Niezes patofizioloģija

Antihistamīna preparātu ierobežotā efektivitāte vairākumā niezes gadījumu ir bijis papildu impulss jaunu patofizioloģijas mehānismu un efektīvas terapijas pētniecībā un izstrādē. Nieze jau daudzus gadus bijusi vismazāk izprastā un pētītā somatosensorā modalitāte. Izprotot niezes patofizioloģijas mehānismus, ārstiem ir lielākas iespējas veiksmīgāk vadīt aprūpi un ārstēt pacientus ar niezi.

Niezes iedalījums

Niezi klasificē četros klīniskajos tipos (1. tabulā):

• neirogēnā,
• psihogēnā,
• neiropātiskā,
• pruritoceptīvā.

  

Vienam pacientam var kombinēties vairāki niezes tipi. Šajā rakstā galvenokārt par pruritoceptīvās niezes patofizioloģiju, īsi apskatot arī pārējos niezes tipus. Slimības un stāvokļi, kuru gadījumā pacients var sūdzēties par niezi, apkopoti 2. tabulā.

Neirogēnā un sistēmiskā nieze

Rodas galvenokārt no orgānu (bet ne ādas) bojājumiem. Šeit var minēt tādas slimības kā hroniska nieru mazspēja, aknu slimības, hematoloģiskās un limfoproliferatīvās slimības un citas malignitātes. Šī nieze tiek pārvadīta caur centrālo nervu sistēmu, bet nav neirālas dabas patoloģija.

Epidurālās anestēzijas laikā ievadītie opioīdi bieži vien izsauc niezi. Šis novērojums zinātniekiem ļāva secināt, ka neirogēno niezi vismaz daļēji izraisa intraspinālie endogēnie opioīdi. No šīs hipotēzes izriet, ka opioīdu antagonistu ievadīšanai būtu jābūt efektīvai pret niezi. [1] Nesen atklāts holestātisko niezi izraisošs mediators — autotoksīns. Kremer ar kolēģiempētījumos pierādīja, ka lizofosfatīdskābes (LPA) un autotaksīna (ATX) līmenis serumā holestāzes pacientiem ir būtiski paaugstināts. Seruma līmenis korelēja ar niezes intensitāti. Intradermālas LPA injekcijas peles ādā ierosināja intensīvu kasīšanās vēlmi un atbilstīgu uzvedību, pierādot, ka LPA un ATX ir būtiska nozīme holestātiskās niezes izraisīšanā. [2] Neseni pētījumi apstiprina hipotēzi, ka niezei specifiskie vai niezei selektīvie neironi muguras smadzenēs, kā arī niezes mediatori varētu būt efektīvi mērķi jaunas terapijas izveidē.

Psihogēnā nieze

Saistīta ar psiholoģiska rakstura novirzēm un slimībām. Parasti izpaužas ar pārmērīgiem impulsiem un vēlmi kasīt citādi veselu ādu. Ar šā tipa niezi saistītas tādas psihiskas un smadzeņu slimības kā depresija, obsesīvi kompulsīvi traucējumi, trauksme, somatoforma veģetatīva disfunkcija, mānijas, psihozes un dažādu narkotisku vielu lietošana. Psihogēnās niezes sastopamības biežums dermatoloģijas klīnikās ir aptuveni divi procenti. Parasti šā tipa nieze ir izslēgšanas diagnoze. Visplašāk zināmā slimība ar psihogēnās niezes komponentu ir parazitofobi murgi. Tā ir diezgan reta slimība, kad pacients atzīmē apsēstību ar parazītiem vai insektiem viņa organismā. Uz ādas redzamie elementi ir sekundāri izsitumi, kas radušies niezes dēļ. Izmeklējot pacientu ar psihogēno niezi, klīnicistiem jāizslēdz sistēmiskas, neiropātiskas un dermatoloģiskas slimības. Psihogēnās niezes patofizioloģiskais mehānisms joprojām nav skaidri zināms.

Neiropātiskā nieze

Šajā gadījumā pamatā ir bojājums centrālajos vai perifērajos jušanas neironos, kas rada niezes neironu aktivāciju bez ādas pruritogēnu stimulācijas. Neiropātisko niezi var inducēt primārs bojājums vai disfunkcija jebkurā nervu sistēmas aferentajā ceļā. Tā kā neirāls bojājums var būt attālu no niezošā reģiona, neiropātiskās niezes gadījumā ādas kasīšana reti sniedz atvieglojumu. Neiropātisko niezi bieži pavada citi jušanas traucējumi, piemēram, parestēzijas, hiperestēzijas vai hipoestēzijas. Pacienti, kam neirāls bojājums veicina jušanas zudumu un kam ir arī neiropātiska nieze, atkārtotas, nesāpīgas niezes dēļ var radīt sev ādas bojājumus. Tāpat daudzas neiroloģiskas slimības, kas izsauc neiropātisku niezi, var izsaukt arī neiropātiskas sāpes. Neiropātiskās niezes mehānisms ir neskaidrs, bet ir izvirzītas vairākas hipotēzes. Viena no tām apgalvo, ka bojājums niezi un sāpes pārvadošajos C šķiedru neironos izsauc funkcijas zudumu niezei specifiskās C šķiedrās. Tālāk C šķiedru neironu zudums un sekojošais aferento ceļu ietekmes zudums uz centrālajiem neironiem var radīt neinhibētu centrālo niezes neironu signalizēšanu, tālāk attīstoties niezes sajūtā. Cita hipotēze apgalvo, ka niezi inhibējošo neironu zudums spinotalāmiskajā traktā varētu ierosināt negribētu niezes sajūtas aktivāciju.

Postherpētiskā neiralģija (PHN) ir bieža herpes zoster jeb jostas rozes komplikācija. PHN tiek uzskatīta par neiropātijas paveidu. Aptuveni pusei pacientu ar šo slimību ir arī postherpētiskā nieze (PHI). Pacienti ar PHN skartajā ādas reģionā var just gan niezi, gan sāpes. Ādas biopsiju rezultāti PHN pacientiem, kam bija arī PHI, uzrādīja ādas neironu zudumu. Sāpes PHN gadījumā, domājams, ir no nociceptīvo nervu šķiedru zuduma, bet PHI — no bojājuma niezi kodējošos neironos.

Citas slimības, kas izpaužas ar neiropātisko niezi, ir notalgia paresthetica (NP)un brahioradiālā nieze. NP ir sensora neiropātija, kam raksturīga lokalizēta nieze, sāpes, hiperestēzija vai parestēzija. Iemesls NP visbiežāk ir torakālā nerva saknīšu kompresija. Tas varētu būt deģenerētu skriemeļu vai skriemeļu disku dēļ.

Brahioradiālā nieze ir lokalizēta neiropātiska nieze rokās (dorsolaterāli). Etioloģija: kakla nerva saknīšu kompresija C5—C8 līmenī. Bet ir arī gadījumi, kad nervu kompresiju nekonstatē. Tad etioloģiskais faktors ir ilgstoša uzturēšanās saulē. Slimības uzliesmojumi notiek galvenokārt vasarā. Ādas biopsijā vēro epidermas un dermas nervu šķiedru blīvuma samazināšanos.

Neiropātiskās niezes mehānisms joprojām ir diezgan neskaidrs, taču pētījumi par postherpētisko neiralģiju, brahioradiālo niezi un notalgia paresthetica nākotnē varētu viest lielāku skaidrību.

Pruritoceptīvā nieze

Šā tipa niezi dermatologi praksē ārstē visbiežāk. Tā ģenerējas ādā iekaisuma vai bojājuma rezultātā un ir vizuāli pamanāma primāro vai sekundāro elementu dēļ. Vecuma izraisītas pārmaiņas ādas barjeras funkcijā arī var attīstīties par pruritoceptīvu niezi.

Niezes neiroanatomija

Diskusija par pruritoceptīvo niezi nebūtu pilnīga bez sāpju sajūtas pieminēšanas. Šīs abas sajūtas varētu nešķist radniecīgas, taču abas kalpo kā organisma aizsargmehānismi.

Primārās jušanas jeb sensorās šķiedras, kas inervē ādu, iedala trīs kategorijās pēc mielinizācijas pakāpes, diametra un vadīšanas ātruma. Resnās, mielinizētās Aβšķiedras pārvada taktilās sajūtas. Tievās, mielinizētās Aδ šķiedras un nemielinizētās C šķiedras pārsvarā iesaistītas termālo un sāpju/niezes sajūtas pārvadē.

Niezes sajūtu pārvada nemielinizētās, lēnās C šķiedras (1. attēls). Šīs šķiedras iestiepjas līdz dermo–epidermālajam savienojumam un beidzas epidermā ar brīvajiem nervu galiem, kur tiek uztverts kairinājums. Šo šķiedru šūnu kodoli atrodas mugurējo saknīšu ganglijos. Šeit gan niezes, gan sāpju sajūtām sākas sekundārās vadīšanas ceļu neironi, kas ascendē kontrlaterāli caur spinotalāmisko traktu uz talāmu. Šīs līdzības agrāk lika domāt, ka nieze ir niecīgas intensitātes sāpju sajūta, kas tiek pārvadīta caur C šķiedru neironiem. Šī teorija ir atspēkota, jo pētījumos pierādītas citas sakarības.

Nesenie pētījumi ar peļu un citu zīdītāju modeļiem, mikroneirogrāfijas pētījumi ar cilvēkiem un jaunu niezes mediatoru atklāšana uz priekšu pavirzījusi niezes patofizioloģijas izpēti. Šobrīd tiek atbalstītas divas hipotēzes, kā niezes sajūta tiek pārvadīta no ādas uz smadzenēm. Selektivitātes teorija postulē, ka pastāv noteikti neironi, kas ir relatīvi selektīvi gan niezes, gan sāpju sajūtai. Labeled line jeb marķētā teorija apgalvo, ka ir niezei specifiskas neironu šķiedras. Tās iestiepjas no ādas līdz mugurējo saknīšu ganglijiem. Tur tie kontaktē ar niezei specifiskiem neironiem muguras smadzenēs, kas signālus sūta tālāk smadzenēm. Niezei specifiskie spinālie neironi bija zināmi jau pirms kāda laika, bet niezei specifiskie perifērie neironi atklāti salīdzinoši nesen. Šos visus vadīšanas ceļus vēl ietekmē muguras smadzeņu starpneironi. Tie, visticamāk, nosaka, vai saņemtos signālus smadzenes interpretēs kā niezi vai sāpes. Šie un, iespējams, vēl citi starpneironi ir atbildīgi par kasīšanās efektivitāti, lai nieze mazinātos.

Selektivitātes teorija pauž, ka ir pārklājošās sāpju/niezes šķiedras. Lielākā daļa šķiedru atbild tikai uz sāpju stimuliem, bet dažas šķiedras atbild uz abām sajūtām. Lielākā C šķiedru populācija, kas atbild uz sāpēm, inhibē sensitīvās C šķiedras, kas atbild uz niezes sajūtu. Nieze tiek uztverta tikai tad, kad selektīvi tiek aktivētas niezi pārvadošās C šķiedras. Ja kairinājums aktivē gan niezi, gan sāpes, tad pēc šīs teorijas niezes sajūta tiks inhibēta ar lielāko populāciju C šķiedru neironu, kas pārvada sāpes.

Pēc labeled line jeb marķētās teorijas ir muguras smadzeņu neironi, kas specifiski pārvada niezes signālus. Jau iepriekš minēts, ka nav īsti skaidrs, vai ir vismaz daži perifērie neironi, kas paši atbild uz niezes stimuliem.

Niezes šūnas

Vai neironi ir vienīgās šūnas, kas uztver niezi? Ir zināms, ka keratinocīti un, iespējams, vēl citas ādas šūnas ekspresē molekulas, kas savstarpēji iedarbojas ar pruritogēniem. [1]

Keratinocīti

Tie ir galvenās epidermas šūnas, kas nodrošina efektīvu barjeru pret fizikāliem, ķīmiskiem un bioloģiskiem vides faktoriem. Keratinocīti ir būtiska nespecifiskās imūnās sistēmas daļa. Niezes indukcija ādā ir svarīgs aizsardzības mehānisms, lai atklātu un novērstu iespējamās kaitīgās vielas ietekmi. Tāpēc epidermai jānodrošina šo iespējamo draudu atpazīšana un niezes mediatoru izdalīšana niezes sajūtas pārvadei. [2] Blakus keratinocītiem atrodas arī brīvie nervu gali, kas savstarpēji tiešā veidā mijiedarbojas ar keratinocītiem. [1] Keratinocīti izdala daudz dažādu iekaisuma un pruritogēnu vielu (piemēram, neirotrofīnus NGF un neirotrofīnu 4, lipīdu mediatorus un endotelīnu 1 (kas tiešā veidā var aktivēt nervu šķiedras vai tuklās šūnas), kā arī receptorus (PAR2, opioīdu, kanabinoīdu un H4 receptorus). Arī keratinocīti var inhibēt niezi, izdalot endokanabinoīdus, kas tiešā veidā saistās ar inhibitoru receptoriem uz sensorajiem nerviem. [2] Tātad sensoros stimulus varētu uztvert arī keratinocīti, ne tikai nervu šķiedras. [1]

Tuklās šūnas

Tuklās šūnas (audu šūnas, kas ir ciešā saistībā ar matu folikuliem, keratinocītiem, asinsvadiem un jušanas nerviem) izdala daudz receptoru, kas var aktivēt citu šūnu mediatoru izdali. Pazīstamākais mediators ir histamīns; arī citas vielas varētu būt iesaistītas niezes rašanās mehānismā: proteāzes, lipīdu mediatori, neiropeptīdi un dažādi citokīni. Psoriāzes pacientu tuklajās šūnās atrasts arī IL–31. Tāpat ir vielas, kas nevis izdalās no tuklajām šūnām, bet gan aktivē tuklās šūnas. Pie tām pieder neirotropīns NT–3, neiropeptīdi, piemēram, intestinālais peptīds, CGRP (calcitonin gene related peptide), P viela un endotelīns 1.

Eozinofilie leikocīti

Niezošo dermatožu gadījumā (atopiskais dermatīts, alerģisks kontaktdermatīts, hroniska nātrene un prurigo nodularis) ādā konstatēta palielināta eozinofilo leikocītu koncentrācija. Eozinofilie leikocīti izdala neirotrofīnu NGF un NT–3 mRNS. Šie neirotrofīni spēj inducēt ādas nervu veidošanos un mielinizāciju. Ir pētījumi ar pelēm, kuros pierādīts, ka, izmantojot neirotrofīna receptoru antagonistus tirozīnkināzes A receptoram, tiek inhibēta kasīšanās un ādas iekaisums. Eozinofilie leikocīti ekspresē arī histamīna receptorus. Šie leikocīti var izdalīt arī tādus neiropeptīdus kā vaskulārais endotēlija augšanas faktors, kuri, iespējams, iesaistīti dažu niezošo dermatožu (piemēram, nātrenes) patoģenēzē. [2]

Niezes molekulārā anatomija: kanāli, receptori un mediatori

Niezes mediators jeb pruritogēns ir viela, kas pēc saskares ar ādu inducē gan niezes sajūtu, gan vēlmi kasīt ādu. Šie mediatori savstarpēji iedarbojas ar molekulu “detektoriem” (2. attēls). Šie detektori var būt receptori vai jonu kanāli, kas atrodas uz nervu šķiedrām vai pat uz pašiem keratinocītiem. Lielākā daļa receptoru pieder G proteīnu saistīto receptoru ģimenei (G–protein coupled receptor, GPCR). GPCR atbild uz plaša spektra ligandiem vai stimuliem un ir daudzu medikamentu mērķis. GPCR, kas saistīti ar niezi, atbild uz histamīnu, prostaglandīniem, neiropeptīdiem un proteāzēm. Jonu kanāli, kas iesaistīti šajā procesā, ir piederīgi TRP (transient receptor potential) ģimenei. Piemēram, TRPV1 atbild uz kapsaicīnu (aktīvā viela čili piparos). Citi TRP jonu kanāli atbild uz karstumu un aukstumu. Lai gan nav skaidrs, vai TRP kanāli atbild tiešā veidā uz pruritogēniem, ir skaidrs, ka tie iesaistīti niezes signālu transmisijā. Piemēram, lai arī histamīnu uztvertu GPCR receptori, TRPV1 jonu kanāli nepieciešami, lai niezes signāls tiktu pārvadīts pa muguras smadzenēm tālāk uz smadzenēm. Specifiski citokīnu receptori arī iesaistīti niezes signalizēšanā. Interleikīns 31 (IL–31), ko uztver IL–31 receptori, varētu būt viens no niezes mediatoriem. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, niezes sajūtas rašanos un pārvadi nosaka dažādi mediatori, kas savstarpēji iedarbojas ar receptoriem un kanāliem, kuri atrodas uz nervu šķiedrām, un, iespējams, keratinocītiem. Medikamenti, kas bloķē mediatorus, receptorus vai kanālus, ir potenciāls mērķis perifērās niezes terapijai (neatkarīgi no iekaisuma bloķēšanas). 3. tabulā parādīti niezes mediatori.

Histamīns

Histamīns jau izsenis ir pruritoceptīvās niezes modeļu in vivo visplašāk pētītā viela. Lai arī histamīns joprojām ir svarīgs, niezes izpētes lauks pavirzījies daudz tālāk par šo vienu mediatoru. Citi mediatori ir nozīmīgi vismaz trīs iemeslu dēļ:

• antihistamīna līdzekļiem ir ierobežota efektivitāte,
• histamīna izdalīšanās izsauc nātreni, bet ne visas niezes saistītas ar šo parādību,
• pierādīts, ka C šķiedras var klasificēt divējādi: 1. tips nereaģē uz mehāniskiem stimuliem, bet galvenokārt atbild uz histamīnu; 2. tips atbild uz mehāniskiem stimuliem un arī uz auga Mucuna pruriens aktīvo vielu.

Vēl nav zināms, vai šīs šķiedras atšķiras morfoloģiski vai ar marķieriem. Ir skaidrs, ka, lai arī daži pruritogēni izdalās no tuklajām šūnām, lielākajai daļai tomēr ir cits mehānisms. Šajā sadaļā plašāk par histamīnu, proteāzēm, IL–31, neiropeptīdu CGRP (calcitonin gene related peptide) un P vielu.

Histamīns izdalās no tuklo šūnu granulām (degranulācijas process) dažādu eksogēnu un endogēnu stimulu ietekmē. Identificēti četri histamīna receptori — H1, H2, H3 un H4. Niezes sajūtas veidošanā iesaistīti H1 un H4. H4 atklāts salīdzinoši nesen, tas ir svarīgs tuklo šūnu un eozinofilu funkcijās, kā arī alerģiskos iekaisumos in vivo. H4 receptoru antagonisti uzmanību izpelnījušies kā potenciālie jaunie pretniezes terapijas mērķi, jo H4 antagonisti peļu modeļu pētījumos izrādījušies efektīvāki par tradicionālajiem antihistamīniem.

Ne–histamīnerģiski niezes izcelšanās mehānismi

Zināms, ka tropiskā auga Mucuna pruriens aktīvā viela izsauc stipru niezi, kas ir neatkarīga no hist-amīna. [1] Mucuna pruriens satur proteāzi — mukunanīnu. [3] Šī proteāze ir homologa ar cilvēka proteāzēm, piemēram, katepsīniem, sevišķi katepsīnu S, kas arī izraisa niezi.

Citas cilvēka proteāzes, kas iesaistītas niezes patofizioloģijā, ir triptāze (no tuklajām šūnām) un kalikreīns (to izstrādā keratinocīti bojātas epidermālās barjeras gadījumā). Visas šīs pieminētās proteāzes var aktivēt proteāzes aktivācijas receptoru 2 (PAR2). Šie receptori atrodami uz aferento neironu galiem un keratinocītiem. Proteāzes, ko satur tarakāni un putekļu ērcītes, arī var aktivēt PAR2. Šo receptoru funkciju izmaiņas pierādītas pacientiem ar atopisko dermatītu. PAR2 aktivācija primārajos muguras smadzeņu aferentajos neironos atbrīvo pro–iekaisuma neiropeptīdus, arī CGRP un P vielu, kas ir saistīti ar niezes rašanos. P vielas un CGRP mediēta nieze varētu būt saistīta ar šo vielu spēju aktivēt tuklās šūnas. Daudzo proteāžu pruritogēnu spēja aktivēt PAR2 noteikti ir jaunas antagonistu terapijas mērķi.

TRPV1

TRPV1(transient receptor potential vanilloid receptor–1) ir neselektīvi katjonu kanāli, ko sauc arī par “kapsaicīna receptoriem” pēc to spējas piesaistīties kapsaicīnam. TRPV1 ekspresējas uz sensorajiem neironiem, keratinocītiem, tuklajām šūnām un endoteliālām šūnām. Pirmsākumos TRP kanāli tika uzskatīti par nociceptīviem (uztver sāpes). Taču šobrīd  tie iekļauti pruritoceptīvās niezes rašanās mehānismā. Tas atklāts, izveidojot peles modeli, kam iztrūka TRPV1 kanālu. Šādai pelei nenovēroja kasīšanās vēlmi, kairinot ar histamīnu un tripsīnu (TRPPV1 kanāli nepieciešami histamīna un serotonīna inducētai niezei). TRPV1 nozīme niezes izcelsmē pētīta arī pacientiem ar prurigo nodularis. Šīs slimības gadījumā TRPV1 ekspresējas lielākā daudzumā. TRPV1 ekspresējošo jušanas neironu aktivācija ar pruritogēniem iesaista daudz dažādu intracelulāro signālu pārvadošos mehānismus, lai inducētu niezi. Ir dažādi pretniezes medikamenti, kuru mērķis ir TRP kanāli. Atkārtoti uzklājot lokāli lietojamo kapsaicīnu, pierādīta jušanas nervu desensibilizācija un niezes mazināšana. Taču jaunākie kontrolētie pētījumi nav devuši pozitīvas indikācijas kapsaicīnam kā pretniezes vielai. Vēl viens TRP jonu kanāls — TRPM8 — ļauj inhibēt niezi ar mentolu un aukstumu (jo iesaistīts aukstuma sajūtu transdukcijā).

IL–31

Viens no niezes mediatoriem. Tas atklāts atopiskā dermatīta un prurigo nodularis pacientu ādā. Turklāt IL–31 mutācijas pierādītas ģimenes primārās lokalizētās ādas amiloidozes patoģenēzē. IL–31 izstrādā Th2 limfocīti. Šīs šūnas iesaistītas atopiskā dermatīta patoģenēzē. Atzīts, ka IL–31 izraisa niezi, tieši saistoties ar IL–31 receptoriem ādas nervos (precīzs mehānisms joprojām nav noskaidrots). Izmantojot peles modeli un ievadot IL–31 antivielas, pelei samazinās vēlme kasīties, kas pierāda IL–31 pruritogēno dabu. [1] IL–31 ekspresējas ne tikai epiteliālās šūnās (piemēram, keratinocītos), bet arī mugurējo saknīšu ganglijos. [2]

P viela

Neiropeptīds, kas izdalās no tuklajām šūnām un izraisa niezi un neirogēnu iekaisumu. Tas ir tahikinīns, kas piesaistās neirokinīnu receptoriem NK1, NKR2 un NKR3. NKR1 receptora iesaiste niezes izraisīšanā pierādīta žurkām. Niezošu dermatožu gadījumā palielināta NKR1 receptoru ekspresija aprakstīta arī keratinocītos. [1]

Nātrijurētiskais peptīds (BNP) un gastrīna atbrīvotājpeptīds (GRP)

Nesenā pētījumā, ko veica ASV zinātnieki Mishra un Hoon, identificēts B tipa nātrijurētiskais peptīds (BNP) — svarīgs peptīds niezes signālu pārvadē un ierosināšanā, jo BNP aktivē nātrijurētiskā peptīda receptora A (NPRA) ekspresējošos neironus, savukārt tie izdala gastrīna atbrīvotājpeptīdu (GRP), lai aktivētos GRP receptoru (GRPR) ekspresējošie neironi. Šī aktivācija tālāk sūta signālus uz galvas smadzenēm. Šajā pētījumā zinātnieki nekonstatēja GRP mugurējo saknīšu gangliju neironos. Apgalvots, ka BNP ir niezei specifisks peptīds, kas regulē GRP—GRPR kaskādi.

Zinātnieki Zhou–Feng Chen un Xian–Yu Liu apstrīdēja šo postulātu, jo pētījumos konstatēja GRP mugurējo saknīšu ganglijos. Secinājumi, kas izrietēja no šā pētījuma: GRP ir galvenais neirotransmiters no hist-amīna neatkarīgās niezes pārvadē. BNP—NPRA sistēma iesaistīta gan sāpju, gan niezes pārvadē un neietekmē GPR—GPRA vadīšanas ceļu. Taču sakarības starp BNP un GRP vēl jānoskaidro. [4]

Noslēgumā

Nieze joprojām paliek interesants un neatklāts fenomens, kuras patofizioloģija un izcelšanās tiek pētīta arvien intensīvāk. Svarīgi ir atrast jaunas un efektīvas terapijas iespējas, lai būtiski uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti.

KOPSAVILKUMS

• Niezi klasificē četros klīniskajos tipos: neirogēnā, psihogēnā, neiropātiskā, pruritoceptīvā. Vienam pacientam var kombinēties vairāki niezes tipi.
• Neirogēnā un sistēmiskā nieze rodas galvenokārt no orgānu (bet ne ādas) bojājumiem. Šī nieze tiek pārvadīta caur centrālo nervu sistēmu, bet nav neirālas dabas patoloģija.
• Neiropātiskās niezes pamatā ir bojājums centrālajos vai perifērajos jušanas neironos, kas rada niezes neironu aktivāciju bez ādas pruritogēnu stimulācijas. Mehānisms ir neskaidrs, bet ir izvirzītas vairākas hipotēzes.
• Psihogēna nieze saistīta ar psiholoģiska rakstura novirzēm un slimībām. Parasti izpaužas ar pārmērīgiem impulsiem un vēlmi kasīt citādi veselu ādu.
• Pruritoceptīvā nieze ir biežāk sastopamais niezes tips dermatologu praksē. Tā ģenerējas ādā iekaisuma vai bojājuma rezultātā un ir vizuāli pamanāma primāro vai sekundāro elementu dēļ.
• Niezes procesā iesaistītas niezes šūnas, keratinocīti, tuklās šūnas, eozinofilie leikocīti,  histamīns, TRPV1, IL–31, P viela, nātrijurētiskais peptīds un gastrīna atbrīvotājpeptīds.