Dzīves ilgumam pagarinoties, populācijā ievērojami pieaug gados vecu cilvēku īpatsvars. Vismaz 85 gadus veci cilvēki ir visātrāk pieaugošā grupa vecu cilvēku populācijā, tomēr tā sastāda tikai 1,2% no kopējās populācijas un 10% starp cilvēkiem virs 65 gadu vecuma. Geriatriskajā psihiatrijā bieži jāsastopas ar depresiju, bipolāriem afektīviem traucējumiem, paranoīdiem stāvokļiem, kā arī ar vecumu saistītiem atmiņas un kognitīviem traucējumiem. Šajā rakstā centāmies aplūkot raksturīgākās fizioloģiskās un slimību radītās izmaiņas vecumā un to ietekmi uz cilvēku savstarpējām attiecībām.
Pieci vadošie nāves cēloņi cilvēkiem gados ir sirds slimības, audzēji, insulti, Alcheimera slimība un pneimonijas. Izmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā un psihopatoloģija ir tikpat bieža slimība kā artrīts un citi tam līdzīgi simptomi. Organisma vispārējais stāvoklis (kardiovaskulārās slimības, hipertensija, ateroskleroze, labdabīga prostatas hiperplāzija, urīna nesaturēšana, artrīts, dzirdes un redzes traucējumi u. c.) būtiski ietekmē izmaiņas cilvēka uzvedībā. Geriatriskā psihiatrija ir medicīnas nozare, kura nodarbojas ar dzīves ilguma un kvalitātes veicināšanu, somatisko un garīgo slimību profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu gados vecākiem cilvēkiem.
Demence un depresija gados veciem cilvēkiem
Depresiju sastopamība līdz ar vecumu pieaug - pieaug depresijas epizožu biežums, kā arī samazinās laiks starp šīm epizodēm. Ar vecumu ievērojami pieaug arī pašnāvību skaits. Depresiju epidemioloģiskie pētījumi veciem cilvēkiem liecina par grūtībām diferencēt depresiju un demenci.
Demence (no latīņu val. dementia - neprāts, ārprāts; sin. aphrenia - dzīves laikā iegūta plānprātība) ir garīgās attīstības traucējumu forma, ko raksturo noturīgi izziņas darbības traucējumi, kurus izraisa galvas smadzeņu bojājumi un slimības, kuru rezultātā iet bojā nervu šūnas.
Veciem cilvēkiem ar demenci depresija ir bieža parādība, bet šajā gadījumā nav raksturīgi skaidri noteikti garastāvokļa traucējumi. Involūcijas depresijas gadījumā vienlaikus raksturīgs trauksmains bažīgums, rigiditāte, nervozitāte, aizdomīgums, kā arī ātra satraucamība un aizkaitināmība par nebūtiskiem sīkumiem. Afāzija, apraksija un agnozija mēdz parādīties nevis pakāpeniski, lēnām, bet gan pēkšņi (sakarā ar smadzeņu asinsrites traucējumiem).
Psihiatram ir jāatšķir klasiskie depresijas simptomi (runas nabadzīgums, psihomotorais gausums, emocionāls bālums, interešu zudums u. c.), kuri liecina par depresiju jauniem cilvēkiem, no simptomiem, kuri var liecināt par agrīnu demenci vecākiem cilvēkiem. Jāatceras, ka depresijas ar pašnāvības mēģinājumiem var būt vienlaicīgi ar demenci, kā arī var būt kā vieni no pirmajiem simptomiem Alcheimera slimības sākuma posmā.
Saskaņā ar SSK-10 klasifikāciju, demences diagnosticēšanai tiek izvirzīti vairāki kritēriji:
- atmiņas pavājināšanās (vispirms īslaicīgā, pēc tam ilglaicīgā atmiņa),
- citu kognitīvo funkciju pavājināšanās (uzmanības, domāšanas, spriešanas spēju, lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas un runas spēju pavājināšanās),
- emociju kontroles pavājināšanās un traucējumu pastāvēšanas ilgumam jābūt vismaz sešimēneši.
Ateroskleroze, kura saistās gan ar kardiovaskulāriem traucējumiem, gan ar hipertensiju, tiek saistīta ar divām biežākajām demences formām - vaskulāro demenci un Alcheimera slimību.
- Alcheimera slimības pirmās pazīmes ir personības pārmaiņas, kurām pievienojas progresējoša amnēzija un totālas demences aina līdz ar afāzijas, apraksijas un agnozijas attīstību. Alcheimera slimības gadījumā bez depresijas var būt arī greizsirdības un apzagšanas murgu idejas, dzirdes halucinācijas, stereotipisks pseidodarbīgums (drēbju burzīšana, paunošanās), psihomotors uzbudinājums un delīrijs.
- Vaskulāra demence ir otrs biežākais demences cēlonis aiz Alcheimera slimības. Vaskulāro demenču gadījumā slimības gaita ir vairāk lēcienveida. Visbiežāk šie lēcieni ir saistīti ar cerebrovaskulāriem notikumiem. Vaskulārā demence var attīstīties akūti (pēc insulta), kā multi-infarktu demence, kad intelektuālās funkcijas pazeminās pēc katra nākamā cerebrovaskulārā notikuma, kā arī pakāpeniski sašaurinoties asinsvadu lumenam.
Ļoti bieži šie abi demenču veidi pastāv vienlaicīgi. Patomorfoloģiskie pētījumi liecina, ka apmēram 50% gadījumu demences cēlonis ir Alcheimera slimība, 25% gadījumu Alcheimera slimība kopā ar cerebrovaskulāriem faktoriem un 15% gadījumu tā ir vaskulāra demence.
Cerebrālām asinsvadu slimībām parasti ir somatisks un neiroloģisks raksturs. Cilvēki sūdzas par troksni galvā, reiboņiem, galvassāpēm, izteiktu nogurdināmību. Traucējumu intensitāte ir svārstīga. Slimība parasti sākas 50-60 gadu vecumā, kad somatiskām sūdzībām sāk pievienoties astēnija, atmiņas traucējumi. Arī depresija ir biežs infarkta vai smadzeņu asinsrites traucējumu pavadošs simptoms. Ar afektīviem traucējumiem īpaši tiek saistītas patoloģijas, kas skar frontālos smadzeņu apvidus. Smadzeņu insultu gadījumā depresijai raksturīga emocionāla nesavaldība (piemēram, pēkšņa raudulība).
Ar vecumu pieaug garastāvokļa svārstību un paranoīdo psihožu sastopamība. Veci cilvēki ar sensoriem traucējumiem (redzes, dzirdes, ožas) ir predisponēti paranoīdiem stāvokļiem, arī cerebrovaskulārie notikumi un agrīna demence ir saistīta ar paranoīdo simptomu un murgu parādīšanos.
Nedrīkst aizmirst, ka veciem cilvēkiem sastopamā depresija var būt arī kā simptoms citām somatiskām slimībām, tādām kā B12 vitamīna deficīts, elektrolītu līdzsvara traucējumi, kas radušies medikamentu lietošanas rezultātā, un citos gadījumos.
Slimības, savstarpējās attiecības un paaudžu konflikti
Paaudžu konflikti sabiedrībā ir tikpat bieža parādība kā daiļliteratūras darbu sižetos. Parasti to cēloņi tiek meklēti raksturu atšķirībās, atstājot bez ievērības slimības agrīnos simptomus un tās izraisītās personības pārmaiņas. Involūcijas periodā radušos psihisko traucējumu rezultātā bieži vien pieaug konfliktsituāciju biežums un saspīlētas attiecības ģimenē.
- Līdz ar gadiem pieaug ne tikai dzīves pieredze, bet arī dzīves rutīna, slimības un ar organisma novecošanos saistītās fizioloģiskās izmaiņas. Dzīves temps kļūst lēnāks, pavājinās fiziskās un garīgās darba spējas, ko cilvēki involūcijas periodā cenšas kompensēt ar uzkrāto dzīves pieredzi un noslīpētām iemaņām. Pavājinās jaunā apgūšanas spējas un pat dažkārt šķiet lieki to darīt, jo labi ir tāpat. Gados vecāki cilvēki ilgi un salīdzinoši labi var veikt darbu ierastā stereotipā, un šo darbu ir ļoti grūti mainīt. Viņi ar grūtībām spēj pielāgoties ierastās vides un darbību maiņai un situācija kļūst sarežģīta, ja jāpiemērojas jauniem apstākļiem (ne velti tautas paruna saka, ka vecu koku nevar pārstādīt). Atmiņas traucējumu dēļ cieš zināšanas - zūd agrāk iegūtās, nevar iegūt jaunas un mācīties. No jauniešu redzespunkta tas viss raksturojas kā atpalicība un stagnācija. Pašam vecākās paaudzes cilvēkam tā nešķiet, jo pārmaiņas pārsvarā notiek pamazām, pašam nemanot. Viņi domā, ka mūsdienu jaunatne ir pārlieku ekstrēma. Ne velti ir teiciens, ka vecums iestājas tad, kad jaunatne šķiet slikta. Paaudžu nesaskaņās un pat izteiktos konfliktos nozīmīga ir vecākās paaudzes savas pieredzes un zināšanu nekritiska pārvērtēšana. Nereti tiek pārvērtētas arī fiziskās spējas, kas noved pie traumām vai nopietniem jau esošo slimību paasinājumiem. Tad seko jaunākās paaudzes pārmetumi, kas, savukārt, izraisa veco cilvēku apvainošanos (es taču to daru tevis dēļ!). Problēmas kļūst sevišķi asas, ja vairākām paaudzēm jādzīvo zem viena jumta, pat ja mājoklis ir pietiekami plašs.
- Līdz ar vecumu izmainās arī skaņas frekvences un ritma uztvere. Tā jauniešiem tīkamā ritmiskā, skaļā mūzika vecos ļaudis kaitina. Arī miega režīms ar gadiem mainās. Veci cilvēki arvien agrāk iet gulēt un no rīta arvien agrāk mostas. Ikdienā novērojams, ka no rīta jaunie vēl guļ, bet vecāki cilvēki jau ir pamodušies un aktīvi, turpretī vakaros ir otrādi - kad vecākiem cilvēkiem ir pirmās saldā miega stundas, līdzās rit jaunatnes vakara dzīve. Savukārt, kad jaunieši rīta pusē ir devušies pie miera, virtuvē šķind trauki, dzirdama skaļa klepošana, šļūcoši soļi, kas kaitina un saasina paaudžu attiecības. Pakāpeniski, attīstoties demencei, situācija kļūst sarežģītāka un paaudžu konflikti izteiktāki.
- Savstarpējās attiecības īpaši smagi skar atmiņas pavājināšanās. Var tikt jaukti notikumi, turklāt ar kategorisku pārliecību par savu taisnību. Var parādīties arī viltus atmiņas jeb kriptomnēzija, kad dzirdētais vai televīzijā redzētais tiek stāstīts kā paša piedzīvotais, bet iebildumi tiek uztverti kā aizvainojums. Atmiņas pavājināšanās cieši saistīta ar aizmāršību, nespēju atcerēties, kur nolikta manta, dokumenti vai nauda. Nereti ģimenes locekļi tiek apvainoti zādzībā - tā sauktie kaitēšanas murgi, kuri parasti tiek vērsti pret tuviniekiem un ir sadzīviska rakstura. Atsevišķas kaitēšanas idejas var rasties arī uz afektīvo traucējumu fona, psihotraumējošā situācijā, kā arī paasinoties somatiskai slimībai vai sākoties demencei. Aizmāršība var radīt nopietnas problēmas, ja tas skar zāļu lietošanu - tās var aizmirst ieņemt vai, gluži otrādi, ieņemt par daudz, īpaši, ja vienlaikus tiek lietoti vairāki medikamenti. Atmiņas traucējumi izpaužas kā progresējoša amnēzija, kad agrāk iegaumētais materiāls no atmiņas pamazām sāk zust pretēji tam, kā tas tika iegaumēts. Vispirms un visvairāk cieš īslaicīgā atmiņa (neatceras, ko ēdis un vai vispār ēstas brokastis), pēc tam arī ilglaicīgā - attālo notikumu atcerēšanās spēja. Atmiņas traucējumi nereti var būt iemesls nopietniem pārpratumiem ģimenē.
- Redzes pasliktināšanās uzreiz nav pamanāma, ja darbs nav saistīts ar intensīvu redzes izmantošanu. Nereti redzes traucējumi sadzīvē izpaužas kā dažādu priekšmetu apgāšana, ēdiena izliešana utt. Kad pievienojas parkinsonisma parādības, kustību koordinācijas traucējumi kļūst izteiktāki un sadzīves problēmas pieaug.
- Smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā dažkārt izmainās garšas sajūta, kas noved pie kaitēšanas murgiem un tuvo cilvēku apvainošanas vēlmē noindēt vai speciāli ēdināt veco cilvēku ar bojātiem produktiem. Garšas izmaiņas, kaitēšanas murgi un aizdomīgums var būt iemesls tam, ka vecais cilvēks atsakās no ēdiena un zālēm, jo viņam šķiet, ka tiem piebērta inde, īpaši, ja attiecības saasinājuši jau citi sadzīves konflikti. Vienlaikus somatiskās izmaiņas no citu orgānu puses var būt niecīgas.
- Stāvokli var paasināt stereotipu maiņa, dzīves apstākļu izmaiņas vai cita cilvēka ienākšana ģimenē (piemēram, vedeklas).
- Organisku psihisku traucējumu gadījumos var būt arī orientācijas traucējumi, kas nereti var beigties traģiski (nosalšana, apmaldīšanās kopā ar mazbērnu). Orientācijas traucējumus var ietekmēt arī medikamenti (piemēram, trankvilizatori, antipsihotiskie līdzekļi).
- Savstarpējās attiecības apgrūtina arī tādi somatiski traucējumi kā urīna nesaturēšana, vēdera izejas traucējumi, ilgstošs klepus, īpaši naktīs, u. c.
- Vecāki cilvēki, pastāvot organiskiem psihiskiem traucējumiem, vienlaicīgi vēlas zināmu neatkarību, tai pašā laikā sagaidot no saviem bērniem reālajiem sociālajiem apstākļiem neadekvātas prasības. Nekritiskās attieksmes rezultātā pret savu uzkrāto pieredzi un nespēju pielāgoties jaunajam bieži paaudžu konfliktu cēloņi ir iejaukšanās savu pieaugušo bērnu dzīvē, uzskatos par mazbērnu audzināšanu, kas, savukārt, sekmē depresijas attīstību.
Šajā rakstā aplūkotas tās problēmas, ar kurām dzīvē sastopamies visbiežāk, kad vainojam līdzcilvēku slikto raksturu, nekaunību, ļaunprātību, bet dažkārt atstājam bez ievērības īsto cēloni - organisko psihisko traucējumu radītās izmaiņas cilvēka raksturā un uzvedībā. Kad cilvēku jau skar izteikta demence, rodas skaidrība par iepriekš notikušo, taču līdz tam daudz cietuši ir gan paši pacienti, gan arī viņu tuvinieki.
