No augu zālītēm līdz fitoterapijai

Iemesli tam ir vairāki: ekoloģiskās situācijas pasliktināšanās pasaulē, daudzu valstu finansiālo resursu problēmas, atsevišķu indivīdu paaugstināta jutība pret zāļlīdzekļiem vispār, kā arī sintētisko zāļlīdzekļu blaknes.

Mazliet no vēstures

Cīņā pret slimībām cilvēki augus izmanto jau kopš vissenākajiem laikiem, ārstniecības augu izmantošana būtībā ir tikpat sena kā cilvēce. Senās Ēģiptes ārsts Imhoteps, Romas imperatora Marka Aurēlija galma ārsts Galēns, jatroķīmijas pamatlicējs Paracelzs, arābu pasaules autoritāte Abu Ali ibn Sina (Avicenna) - tie ir tikai daži no senatnes ļaudīm, kuru darbi un tajos sniegtās zināšanas par ārstniecības augiem dzīvo gadsimtiem ilgi un ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Protams, augu un no tiem radītu zāļu iepazīšana tajos senajos laikos prasīja daudz upuru, jo vienīgā izmēģinājumu laboratorija bija pats slimais cilvēks. Vērā tika ņemti tie dziednieciskie efekti, kas bija acīm redzami, šīs empīriski iegūtās zināšanas tika nodotas no paaudzes paaudzē galvenokārt mutiski. Zināšanas bieži tika turētas slepenībā, šaurā cilvēku lokā, nereti tās bija tikai ģimenes īpašums. Taču par spīti dažādiem apgrūtinājumiem iegūtā pieredze un atziņas par augu lietošanu būtībā apsteidza zinātni un radīja priekšnoteikumus fitoterapijas attīstībai.

Jēdzienu "fitoterapija" (no grieķu vārdiem phytos - augs, therapia - ārstēšana) daudz vēlāk ieviesa franču ārsts Anrī Leklerks (Henri Lecrerc, 1870-1955), kas dzīvoja un praktizēja Parīzē. Viņš daudz rakstīja par ārstniecības augiem un to lietošanu medicīnā, lielāko daļu praktiskajā darbā gūto atziņu publicējot tā laika vadošajā medicīnas izdevumā La Presse medicale. Termins "fitoterapija" līdztekus citiem - "hidroterapija", "fizioterapija", "apiterapija", "hirudoterapija" - tieši norāda, ar ko attiecīgā terapija ārstē. Fitoterapiju var uzskatīt arī par farmakoterapijas nozari.

Ārstēšana ar ārstniecības augiem monopolstāvokli saglabāja līdz XVIII gadsimta beigām. XIX un XX gadsimtu raksturo strauja ķīmijas, medicīnas un citu zinātņu attīstība daudzās pasaules valstīs. Tika sintezēti jauni, iedarbīgi ārstniecības līdzekļi, iegūtas antibiotikas, kuru ieviešana praktiskajā medicīnā izdarīja apvērsumu, glābjot miljoniem cilvēku dzīvību. Veselības problēmu risināšanā priekšroka tika dota šīm precīzi dozējamām un ārstniecisko efektu garantējošām zālēm. Ārstniecības augi pavisam aizmirsti netika, to pētīšana turpinājās, taču galvenā uzmanība tika vērsta uz individuālu vielu izdalīšanu no augiem, to ķīmiskās struktūras un farmakoloģiskās darbības izpēti. No vienas puses, tas attīstīja fitoķīmiju, no otras puses - palīdzēja noskaidrot un daļēji pamatot vairāku augu iedarbību. No augiem tīrā veidā tika izdalīti alkaloīdi, kumarīni, vienkāršo fenolu glikozīdi, kas tika izmantoti gan kā ārstniecības līdzekļi (pilokarpīns, hinīns, atropīns, skopolamīns, salicīns), gan kā modeļsubstances jaunu ārstniecības līdzekļu sintēzei (hinīns - akrihīna, salicīns - acetilsalicilskābes sintēzei, dikumarols - pamats varfarīna ieguvei). Bioloģiski aktīvo vielu klāsts papildinājās ar ķīmiskiem savienojumiem - seskviterpēnu laktoniem, iridoīdiem, ksantoniem, lignāniem, ekdisteroīdiem, poliīniem u.c.

Vienlaikus aktualizējās jautājums, vai no ārstniecības augiem izolētās vielas pieskaitāmas fitoterapeitiskiem līdzekļiem. Ievērojamais vācu ārsts, fitoterapeits Rūdolfs Veiss (1895-1992) uzskatīja tās par fitoterapeitiskiem līdzekļiem un ieteica nosaukt par "forte-terapeitiskiem". Tādējādi, piemēram, glikozīdi digitoksīns, ko iegūst no sarkanās uzpirkstītes Digitalis purpurea, un digoksīns no villainās uzpirkstītes D. lanata lapām uzskatāmi par forte-terapeitiskiem līdzekļiem, bet no tiem sintētiski iegūtie acetildigoksīns vai metildig­oksīns šai grupai nepieder, jo dabā nav sastopami. Savukārt Eiropas Komisija uzskata, ka arī no au giem izdalīti individuāli savienojumi par fitoterapeitiskiem līdzekļiem vairs nav uzskatāmi. Diskusija notiek joprojām.

Fitoterapija mūsdienās

Mūsdienu izpratnē fitoterapija ir zinātniski pamatota ārstniecības augu un to zāļu lietošana medicīnas praksē un profilaksē. Fitoterapija - lai gan cienījama vecuma nozare - nav novecojusi ārstēšanas metode. Tā atbilst modernās medicīnas prasībām, un mūsdienu zinātnes sasniegumi paver tai vēl plašākas iespējas. Fitoterapijas kā zinātnes panākumi lielā mērā atkarīgi arī no tā, cik prasmīgi eksperimentālie pētījumi tiek saistīti ar pareizi izprastām empīriskām atziņām. Diemžēl akadēmiskajā vidē fitoterapiju joprojām bieži uzskata par netradicionālu ārstniecības metodi.

Ārstniecības augu izpēte un praktiskā izmantošana notiek vairāku specifisku jomu saistībā. Fitoterapija ir saiknē ar fitofarmāciju, fitoķīmiju, fitofarmakoloģiju. Fitofarmācijas uzmanības centrā ir ārstniecības augu drogas, to identifikācija un kvalitātes novērtēšana. Ar fitofarmāciju cieši saistīta fitoķīmija - svarīgi ir zināt, kas īsti iedarbojas uz cilvēka organismu, tāpēc notiek augu bioloģiski aktīvo vielu (BAV) kompleksa izpēte, individuālu vielu izdalīšana, to struktūras no skaid rošana, izmantojot mūsdienu analīzes metodes. Tas, savukārt, dod iespēju sašaurināt un konkretizēt ārstniecības augu farmakoloģiskās darbības efektu, kas jau ir fitofarmakoloģijas darbalauks.

Turklāt jānorāda, ka fitoterapeitisko zāļlīdzekļu iedarbības spektrs ir dažāds - tas var būt gan plašs, gan šaurs, specifisks. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem šajā jomā var minēt mārdadzi Silybum marianum, kura augļus tautas medicīnā jau divus gadu tūkstošus lieto aknu slimību ārstēšanā. XX gadsimta sākumā no mārdadža augļiem ieguva attīrītu aktīvo vielu kompleksu, ko nosauca par silimarīnu. Vēlāk noskaidroja, ka tas sastāv no vairākiem flavonolignāniem, no kuriem nozīmīgākie ir silibīns (silibinīns), silikristīns un silidianīns. Vairākos mūsdienu farmakoloģiskos un klīniskos pētījumos pierādīta silimarīna hepatoprotektīvā un antioksidatīvā darbība, to izmanto akūtu un hronisku aknu iekaisumu, aknu distrofijas un aknu cirozes ārstēšanā. No silimarīna izdalītais silibīns, pārveidots ūdenī šķīstošas nātrija sāls veidā, tiek izmantots par pretindi saindēšanās gadījumos ar mušmirēm, kas satur ļoti toksiskas vielas faloidīnu un alfa-amanitīnu.

Un tikai tad, kad ir pilna informācija par augu gan fitofarmācijas, gan fitoķīmijas, gan fitofarmakoloģijas jomā, šo augu un no tā iegūtu/iegūtas drogu/drogas savā rīcībā var pārņemt fitoterapija.

Fitoterapija nav homeopātija

Bieži vien fitoterapija nepareizi tiek uzskatīta par homeopātiju, taču tām ir būtiskas atšķirības. Homeopātija, kuras pamatlicējs ir vācu ārsts Zamuels Hānemans (Samuel Hanemann, 1755-1843), cīnās pret slimībām saskaņā ar principu "līdzīgs ārstējams ar līdzīgu". Vienīgais, kas saista šīs metodes, ir ārstniecības augu izmantošana, taču homeopātijā izmanto daudzus augus, ko fitoterapijā nelieto, - un otrādi. Ja fitoterapijā izmanto tikai ārstniecības augus un/vai to sastāvvielas, tad homeopātijā lietojamo izejvielu klāsts ir krietni plašāks - te bez ārstniecības augiem, ko bieži izmanto svaigā veidā, lieto arī minerālus, metālus, dzīvnieku valsts pārstāvjus un to produktus. No augu materiāla homeopātijā gatavo esences, tinktūras, no kurām gatavo dažādu pakāpju atšķaidījumus (potences), bet neizmanto fitoterapijai raksturīgos uzlējumus, novārījumus, zāļu tējas un citus pagatavojumus.

Fitoterapijas centrālais objekts ir ārstniecības augs. Izmantot to var dažādi - visu augu pilnībā vai kādu tā daļu, svaigu (dzīvu) vai kaltētu (žāvētu), vienu pašu vai maisījumā ar citiem.

Ārstniecības augu ievākšana un sagatavošana

Mūsu klimatiskajos apstākļos visbiežāk tiek izmantotas ārstniecības augu drogas - noteiktā laikā ievāktas un pareizi izžāvētas augu daļas. Galvenās drogu grupas: pumpuri, mizas, lapas, ziedi, laksti, augļi, sēklas, saknes. Specifiskas drogas ir melnā bērzu piepe (čaga), Islandes ķērpja lapoņi, staipekņu sporas. Pumpurus un mizas vāc pavasarī, kad ir bagātākais BAV saturs, ziedus - ziedēšanas sākuma fāzē vai pilnziedā, lapas un lakstus - pirms augu ziedēšanas vai ziedēšanas laikā, augļus, kad tie ir nogatavojušies, bet nav pārgatavojušies. Saknes, kā arī citus pazemes orgānus - sakneņus, sīpolus, gumus - vāc vai nu rudenī, kad tajos uzkrāts maksimāli daudz BAV, vai nākamā gada pavasarī, kad šo uzkrājumu augs vēl nav licis lietā augšanai. Protams, šī ir tikai vispārīga informācija, katrai konkrētai drogai nosacījumi var atšķirties.

Ievāktais materiāls pareizi jāizžāvē, lai saglabātu BAV kompleksu un uzglabāšanas laikā pasargātu drogu no bojāšanās. Visefektīvākā ir žāvēšana mākslīgā siltumā, ievērojot noteiktu temperatūras režīmu, kas atkarīgs no BAV kompleksa. Tā, piemēram, ēterisko eļļu saturošas drogas - piparmētras lapas, kumelītes ziedus, mazā mārsila lakstus - žāvē lēni temperatūrā, kas nepārsniedz 35-40 (45)ºC, jo augstākā temperatūrā ēteriskā eļļa iztvaiko un droga zaudē kvalitāti. Savukārt citas, stabilākas BAV - polifenolus, flavonoīdus, kumarīnus - saturošas drogas žāvē augstākā temperatūrā (50-60ºC), bet, lai saglabātu askorbīnskābi rožu augļos, tie jāžāvē pat 90ºC temperatūrā. Ja drogas tiek žāvētas parastos apstākļos, telpā, tad tai jābūt ar labu vēdināšanu. Ziedu, lapu, lakstu drogas žāvēšanas laikā jāsargā no saules stariem - UV starojums dažas BAV noārda. Arī tālākā drogu uzglabāšana un izmantošana lielā mērā atkarīga no BAV kompleksa.

Ārstnieciskais efekts

Tiem, kas izmanto ārstniecības augus, bieži nav saprotama to iedarbība vairāku slimību gadījumos, kam ir atšķirīga izcelsme un norise. Taču nekā nesaprotama nav - augā ir liela ķīmisko savienojumu daudzveidība, ko augs sintezē un uzkrāj dzīvības procesu nodrošināšanai - augšanai, attīstībai un aizsardzībai pret nelabvēlīgiem ārējās vides ap­stākļiem, pret kaitēkļiem un slimībām. Šie ķīmiskie savienojumi pieder dažādām organisko savienojumu klasēm un veido auga BAV kompleksu, kas tad arī nodrošina ārstniecisko efektu daudzveidību.

Atbilstīgi drogas BAV sastāvam atšķiras iedarbības efekts - viens un tas pats darbības efekts var būt dažādām BAV grupām, arī viena auga sastāvā var būt BAV ar līdzīgu darbības efektu. Ar to jārēķinās, izmantojot individuālu ārstniecības augu drogu, bet jo īpaši tad, ja gatavo drogu maisījumus. Augu BAV, to farmakoloģiskā darbība un biežāk lietojamās drogas apkopotas tabulā.

Ārstniecības augu pagatavojumi

Dažādu veidu pagatavojumos no ārstniecības augu drogām arī pagatavojuma veids un izmantotais ekstraģents lielā mērā atkarīgi no BAV rakstura. Ja BAV nešķīst ūdenī, tad drogas ūdens izvilkums - tēja, uzlējums un novārījums sagaidāmo efektu nedos. Kā piemēru var izmantot burkānu, kas ir bagāts ar karotīnu. Taču karotīns ūdenī nešķīst, līdz ar to burkāna ūdens izvilkumā karotīna praktiski nav. Karotīns šķīst eļļā, tātad no burkāna jāgatavo eļļas izvilkums. Ja drogas sastāvā ir ēteriskā eļļā, tad drogu nav vēlams vārīt - ar ūdens tvaikiem ēteriskā eļļa izgaist un pagatavojuma vērtība mazinās. No drogām, kas bagātas ar polisaharīdiem, piemēram, gļotvielām, cieti, bieži gatavo uzlējumus aukstā veidā, t.s. macerātus. Piemēram, linsēklu macerātu gatavo šādi: 3 tējkarotes sēklu aplej ar glāzi vārīta, atdzesēta ūdens, palaikam apmaisot, ļauj 3 stundas ievilkties, tad dzer pa ¼ glāzes kopā ar sēklām 3 reizes dienā, lai veicinātu zarnu trakta attīrīšanos.

Pagatavojumu veidošanas tehnoloģija atkarīga arī no drogas konsistences. Maigas konsistences drogas - ziedus, trauslas lapas - parasti tikai aplej ar verdošu ūdeni un noteiktu brīdi atstāj ievilkties. Drogām ar cietu, blīvu struktūru - saknēm, mizām, arī ādainām lapām (miltene, brūklene) - nepieciešama vārīšana, ar apliešanu vien BAV koncentrācija izvilkumā būs niecīga un nedos gaidīto ārstniecisko efektu.

Fitoterapijā plaši izmanto zāļu tējas - species, ko veido vairākas daļas: pamatdrogas ar konkrētu nepieciešamo farmakoloģisko darbību, papilddrogas, kas pastiprina vai pavājina pamatdrogu darbību, palīgdrogas, kas nodrošina maisījuma apjomu, dod krāsu, smaržu, garšu. Maisījumos parasti izmanto 2-3 pamatdrogas ar nepieciešamo farmakoloģisko darbību, vēlams, lai drogas būtu no dažādu BAV grupām. Papilddrogu klāstā visbiežāk ir viena, retāk divas drogas, lai precīzāk novērtētu darbības efektu. Palīgdrogu grupā parasti izmanto aromātiskās (ēterisko eļļu saturošas) drogas, vitamīnu drogas.

Piesardzība

Cilvēki bieži uzskata, ka ārstniecības augu un augu zāļu lietošana nav nekas īpašs, tā ir droša, nekādas blaknes nav iespējamas. Taču patiesībā arī augi ir zāles, varbūt pieņemamākas cilvēka organismam nekā sintētiskie zāļlīdzekļi, tomēr to lietošanā zināma piesardzība ir jāievēro. Tas attiecas gan uz noteiktām cilvēku grupām, gan uz konkrētiem augiem. Augu un augu zāļu lietošanā piesardzīgām jābūt grūtniecēm, jaunajām māmiņām bērna zīdīšanas periodā, cilvēkiem ar hroniskām sirds un asinsvadu sistēmas, gremošanas sistēmas, plaušu un nieru slimībām.

Patlaban uzkrāts plašs eksperimentālais un klīniskais materiāls, kas norāda uz atsevišķu toksisku ķīmisko savienojumu klātbūtni vairākos populāros ārstniecības augos - māllēpē, tauksaknē, vērmelē, salvijā, kalmē, purva vaivariņā. Taču šie dati līdz šim nav unificēti un netiek atspoguļoti nacionālos un starptautiskos dokumentos, kur būtu norādītas devas un lietošanas kursa ilgums, kas neapdraud veselību. Reizēm dati atšķiras dažādās valstīs un ražotājfirmās, piemēram, māllēpes lapas Austrālijā un Jaunzēlandē atļauts lietot tikai pēc speciālista norādījuma.

Kā preventīvs pasākums potenciālo blakņu novēršanā varētu būt ieteikums saīsināt ārstēšanas kursu - māllēpes lapas lietot ne ilgāk par 4-6 nedēļām gadā. Ar fitopreparātu efektivitātes un nekaitīguma novērtēšanu jau vairākus gadus nodarbojas Vācijas Federālā zāļu un medicīnas preču institūta E (fitoterapijas) komisija, taču augu zāļu drošības garantēšanas jomā darāmā vēl ir daudz.

Mijiedarbība

Bez šīs problēmas ir vēl cita - pēdējos gados parādījušies klīniskie pētījumi, kas liecina par mijiedarbību. Zināms, ka daži ārstniecības augi un zāles no tiem var ietekmēt sintētisko ārstniecības līdzekļu lietošanas drošumu. Kā piemēru var minēt asinszāli - lietojot to kopā ar varfarīnu, var sākties asiņošana, kopā ar dig­oksīnu var rasties sirds ritma traucējumi. Tātad jebkurā gadījumā rūpīgi jāizvērtē augu izvēle, arī šeit jāievēro princips "Nekaitē!"

Pamatprincipi un noteikumi

Fitoterapijā ir savi noteikumi un pamatprincipi, kas konsekventi jāievēro:

• ārstēšanu drīkst sākt tikai tad, kad ir noteikta diagnoze un kad pacients ir gatavs ievērot un izpildīt visus terapijas nosacījumus;
• fitoterapijā drīkst izmantot tikai tos ārstniecības augus un to maisījumus, kas ir zināmi, pārbaudīti praksē un droši lietošanai;
• nekādā gadījumā nedrīkst lietot vai ieteikt lietošanai mazpazīstamus ārstniecības augus, to skaitā augus no citiem reģioniem;
• fitoterapijai vajadzētu būt individualizētai- pieskaņotai konkrētam pacientam, taču šo principu praksē ne vienmēr izdodas īstenot;
• fitoterapijas kurss jāsāk ar viena vai dažu relatīvi indiferentu ārstniecības augu (drogu) lietošanu, nepieciešamības gadījumā maisījumus pakāpeniski papildinot vai pārveidojot.

Kopsavilkums

Liela daļa sabiedrības uzskata, ka atgriešanās pie dabas, pie ārstniecības augiem - pie fitoterapijas ir vienīgais ceļš, kā atjaunot, saglabāt un uzturēt veselību, vienlaikus netērējot lielus finansiālus resursus. Daļēji tam var piekrist, taču ir situācijas, kad ar augu zālēm vien sasniegt vēlamo efektu nevar, ir vajadzīgi gan sintētiskie ārstniecības līdzekļi, gan citas ārstniecības metodes. Asklēpija vārdus, kas teikti pirms aptuveni 3000 gadiem, - "vispirms ārstē vārds, tad augs, visbeidzot skalpelis!" - fitoterapijas autoritāte R. Veiss ir modificējis: vispirms ārstē vārds, tad augu zāļlīdzeklis, tad sintētiskās zāles un visbeidzot skalpelis!

Kā palīgmetode daudzu slimību ārstēšanā fitoterapija bija, ir un būs noderīga. 

Literatura

1. Barnes J, Anderson L, Phillipson J. Herbal Medicines. A guide for healthcare proffesionals. 2002, 2 ed, 530.
2. The complete German commision E monographs // Therapeutic guide to Herbal Medicines. 1998, 684.
3. Weiss R, Fintelmann V. Lehrbuch der Phytotherapie. 9 korrigierte Aufl, 1999.
4. Vogel G, Gaisbauer M, Winkler W. Phytotherapie in der Praxis. Dtsch Ärzteverlag, 1990.
5.  Hänsel R. Phytopharmaka. 2 Aufl. Springer, Berlin, 1991.
6.  Rubīne H, Eniņa V. Ārstniecības augi. Zvaigzne ABC, 2004, 343.
7.  Виноградова ТA, Гажёв БН. Практическая фитотерапия. Москва, 2010, 640.