Nepietiekams svara pieaugums zīdaiņa vecumā

Ievērojamāko ķermeņa masas un garuma pieaugumu bērns piedzīvo pirmajā dzīves gadā. Savlaicīgi dzimuša (37.—42. grūtniecības nedēļā) bērna svars ir 2600—3800 grami. Zīdaiņa svars dubultojas 4—5 mēnešu vecumā, trīskāršojas viena gada vecumā, kad tas ir aptuveni 10 kilogrami.

Tomēr daži bērni nepieņemas svarā tādā pašā tempā kā viņu vienaudži. Iemesli var būt dažādi faktori, piemēram, nepietiekama ēdināšana, nepilnīgs uzturvielu daudzums, priekšlaikus dzimis bērns ar nenobriedušu zīšanas—rīšanas refleksu un citām problēmām. [1]

Nepietiekams svars nav slimība, bet gan simptoms, tāpēc svarīgi laikus atpazīt un ārstēt bērnus, kas nepieņemas svarā pietiekami, jo tas var būt saistīts ar kādu nopietnāku medicīnisku problēmu, kad nepieciešama specifiska terapija.

Nepietiekams uzturvielu daudzums var radīt dažādas komplikācijas bērna attīstībā, piemēram, novājināt imūnsistēmas darbību, izraisīt lēnāku lineāro augšanu, īsāku augumu, psihomotoriskās attīstības aizturi. Šīs komplikācijas biežāk novēro bērniem, kas pietiekamu uzturvielu daudzumu nav saņēmuši ilgāku periodu. [1; 2]

Nepietiekams svara pieaugums zīdaiņa vecumā definēts kā lēnāks svara pieaugums, salīdzinot ar citiem tāda paša vecuma un dzimuma bērniem (dažādas definīcijas — 1. tabulā). [3]

Etioloģija

Nepietiekama svara pieaugumam zīdaiņa vecumā iespējami daudzi iemesli, ko iedala trīs galvenajās grupās:

• nepietiekams uzņemto kaloriju daudzums vai nepareiza uzņemto olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu proporcija;
• barības vielu nepietiekama absorbcija;
• nepieciešamība uzņemt vairāk kaloriju, t.i., kaloriju patēriņš stipri pārsniedz uzņemto kaloriju daudzumu.

Nepietiekams svars var būt gan medicīniska rakstura, gan attīstības vai uzvedības un sociāla problēma, taču visbiežāk tā ir vairāku problēmu kombinācija. Nepietiekama svara iemesli zīdaiņiem dažādās vecumgrupās apkopoti 2. tabulā. [1; 2]

Diagnostika

Ja zīdainis nepieņemas svarā vai svara pieaugums palēninās, svarīgi noteikt iemeslu un sākt nepieciešamo ārstēšanu. Pirmais un galvenais solis diagnostikā ir visaptverošas anamnēzes ievākšana un fizikālā izmeklēšana. [1; 2]

Anamnēze

Pirms uzdot jautājumus par klīniskiem simptomiem un pacienta vecāku sūdzībām, jānoskaidro:

• kurā gestācijas nedēļā un ar kādu svaru pacients ir dzimis;
• cik liels bijis svara zudums un kurā dzīves dienā atkal sasniegts dzimšanas svars.

Tāpat svarīgi uzzināt, kā noritējusi grūtniecība un dzemdības, vai bijuši sarežģījumi un komplikācijas. Ja pacientam jau iepriekš diagnosticētas kādas iedzimtas un/vai iegūtas patoloģijas, jāzina, vai terapija ir adekvāta un vai nav novērots slimības paasinājums.

Ģimenes ārstam jāuzdod vecākiem konkrēti jautājumi par šādiem simptomiem un pazīmēm:

• vemšana, izmainīta vēdera izeja (caureja, aizcietējumi), atgrūšana,
• atteikšanās no noteiktas tekstūras produktiem (var norādīt uz košļāšanas un/vai rīšanas problēmām),
• atteikšanās no atsevišķu grupu produktiem, piemēram, piena, graudaugiem (var norādīt uz pārtikas alerģiju vai nepanesību),
• uzturā uzņem daudz šķidruma vai augļu sulu ar zemu kaloriju saturu,
• ievēro noteiktu diētu (piemēram, veģetāro, bez laktozes, kviešiem vai glutēna).

Jājautā, vai vecāki no zīdaiņa uztura izslēguši kādu produktu, jo novērojuši reakciju pēc tā uzņemšanas (sāpes vēderā, caureju, hiperaktivitāti). Jānoskaidro, vai pēdējā laikā zīdaiņa ikdienā bijušas kādas izmaiņas, vai bijis kāds stresa faktors (slimība, šķiršanās, nāve), kā arī tas, vai kādam no ģimenes locekļiem (māsām un brāļiem) bijušas līdzīgas problēmas. Svarīgi zināt, vai problēmas zīdaiņa uztura nodrošināšanā nav radījis ģimenes finansiālais stāvoklis. [1]

Izmeklēšana

Jāatceras, ka fiziskās attīstības, svara un auguma rādītāju novērtējums pirmajā dzīves gadā veicams reizi mēnesī. Svēršanas laikā zīdainim jābūt izģērbtam (bez autiņbiksītēm), kā arī nosacīti nekustīgam, līdz ekrānā parādās svara rādījums.

Ir Slimību profilakses un kontroles centra un PVO izstrādātas augšanas līknes zēniem un meitenēm līdz divu gadu vecumam. Atsevišķas līknes ir priekšlaikus dzimušiem bērniem, kā arī bērniem ar ģenētiskiem sindromiem, piemēram, ar 21. hromosomas trisomiju. [2; 3]

Diagnostiskie kritēriji

Diagnostiskie kritēriji ir dažādi:

• svara proporcija augumam < 5. procentile atbilstīgi vecumam,
• augums atbilstīgi vecumam < 5. procentile,
• svara samazināšanās par divām lielajām procentiļu līnijām (90., 75., 50., 25., 10. un 5.),
• nepietiekama lineārā augšana samazināta svara pieauguma dēļ bez identificējama organiska iemesla,
• nepietiekams galvas apkārtmēra pieaugums, kam seko samazināts lineārās augšanas ātrums un nepietiekams svara pieaugums bez identificējama organiska iemesla. [5]

Objektīvi, apskatot pacientu, var novērot:

• bālu ādas krāsu,
• sausu ādu un gļotādas,
• samazinātu ādas turgoru,
• samazinātu muskuļu apjomu,
• iztrūkstošu vai samazinātu zemādas tauku slāni,
• palielinātu vēdera apjomu (galvenokārt smagas malabsorbcijas gadījumā),
• vitamīnu deficīta simptomus (piemēram, rahīta gadījumā).

Analīzes

Laboratoriskās analīzes un attēldiagnostika lielākajai daļai zīdaiņu nebūs nepieciešamas, izņemot noteiktas indikācijas. Ģimenes ārstam atkārtoti jāpārbauda jaundzimušo sijājošās diagnostikas rezultāti (fenilketonūrija un jaundzimušo hipotireoze).

Laboratorisko analīžu rezultāti ļaus izvērtēt, vai pacientam ir anēmija, dzelzs deficīts, zems B12 vit-amīna līmenis, izmaiņas asins elektrolītos, zems albumīna līmenis vai citas nozīmīgas izmaiņas. [6]

Laboratoriskās analīzes, kas varētu palīdzēt diagnostikā:

• pilna asinsaina un elektrolīti,
• asins bioķīmija (kreatinīna līmenis un AlAT līmenis),
• Ca, P un sārmainās fosfatāzes līmenis asinīs,
• glikozes līmenis asinīs,
• antigliadīna antivielas, transglutamināzes IgA antivielas,
• IGF1;
• urīna analīzes,
• fēču analīzes,
• sviedru prove,
• tuberkulīna ādas tests. [8; 9]

Malnutrīcijas smaguma pakāpe nosakāma pēc Wellcome klasifikācijas (3. tabula). [10]

“Sarkanā karoga” simptomi

Konstatējot kādu no “sarkanā karoga” simptomiem, pacients obligāti jānosūta pie pediatra. Šie simptomi brīdinoši liecina par specifisku un/vai potenciāli bīstamu veselības stāvokli, kura dēļ pacients, visticamāk, jāstacionē plašākai diagnostikai, reizēm būs jāiesaista arī sociālie dienesti.

“Sarkanā karoga” simptomi:

• zīdaiņa svars ir trīs Z vērtības zem 50. procentiles (lai noteiktu precīzu Z vērtību atbilstīgi vecumam, izmanto absolūto svara starpību starp 50. un 95. procentili, ko dala ar divi),
• aizdomas par vardarbību un/vai bērna atstāšanu novārtā,
• ir attīstījušās komplikācijas, piemēram, psihomotoriskās attīstības aizture. [11]

Ārstēšana

Ārstēšanas mērķis, lai zīdainis sasniegtu vecumam atbilstīgu svaru, ir nodrošināt adekvātu uzturu. Lai šo mērķi sasniegtu, jāmaina zīdaiņa uzturs, ēdienreižu skaits un/vai vide ēdināšanas laikā.

Terapijas veids atkarīgs no etioloģijas un situācijas smaguma pakāpes. Lielākā daļa zīdaiņu nav jāstacionē, bet jāturpina ārstēt ambulatori — ar nosacījumu, ka notiek regulāras vizītes pie ģimenes ārsta vai pediatra. [2; 3]

Ārstēšanas taktika:

• novērst un ārstēt iemeslus, kuru dēļ zīdainis nepieņemas svarā,
• nodrošināt pietiekamu kaloriju un uzturvielu daudzumu, iepriekš aprēķinot nepieciešamās diennakts devas, lai svars pieaugtu adekvāti (4. tabula),
• apsvērt papildu ēdināšanu, ja svara pieaugums ir lēns,
• izvairīties no refeeding sindroma (no pārāk straujas ēdiena apjoma palielināšanas zīdainim ar malnutrīciju, kuras rezultātā rodas izteikts elektrolītu un šķidruma disbalanss);
• ja pacients ir klīniski nestabils, ja ir aizdomas par nopietnām psihosociālām problēmām vai ja mājās sāktā ārstēšana nedod vēlamo efektu, pacientu stacionēt. [6; 7]

  

Prognoze un komplikācijas

Samazināts svars ilgtermiņā nozīmē:

• zemas svara un auguma procentiles atbilstīgi vecumam,
• vecumam neatbilstīgu augšanu,
• paaugstinātu riska pakāpi palielinātam ķermeņa masas indeksam,
• palielinātu psihomotoriskās attīstības aiztures risku.

Jāpiemin arī šādas komplikācijas: hipoglikēmijas epizodes, pastiprināta jutība pret infekcijas slimībām, metaboliskā sindroma attīstība (pacientiem, kam ir konstitucionāli mazs svars), kā arī refeeding sindroms. [7] Biežākās komplikācijas, to diagnostika un ārstēšanas taktika apkopota 5. tabulā. [11]