Epidemioloģija
Konstatēts, ka rozācijas pacienti, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem, ir mazāk apmierināti ar dzīvi. Viņiem raksturīga zema pašapziņa, grūtības ikdienas saskarsmē ar citiem cilvēkiem, īpaši emocionālās spriedzes apstākļos, kas rada sociālu un profesionālu izolāciju, kā arī paliekošu ietekmi uz vispārējo veselības stāvokli. Rozācijas pacientiem biežāk raksturīga trauksme, depresija. [3 ]
Rozācija ir bieži sastopama slimība. Latvijā precīzs saslimšanas gadījumu skaits nav zināms, bet Zviedrijā veiktajos epidemioloģiskajos pētījumos pierādīts, ka ar rozāciju slimo aptuveni 10% populācijas. [4 ] Saslimšanas izplatība cieši saistīta ar populācijā dominējošo ādas tipu. Visbiežāk rozācija skar cilvēkus ar t.s. "gaišo" ādas fototipu - I un II jeb pret UV starojumu īpaši jutīgo ādas tipu. Šā iemesla dēļ rozāciju dažkārt dēvē arī par "ķeltu sarkšanu", ņemot vērā faktu, ka ķeltu izcelsmes pārstāvjiem raksturīgs I un II ādas fototips. [5 ] Latvijā dominē II un III ādas fototips, kas izskaidro rozācijas biežo sastopamību arī mūsu valstī. Sievietes ar rozāciju slimo biežāk nekā vīrieši, tomēr jāņem vērā fakts, ka rozācija galvenokārt rada kosmētiska rakstura sūdzības, kas vairāk uztrauc tieši sievietes, tāpēc viņas biežāk meklē ārsta palīdzību. Slimība parasti sākas vecumā pēc 30 gadiem, tomēr visspilgtāk izpaužas 40-50 gadu vecumā. [6 ]
Etioloģija, patoģenēze
Lai gan rozācija ir bieži sastopama un attiecīgi bieži pētīta slimība, tās etioloģija un patoģenēze joprojām nav precizēta, tāpēc arī ārstēšana pašlaik ir simptomātiska, nevis uz cēloņiem vērsta. Diemžēl rozācija ir slimība, ar kuru jāiemācās sadzīvot, jo tā nav izārstējama, bet vienīgi koriģējama.
Rozācijas izcelsmē, visticamāk, iesaistīti daudzi komponenti - kaskādes veidā tie aktivizē un uztur cits citu. Pateicoties modernām izpētes iespējām molekulārā līmenī, konstatēti jauni iespējamie rozācijas izraisītāji. Ievērojama nozīme rozācijas etiopatoģenēzē ir iekaisumam. Neitrofilie leikocīti, kas ievērojamā koncentrācijā konstatējami rozācijas pacientu ādā, spēj atbrīvot iekaisuma mediatorus (histamīnu, prostaglandīnus), aktīvos skābekļa savienojumus un degradējošas proteāzes, kas izraisa perivaskulārās saistaudu matrices bojājumu, tā radot gan aktīvu, gan pasīvu vazodilatāciju. Turklāt izdalās angioģenēzi aktivizējoši citokīni, kas rada progresējošu teleangiektāziju. [7 ]
Dažos pēdējos gados konstatēts, ka rozācija saistīta ar iedzimtās imūnās sistēmas saasinātu atbildi uz dažādiem iekšējās un ārējās vides faktoriem, kas atbrīvo kahelicidīna (cathelicidin ) antimikrobiālos peptīdus. Cilvēkam konstatēts tikai viena veida kahelicidīns, LL-37, kas ekspresējas uz neitrofilajiem leikocītiem, monocītiem un NK šūnām, kā arī ādas, gremošanas un respiratorā trakta endoteliocītiem. Tie ir daudzfunkcionāli peptīdi, kas parasti darbojas kā iedzimtās imunitātes efektoras molekulas, nodrošinot ādas aizsardzību pret infekcijām, kā arī izrāda angiogēnu aktivitāti, tieši iedarbojoties uz endoteliocītiem, paaugstinot asinsvadu caurlaidību. [8 ] Rozācijas pacientu ādā konstatēts desmit reižu augstāks kahelicidīnu līmenis nekā nepārmainītā ādā. Turklāt ievērojami paaugstināts ir arī kahelicidīnu aktivizējošas proteāzes stratum corneum triptiskā enzīma (SCTE, kallikreīns-5) līmenis. [9 ]
Otrs pēdējos gados arvien plašāk pētītais peptīds ir vaskulārā endotēlija augšanas faktors (VEGF - vascular endothelial growth factor ). VEGF ir selektīvs vaskulārā endotēlija šūnu (artēriju, vēnu, limfvadu) mitogēns, kas neuzrāda mitogēno aktivitāti pret citu veidu šūnām. VEGF spēj izraisīt ne tikai endoteliālo šūnu mitogēnu atbildi, bet arī dažādas nemitogēnas izpausmes: hemotaksi, plazminogēna aktivizētāju ekspresiju, kolagenāžu aktivizāciju, kas atbild par kapilāru ieaugšanu audos. [10 ] Goma ar kolēģiem (Gomaa et al .) konstatējuši, ka eritematoteleangiektātiskā un pāpulopustulārā rozācijas apakštipa pacientu skartajā ādā VEGF līmenis ir ievērojami augstāks nekā nebojātā ādā (88,9% un 55,6%). [11 ] Savukārt mūsu veiktajos pētījumos, kad noteicām VEGF līmeni eritematoteleangiektātiskās rozācijas pacientu serumā, atklājās, ka VEGF ir statistiski ticami augstāks rozācijas pacientiem (pCorr et al.) atklāja, ka UV starojums spēj paaugstināt VEGF sintēzi. [13 ] Ādā, kas satur daudz melanīna (IV, V ādas fototips), UV starojuma nokļūšana līdz ādas apakšējiem slāņiem ir apgrūtināta, tāpēc VEGF sintēze šiem indivīdiem tiek inducēta tikai ādas augšējos slāņos, neradot asinsvadu bojājumu. Turpretī gaišādainiem pacientiem (I un II ādas fototips) UV starojums nokļūst līdz pat apakšējiem ādas slāņiem, kur tiek sintezēts VEGF, kas rada dermas asinsvadu dilatāciju, rodas teleangiektāzes. Pierādīts, ka hronisks saules UV starojums ir gan rozāciju izraisošs, gan arī veicinošs faktors. [14 ] Ilgstošas insolācijas dēļ ādā rodas audu DNS pārmaiņas, it īpaši perivaskulārajā saistaudu matricē. Rodas kolagēno un elastīgo šķiedru bojājums: pakāpeniski veidojas šo šķiedru dezorganizācija, perivaskulāri limfohistocitāri infiltrāti, tiek sintezētas antivielas pret kolagēnu IV. Saistaudu bojājuma dēļ pasīvi paplašinās ādas asinsvadi.
Viens no biežāk aplūkotajiem rozācijas iespējamajiem cēloņiem ir sejas ērcīte Demodex folliculorum . Ir daudzi pētījumi, kas norāda uz šā parazīta nozīmi rozācijas etiopatoģenēzē, bet ir arī pētījumi, kas šo nozīmi noliedz. Leisijam ar kolēģiem (Lacey et al .) izdevās no šīs ērces izolēt baktēriju Bacillus oleronius . Tālāki pētījumi atklāja, ka tieši šī baktērija var būt potenciāls stimuls, kas izraisa antigēnu proteīnu sintēzi un to radītu iekaisumu pāpulopustulārās rozācijas pacientiem. [15 ]
Tātad rozācijas izcelsmē nozīme ir iekaisumam, ko var izraisīt dažādi palaidējfaktori. Biežākie rozācijas izpausmes izraisošie faktori pēc Amerikas Nacionālās rozācijas apvienības datiem (2000): 81% - saules UV starojums, 79% - stress, 75% - karsts klimats, 57% - vējš, 56% - pārmērīga fiziskā slodze, 52% - alkohols, 51% - karstas vannas, pirtis, 46% - auksts klimats, 45% - asi ēdieni, 44% - gaisa mitrums, 41% - karstas telpas, 41% - ādas kopšanas līdzekļi, 36% - karsti dzērieni un ēdieni.
Ņemot vērā tik plašu potenciālo palaidējfaktoru klāstu, labi var saprast, kāpēc rozācijas gadījumā āda ir tik kaprīza, tāpēc liela nozīme šo pacientu ārstēšanā ir viņu izglītošanai par slimības būtību un norisi.
Klasifikācija, klīniskā aina
Lai atvieglotu rozācijas izpratni ne tikai pacientiem, bet arī ārstiem, Nacionālā rozācijas apvienība 2002. gadā izstrādāja jaunu rozācijas klasifikāciju ar četriem galvenajiem rozācijas apakštipiem, vadoties pēc tiem raksturīgās klīniskās ainas. [16 ]
1. apakštips jeb eritematoteleangiektātiskā rozācija (skat. 1.attēlu)- galvenās izpausmes ir izteiktas sarkšanas epizodes dažādu kairinātāju (karstums, asi ēdieni, stress, fiziskā slodzeu.c.) ietekmē, kas ar laiku kļūst arvien biežākas un ilgākas, līdz iegūst pastāvīgu raksturu, rodas persistējoša jeb pastāvīga centrofaciāla eritēma. Teleangiektāzes novērojamas bieži. No sekundārajām pazīmēm šim rozācijas apakštipam raksturīga tūska, dedzināšanas sajūta, ādas sausums un zvīņošanās.
1. attēls
1. apakštips jeb eritematoteleangiektātiskā rozācija
2. apakštips jeb pāpulopustulārā rozācija (skat. 2.attēlu)- atsevišķos gadījumos pāpulopustulārā rozācija var attīstīties kā pirmā slimības izpausme. Biežāk pacientiem var novērot kombinētu rozāciju, kad redzamas gan 1., gan 2.apakštipa pazīmes- centrofaciāls sejas ādas bojājums, kas izpaužas kā pastāvīga eritēma, uz kuras fona redzamas atsevišķas lineāras un arborizētas teleangiektāzes, kā arī pāpulas un pustulas. Klīniskā aina bieži atgādina acne vulgaris , tomēr rozācijas gadījumā nav raksturīgi komedoni, un šīs slimības ir savstarpēji krasi patoģenētiski atšķirīgas. Rozācijas gadījumā pāpulas ir sārtas, ieapaļas, 3-5mm lielas, izolētas vai grupētas, neskaidri norobežotas, to virsotnēs var attīstīties pustulas. Veidojas t.s. pāpulopustulārs bojājums. Rozācijas pustulu saturs parasti ir sterils. Elementi parādās periodiski, seko remisijas periodi, kas, slimībai progresējot, arvien saīsinās, līdz pacientam šķiet, ka pāpulas un pustulas ir pastāvīgs bojājums. Āda ir hiperemēta, infiltrēta, karsta, radot dedzināšanas, niezes un karstuma sajūtu. Var novērot arī ādas sausumu un sīkzvīņošanos, kā arī paplašinātas poras un taukainu ādas spīdumu.
2. attēls
2. apakštips jeb pāpulopustulārā rozācija
3. apakštips jeb fimatozā rozācija (skat. 3.attēlu)- ne visiem pacientiem var novērot šo rozācijas apakštipu. Parasti tas attīstās uz hroniska, rozācijai raksturīga iekaisuma fona un izpaužas kā difūzs ādas sabiezējums ar infiltratīviem zemādas mezgliem, kā arī saistaudu un tauku dziedzeru hiperplāzija, kas rada centrofaciālas fimatozas audu pārmaiņas. Biežāk novērojamais variants ir rinofīma- redzama deguna deformācija un palielināšanās izmēros. Šo patoloģiju novēro galvenokārt vīriešiem. Ievērojami retāk sastopamas tādas fimozes kā gnatofīma (gr.gnathos - zods), metofīma (gr.metophon- piere), otofīma (gr.ota - auss), blefarofīma (gr.blepharon - plakstiņš).
3. attēls
3. apakštips jeb fimatozā rozācija
4. apakštips jeb okulārā rozācija - pa cienti sūdzas par svešķermeņa sajūtu acīs, dedzināšanu, paaugstinātu jutību pret gaismu, niezi, sausuma sajūtu, redzes pasliktināšanos. Objektīvi konstatē interpalpebrālu konjunktīvas, plakstiņu hiperēmiju, teleangiektāzes. Raksturīgākie acu bojājumi ir blefarīts, konjunktivīts, irīts, iridociklīts, keratīts. Okulāro rozāciju visbiežāk diagnosticē, kad paralēli acu simptomātikai var novērot arī rozācijai raksturīgo ādas bojājumu. Tomēr ne vienmēr okulārā rozācija izpaužas vienlaikus ar ādas pārmaiņām. Aptuveni 20% gadījumu sūdzības no acu puses ir pirmā rozācijas izpausme.
Šāda klasifikācija tika radīta, lai būtu labāk izprotami rozācijas ārstēšanas principi, atceroties, ka rozācija ir apārstējama, nevis izārstējama slimība. Galvenā nozīme katram pacientam piemērotāko terapeitisko pasākumu izvēlē ir klīniskajām pazīmēm, kas arī ir apkopotas šajā klasifikācijā.
Ārstēšana
Starptautiskā Rozācijas ekspertu grupa (ROSIE) noteikusi galvenos rozācijas ārstēšanas mērķus [17 ] :
atvieglot simptomus- tādus kā ādas eritēma vai iekaisums, samazināt pāpulu un pustulu skaitu;
novērst rozācijas tālāku progresēšanu no vieglākas uz izteiktāku izpausmes formu;
veicināt rozācijas remisiju un izvairīties no paasinājumiem;
uzturēt ādu iespējami labā stāvoklī;
uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.
Galvenā rozācijas aprūpes triāde: pacientu izglītošana, ādas ikdienas kopšana, ārstēšana.
Rozācijas ārstēšanas posmi:
dzīvesveida korekcija ar mērķi izvairīties no trigeriem jeb palaidējfaktoriem: diēta, aizsargkrēmu pret UV starojumu lietošana ar saules aizsargfaktoru (SPF) >15, pareiza sejas kopšanas un kosmētisko līdzekļu izvēle u.c.;
lokālā terapija:
medikamentozā terapija: metronidazola gels, krēms, losjons 0,75% vai 1%; azelaīnskābe 15%; lokālie antibakteriālie līdzekļi - klindamicīna 1% losjons; sintētiskie retinoīdi - adapalēna 0,1% gels, krēms; pretparazitārie līdzekļi - permetrīna 4% ziede;
fizikālā terapija: aukstie apliekamie, Sobey masāža;
instrumentālā terapija: tradicionālā ķirurģija, elektroķirurģija, krioķirurģija, dermabrāzija, augstfrekvences radioķirurģija, lāzerķirurģija;
sistēmiskā terapija- medikamentozā terapija: antibiotiskie preparāti (tetraciklīnu un makrolīdu grupa), metronidazols, sintētiskie retinoīdi, beta blokatori.
Dzīvesveida korekcija
Galvenais nosacījums veiksmīgai rozācijas terapijai ir izvairīšanās no palaidējfaktoriem: karstuma, aukstuma, vēja, mitruma, UV starojuma, asiem ēdieniem, alkohola lietošanas, stresa u.c. Īpaši svarīgi ir izvairīties no UV starojuma iedarbības, jo tieši hroniska insolācija jeb sauļošanās tiek uzskatīta par galveno aktīniskās elastozes iemeslu, kas raksturīga arī rozācijas pacientiem, kad tiek pārmainīta perivaskulārā matrice. Tā kļūst mazāk elastīga, tādējādi veicinot gan pasīvo, gan aktīvo asinsvadu dilatāciju. Turklāt matricē UV starojuma ietekmē paaugstinās VEGF koncentrācija, kā rezultātā sāk veidoties jauni asinsvadi un esošie kļūst caurlaidīgāki, tā veicinot iekaisuma rašanos. Lai izvairītos no šāda nevēlama efekta, nepieciešams lietot aizsargkrēmus ar UVB un UVA starojuma aizsargfaktoriem. Nepieciešams izvēlēties tieši plaša spektra aizsargkrēmus, jo UVA viļņi ādā nokļūst dziļāk nekā UVB viļņi, radot tieši saistaudu matrices bojājumu. Tāpēc, izvēloties saules aizsargkrēmu, pacientam jānorāda, ka uz iepakojuma jābūt norādei par aizsardzību gan pret UVA, gan pret UVB stariem, kas parasti ir atzīmēts ar saīsinājumu SPF un tam sekojošu skaitli. Šim skaitlim Latvijā jābūt vismaz 15, tomēr vēlams izvēlēties krēmus ar maksimāli augstu aizsardzību, t.i., SPF 50+. Latvijā ir pieejami speciāli krēmi rozācijas pacientiem, kuros jau ir iestrādāti maksimāli augsti plaša spektra saules aizsargfaktori kombinācijā ar VEGF ierobežojošiem aģentiem, kas ievērojami atvieglo sejas kopšanu vasaras laikā
Svarīga ir pareiza sejas kopšana. Nav ieteicams lietot kairinošus, sausinošus, alkoholu saturošus sejas kopšanas līdzekļus, tinktūras, kā arī abrazīvas vielas, pīlingu, ziepes. Ikdienas kopšanā pareiza izvēle būtu speciāli, rozācijai izstrādāti krēmi, kas bagātināti ar C vitamīnu, retīnaldehīdu vai citiem papildu komponentiem, kas kavē jaunu teleangiektāžu veidošanos, nostiprina perivaskulāro matrici. Pamatota izvēle ir īpašs krēms, kas satur patentētu aktīvo vielu kombināciju, kas nomāc VEGF sintēzi un atjauno ādas komfortu. Mūsdienās pieejama arī speciāla, rozācijai izstrādāta dekoratīvā kosmētika, kas satur zaļo pigmentu, tādējādi labāk maskējot sārtu sejas krāsu. Konstatēts, ka sievietes, kas lieto šādu kosmētiku, ir apmierinātākas ar ikdienas dzīvi nekā sievietes, kas par šādu maskēšanos nav informētas. [18 ]
Lokālā terapija
Tā ir pirmās līnijas izvēle praktiski visiem rozācijas pacientiem. Vienīgi katram apakštipam būs piemērotāki citi līdzekļi (skat. tabulu).
Tabula
Rozācijas dažādu apakštipu ārstēšana
Metronidazols
Metronidazols ir imidazolu grupas antibakteriāls līdzeklis, kas spēj aizkavēt aktīvo skābekļa savienojumu atbrīvošanos iekaisuma perēklī, tādējādi darbojoties kā pretiekaisuma līdzeklis. Tas efektīvi samazina pāpulu un pustulu skaitu, reizēm mazinot arī eritēmu, tomēr kopumā tas nav efektīvs līdzeklis teleangiektāzijas novēršanai. [19 ]
Azelaīnskābe
Azelaīnskābe (AzA) ir dikarboksilskābe ar antimikrobiālām, pretiekaisuma un antikeratinizējošām īpašībām. Pierādīts, ka AzA inhibē aktīvo skābekļa savienojumu produkciju keratinocītos, kā arī UVB starojuma izraisīto iekaisuma citokīnu Il-1, Il-6, TNF alfa regulāciju. AzA spēj ierosināt peroksisomu proliferatoru aktivizējošo receptoru mRNS (PPARg), kas savukārt inhibē keratinocītu proliferāciju un reducē iekaisuma atbildes, ko kontrolē citokīni. Turklāt AzA spēj pazemināt kallikreīna-5 un kahelicidīna ekspresiju audos. [20 ] Pierādīts, ka AzA 15% gels efektīvi mazina gan pāpulopustulāro elementu skaitu, gan arī eritēmu. [21 ]
Klindamicīns
Klindamicīns ir antibakteriāls, lokāli aplicējams preparāts 1% šķidruma veidā. Tā iedarbība līdzīga perorāli lietojamajiem tetraciklīniem - spēj mazināt pāpulopustulāro elementu erupciju un skaitu. Tāpēc klindamicīns ir izvēles līdzeklis pāpulopustulārās rozācijas gadījumā. [22 ]
Lokāli aplicējamie retinoīdi
Retinoīdi (tretionīns, adapalēns) spēj mazināt pāpulopustulārās, fimatozās rozācijas izpausmes. [23 ] Tomēr jāatceras, ka lokāli aplicējamie retinoīdi bieži izraisa ādas kairinājumu, kas īpaši būtiski ir rozācijas gadījumā. Labākā izvēle ir adapalēns, kura kairinošā iedarbība ir vismazākā. [24 ]
Citi aplicējamie medikamenti
Lokālos kortikosteroīdus var izmantot vienīgi izteikta iekaisuma gadījumā īslaicīga kursa veidā, jo ilgstoša šo preparātu lietošana rada teleangiektāziju, kas atgādina rozācijas klīnisko ainu. [25 ] Piemērotāki iekaisuma nomācēji rozācijas gadījumā ir imūnmodulatori takrolims un pi mek ro lims, kas, lai gan neiedarbojas tik ātri kā kortikosteroīdi, tomēr nerada ādas atrofiju un teleangiektāzes, tāpēc ir drošāk lietojami ilgāku laiku. [26 ] Izteiktas ērces Demodex folliculorum invāzijas gadījumā vēlams papildus nozīmēt pretparazitārus līdzekļus. Viens no izvēles preparātiem var būt permetrīns. [27 ]
Sistēmiskā terapija
Orālos tetraciklīnus rozācijas ārstēšanā izmanto kopš 1950. gadiem, kad dominējošais bija uzskats, ka rozācija ir mikrobiāla infekcija. [28 ] Labais terapeitiskais efekts, no vienas puses, to apliecināja, tomēr tālāki pētījumi atklāja, ka antibiotiskie līdzekļi rozācijas gadījumā iedarbojas nevis uz mikroorganismiem, bet gan uz iekaisumu kā tādu. Tetraciklīni spēj pazemināt tādu iekaisuma citokīnu produkciju kā IL-1, TNF alfa, kā arī aktīvo skābekļa savienojumu veidošanos. [29 ] Mūsdienās izvēles antibakteriālie līdzekļi rozācijas ārstēšanā ir doksiciklīns (100-200 mg/24 h) un minociklīns (50-100 mg/24 h), kurus nozīmē ilgstoša kursa veidā līdz pat 12 nedēļām. Lai izvairītos no iespējamas antibiotiskās rezistences izveidošanās, mūsdienās izstrādāti jauni submikrobiālo devu antibiotiķi. Pašlaik ASV pieejamas tieši rozācijas ārstēšanai izstrādātas 40 mg doksiciklīna tabletes, kas satur 30 mg tūlītējas iedarbības doksiciklīna un 10 mg vēlīnas iedarbības doksiciklīna. Tās var droši lietot ilgstoši, nebaidoties no rezistences vai antibiotikām raksturīgo blakņu parādīšanās. [30 ]
Orālo izotretionīnu kā pretiekaisuma līdzekli var efektīvi izmantot izteiktas pāpulopustulāras un fimatozas rozācijas gadījumā, lietojot to ilgstoši, mazās devās. Metronidazola ilgstošu lietošanu ierobežo šim preparātam raksturīgās gremošanas sistēmas blaknes. Izvēles situācija šim preparātam ir masīva ērces Demodex folliculorum invāzija.
Lāzerterapija
Ja pāpulopustulāro un fimatozo rozāciju diezgan efektīvi iespējams kontrolēt ar dažādiem lokāliem un sistēmiskiem medikamentiem, tad eritematoteleangiektātiskās rozācijas gadījumā medikamenti ne vienmēr sniedz vēlamo rezultātu. Šā apakštipa ārstēšanas izvēles līdzeklis ir lāzers, kas strādā pēc selektīvās fototermolīzes principa. Biežāk izmantotie šīs grupas lāzeri ir krāsvielu saturošie, KTP, Nd:YAG, diožu lāzeri, kā arī intensīvi pulsējošās gaismas iekārtas (IPL). Ar šiem lāzeriem iespējams ne tikai likvidēt atsevišķas teleangiektāzes, bet arī nostiprināt perivaskulāro matrici, neļaujot rasties jauniem paplašinātajiem asinsvadiem, kā arī samazināt iekaisuma citokīnu, piemēram, VEGF, koncentrāciju audos, tādējādi bremzējot angioģenēzi. [31 ]
Noslēgums
Lai gan rozācija nerada dzīvībai bīstamas situācijas, tā tomēr ievērojami ierobežo cilvēku sociālo aktivitāti ikdienā, jo raksturīgā sarkanā seja sabiedrībā bieži tiek uzlūkota kā alkoholisma izpausme. Tāpēc šīs slimības ārstēšanas nepieciešamība ir neapspriežama. Problēmas sagādā fakts, ka šī daudzfaktoru slimība joprojām nav precīzi izpētīta, tāpēc ārstēšana ir nevis etioloģiska, bet gan simptomātiska, līdz ar to rozācija pašlaik ir neizārstējama slimība. Mūsdienās gan ir pieejami efektīvi medikamenti, lāzersistēmas, ar kuru palīdzību rozāciju var kontrolēt un vadīt. Tomēr jāatceras, ka rozācijas medikamentoza ārstēšana ir tikai viena trešdaļa rozācijas veiksmīgā aprūpē. Vienīgi ārsta sadarbībā ar pacientu, panākot viņa līdzesību ārstēšanā, var sasniegt labus rezultātus.
