šai tēmai.
1983. gadā ieviestās definīcijas pamatā ir klīniskās pazīmes: par cervikogēnām uzskata fluktuējošas intensitātes vienpusējas galvassāpes, ko pastiprina galvas kustība, tās no pakauša izstaro uz frontotemporāliem rajoniem. Galvassāpes pastiprina kakla kustības vai atrašanās neērtā pozā. Sāpes nav pulsējošas, tās ir vidēji stipras, ilguma ziņā — mainīgas. Var būt ierobežots kakla kustību apjoms, un var būt arī ipsilaterālas kakla, pleca vai rokas sāpes. Bieži tās ir hroniskas un recidivējošas.
Tās var sajaukt ar migrēnu, saspringuma galvassāpēm vai citiem primāro galvassāpju sindromiem. Šajā rakstā aplūkota cervikogēnu galvassāpju etioloģija, izpausmes, novērtēšana un ārstēšana, apzinoties, ka tā ir multidisciplināra problēma un ka rezultatīvs var būt tikai komandas darbs.
Diagnostika
Tiek izmantoti divu veidu kritēriji: ICHD (International Classfication of Headache Disorders ) un CHISG (Cervicogenic Headache International Study Group ). Taču, ikdienā strādājot ar galvassāpēm, saprotam, ka šie kritēriji ir nepilnīgi, diagnostiskās blokādes neirologs ikdienas praksē pārsvarā nelieto, turklāt ir grūti izteikties par galvassāpju parādīšanos reizē ar kakla daļas bojājumu (izmaiņas kakla daļā ir ļoti daudziem, dzīvesveida dēļ arī galvassāpes ir biežas, tāpat stājas traucējumi, muskuļu saspringums plecu joslā utt.), tādējādi nereti pastāv diferenciāldiagnoze ar saspringuma tipa galvassāpēm, migrēnu, n. occipitalis neiralģiju u.tml. (skat. pavadošos simptomus), kā arī diagnozes pārklājas. Uzskatu, ka 2., 3.C grupas apakšpunkti (ICHD3) un 2., 3. punkts CHISG būtu svarīgākie (tabula).
tabula
Kas ir diagnostiska blokāde?
To šajā gadījumā veic kādā no struktūrām:
1) laterālajā atlantoaksiālajā locītavā — intraartikulāra blokāde,
2) C2—C3 zigapofizeālajā (fasetes) locītavā — bloķē okcipitālo nervu locītavas šķērsošanas vietā,
3) C3—C4 zigapofizeālajā locītavā — bloķē C3 un C4 locītavu mediālos zarus.
Pavadošie simptomi
Cervikogēnu galvassāpju pavadošie simptomi pēc dažu autoru pētījumu datiem: sāpes sprandā 60 %, diskomforts spranda apvidū 45 %, noguruma, vājuma sajūta sprandā 85 %, krakšķēšana sprandā, kustinot kaklu, 28 %, kustību ierobežojums kakla daļā 52 % (rotācijas ierobežojums 66 %, dorsofleksijas ierobežojums 33 %), epizodisks reibonis 50 %, redzes traucējumi (“mušiņas” acu priekšā, redzes miglošanās, skotomas) 60 %, vienpusējs tinīts 14 %.
Epidemioloģija
Cervikogēnas galvassāpes visbiežāk ir 30—44 gadus veciem cilvēkiem. To sastopamība samērīgi izpildīto kritēriju skaitam galvassāpju pacientiem ir 0,4—4 %.
Tās aptuveni vienādi skar vīriešus un sievietes, bet sievietēm nedaudz biežāk. Parasti sākas ap 30 gadu vecumu, bieži cilvēkiem, kas daudz laika pavada pie datora vai viedierīcēs.
Kakla daļā ir vairākas sāpju ziņā jutīgas struktūras: apofizeālās un citas sinoviālās locītavas, intervertebrālie diski, saites, muskuļi, skriemeļu periosts, kakla daļas nervu saknītes un nervi, vertebrālās un miega artērijas, kuru bojājums vai disfunkcija var izraisīt galvassāpes.
Patofizioloģija
5.attēls
Ir pierādījumi, ka šo galvassāpju iemesls varētu būt meklējams augšējo kakla skriemeļu locītavās. Anatomiskā cervikogēno galvassāpju lokalizācija ir nucleus trigeminocervicalis muguras smadzeņu kakla daļas augšpusē, kur sensoriskās nervu šķiedras trijzaru nerva descendējošā traktā satiekas ar sensoriskajām šķiedrām no augšējām cervikālajām saknītēm (5. attēls).
C1—C3 nervi pārsūta sāpju signālus uz trigeminocervikālo kodolu. Tiek uzskatīts, ka šis savienojums izraisa izstarojošas sāpes uz pakausi un/vai acīm, kā arī deniņu, pieres rajonu. Aseptisks iekaisums un neirotransmisija C šķiedrās, ko izraisa mugurkaula kakla disku patoloģija, provocē un pastiprina cervikogēnas galvassāpes.
Spinālais nervs C1 (n. suboccipitalis ) inervē atlantookcipitālo locītavu. Patoloģijas vai bojājumi, kas skar šo locītavu, ir potenciāls sāpju avots. Sāpes šajā gadījumā būs pakausī un būs raksturīgas n. occipitalis bojājuma klīnikai.
Spinālais nervs C2 un tā dorsālās saknītes ganglijs atrodas tuvu atlantoaksiālās locītavas laterālajai kapsulai; tas inervē atlantoaksiālo un zigapofizeālo (fasešu) locītavu. Trauma vai patoloģija šajā rajonā var būt izstarojošu sāpju avots.
6.attēls
C3 saknītes mugurējais zars atrodas tuvu un inervē zigapofizeālo (fasešu) C2—C3 locītavu. Sāpes no šā rajona izstaro uz pakauša, pieres—deniņu un periorbitālo rajonu. Tieši C2—C3 locītavas iesaiste ir biežākais cervikogēnu galvassāpju avots — ap 70 % gadījumu. Šī locītava fizioloģiski ir daudz vairāk noslogota, jo kā pārejas locītava starp C1—C2 un C3—C4 locītavām iztur gan rotācijas, gan fleksijas/ekstensijas slodzi (6. attēls).
Atlantoaksiālās locītavas iesaiste ir otrs biežākais cervikogēnu galvassāpju iemesls, bet precīzi sastopamība nav zināma. Pacientiem ar reimatoīdo artrītu šajā locītavā biežāk attīstās subluksācija un artropātija.
Retāki cervikogēnu galvassāpju iemesli ir C3—C4 locītava, kakla daļas starpskriemeļu diski un citas mugurkaula kakla daļas locītavas.
Kakla trauma, “pātagas cirtiena” trauma, sasprindzinājums vai galvas, kakla vai plecu muskuļu hroniskas spazmas var palielināt šo zonu jutību. Zemāks sāpju slieksnis padara pacientus uzņēmīgākus pret sāpēm. Lai sāpes nekļūtu hroniskas, ļoti svarīga ir agrīna diagnostika un terapeitiska iejaukšanās.
Diagnostika un diferenciāldiagnostika
Sāpes var imitēt primāros galvassāpju sindromus, piemēram, saspringuma vai migrēnas galvassāpes, lai gan pacients retāk sūdzas par jutību uz gaismu un troksni nekā migrēnas gadījumā. Tās var pavadīt ierobežots kustību apjoms kakla daļā un ipsilaterālas kakla, plecu vai roku sāpes. Pacienti sūdzas, ka sāpes nepāriet, lietojot triptānu, ergotamīnu vai indometacīnu. Autonomie simptomi (fotofobija, fonofobija, slikta dūša, vemšana) nav bieži, lai gan mēdz būt.
Pastāv diferenciālā diagnostika arī ar n. occipitalis neiralģiju (sāpes atbilst neiropātiskām, sāpīga n. occipitalis palpācija) un C2 saknīšu bojājumu (sāpes asas, pavada autonomie simptomi: acs asarošana, konjunktīvas apsārtums), retos gadījumos mēles—kakla sindroms (mugurējās atlantookcipitālās locītavas subluksācija ar C2 kompresiju un mēles nejutīgumu bojātajā pusē).
Mugurkaula kakla daļas attēldiagnostika nav pietiekami informatīva, lai diagnosticētu cervikogēnas galvassāpes. Jaunākajos pētījumos netika konstatētas specifiskas radioloģiskas izmaiņas.
Lai gan klīniskajā praksē funkcionālo attēldiagnostiku neizmanto plaši, tā bieži parāda hipomobilitāti vai hipermobilitāti noteiktā mugurkaula kakla daļas līmenī. Lai palīdzētu izslēgt Kiari (Chiari ) malformācijas, nervu saknīšu patoloģiju vai identificētu muguras smadzeņu bojājumu, kā arī fasešu artropātiju vai reimatoīdas izmaiņas ap atlantoaksiālo locītavu, var veikt magnētiskās rezonanses, datortomogrāfijas un/vai datortomogrāfijas mielogrāfijas izmeklējumu.
Cervikalģiju un cervikogēnu galvassāpju ārstēšana
Saskaņā ar 2020. gada Eiropas rekomendācijām spranda sāpju gadījumā efektivitāti uzrāda ārstnieciskā vingrošana, pacienta izglītošana, analgētiķi (paracetamols, NSPL, antikonvulsanti — īslaicīgi, arī lokālie NSPL). Nepārliecinoša vai pretrunīga ir trakcijas, termoterapijas, akupunktūras, manuālās terapijas izmantošana.
Pēc ārstnieciskās vingrošanas un manipulāciju tehniku izmantošanas 72 % pacientu galvassāpju biežums 12 mēnešos bija samazinājies par vismaz 50 %, bet 42 % pacientu ziņoja par atvieglojumu vismaz 80 % apmērā. Fizikālā terapija sākotnēji var pasliktināt galvassāpes. Tāpēc ārstēšanai jābūt pakāpeniskai, svarīga maiga muskuļu stiepšana un vieglas manuālas procedūras kakla daļā (skat. fizioterapeita komentāru).
Cita cervikogēnu galvassāpju ārstēšanas iespēja ir intervences terapija, kas dažādiem galvassāpju cēloņiem atšķiras, piemēram, sānu atlantoaksiālās locītavas intraartikulāra injekcija var būt lietderīga, ja problēma ir šajā līmenī.
Okcipitālas neiralģijas ārstēšana ietver segmentālas nervu blokādes pie C2 un C3, krioneirolīzi, radiofrekvences ablāciju un neiroablāciju, piemēram, dorsālo rizotomiju pie C1, C2 un C3 un aizmugurējo rizotomiju pie C1, C2 un C3.
Injekcijas fasetes locītavā mazina sāpes. Trešā pakauša nerva blokāde nodrošina īslaicīgu cervikogēnu galvassāpju mazināšanos, bet radiofrekvences ablācija var mazināt ilgstošas sāpes.
Ķirurģiska ārstēšana pieskaitāma galējiem līdzekļiem. Ir daži pierādījumi, ka zināms pozitīvs efekts ir epidurālo steroīdu injekcijām mugurkaula kakla daļā. Kakla epidurālās steroīdu injekcijas ar interlamināru adatas pieeju C7—T1 vai C6—7 epidurālajā telpā ir relatīvi drošas salīdzinājumā ar citām intervences procedūrām kakla rajonā. Steroīdu injekcijas samazina NSPL ikdienas lietošanu par trīs līdz sešus mēnešiem.
Atbildreakcija uz farmakoloģisku terapiju, lietojot pregabalīnu, duloksetīnu, amitriptilīnu un gabapentīnu, ir dažāda. Bieži sākotnēji tiek izmantotas lielākas devas, taču vienmēr jāņem vērā blaknes, pacienta vecums, blakusslimības.
Miofasciālas pakauša un kakla—apkakles zonas sāpes: nenovērtēts hroniska sāpju sindroma cēlonis
Ineta Zaharevska, fizioterepeite:
“Miofasciālas sāpes pakausī un kakla—apkakles zonā ir viens no visbiežākajiem un nenovērtētākajiem hroniska sāpju sindroma cēloņiem. Šīs sāpes bieži imitē citu patoloģiju simptomus, neiroloģiskus un asinsvadu traucējumus. Pacienti sūdzas par galvassāpēm, diskomfortu pakauša zonā, stīvumu kaklā un sāpju izstarojumu uz deniņiem vai plecu joslu. Praksē šīs sāpes bieži vien saistītas ar muskuļu hipertonusu, fasciju traucējumiem, stājas izmaiņām, hronisku stresu un pārslodzēm. Diemžēl novēlota vēršanās pie speciālista un ilgstoša pretsāpju līdzekļu lietošana maskē sāpju patieso cēloni un sarežģī ārstēšanu.
Pacienti, kuri pie manis vēršas kā pie fizioterapeita ar 20 gadu pieredzi, bieži vien nāk pārāk vēlu — tikai pēc vairāku mēnešu sāpju perioda. Šajā laikā viņi jau ilgstoši ir lietojuši pretsāpju līdzekļus vai muskuļu relaksantus. Kas notiek šādos gadījumos?
Simptomu maskēšana: medikamenti bieži vien neremdina sāpes un nenovērš to cēloni, taču tiek zaudēts laiks. Rezultātā pacients zaudē izpratni par sāpju sākotnējo lokalizāciju.
Hroniskas izmaiņas: ilgstoši ignorējot problēmu, rodas fasciju saaugumi, trigerpunkti un pasliktinās audu asinsapgāde.
Grūtības ārstēšanā: ilgstoša un kompleksa terapija, lai atjaunotu muskuļu un fasciju normālo anatomiju un fizioloģiju.
Rezultātā hroniskas sāpes kakla—apkakles zonā kļūst par nopietnu izaicinājumu pat pieredzējušiem speciālistiem.
Ikdienas praksē izmantoju multidisciplināru pieeju ar šādām sadaļām:
FDM tehnika (Fascial Distortion Model): ar specifiskām manuālām manipulācijām iedarbojoties uz fascijām, novērš saaugumus un uzlabo audu kustīgumu. Šī metode īpaši efektīva agrīnās stadijās, kad fasciju audi vēl nav zaudējuši elastību.
Miofasciāls atbrīvojums: spriedzes noņemšana m. trapezius, m. sternocleidomastoideus un citu muskuļu zonās, izmantojot dziļās un maigās manuālās tehnikas.
Kinezioloģiskā teipošana: teipu izmantošana trigerzonu atslodzei, asinsrites uzlabošanai.
Pacienta izglītošana par ergonomiju, pareizu stāju, ieteikumi dienas aktivitātēm darba un mājas vidē.
Laikus vēršoties pie fizioterapeita, iespējams novērst to, ka sāpes kļūst hroniskas, atklāt un ārstēt miofasciālus traucējumus, kā arī atjaunot normālu muskuļu un fasciju anatomiju un fizioloģiju. Ieteikums pacientam tuvākajās trīs dienās no sāpju sākuma doties pie fizioterapeita, kurš sāks agrīnu problēmas novērtēšanu un sadarbībā ar neirologu, ģimenes ārstu vai vertebrologu ātrāk minimizēs sāpes un noteiks to cēloni.”
Noslēgumā
Gatavojot šo rakstu, kārtējo reizi sapratu, cik neviennozīmīgi ir šie jautājumi, cik ļoti dažādi ir viedokļi un cik bieži ir svarīga detalizēta pacienta izmeklēšana, cēloņu—seku izpratne un loģiskā domāšana, atrodot svarīgāko šajā daudzfaktoru cēloņu un izpausmju kopumā. Tāpat svarīga ir sadarbība starp dažādu specialitāšu ārstiem, cieša sadarbība starp pacientu un ārstu, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu. Ceru uz šīs tēmas iztirzājumu un papildinājumu no citu specialitāšu kolēģiem.
