Posttraumatisks stress un psihoseksuāla frustrācija

Frustrācijas

Pozitīva, priecīga, ar veselīgu baudas piedzīvojumu saistīta emocionālā ekspresija cilvēkam izpaužas mīmikā un ķermenī, elpas un sirdsdarbības, valodas un domāšanas aktivitātēs, intensīvā un dziļā dzimumakta pārdzīvojumā. Veselīgs baudas piedzīvojums raisa jaunrades enerģiju. Savukārt apātijai, frustrācijai raksturīga emociju nabadzība, kavēti fizioloģiskie procesi un motorā aktivitāte, notrulinātas sensoriskās sajūtas.

Psihoanalītiķis un seksologs Otto Krenbergs aprakstījis frustrāciju, kas izpaužas agresīvi: seksuālajās attiecībās cilvēki meklē intensīvus, neordinārus, emocionālus pārdzīvojumus, pāra komunikācijā izpaužas erotisks sadisms un erotisks mazohisms. [1] Psihiatrs Juhans Kulbergs aprakstījis trauksmaini izvairīgas jeb fobiskas personas ar zemu paštēlu, vainas un mazvērtības izjūtu, šīs personas savas bailes izmanto kā aizsargu pret intīmāku seksuālo attiecību veidošanu, spēju uzņemties atbildību, pārdzīvot neveiksmes. Mūsdienās tās var būt arī personas ar dismorfofobiju jeb bailēm izskatīties neglītam, seksuāli nepievilcīgam. [2] Piemēram, vīrietis sūdzas, ka viņam ir “greizs, kropls dzimumloceklis”, sieviete sūdzas, ka viņai ir “patoloģiski liela mute”, “pretīgi krūšu dziedzeri”. Objektīvi izmeklējot, šiem indivīdiem netiek konstatēti defekti vai organiskas dabas saslimšanas, taču šie vīrieši un sievietes bieži veic koriģējošas operācijas, pēc kurām atkal meklē speciālistu palīdzību un turpina izvairīties no dzimumdzīves aktivitātēm. Šiem indivīdiem anamnēzē ir kopš bērnības izveidojušies personiskā “Es” traucējumi, zema stresa tolerance, daudz neatrisinātu konfliktsituāciju zemapziņā, kuru dēļ cilvēks hroniski cieš no negatīvas pašietekmes: bailēm, kauna, trauksmes un panikas.

 Frustrācija pacientiem ar posttraumatiskā stresa sindromu

Psihoseksuāla frustrācija var izpausties pacientiem ar posttraumatiskā stresa sindromu (PTSS), kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību vai arī bijuši aculiecinieki tāda veida vardarbības notikumā, turklāt saskaņā ar literatūras datiem sievietēm šis sindroms attīstās divas reizes biežāk nekā vīriešiem. Pacientiem ar PTSS ir galvas smadzeņu limbiskā apvidus mandeļveida ķermeņa hipersensitivitāte, emocionāla labilitāte, uzmācīgas, atkārtotas atmiņas par pārdzīvoto, sapņi ar murgainu saturu vai arī psihogēna amnēzija: daļējs/pilnīgs atmiņu trūkums par pārdzīvoto. Šīs izpausmes var attīstīties tūlīt pēc traumas vai arī 6 mēnešu laikā, ilgākā periodā. [3]

 Patoģenēze

PTSS patoģenēzē nozīme ir noradrenerģiskai hiperaktivitātei galvas smadzenēs, augstam dopamīna un zemam serotonīna līmenim. Tādas cilvēka emocionālās sistēmas psihoķīmiskās izmaiņas ietekmē izturēšanos, domāšanu. Nozīme ir personības tipam, piemēram, indivīdi ar atkarīgām vai narcistiskām rakstura īpašībām vairāk predisponēti saslimšanai ar PTSS nekā indivīdi ar antisociālām, perversām īpašībām. [4] Personas ar PTSS uzskata, ka nevienam vairs nevar uzticēties, īpaši tad, ja ir pārdzīvoti divi vai vairāki psihotraumējoši notikumi, piemēram, bērnībā, ģimenes dzīvē, darba vidē. Ir izveidojies “upura stereotips”, cilvēks cieš no frustrējošām domām, piemēram, “mans partneris nevēlēsies dzīvot kopā ar mani, jo es tiku izvarota!”, “nekad vairs nedrīkstu palikt vienatnē kopā ar vīrieti!”, “jūtos pretīgi, visi nojauš, kas ar mani noticis...” u.tml.

 Diferenciālā diagnostika

Pacientiem ar PTSS tiek veikta diferenciālā diagnostika, lai izslēgtu organiskas dabas veselības problēmas, psihiskas saslimšanas – depresiju, histēriju u.c. Ir indivīdi, kuri kaunas vai arī nespēj verbāli informēt par savas dzīves psihotraumējošiem faktiem. Ir indivīdi, kas reāliem notikumiem pievieno izdomātus notikumus. Tāpēc komunikācijā ar šiem pacientiem vēlams izmantot zinātniski aprobētus testus, aptaujas. [5; 6]

 Ārstēšana

Pacientiem ar PTSS ārstēšanā tiek praktizēta medikamentoza terapija (selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI), neiroleptiķi u.c.). Strādājošiem pacientiem aktuāla ir īstermiņa psihodinamiska psihoterapija (7–10 seansi):

• kognitīvā hipnoterapija,
• uzvedības terapija,
• autogēnais treniņš.

Mūsdienās pierādīts, ka traumatiskā pieredze cilvēkam glabājas ilgtermiņa atmiņā. Apslēptās zināšanas – tās ir dziļi abstraktas, neverbālas zināšanas, kas veidojas individuālas uztveres gaitā jau bērnībā. Kognitīvās hipnoterapijas laikā, lai “atvērtu” šīs atmiņas krātuves, tiek izmantota desensitizācijas metode: kognitīvās hipnoterapijas seansos indivīds pakāpeniski tiek ievadīts psihotraumējošos notikumos, tādā veidā cilvēkam tiek radīta iespēja piedzīvot dažādus savas dzīves sce nā ri jus, desensibilizēt sāpīgā notikuma uztveri, veikt kognitīvo pārstrukturēšanu. [7; 8] Īpaši tiek strādāts ar uzmācīgiem psihotraumējošo notikumu atkārtojumiem, murgainu sapņu saturu: relaksējošu seansu laikā pacients mācās izvērtēt šīs ainas un sapņu saturu, mācās pateikt “stop!” savas biogrāfijas kinofilmas biedējošiem kadriem, apturēt uzmācīgas domas vai izjūtas.

Psihodinamiskās hipnoterapijas seansos pacientā izpaužas divkārša apziņa: procesā darbīgais “Es” jeb Ego un vērojošais “Es” jeb Ego. Hipnoterapeitiskās intervencēs izmanto šo divkāršo apziņu: ar vienu indivīda “Es” (piemēram, bezpalīdzīgu bērnu) diskutē otrais “Es” (kompetents pieaugušais). Ārstnieciskos seansos pacients veido sev vēlamu scenāriju, prognozē un piedzīvo pozitīvu iznākumu.

Klīniskajā praksē jāsastopas ar pacientiem, kam nav nekādu atmiņu vai ir fragmentāras atmiņas par pārdzīvoto seksuālo traumu (neirogēna, psihogēna amnēzija) vai kas psihotraumējošo notikumu piedzīvojuši līdz ar psihi ietekmējošu medikamentu, alkohola vai narkotiku lietošanu. Šie indivīdi ļoti bieži vēlas detalizēti atsaukt atmiņā “visu, kas noticis”, cieš no trauksmes, lūdz hipnoterapeitam hipnoanalīzi. Ārsts hipnoterapeits, seksopatologs, konsultējot šos indivīdus, izmanto intervijas metodi ar iespēju veikt iegūto datu interpretāciju, tiek noteikta indivīda hipnouzņēmība, kontrindikācijas psihoterapijai (paroksizmāli stāvokļi u.c.).

Hipnoterapeitiskās intervences laikā tiek izmantotas īpašas metodes: regresīva un progresīva komunikācija, automātiskās vēstules un automātiskās zīmēšanas komunikācija, alternatīvu problēmas risinājumu komunikācija.

Ir pacienti, kas jūt pretestību psihoterapijai. Šīs pretestības pamatā ir bezapziņas trauksme par iespējamām izmaiņām indivīda pašuztverē saistībā ar nukleārām jeb līdz šim valdošām kognīcijām, dzīves materiāla pārstrādes stereotipu. Kognitīvās hipnoterapijas laikā tiek strādāts ar pacienta pretestību kā unikālu iespēju – caur šo individuālo reaģēšanas veidu piekļūt vīrieša vai sievietes subjektīvajai realitātei. []

 Pētījums

Pēdējo 2 gadu laikā konsultēti 34 pacienti (21 sieviete vecumā no 21 līdz 41 gadam un 13 vīrieši vecumā no 24 līdz 39 gadiem) ar klīnisko diagnozi F43.1 jeb PTSS. Tie bija pacienti, kam akūti mēnesi pēc psihotraumas vai 3–6 mēnešus, vai daudzus gadus pēc pārdzīvotā hroniski bija attīstījusies psihoseksuāla frustrācija. Anamnēzē šiem pacientiem bija seksuāla vardarbība pusaudža gados, izvarošana pāra attiecībās vai darba vidē. Šiem pacientiem nebija organiskas dabas saslimšanu, nebija atkarības no alkohola, narkotiku lietošanas. Noteicošie faktori PTSS attīstībai bija stresa smagums un personības neirotisma līmenis. PTSS izpausmes: iekšējs sasprindzinājums ar trauksmi, nespēja relaksēties, nepatika, riebums pret dzimumdzīvi, izvairīšanās no situācijām, kas atgādina pārdzīvoto, emocionāls inertums vai  niknuma reakcijas. Mokoša satura sapņos 11 pacientiem atdzīvojās psiholoģiskā trauma, 9 pacientiem bija daļēja amnēzija par psihotraumu, 3 – absolūta amnēzija.

Visi pacienti tika sadalīti 2 grupās:

• A grupas pacienti (17 sievietes un 9 vīrieši) 2 mēnešus saņēma kombinētu terapiju: kognitīvās hipnoterapijas 60 minūtes ilgus seansus divas reizes nedēļā kopā ar SSAI medikamentu Paroxetinum 20 mg dienā;
• kontrolgrupas jeb B grupas pacienti (4 sievietes un 4 vīrieši) 2 mēnešus saņēma vienīgi medikamentozu terapiju: Paroxetinum 20 mg dienā.

Darbā izmantotās metodes apkopotas tabulā. Pacientam pēc hipnoterapijas seansa tika līdzi dots disks ar pozitīvas pašietekmes satura ierakstu, lai pacients varētu individuāli trenēt savu pašregulāciju.

Pēc kombinētās 2 mēnešu terapijas (kognitīvā hipnoterapija un medikamenti) A grupas pacientiem (n=26) konstatēja nozīmīgu veselības uzlabošanos salīdzinājumā ar kontrolgrupas/B grupas (n=8) pacientiem, kam bija tikai medikamentoza terapija (skat. attēlu). Atbilstīgi katamnēzes datiem 20 A grupas pacienti hipnoterapijas seansu starplaikā un arī pēc terapijas kursa noslēguma regulāri praktizēja pozitīvas pašietekmes treniņus.