Pēcdzemdību depresija?

Emocionālie traucējumi

No emocionāliem traucējumiem pēcdzemdību periodā sievietes cieš daudz biežāk, nekā ārsti tos diagnosticē un ārstē. Neārstēti mātes psihiski traucējumi ir ciešanas arī jaundzimušajam. Tāpēc agra to atpazīšana un adekvāta ārstēšana ir svarīga, lai veidotos bērna psihiskās veselības attīstībai nepieciešamā mātes-bērna emocionālā saikne.

Krīze pēcdzemdību periodā

Emocionāls traucējums, kas sākas strauji pēc dzemdībām, SSK 10 klasifikācijā ir krīze (F43.0). Tā mēdz sākties pirmajās 48 stundās pēc dzemdībām. Ilgst dažas stundas vai dienas, maksimālās izpausmes sasniedzot no trešās līdz piektajai pēcdzemdību dienai. Tad tās izpausmes mazinās un apmēram divās nedēļās pāriet. Sieviete izjūt emocionālu labilitāti no eiforijas līdz skumjām. Parādās trauksme, jo māte jūtas nedroša un neprasmīga rūpēties par jaundzimušo, nepiemērota mātes lomai. Māte ļoti raizējas par mazuļa labsajūtu un baidās atstāt vienu kaut uz mirkli. Trauksmi pavada pārmērīgs jūtīgums pret citu teikto un aizrādījumiem, aizkaitināmība un raudulīgums. Var būt miega un ēstgribas traucējumi, nespēks. Sievietei savos pārdzīvojumos grūti ar kādu dalīties, jo bērna piedzimšanai bija jābūt priekpilnam notikumam. Sievietes gaidītais, izfantazētais atšķiras no reālajām izjūtām, kā tas ir - būt mātei. Šajā dzīves posmā sievietei īpaši nepieciešams visu veidu atbalsts, ko sieviete saņem vai - gluži pretēji - nesaņem. Sieviete jāinformē, viņai viss jāizskaidro - tas nomierina. Nepieciešamības gadījumā iesakāma krīzes psihoterapija - dažas vizītes, kad noskaidro sievietes trauksmes iemeslus un tos risina. Ja sievietes emocionālie traucējumi saglabājas ilgāk par 2 nedēļām, tad attīstījušos psihiskos traucējumus diagnosticē kā F53.

Citur neklasificēti psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā

Pēc SSK 10 klasifikācijas F53 ir citur neklasificēti psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā. Zem šā koda apkopoti tikai tie psihiskie traucējumi, kas saistīti ar pēcdzemdību periodu (sākas 6 nedēļu laikā pēc dzemdībām) un neatbilst citur šajā sadaļā klasificēto traucējumu kritērijiem vai nu tāpēc, ka nav pietiekamas informācijas, vai tāpēc, ka klīniskā aina neatbilst citur klasificētiem stāvokļiem. Ārstu viedoklis šajā jautājumā atšķiras. Amerikas ārsti uzskata, ka psihiskie un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā sākas 4 nedēļas pēc dzemdībām (DSM IV, Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (2000)). Daudzi ārsti uzskata, ka psihiskie un uzvedības traucējumi var sākties arī vēlāk. Tādējādi joprojām klasifikācija ir nepilnīga un terminoloģija ir neskaidra. Pēc būtības tie ir dažādi psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā, kas pēc vienas pazīmes - parādīšanās pēcdzemdību periodā - apvienoti kopīgā grupā. Publikācijās par psihiskiem traucējumiem pēcdzemdību periodā parādās šādi termini: "pēcdzemdību skumjas", "pēcdzemdību grūtsirdība", "pēcdzemdību depresija", "depresija", "pēcdzemdību depresija bez psihozes", "depresija ar psihozi". Daži autori piedāvā nekoncentrēties tikai un vienīgi uz pēcdzemdību depresiju.

Viegli, citur neklasificēti psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā

Visbiežākie no F53 grupas ir viegli, citur neklasificēti psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā (F53.0). Sievietei var būt garastāvokļa svārstības no eiforijas līdz skumjām. Tomēr biežāk klīniskās ainas priekšplānā ir nomāktība. Sievietei var būt neadekvāta vainas izjūta un zems pašvērtējums. Sieviete jūtas slikta māte. Jūtas nemākulīga, neprasmīga, domā, ka viņas rīcība ir kļūdu pilna. Mātei var būt miega traucējumi un ēstgribas pavājināšanās vai pretēji - tieksme pārēsties. Sievietei var būt pārmērīga noguruma izpausmes, nespējot aizmigt pat tad, kad tāda iespēja radusies, un nespēks. Mātei mazinās vēlme ņemt bērniņu rokās, sarunāties, rotaļāties. Sieviete satraucas, ka nespēj rūpēties par bērnu. Šādas mātes raksturo bērnu kā grūtu. Mazinās mātes spēja būt attiecībās arī ar pārējiem bērniem.

Iespējams, sievietei parādās arī psihosomatiski simptomi (piemēram, galvassāpes, muguras sāpes, gremošanas traucējumi), kas īsti nepakļaujas somatiskai ārstēšanai. Ārstam jādiferencē simptomi no mātes somatiskajām slimībām (piemēram, anēmijas, hipotireozes, cukura diabēta). Sievietes pēc palīdzības pie ģimenes ārsta mēdz doties atkārtoti, bet ar terapijas rezultātu īsti apmierināts nav ne ārsts, ne paciente.

Klīniskās ainas priekšplānā visbiežāk ir trauksme. Parasti sieviete izjūt milzīgu atbildību un satraukumu rūpēs par bērnu, cenšas būt laba, pat perfekta māte un ir saasināti jūtīga pret kritiku. Tad vienas no nevēlamajām šādu izjūtu sekām ir bērna pārmērīga novērošana un kontrolēšana - un tomēr reizē arī nespēja uztvert bērna vajadzības.

Ikviena pārmaiņa nes līdzi kaut ko, kas sievieti neapmierina un kas viņai nepatīk. Ja sieviete nav kontaktā ar savu neapmierinātību un dusmu jūtām, proti, neapzinās tās, tad dusmas parādās agresīvu domu, fantāziju veidā kā iespēja kaut ko agresīvu nodarīt sev, ģimenes locekļiem un pat bērnam. Piemēram, bērnu sadurt ar nazi vai šķērēm, sagriezt ar šķērēm, nomest pa kāpnēm, purināt, izmest pa logu. Klīniskajā ainā priekšplānā nonāk uzmācīgas agresīvas domas. Tās var satraukt līdz pat panikai. Viņa gribētu, bet nespēj tās atvairīt. Baidās nodarīt pāri. Uzmācīgās agresīvās domas māte var arī neapzināties un tādā gadījumā izjust bailes palikt vienai mājās ar bērnu. Daļa sieviešu tik ļoti baidās no nažiem, ka nespēj ieiet virtuvē. Mokošais satraukums par agresīvajām domām un bailes nodarīt pāri bērnam var motivēt māti doties pie ārsta.

Sievietei var būt agresīvas domas nodarīt kaut ko sev. Šīs domas sievieti satrauc. Viņa vēlas, bet nespēj tās atvairīt. Būtībā tās ir pseidosuicidālas domas.

Bieži klīniskās ainas priekšplānā ir aizkaitināmība un dusmas un/vai naids, aizvainojums pret partneri vai bērnu. Uztverot, ka bērns "tīšām slikti uzvedas, brēc, neļauj gulēt, izsūc krūtis". Līdz ar to bērna raudāšana ir milzīgs stress mātei pašai. Viņa nespēj nomierināt bērniņu - nereti sastingst, aiziet, purina, kliedz, sit bērnam.

Tātad psihisku un uzvedības traucējumu klīniskās izpausmes pēcdzemdību periodā atšķiras pēc intensitātes un simptomu veida. Klīniskās ainas priekšplānā var būt trauksme vai nomāktība un depresīvs sindroms, vai uzmācīgas domas un fantāzijas nodarīt pāri, vai dusmas un naids.

Traucējumu pakāpe var būt dziļāka un paust psihotiska līmeņa traucējumu. Sieviete sūdzas par depresiju. Analizējot terapijas procesā dziļāk, tā vairāk ir apātija, atsvešinātība, intereses zudums. Sieviete jūtas nekāda, pavisam nederīga, neizjūt saikni ar bērnu, nav saiknes arī ar partneri. Vainas izjūta aiziet otrajā plānā, priekšplānā iznāk regresijas tendences. Tādā gadījumā diagnosticē F53.1 - smagi, citur neklasificēti psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā.

Kaut gan pēcdzemdību periodā parādās dažādas nepatīkamas izjūtas, diemžēl sieviete visbiežāk palīdzību nemeklē. Drīzāk, jūtoties vainīga un slikta māte, baidās, ka tiks atklāts viņas sliktums, un tāpēc kaunas. Iespējams, jūtas tā, ka nespēja tikt galā ar mātes pienākumiem nav iemesls, lai meklētu ārsta palīdzību. Māte ir norūpējusies, laika trūkumā un cer, ka izjūtas drīz pāries. Kļūdaini interpretē savas izjūtas, neatšķirot pēcdzemdību periodam adekvātas izjūtas no emocionāliem traucējumiem. Palīdzību lūdz tikai tad, kad ciešanas kļuvušas nepanesamas.

Diagnostika

Tā kā traucējumu klīniskās izpausmes parasti sākas pēc izrakstīšanās no dzemdību nodaļas, ginekologs, pediatrs vai ģimenes ārsts var palīdzēt šos traucējumus diagnosticēt.

Ginekologa apmeklējums 6 nedēļas pēc dzemdībām, kaut laika ziņā limitēts, ir iespēja atpazīt mātes psihiskus traucējumus un uzvedības traucējumus pēcdzemdību periodā. Pēc bērna piedzimšanas vairākas reizes gadā sievietes, iespējams, apmeklē ģimenes ārstu, bet pilnīgi noteikti - pediatru. Tā ir iespēja atpazīt mātes psihiskos un uzvedības traucējumus pēcdzemdību periodā un sarunā izskaidrot un pārrunāt ārstēšanas iespējas. Ārsts arī empātiskās sarunās mātes trauksmi, iespējams, var mazināt - izskaidrojot, izglītojot un nomierinot. Ja psihiskie traucējumi sievietei bijuši jau iepriekš un nav tikai tādi, kas parādījušies pēc dzemdībām, tad ārsts palīdzēt nevarēs. Ārstam varētu būt arī par maz laika, lai ievāktu adekvātu anamnēzi, un varbūt trūkst nepieciešamo iemaņu psihisko traucējumu diagnostikā un ārstēšanā.

Tomēr ārstam var noderēt Edinburgas postnatālās depresijas skala. Testu var iedot mātei aizpildīt prakses uzgaidāmajā telpā. Māte pati var tikt galā, atzīmējot atbildes uz desmit jautājumiem par savu pašsajūtu pēdējās septiņās dienās. Testa jautājumi ļauj identificēt arī trauksmi, jo mēs zinām, ka pēcdzemdību periodā klīniskajā ainā priekšplānā var būt trauksme (skat. tabulu).

Māte atbildes uz jautājumiem var atzīmēt 10-15 minūtēs. Ārstam atbildes uz jautājumiem ir ātri un viegli pārskatīt. Ja kopējais punktu skaits ir vairāk par 12, tad ir iemesls domāt par psihiskiem traucējumiem pēcdzemdību periodā un ir indikācija māti nosūtīt pie ārsta psihoterapeita uz konsultāciju un klīnisku izmeklēšanu.

Ārstēšana

Mātes traucējumi noteikti jāārstē, lai novērstu bērna emocionālās, kognitīvās un attīstības grūtības. Trauksmaina, dusmīga vai nomākta māte nespēj sniegt drošību bērnam. Bērns cieš, jūtoties nedrošs un nemierīgs, slikti ēd, guļ, zaudē svaru, slimo un atpaliek attīstībā. Mātes traucējumi vienmēr ietekmē arī pārējos bērnus. Pētījumos ar funkcionālajām galvas smadzeņu vizualizācijas metodēm pētīja neironu aktivāciju klīniski depresīvai mātei, atbildot uz pašas bērna raudāšanu, salīdzinājumā ar mātēm bez psihopatoloģijas. Konstatēja, ka depresīvai mātei ir neironu aktivācijas traucējumi, kas iesaistīti emocionālajā regulācijā un atbildē uz bērna raudāšanu.

Kā pēdējais arguments ārstēšanas nepieciešamībai būtu minams fakts, ka psihiskie un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā ir ciešanas ne tikai mātei, bet arī partnerim. Nereti arī partneris neatbilst cerētajai siltās ligzdas veidotāja lomai vai pat pats pieprasa aprūpi. Sieviete distancējas no vīra emocionāli, jūtas vientuļa un klusē, neizsakot neapmierinātību/vajadzības un tādējādi šajā dzīves periodā nesaņemot ne emocionālu, ne praktisku atbalstu. Ģimenē var rasties konflikti, sekot šķiršanās, kas sievietes nomāktību var tikai pastiprināt. Bieži pēcdzemdību psihisko un uzvedības traucējumu gadījumā patoģenētiska ārstēšana ir tieši psihoterapeitiska ārstēšana. Ārsts psihoterapeits strādā ar pacientes iekšējiem konfliktiem, vainas izjūtu un izstumtajām dusmām.

Gadījumos, kad sievietes psihiskie traucējumi ir daudzveidīgi, aktualizējas jautājums par psihofarmakoloģisko medikamentu lietošanu. Tomēr vienmēr jāvaicā, vai māte vēlas bērnu barot ar krūti. Tā kā visas psihotropās vielas izdalās mātes pienā un vairāk vai mazāk var ietekmēt arī bērnu, tad ārsts nevar uzņemties risku tos ordinēt. Parasti mātes nevēlas, lai bērns ar krūts pienu saņemtu arī medikamentu. Līdz ar to psihoterapijas priekšrocības ir neapšaubāmas. Arī tad, ja sieviete funkcionē robežlīmenī un pauž robežpersonības un narcistisku traucējumu.

Jāņem vērā - jo sarežģītāka bijusi jaunās mātes bērnība, jo pretrunīgākas ir viņas jūtas, kļūstot par māti pašai. Nenobriedusī personība nav gatava mātes lomai, jo pašai ir vajadzība pēc emocionālā atbalsta un aprūpes. Ja sieviete to patiešām nesaņem vai jūtas tā, ka nesaņem, var aktualizēties bērnišķīgās dusmas uz vecāku objektu, kas tiek pārvirzītas uz partneri vai bērnu.