Pleca locītava ir kustīgākā locītava un viena no trim lielākajām locītavām cilvēka ķermenī, kura dzīves laikā nereti tiek pārslogota, tāpēc rada sāpes un kustību ierobežojumus, kas kļūst par galvenajiem iemesliem virknei šajā rakstā aplūkoto slimību.
Traumatologa/ortopēda kabinetā 30 % pacientu sūdzas par problēmām ar pleca locītavu, un trīs biežākie un raksturīgākie pleca locītavas bojājumi ir rotatoru manžetes bojājumi, atdures sindroms un pleca locītavas nestabilitāte. [1 ]
Pleca locītavas slimības nosacīti dalāmas divās grupās: intraartikulārās, ja pleca locītavas bojājums ir tās iekšpusē, un ekstraartikulārās, ja bojājums skar audus ap pleca locītavu. [2 ] Izskatīsim simptomus, diagnostiku, kā arī konservatīvas un ķirurģiskas ārstēšanas iespējas un nepieciešamību.
Pleca locītavu veido sarežģīts saišu un muskuļu aparāts, kas nodrošina locītavas kustīgumu un notur locītavu centrētu tā, lai kustības nebojātu pašu locītavu un tās audus. Līdzko balanss izjaukts, dzīves laikā bojājot kādu no pleca locītavas komponentiem, labākajā gadījumā rodas iekaisums, sāpes, sliktākajā — bojājuma process progresē, sāpēm pievienojas kustību ierobežojumi un pakāpeniski cieš visa locītava, attīstās osteoartrīts. Ir situācijas, kad laicīgi nediagnosticēts un neārstēts pleca locītavas bojājums gadu gaitā progresē tik nozīmīgi, ka kustību amplitūda vairs nav atjaunojama.
Klīniski izmeklējot pacientu, izmanto virkni diagnosticējošu testu (Neer’s, Hawkins—Kenedy, Jobe & Gerber u.c.), tomēr neviens no tiem nav pietiekami specifisks, lai derētu diagnozes noteikšanai. Testi palīdz nošķirt pleca locītavas bojājumu no citas patoloģijas, piemēram, mugurkaula kakla daļā. [5 ; 12 ]
Ja ir aizdomas par bojājumu pleca locītavā, tad, ievācot anamnēzi, jānoskaidro, vai bijusi trauma, kāda ir kustību amplitūda (aktīvā un pasīvā), spēks, kad vērojamas sāpes. [3 ] Riska faktori pleca locītavas sāpēm apkopoti tabulā.
Tabula
Riska faktori pleca sāpju attīstībai
Izmeklēšana
Lai precizētu diagnozi, tiek veikti divu veidu izmeklējumi: rentgenogramma (Rtg) un ultrasonogrāfija (USG). Ar Rtg palīdzību ārsts novērtē kaulu stāvokli, kaulu attiecības un locītavu spraugas. Tāpat šādi var izslēgt kalcinācijas ar tendinītu (cīpslu iekaisumu, ko izraisa kalcināti) un kalcinācijas ar bursītu (gļotsomiņas iekaisumu, ko izraisa kalcināti) varbūtību.
Ar USG palīdzību izvērtē mīksto audu bojājumu plecā. Ja izmeklējumā uzrādās cīpslu vai saišu bojājums, papildus nozīmē magnētiskās rezonanses (MR) attēlveidošanu, lai izvērtētu ķirurģiskas ārstēšanas nepieciešamību un dziļāk izpētītu bojātās struktūras stāvokli.
Izvērtējot pacienta pleca locītavas stāvokli pēc kritiena vai traumas, pirmās palīdzības sniegšanas vietā parasti aprobežojas tikai ar Rtg, lai novērtētu kaulu stāvokli. Tomēr būtiski šādā situācijā iespējami drīz izmeklēt locītavu arī ultrasonogrāfiski un izvērtēt mīksto audu akūto stāvokli.
Datortomogrāfiju pleca locītavai veic sarežģītu lūzumu padziļinātākai diagnosticēšanai un terapijas koriģēšanai. MR mūsdienās skaitās “zelta standarts” pleca locītavas izmeklēšanā, bet ne vienmēr ar to jāsāk pacienta izmeklēšana. [9 ] Ļoti bieži šis izmeklējums tiek nozīmēts pacientiem bez konkrētām indikācijām, tādējādi palielinot gaidīšanas rindas tiem pacientiem, kam tas tiešām būtu nepieciešams. [13 ; 14 ] Izmeklēšanas algoritms attēlā.
Attēls
Izmeklēšanas algoritms pleca sāpju gadījumā
Intraartikulārās pleca locītavas patoloģijas
Rotatoru manžetes bojājums
Cīpslu un muskuļu sistēmu, kas ieskauj plecu, veido četras cīpslas un muskuļi. Cīpslas cirkulāri piestiprinās pie augšdelma galviņas no visām pusēm, ap plecu veidojot manžeti. Cīpslas stabilizē plecu, centrējot pleca locītavas galviņu pret lāpstiņas artikulējošo virsmu. Pleca locītavas kustību veikšanā mijiedarbībā ar muskuļiem ir iesaistītas cīpslas. Četri rotatoru manžeti veidojošie muskuļi nodrošina iespēju celt roku visos virzienos un plaknēs. Rotatoru manžetes plīsumi raksturīgi vīriešiem pēc 50 gadu vecuma, kad pamazām sākas vispārējs ķermeņa un tā audu novecošanās process. [3 ] Plīsuma varbūtību pastiprina arī smags fizisks darbs vai aktīvas, straujas, fiziskas darbības (arī sportojot). Nereti kombinācijā “deģeneratīvs process + liela fiziska slodze” nav specifiska traumas brīža, kad bojāta rotatoru manžete. [10 ; 15 ] Pārslodzes vai hroniska iekaisuma dēļ cīpslas ar laiku kļūst plānākas un trauslākas, zūd elastība, cīpslas plīst.
Simptomi
Plīstot rotatoru manžetes cīpslai, rodas sāpes. Raksturīgi, ka pacients tās jūt arī miera stāvoklī un naktī. Guļot nav iespējams atrast ērtu pozu, kas atvieglotu stāvokli. Sāpes modina no miega, ir izteiktas aktīvu kustību laikā. Pakāpeniski rodas kustību ierobežojumi — pacients vairs nespēj roku pacelt augstāk par 90—100° leņķi. Iespējamas pasīvas kustības.
Pacients cenšas celt roku, izmantojot lāpstiņas muskulatūru. Kustība notiek, ceļot arī pašu lāpstiņu. Raksturīgi, ka vīriešiem labāk izdodas maskēt muskuļu atrofiju, neaktīvo muskuļu darbu kompensējot ar citu palīdzību. Tomēr pēc laika, apskatot pacienta muskuļus no mugurpuses, vērojams, ka muskuļi virs un zem spina scapula ir daļēji hipotrofējušies un audos izveidojuši simptomātiskas bedrītes. Pat ja roka, darbināta ar kompensējošu muskuļu palīdzību, šķiet gana kustīga, tai pakāpeniski zūd spēks. [15 ]
Ilgstoši sadzīvojot ar šādu stāvokli, deģeneratīvie procesi pleca locītavā, visticamāk, kļūs neatgriezeniski un, ja arī ar ķirurģiskiem risinājumiem varēs novērst sāpes, tad atjaunot kustību amplitūdu pilnā apjomā vairs nebūs iespējams.
Plīstot rotatoru manžetes cīpslai, nobīdās pleca locītavas kaula galviņas rotācijas centrs, kaula galviņa migrē uz augšu, nostājas zem akromiālā izauguma, pastāvīgi rīvējoties gar to, un pastiprināti nodilst. Tāpat ar laiku atrofējušos muskuļus caurauž taukaudi. To dēvē par taukaino jeb deģeneratīvo atrofiju. Ja tauku atrofija muskuļa audos pārsniedz 75 %, šāds muskulis pat pēc norautās cīpslas sašūšanas vairs nefunkcionēs un pleca locītavas kustību amplitūdu atjaunot vairs nebūs iespējams. Lai novērstu sāpes, viens no risinājumiem šādām ielaistām patoloģijām ir pleca locītavas endoprotezēšana. [16 ]
Ja rotatoru manžetes cīpslas plīsumu diagnosticē laikus un pacients lemj par labu ķirurģiskai ārstēšanai, noplīsušo cīpslu artoskopiskā operācijā piešuj.
Diagnostika
Izsverot rotatoru manžetes plīsumu, jāizvērtē, vai sūdzības nerada mugurkaula kakla un krūšu daļas bojājumi vai citas neiroloģiskas slimības. Radioloģisko izmeklēšanu sāk ar Rtg, pēc tam veic arī USG un izpēta cīpslu stāvokli. Ja cīpslas bojātas, papildus nozīmē MR, lai izvērtētu bojājumu un lemtu par ārstēšanas taktiku.
Ārstēšana
Rotatoru manžetes plīsumu ārstē gan konservatīvi, gan ķirurģiski. Ir trīs veidu situācijas, kad rotatoru manžetes bojājumu var ārstēt konservatīvi:
ja plīsums ir daļējs vai intrasticiāls (iekšējs) un pacientam nav sūdzību,
ja ir pilna apjoma asimptomātisks plīsums, kas nepārsniedz 1 cm,
ja pacientam nav sūdzību par sāpēm, lai gan cīpsla ir nopietni bojāta.
Konservatīvai terapijai izmanto NSPL jeb nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, fizikālās procedūras tūskas un iekaisuma mazināšanai, kortikosteroīdu injekcijas, kā arī fizioterapiju, ārstniecisko vingrošanu. Daļēju plīsumu gadījumā USG kontrole jāveic reizi gadā, bet pilna apjoma plīsumiem līdz 1 cm — reizi pusgadā. Ja nepalielinās plīsums un pacienta sūdzības, ar to var turpināt sadzīvot. Ja plīsums progresē un pacients ir fiziski aktīvs, ieteicams ārstēt ķirurģiski. [16 ]
Rotatoru manžetes plīsumus ķirurģiski ārstē, ja diagnosticēts akūts traumatisks bojājums, kas pārsniedz 1 cm, ja ir pilna apjoma bojājums, kas mazāks par 1 cm, un konservatīvā ārstēšana nav bijusi efektīva, ja ir pilna apjoma, liels bojājums, kas kombinējas ar sāpēm, kā arī tad, ja mērķis ir palēnināt osteoartrīta attīstību cīpslas deģeneratīva nodiluma gadījumā. [17 ]
Noplīsušo cīpslu operācijas laikā stiprina pie kaula tās sākotnējā stiprinājuma vietā. Operācijas tehniku nosaka cīpslas bojājuma īpatnības, pacienta vecums, dzimums un dzīvesveids. Ir dažādi implanti, tāpat izmanto kaulā iegremdējamas uzsūcošas skrūves vai enkurus, no kurām nāk ārā diedziņi — ar tiem sašuj cīpslu un pievelk pie kaula.
Dažkārt, ja cīpslu pie kaula piestiprināt vairs nav iespējams, to rekonstruē, izmantojot sintētiskus materiālus. Veicot šādu operāciju, jārēķinās, ka kustību amplitūda nebūs atjaunojama pilnā apjomā, bet tiks mazinātas sāpes. Pamatā gadījumu, ja pēc plīsuma cīpsla ilgstoši nav piešūta, ir sarāvusies un nav pievelkama un piestiprināma pie kaula, tad, izsverot turpmāka locītavas bojājuma perspektīvu, izvēlas pleca locītavas endoprotezēšanu. Šāds risinājums ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti un likvidē sāpes. Turklāt mūsdienās pleca endoprotēzes kalpošanas ilgums vairs nav tikai desmit gadu, bet pārsniedz 20 gadus. [19 ]
Pēcoperācijas protokols pēc dažādām pleca locītavas operācijām atšķiras, bet pamatā pirmās divas nedēļas nepieciešams miers, 3—5 nedēļas izstrādā pasīvās kustības, no piektās nedēļas sāk aktīvo kustību izstrādi, ar sesto nedēļu — spēka vingrojumus. Kopējais atveseļošanās ilgums ir apmēram pusgads.
Bicepsa garās galviņas bojājums jeb SLAP
Bojājums skar bicepsa garās galviņas cīpslu. Tā ieiet locītavā un ar platu stiprinājuma zonu stiprinās pie lāpstiņas. Ar roku veicot straujas, asas kustības plašā amplitūdā, šī cīpsla var iekaist vai pat ieplīst. Bojājumi var rasties traumas rezultātā, piemēram, atbalstoties krītot. Tāpat šī patoloģija var rasties deģeneratīvu procesu rezultātā. Tomēr pamatā šādus bojājumus gūst jauni aktīvi cilvēki, kuru izvēlētajos sporta veidos kustības notiek ar augšup paceltām rokām: peldēšana, volejbols, beisbols, šķēpmešana, svarcelšana u.c.
Cīpslas bojājums rada sāpes, ceļot priekšmetus augšup, var būt ķeršanās sajūta. Diagnosticējot bieži vien ir grūti noteikt, vai iemesls ir iekaisums vai daļējs plīsums, jo abas patoloģijas uzrāda līdzīgu klīnisko simptomātiku.
Izvērtējot pacienta stāvokli, vērojams, ka iespējama pilna kustību amplitūda — gan aktīvo, gan pasīvo. Sāpes rodas, ja roku, kuras cīpsla bojāta, ceļ taisni ar augšup vērstu plaukstu (Speed tests). [20 ] Tāpat cilvēks jūt sāpes, roku vēršot maksimāli uz aizmuguri. Viena no metodēm, kā nošķirt plīsumu no iekaisuma, ir testa blokāde. Injekcijai izmanto pretiekaisuma medikamentu, ko ievada un izsmidzina virs bojātās cīpslas. Ja pacienta sāpju iemesls ir iekaisums, injekcija pilnībā novērš simptomus.
Plīsumu no iekaisuma var nošķirt arī radioloģiski, veicot MR. Tomēr, sūtot pacientu uz izmeklējumu, jāizvērtē aparāta izšķirtspēja. Ja pacients izmeklējumu dodas veikt vienas teslas (1T) MR, locītavā vēlams intraartikulāri ievadīt kontrastvielu, citādi sliktas izšķirtspējas dēļ ir neliela kļūdas varbūtība. Izmeklējumā ar MR aparātu, kura izšķirtspēja ir trīs teslas (3T), kontrastviela nav jāievada, jo attēlos cīpslas stāvokli var redzēt ievērojami skaidrāk un precīzāk.
Ārstēšana
Arī SLAP (superior labral tear from anterior to posterior ) ar laiku mazina pleca locītavas spēku, kustību amplitūdu, var attīstīties stīvums, sekmēt osteoartrozes attīstību. Cīpslas iekaisumu un dažus no plīsuma veidiem ārstē konservatīvi.
Sāpju un iekaisuma mazināšanai lieto NSPL, labus rezultātus uzrāda i/a kortikosteroīdu injekcijas. Ieteicamas fizikālās procedūras. Nepieciešama specifiska fizioterapija.
Lemjot par ķirurģisku ārstēšanu, iespējami divi risinājumi. Jauniem cilvēkiem, kuru dabiskais dzīšanas un atjaunošanās potenciāls ir lielāks, plīsušo cīpslu rekonstruē un sašuj, nemainot tās stiprinājuma vietu. Pacientiem, kas vecāki par 50 gadiem, bicepsu atdala no oriģinālās stiprinājuma vietas un stiprina pie pleca kaula galviņas. Šādi tiek saglabātas funkcijas, kustīgums un likvidētas sāpes. Vienīgā izmaiņa — bicepss nedaudz saraujas, attīstās “Papaija simptoms” — muskulis iegūst apaļīgāku formu.
Pleca locītavas nestabilitātes/mežģījumi. Bankarta bojājums
Plecus pamatā mežģī jauni un aktīvi cilvēki. Izmeklējot šādu pacientu, jāizvērtē atkārtota mežģījuma iespēja, kas lielākoties ir ievērojama. Atkārtotu mežģījumu gadījumā tiek bojātas ne tikai locītavas saites, bet arī kauls, tāpēc var attīstīties artroze. Pleca locītava 95 % gadījumu mežģījas uz priekšu, 4 % gadījumu — uz aizmuguri, 1 % gadījumu — uz leju. Bīstamākais ir biežākais, uz priekšu vērstais mežģījums, jo šādi var nospiest nervu pinumu pleca locītavas priekšpusē. [23 ] Mežģījuma brīdī cilvēks var salauzt arī lāpstiņas locītavas virsmu, bojāt saistaudu skrimsli, kas klāj lāpstiņas locītavas virsmu, to dēvē par Bankarta bojājumu. Šī patoloģija predisponē atkārtotiem mežģījumiem.
Diagnostika
Pleca mežģījumu diagnosticē ar Rtg, bet papildu bojājumus blakus struktūrās izvērtē ar MR. Ja plecs ir mežģījies, noteikti nepieciešams MR izmeklējums.
Ārstēšana
Diagnosticējot pleca locītavas mežģījumu, to reponē jeb “ieliek vietā”. Tā kā mežģījums rada lielas sāpes, daudzu Eiropas klīniku praksē repozīciju veic īslaicīgā vispārējā anestēzijā. Ja šo procedūru kādu iemeslu dēļ nevar īstenot vispārējā anestēzijā, piemēro lokālu anestēziju. Lai nenodarītu kaitējumu, repozīciju noteikti veic speciālists. Repozīcija ir tieši pretēja darbībai, ko parasti rāda kino — strauji un ātri. Realitātē locītavu “atpakaļ ievieto” ļoti saudzīgi, bez asām kustībām.
Mežģītu plecu ģipsēšana ir pagātnes prakse. Tagad mežģītu un reponētu plecu uz divām nedēļām iekar pacientam kaklā lakatiņā. Pētījumos pierādīts, ka ilgstoša imobilizācija neveicina efektīvāku dzīšanu, turklāt locītavu padara stīvu un mazkustīgu. Nēsājot roku lakatiņā, pacientam katru dienu tā jāizņem no pakārtā stāvokļa un jāizkustina plaukstas un elkoņa locītavas. Lai locītavu pasargātu no atkārtota mežģījuma riska, divas nedēļas pēc mežģījuma ieteicams sākt fizioterapeita uzraudzībā stiprināt muskuļus. Pleca locītavas stabilizēšanu jeb ķirurģisku ārstēšanu veic atkārtotu pleca locītavas mežģījumu gadījumā vai mežģījumiem, kam ir augsta riska pakāpe notikt no jauna. [22 ]
Ekstraartikulāri pleca locītavas bojājumi
Subakromiālā atdure rodas starp kauliem, saspiežot locītavas mīkstās struktūras — gļotsomiņu, cīpslas, saites. Mīkstās struktūras iekaist, kļūst biezākas un apjomīgākas. Mainoties izmēriem, tām nepietiek vietas, tās vēl vairāk tiek nospiestas, parādās sāpes. Hroniska iekaisuma dēļ mīkstās struktūras cauraug ar rētaudiem un zaudē savas funkcijas un īpašības.
Biežākais iemesls subakromiālai atdurei ir akromioklavikulārās locītavas artroze. Tā pamatā skar vīriešus pēc 30 gadu vecuma, jo vīrieši parasti ir fiziski aktīvāki, kustīgāki un ievērojami vairāk noslogo rokas. Paralēli noritot deģeneratīviem procesiem locītavās, tieši vīriešu pleca locītavā attīstās artroze, nodilušo kaulu un skrimšļu sīkās daļiņas nogulsnējas locītavas apakšējā daļā, veidojot osteofītus jeb “ragus”. Šie veidojumi spiež un rīvē apakšējo cīpslu, radot iekaisumu un sāpes.
Bursīts
Otrs biežākais subakromiālās atdures iemesls ir bursīts jeb gļotsomiņas iekaisums. Iekaisuma pazīmes ir sāpes, tūska, kustību ierobežojumi un sāpes, veicot kustības. Lai gan bursīta iemesli medicīnā nav nepārprotami skaidri, viena teorija šo iekaisumu saista ar pleca locītavas pārslodzi, cita — ar atkārtotu mikrotraumu vai atsevišķu pleca locītavas traumu. Tāpat bursīta iemesls var būt kalcinācija ar tendinītu, kad rotatoru manžetes cīpslā izgulsnējas kaļķa kristāli, izraisot apkārtējo cīpslas audu iekaisumu.
Subakromiālo atduri 80 % gadījumu izdodas ārstēt konservatīvi: pacientam ordinē NSPL kursu (ne ilgāk par 2 nedēļām), fizikālās procedūras iekaisuma un tūskas mazināšanai. Ārstniecisko vingrošanu sāk brīdī, kad sāpes mazinājušās. Fizioterapeits palīdz pleca locītavas muskuļu balansu normalizēt tā, lai muskuļi un cīpslas savstarpēji kompensētu viens otru.
Ja šāda konservatīvās ārstēšanas taktika neizrādās efektīva, var ievadīt kortikosteroīdu injekcijas kopā ar lidokaīnu vai bupivakaīnu. Kalcinātu likvidēšanai lieto needeling tehniku, kad USG kontrolē ar īpašas adatas palīdzību kalcinātus sadala un izsūc (kalcinātu struktūra nav cieta — tie ir želejveidīgi).
20 % gadījumu, kad subakromiālo atduri neizdodas ārstēt konservatīvi, izmanto ķirurģisku pieeju: artoskopiskā operācijā novērš iekaisuma izraisītājus pleca locītavā. [23 ]
Adhezīvs kapsulīts
Adhezīvs kapsulīts jeb “sasaldētais plecs” medicīnas pasaulē ir neskaidra, bet pietiekami bieža slimība, kas skar pleca locītavas kapsulu, proti, struktūru, kas aptver locītavas kaulus, saites un cīpslas. Adhezīvs kapsulīts ir šīs kapsulas iekaisums un sabiezējums, tāpēc visu kapsulas ietverto struktūru kustības kļūst sāpīgas un ierobežotas.
Slimība var sākties pēkšņi vai attīstīties pakāpeniski ar sāpēm plecā, kuras progresē, radot arī kustību ierobežojumus. “Sasaldētais plecs” izraisa rētaudu veidošanos pleca locītavas kapsulā. Joprojām nav skaidrs slimības iemesls, tomēr ir stāvokļi, kas veicina slimības attīstību: pārslodzes vai ilgstoši stāvokļi, kas liedz plecu kustināt, piemēram, pēc lūzuma, insulta vai mastektomijas. Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu varbūtība saslimt ar adhezīvo kapsulītu ir par 20 % lielāka. Tāpat riska grupā ir pacienti ar autoimūnām slimībām. Adhezīvs kapsulīts biežāk skar sievietes vecumgrupā pēc 40 gadiem. [18 ]
Adhezīvs kapsulīts var ilgt līdz pat trim gadiem, un to ierindo pašlimitējošo slimību grupā — pēc noteikta cikla tas pāriet pats. Izšķir trīs adhezīvā kapsulīta stadijas, bet to ritēšanas gaita ir lēna. Pirmajai stadijai raksturīgs iekaisums, kas rada sāpes. Ar laiku sāpes mazinās, bet tās nomaina kustību ierobežojumi. Parasti cilvēki cenšas maksimāli kustināt roku, tā radot mikroplīsumus locītavas kapsulā, sāpes atjaunojas un plecs kļūst vēl nekustīgāks. Trešajā stadijā sāpes norimst un pakāpeniski atjaunojas kustības.
Izmeklējot raksturīgi, ka gan aktīvās, gan pasīvās kustības locītavā ir ierobežotas. Tāpat pleca locītavā nav iespējama ārējā rotācija — cilvēks roku uz āru nespēj pagriezt nedz aktīvi, nedz pasīvi. [21 ] Lai apstiprinātu adhezīvā kapsulīta diagnozi, veic MR.
Ārstēšana
Parasti adhezīvo kapsulītu ārstē konservatīvi, rēķinoties, ka process būs ilgstošs — pat gadu. Primārais mērķis, sākot ārstēšanu, ir mazināt sāpes. Šim nolūkam ne ilgāk par 8 nedēļām lieto nesteroīdos un steroīdos pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus, locītavā var ievadīt kortikosteroīdu injekcijas.
Kad sāpes ievērojami mazinātas, sāk fizioterapiju, lai atjaunotu locītavas kustīgumu. Tomēr ļoti būtiski ir nesasteigt šo procesu, lai neradītu jaunu iekaisumu, sāpes un kustību ierobežojumus. [18 ] Daži pētījumi liecina par labu triecienviļņu terapijas un fizikālo procedūru izmantošanai adhezīvā kapsulīta ārstēšanā, tomēr šie dati nav pietiekami pārliecinoši.
Ja pusgada laikā konservatīvai ārstēšanai nav rezultātu, vērts ārstēt ķirurģiski, pārdalot locītavas kapsulu un mehāniski izkustinot plecu. Operāciju veic artroskopiski.
Os acromiale Lāpstiņas akromiālo izaugumu veido četri atsevišķi kauli, kas, cilvēkam augot, saaug kopā, veidojot vienu kaulu. Tomēr ~ 8 % cilvēku viens vai vairāki kauli nesaaug. Parasti tā ir iedzimta īpatnība, 80 % gadījumu nerada sūdzības. Tomēr intensīvas kustības dažkārt rada nobīdes neviendabīgajā akromiālā izauguma virsmā, izraisot diskomfortu un sāpes.
Izmeklējot pacientu ar aizdomām par os acromial e, gan aktīvās, gan pasīvās kustības ir iespējamas, vienīgi — tās ir sāpīgas. Lai apstiprinātu diagnozi, veic Rtg.
Pamatā šo patoloģiju ārstē konservatīvi, NSPL tūlītēji mazina sāpes. Veicot kustības, sāpes atjaunojas. Efektīva ārstniecības metode ir fizioterapija zinoša praktiķa uzraudzībā. Ārstējot os acromiale , būtiski ir nesasteigt un nepārspīlēt vingrošanu, kustības veikt precīzi. [23 ] Ļoti retos gadījumos, ja os acromial e nepadodas konservatīvai ārstēšanai, to ārstē ķirurģiski: izņem sīku, traucējošu kaulu daļu vai saaudzē lielus kaulu fragmentus. Abas operācijas var veikt artroskopiski.
Secinājumi
Ļoti svarīgi diferencēt, ka sāpes ir tieši no pleca locītavas puses, izslēgt citas diferenciāldiagnozes. Svarīga anamnēze un klīniska izmeklēšana, obligāti jāpārbauda aktīvās un pasīvās kustības pleca locītavā. Ārstēšana ir daudzveidīga un pacientam individuāla. Jo ātrāk nosaka pareizo diagnozi, jo ātrāk pacients atkal būs aktīvs un atbrīvosies no sāpēm.
KOPSAVILKUMS
Pleca locītavas slimības nosacīti dalāmas divās grupās: intraartikulārās un ekstraartikulārās.
Trīs biežākie un raksturīgākie pleca locītavas bojājumi ir rotatoru manžetes bojājumi, atdures sindroms un pleca locītavas nestabilitāte.
Rakstā izskatīti simptomi, diagnostika, konservatīvas un ķirurģiskas ārstēšanas iespējas un nepieciešamība dažādu pleca locītavu slimību gadījumā.
