Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pirmajā vietā pasaulē pēc sastopamības biežuma ir nervu un psihiskās slimības. Katrs otrais mūsu planētas iedzīvotājs cieš neiroloģiskas dabas traucējumu dēļ. Daudzas nervu sistēmas slimības izraisa invaliditāti, letalitāte no tām ir liela. [] Pārskatā atspoguļoti neiroloģijas un neiroķirurģijas attīstības galvenie posmi kā pasaulē, tā Latvijā.
Vēsturiskā attīstība
Neiroloģija (no gr. neuron - nervs, logos - zinātne) - zinātne par cilvēka nervu sistēmu normas un patoloģijas gadījumā; tā pēta nervu sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi. []
Neiroķirurģija ir ķirurģijas sadaļa, kas nodarbojas ar nervu sistēmas slimību operatīvu ārstēšanu. []
Pirmos datus par nervu sistēmas slimībām varam atrast dziļā senatnē rakstītos avotos - Ēģiptes papirusos, Senās Indijas grāmatā Ajur-Vēdā, kur minēts par paralīzēm, krampjiem, ģīboņiem u.c. Hipokrata, Avicennas, Razi darbos aprakstītas epilepsijas, meningīta un migrēnas klīniskās izpausmes. Hipokrata pētījumos (pirms vairāk nekā 2000 gadiem) var atrast precīzu galvaskausa trepanācijas metodes aprakstu. Romiešu ārsts Galens (II gs. p.m.ē.), veicot sekcijas dzīvniekiem, aprakstīja virkni svarīgu anatomisku galvas smadzeņu struktūru, klejotājnervu, noteica nervu nozīmi kustību funkcijā. []
Terminu "neiroloģija" pirmoreiz izmantoja pazīstamais angļu anatoms un ārsts Tomass Villiss XVII gs. vidū. Viņš pazīstams ar darbiem par galvas smadzeņu, to asinsvadu anatomiju un fizioloģiju. Tieši viņš aprakstīja galvas smadzeņu pamatnes anastomožu sistēmu, kas mūsdienās zināma kā Vilīzija loks. [] 1637. gadā franču zinātnieks Renē Dekarts pirmo reizi aprakstīja kustību refleksu un ieviesa jēdzienu "reflekss". []
Par neiroloģijas kā patstāvīgas klīniskās disciplīnas rašanās laiku tiek uzskatīts 1860. gads, kad Salpetrier slimnīcā netālu no Parīzes tika atvērta pirmā neiroloģijas nodaļa pasaulē, par kuras vadītāju tika iecelts ārsts Žans Martens Šarko (1824-1893). Uz šīs nodaļas bāzes tika atklāta Parīzes universitātes Medicīnas fakultātes nervu slimību klīnika. 1882. gadā uz klīnikas bāzes tika izveidota Parīzes universitātes neiroloģijas katedra, ko vadīja pats Šarko.
Šarko un viņa skolas ieguldījums neiroloģijas attīstībā ir milzīgs. Viņš pētīja praktiski visas tajā laikā zināmās nervu sistēmas slimības, to klīniskās izpausmes un patomorfoloģisko ainu. Daudzu neiroloģisko patoloģiju nozoloģiskās formas tika aprakstītas pirmoreiz. Neiroloģisko slimību pētīšanas procesā Šarko izmantoja Morganji pētījumus darbā "Par slimības atrašanas vietu un tās cēloņiem, kas atklāti sekciju rezultāta". Šarko bija pārliecināts - katrai neiroloģiskai slimībai, izņemot neirozes, jābūt tai atbilstošam morfoloģiskam substrātam.
1869. un 1871. gadā Šarko un viņa kolēģis Žofruā aprakstīja iepriekš nezināmas slimības: izkaisīto multiplo sklerozi un laterālo amiotrofisko sklerozi. 1874. gadā Šarko publicēja lekciju kursu "Nervu sistēmas slimības", 1879. gadā - grāmatu "Par smadzeņu slimību lokalizāciju" - tās bija pirmās vadlīnijas nervu sistēmas slimību vietējā diagnostikā.
1868. gadā Šarko un Bušārs konstatēja, ka galvas smadzeņu asinsizplūduma cēlonis var būt plīsušas miliāras aneirismas. Šarko kolēģi Vulpians un Prevo pievērsa uzmanību tam, ka galvas smadzeņu lielo pusložu garozas noteiktas zonas bojājuma gadījumā var rasties skata parēze - "slimnieks skatās uz perēkli smadzenēs". Kopš 1876. gada pēc Šarko un viņa kolēģu klīniskiem novērojumiem neiroloģijā parādījās jēdziens "centrālā hemiplēģija". Šarko aprakstīja arī mīksto aukslēju difterijas paralīzi (1862), "dvēseles aklumu" (1882), trīci tireotoksikozes gadījumā un hroniskas tireotoksiskās miopātijas izpausmi, karotidāla sinusa sindromu, muguras smadzeņu priekšējo ragu bojājumu poliomielīta gadījumā. Tāpat Šarko nodarbojās ar neirožu pētīšanu, histērijas ārstēšanu ar hipnozes un citu psihoterapeitisku metožu palīdzību. Pasaulē pirmās nervu slimību klīnikas un katedras sasniegumi veicināja neiroloģijas attīstību Eiropā.
Kamēr Šarko ar kolēģiem pētīja nervu sistēmas histoloģisko struktūru, pirmā informācija par morfoloģiju sāka uzkrāties arī citur. Tikai 1830. gados bija atklātas un aprakstītas nervu šūnas (Erenbergs, Švanns, Purkinjē). []1838. gadā Švanns aprakstīja nervu šķiedras apvalka uzbūvi. 1856. gadā Virhovs atklāja neirogliju. [] Par nervu šķiedrām bija zināms apmēram jau 50 gadus. 1860. gados atklāts, ka nervu šķiedras ir nervu šūnu pavedieni (vācu neirohistologs Deiters, krievu ārsts Koževņikovs).
1872. gadā franču histologs Ranvjē aprakstīja mielinizētas nervu šķiedru plānās vietas, ko nosauca par Ranvjē iežmaugām. 1874. gadā Becs aprakstīja lielo pusložu garozas lielās piramidālas šūnas, kas vada skeleta-muskuļu motoneironus. 1882. gadā tika formulēts Bella-Mažandi likums, ka priekšējās muguras smadzeņu saknītes veido kustību šķiedras, bet mugurējās - jušanas šķiedras. XIX gs. beigās bija aprakstīti daudzi muguras smadzeņu un galvas smadzeņu vadīšanas ceļi (Goļs, Foreļs, Govers, Fleksigs, Behterevs, Darkševičs), projekciju, komisurālās un asociatīvās saites starp galvas smadzeņu lielajām puslodēm (vācu ārsts Meinerts).
1861. gadā franču ārsts Broka un 1874. gadā vācu ārsts Vernike atklāja runas traucējumu variantus - motoru un sensoru afāziju attiecīgi pēc noteiktas kreisās puslodes bojājuma zonas. 1870. gadā vācu pētnieki Fritčs, Gitcigs un 1884. gadā angļu neirologs Džeksons noskaidroja, ka atsevišķu smadzeņu daļu kairināšana noteiktās daļās izraisa lokālus krampjus pretējā ķermeņa pusē. Tas veicināja nervu sistēmas slimību vietējās diagnostikas attīstību.
Tikai 1880. gados spāņu neirohistologs Ramon-i-Kahaļa sniedza ticamu informāciju par nervu šūnu kā nervaudu struktūrvienību, viņš konstatēja arī nervu šūnas dinamiskās polarizācijas likumu, pēc kura nervu impulss pārvietojas nervu šūnā vienmēr vienā virzienā: dendrīts - šūnas ķermenis - aksons. 1891. gadā vācu morfologs un fiziologs Valdejers nosauca nervu šūnu par neironu un formulēja nervaudu neironu uzbūves teoriju. Šai teorijai bija būtiska nozīme nervu sistēmas struktūras un fizioloģijas izpratnē. 1893. gadā vācu neirohistologs Hiss atklāja neiroblastu un konstatēja, ka nervaudi attīstās no embrija ektodermālās lapiņas. []1897. gadā Šerringtons ieviesa jēdzienu "sinapse". []
Paralēli nervu sistēmas morfoloģijas pētījumiem tika izstrādātas neiroloģisko pacientu izmeklēšanas metodes. 1871.-1872. gadā vācu neirologi Vestfāls un Erbs aprakstīja ceļgala refleksu, diskutējot par to izcelsmi: Vestfāls domāja, ka tā ir tūlītēja muskuļa reakcija uz kairinājumu, bet Erbs uzskatīja, ka tā ir īstā refleksa parādība, kam ir savs refleksa loks. 1882. gadā Sanktpēterburgas ārsts Kernigs publicēja rakstu "Par vienu mazpazīstamu mīksta smadzeņu apvalka iekaisuma pazīmi", aprakstīdams vienu no meningeālajiem pamata simptomiem, kas kopš tā laika pasaulē pazīstams kā Kerniga simptoms. 1889. gadā vācu neirologi Vernike un Manns aprakstīja pozu, kas raksturīga slimniekiem ar centrālu hemiparēzi (Vernikes-Manna poza). Kopš 1896. gada kļuva zināms patoloģiskais simptoms, ko aprakstīja franču neirologs Babinskis. 1885. gadā amerikāņu ārsts Kornings pirmo reizi pasaulē veica lumbālpunkciju, 1891. gadā Vācijā Kvinke izdarīja lumbālpunkciju ar diagnostisku mērķi. 1895. gadā Lihtgeims, veicot lumbālpunkciju pacientam ar strutainu meningītu, ieraudzīja šai slimībai raksturīgas izmaiņas cerebrospinālajā šķidrumā. []
Neiroķirurģija kā patstāvīga nozare
XIX-XX gs. mijā neiroķirurģija atdalījās no ķirurģijas un neiroloģijas un izveidojās kā patstāvīga specialitāte. Neiroķirurģijas attīstībā nozīmīgs ir 1897. gads, kad izcilais krievu psihoneirologs akadēmiķis Behterevs Kara medicīnas akadēmijā atklāja pirmo operācijas zāli pasaulē, lai pacientus ar nervu sistēmas slimībām ārstētu ķirurģiski. 1905. gadā Behterevs organizēja pirmo neiroķirurģijas nodaļu pasaulē ar 20 gultām, par kuras vadītāju tika iecelts viņa skolnieks Pusseps. 1909. gadā Pusseps Psihoneiroloģiskajā institūtā Pēterburgā sāka vadīt pirmo ķirurģiskās neiropatoloģijas katedru pasaulē. 1914. gadā uz šā institūta bāzes tika atvērta pirmā specializētā slimnīca pacientiem ar nervu sistēmas traucējumiem.
Neiroķirurģijas attīstība XX gs. sākumā cieši saistīta ar amerikāņu zinātnieka Kušinga darbību. Viņš ir viens no mūsdienīgas neiroķirurģijas pamatlicējiem, neiroķirurgu skolas radītājs. Viņa nopelns ir racionālu operatīvo metožu izveide galvas smadzeņu ķirurģijā un īpaši hemostāzes metožu ieviešana: klipšu un elektrokoagulācijas izmantošana, pastāvīga aspirācija no operācijas brūces. Tas ievērojami paplašināja pacientu ķirurģiskas ārstēšanas iespējas. Kušings kopā ar Beili izstrādāja zinātniski pamatotu nervu sistēmas audzēju klasifikāciju, kas (tiesa, papildināta) ir visu mūsdienu klasifikāciju pamats. Jau 1920. gados Kušings veiksmīgi operēja pacientus ar hipofīzes audzējiem, vestibulokohleāra nerva neirinomām, veica Gassera mezgla ekstirpāciju trijzaru nerva neiralģijas gadījumā, sasniedza pozitīvus rezultātus meningiomu un intrakraniālo audzēju operācijās.
1926. gadā Ļeņingradā tika izveidots pasaulē pirmais neiroķirurģijas institūts. Nozīmīgs devums neiroķirurģijas attīstībā un Ļeņingradas neiroķirurģijas skolas izveidē ir Poļenovam. Viņš pirmo reizi pasaulē veica operācijas pacientiem ar epilepsiju, atetozi, sāpju sindromiem un ekstrapiramidālām hiperkinēzēm. Viņš pirmais izstrādāja muguras smadzeņu vadīšanas ceļu ķirurģiskas metodes - hordotomijas operāciju un dažādas tās modifikācijas. Poļenovs un viņa skolnieki izstrādāja perifēro nervu un veģetatīvas nervu sistēmas ķirurģijas metodes, pētīja trofiskus traucējumus, nodarbojās ar spastisko paralīžu operatīvu ārstēšanu. Ļeņingradas zinātniski pētnieciskajam neiroķirurģijas institūtam piešķirts Poļenova vārds.
1924. gadā Maskavas Medicīnas institūta ķirurģijas klīnikā neiroķirurģijas darbību sāka izcils zinātnieks - ķirurgs Nikolajs Burdenko. 1929. gadā kopā ar neirologu Krameru viņš Valsts rentgena institūtā organizēja neiroķirurģijas klīniku, kas vēlāk tika nosaukta Burdenko vārdā. Šo institūtu Burdenko vadīja līdz pat savai nāvei 1946. gadā. Laika gaitā institūts kļuva par Padomju Savienības neiroķirurģijas centru un ieguva plašu starptautisku atzinību. 1937. gadā pirmo reizi pasaulē pēc Burdenko iniciatīvas sāka izdot specializētu žurnālu "Neiroķirurģijas jautājumi". Otrā pasaules kara laikā Burdenko bija Sarkanās Armijas galvenais ķirurgs. Viņa ieguldījums primāras galvaskausa un smadzeņu brūču apstrādes metožu izstrādē pacientiem ar smadzeņu ievainojumiem un intrakarotīdāla sulfanilamīdu preparātu un penicilīna ievadīšanā infekciju gadījumā ir tiešām nozīmīgs. Viņš detalizēti izstrādāja ārstēšanas metodes gadījumiem, kad rodas komplikācijas pēc šautām brūcēm smadzenēs. Burdenko aktīvi piedalījās arī specializētas palīdzības sistēmas izveidošanā ievainotajiem galvā un mugurkaulā, tāpat nozīmīgs ir viņa ieguldījums neiroonkoloģijas attīstībā (grūti operējamo audzēju diagnostikā un ķirurģijā, īpaši III vēderiņa un smadzeņu pamatnes). Viņš tiek atzīts par padomju neiroķirurģijas dibinātāju. []
1895. gadā tika atklāti rentgena stari, jau pēc gada bija izveidota aparatūra, kas ļāva iegūt pirmās rentgenogrammas, arī galvaskausa un mugurkaula rentgenogrammas (kraniogrammas un spondilogrammas). Rentgena iekārta bija iegādāta Kara medicīnas akadēmijas neiroloģiskai klīnikai Sanktpēterburgā, un šīs klīnikas vadītājs Behterevs teica, ka perspektīvā, ja izdotos izveidot rentgenkontrasta šķidrumu, tad, ievadot to asinsrites sistēmā, varētu iegūt smadzeņu asinsvadu rentgenogrammas (angiogrammas). [] Amerikāņu neiroķirurgs Dendi piedāvāja ventrikulogrāfijas (1918) un pneimoencefalogrāfijas (1919) metodiku. No mūsdienu viedokļa par svarīgāku uzskata cerebrālās angiogrāfijas metodi, ko 1927. gadā izstrādāja un praksē pirmoreiz izmantoja portugāļu neirologs-neiroķirurgs Monics. [] 1929. gadā Bergers (Vācija) piereģistrēja elektriskus procesus cilvēka galvas smadzenēs. 1972. gadā tika veikta pirmā datortomogrāfija, bet 1979. gadā par datortomogrāfa atklājumu Kormakam un Haunsfildam tika piešķirta Nobela prēmija medicīnā un fizioloģijā. [] 2003. gadā Nobela prēmiju piešķīra Loterburam un Mensfildam par magnētiskās rezonanses tomogrāfijas metodes izgudrošanu. []
Nozares attīstība Latvijā
Pirmā slimnīca Rīgā tika atklāta 1803. gada 3. maijā (tagadēja Rīgas pilsētas 1. slimnīca, šo nosaukumu ieguvusi pēc 1910. gada, kad Pārdaugavā tika dibināta 2. slimnīca). 1803. gadā tajā strādāja viens ārsts - viņš bija arī pirmais slimnīcas direktors - Joahims fon Ramms. 1834. gadā slimnīcā parādījās pirmās specializētās nodaļas Latvijā, tās bija terapijas un ķirurģijas nodaļas. 1875. gadā 15. maijā slimnīcā bija izveidota ceturtā specializēta nodaļa, kas slimnieku kontingenta dēļ sākumā tika saukta par jaukto. Tajā bija 37 vietas. 1883. gadā tā tika pārdēvēta par nervu slimību nodaļu. Par tās vadītāju kļuva Valentīns fon Holsts. Biežākās diagnozes šeit bija histērija, dažādas neiralģijas, apopleksija, mielīts, tabess, psihozes, epilepsija. []
1910. gadā 10. februārī tika dibināta Rīgas pilsētas 2. slimnīca. 1919. gadā līdzekļu trūkuma dēļ to slēdza, bet 1928. gada 16. aprīlī atvēra no jauna. Šai ārstniecības iestādei nosaukums mainīts astoņas reizes, kopš 1999. gadā 3. jūnija tā ir Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Rīgas pilsētas 2. slimnīcas darbības sākumā par ķirurģijas klīnikas vadītāju strādāja ķirurgs Pauls Klemms, kas veiksmīgi veica arī neiroķirurģiskas operācijas.
No 1928. gada līdz 1940. gadam Neiroloģijas klīniku Stradiņa slimnīcā vadīja prof. E. Kalniņš. Viņš nodarbojās galvenokārt ar tabes dorsalis pētīšanu, arī ar perifēro nervu un muskuļu slimībām. Pārējie ārsti, kas strādājuši šajā periodā, uzmanību pievērsa smadzeņu histoloģiskajām pārmaiņām. J. Vilde pētījis smadzeņu pārmaiņas lepras slimniekiem, T. Upners - smadzeņu pārmaiņas pēc intoksikācijas ar tiofēnu.
Kad slimnīca 1928. gadā atsāka darbu, ārstu vidū bija ķirurgs Pauls Stradiņš, kura intereses medicīnā bija saistītas arī ar neiroķirurģiju. 1923. gadā Petrogradā P. Stradiņš aizstāvēja disertāciju par perifērās nervu sistēmas ievainojumiem. 1925. gadā viņš stažējās Meijo klīnikas neiroķirurģijas nodaļā ASV, pētīja simpatiskās nervu sistēmas ietekmi uz perifēro asinsvadu slimībām, onkoloģisko slimību ietekmi uz nervu sistēmu. Latvijā P. Stradiņš kopā ar kolēģiem operēja pacientus ar muguras un galvas smadzeņu, perifērās nervu sistēmas audzējiem un traumām. Bieži tika veiktas lumbālās simpatektomijas.
Pirmais Latvijas neiroķirurgs Kārlis Dolietis ilgstoši stažējies tolaik prestižajā Edinburgas Neiroķirurģijas klīnikā. Sadarbībā ar Rīgas pilsētas 2. slimnīcas rentgenologiem prof. E. Vēberu un J. Lediņu neiroķirurgs K. Dolietis ieviesa pneimoencefalogrāfiju un mielogrāfiju. 1936. gadā viņš izdarīja slimnīcā pirmo ventrikulogrāfiju. 1939. gadā K. Dolietis slimnīcā veica 34 neiroonkoloģiskas operācijas un 16 lumbālās simpatektomijas. [] Pēc tam K. Dolietis darbu turpināja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, kur 1941. gadā jūlijā izveidoja pirmo neiroķirurģisko nodaļu Latvijā karā ievainoto pacientu ārstēšanai. Bet padomju literatūrā par neiroķirurģijas pamatlicēju Latvijā tiek uzskatīts profesors Aleksandrs Liepukalns.
1946. gadā Rīgas 1. slimnīcas nervu slimību nodaļai tika pievienota ķirurģiskā nodaļa, tā tika pārdēvēta par Nervu slimību un neiroķirurģijas klīniku, kas bija pirmā un vienīgā tajā laikā Latvijā. 1948. gadā klīnika tika sadalīta trīs nodaļās: 24. nodaļa - vīriešu profila ar 75 vietām, 25. nodaļa - sieviešu profila ar 75 vietām un 26. neiroķirurģiskā nodaļa ar 30 vietām, taču ārstu darbs netika strikti nodalīts un neirologi bieži piedalījās neiroķirurģiskajās operācijās.
1944. gadā Latvijas Universitātes Nervu slimību katedras vadītājs un 25. nodaļas vadītājs docents J. Vilde izdeva grāmatu "Nervu sistēmas slimības" (otrais izdevums 1946. gadā). 1951. gadā pēc J. Vildes atlaišanas no darba katedru un klīniku dažus gadus vadīja docente Aregnazena Meļkumova, pēc tam - profesors Aleksandrs Penciks. Viņš publicēja mācību grāmatu nervu slimībās latviešu valodā un monogrāfiju par izkaisīto sklerozi.
1950. gados nervu slimību klīnikā sāka strādāt jauni neirologi un neiroķirurgi: Ģertrūde Eniņa, Juris Bērziņš, Romēna Švarce un citi. Klīnikā tika organizētas Latvijas neirologu konferences, intensīvi strādāja Neirologu zinātniskā biedrība. Tika testēti jaunākie medikamenti, pētītas daudzas slimības (izkaisīta skleroze, vīrusu neiroinfekcijas, cerebrovaskulāra patoloģija, radikulīti, starpskriemeļu disku trūces). J. Bērziņš veica subarahnoidālo asinsizplūdumu izpēti saistībā ar smadzeņu asinsvadu aneirismām.
1949. gadā 12. aprīlī notika pirmā L4-L5 diska trūces operācija, ko veica profesors A. Liepukalns un K. Arājs. 1950. gadu beigās tika veikts daudz starpskriemeļu diska trūču operāciju, kurās K. Arājs un J. Bērziņš veica pilnu laminektomiju. Apkopojot operāciju rezultātus, Padomju Savienībā tika publicēti pirmie darbi par disku un dzeltenās saites iekaisumiem. 26. neiroķirurģiskajā nodaļā pirmo reizi Latvijā tika veikta traktotomija n.trigeminus neiralģijas gadījumā, bet 1957. gadā - ventrikulocisternostomija pēc Torkildsena metodes.
1950. gadu beigās 1. slimnīcā tika veikti pirmie elektroencefalogrāfijas izmeklējumi Latvijā. Profesors A. Penciks bija izgudrojis elektroencefalogrāfu, šai tēmai bija veltīta arī viņa doktora disertācija.
Šajā laikā tika aizstāvētas vairākas medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas: "Par subarahnoidālā asinsizplūduma klīniku, diagnostiku un patoģenēzi" (J. Bērziņš, 1957); "Jostas un krustu radikulīta diagnostikas, prognostikas un ekspertīzes izmeklēšanas palīgmetožu salīdzinošs vērtējums" (G. Eniņa, 1959); "Eksperimentāli un klīniski pētījumi par dažu neiroektodermālu audzēju ķīmijterapiju ar TioTEFA preparātu" (R. Švarce, 1962); "Epilepsijas slimnieku elektroencefalogrammas dažu patoloģisko izmaiņu aktivācijas metožu salīdzinošs diagnostisks vērtējums" (G. Kalvelis); "Smadzeņu asinsrites izmaiņas vairāku medikamentu ietekmē hroniskās cerebrovaskulārās nepietiekamības gadījumā" (E. Smeltere); "Galvas smadzeņu artēriju īpatnības vecuma dinamikā un cerebrovaskulāru saslimšanu gadījumā" (M. Godļevska).
Laika gaitā tika aizstāvētas arī divas medicīnas zinātņu doktora disertācijas: "Reogrāfija smadzeņu hemodinamikas izmaiņu vērtējumā vecuma aspektā un saistībā ar aterosklerozi" (G. Eniņa, 1969); "Akūtu smadzeņu asinsrites traucējumu neirohumorālais sindroms" (J. Bērziņš). Pēc tam abi disertanti tika ievēlēti par profesoriem. []
Nervu slimību nodaļa Stradiņa slimnīcā pastāv kopš 1945. gada (pirms tam neiroloģiskie slimnieki tika ārstēti terapeitiskajās nodaļās), sākās zinātniskā darbība veģetatīvās nervu sistēmas slimību izpētē. 1960.-1970. gados klīnikas ārstu zinātniskā aktivitāte nemazinājās. Tika rakstīti daudzi referāti un publikācijas republikas, Baltijas un Vissavienības mērogā. 1965. gadā S. Isakbajeva un 1974. gadā I. Pupuriņa aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas. Publicētas vairākas monogrāfijas: P. Perli un E. Birkas "Galvassāpes", "Migrēna"; P. Perli un I. Pupuriņas "Reino slimība". Kopš 1974. gada neiroloģijas klīnikas zinātnisku vadība bija uzticēta prof. Jurim Bērziņam, kas ilgstoši nodarbojās ar perifēras nervu sistēmas slimību pētījumiem, īpaši kompresijas neiropātijām. Daudzi ārsti ar referātiem piedalījās konferencēs un kongresos. Tika izdotas metodiskās rekomendācijas un vairākas monogrāfijas: "Karpālā kanāla sindroms" (J. Bērziņš, E. Brēmanis, R. Ciparsone, 1982), "Roku nervu tuneļa sindromi" (J. Bērziņš, R. Dumbere, 1989), "Perifērās nervu sistēmas slimības" (J. Bērziņš, R. Dumbere, G. Kalvelis, I. Kravale, 1990). []
1. Rīgas slimnīcā praksē tika ieviestas jaunas nervu slimību ārstēšanas metodes. Mugurkaula starpskriemeļu disku izraisīto perifēro nervu bojājumu ārstēšanā izmantoja ekstensijas gultas, Glīsona cilpas, daudzveidīgas blokādes. Išēmisku insultu bieži agrīni ārstēja ar heparīnu. Lai izmeklētu smadzeņu asinsvadu patoloģiskas izmaiņas, tika izveidots Neiroangioloģijas centrs (vadīja prof. Ģ. Eniņa): neiroloģiskās nodaļas, neiroķirurģiskā, neiroangioķirurģiskā, kā arī neiroradioloģiskā operāciju zāle ar neiroreanimāciju. []
1947. gadā pēc Paula Stradiņa uzaicinājuma darbu Stradiņa slimnīcā sāka neiroķirurgs prof. Jānis Bune. Viņam bija sava pieeja epilepsijas ķirurģiskajā ārstēšanā - taukplēves fragmenta intrakraniāla implantācija.
1959. gada 7. decembrī Stradiņa slimnīcā tika izveidota neiroķirurģiskā nodaļa, bet 1967. gadā - otrā neiroķirurģiskā nodaļa. 1969. gadā uz Paula Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas bāzes tika izveidots Neiroķirurģijas centrs, par kura vadītāju kļuva docents I. Puriņš. Viņš neiroķirurģijā ieviesa ķīmijterapijas metodi, bija daudzu unikālu operāciju aizsācējs, pirmo reizi Latvijā veica intracerebrālās hematomas evakuāciju hemorāģiska insulta gadījumā, pirmais sāka operācijas pacientiem ar galvas smadzeņu asinsvadu arteriovenozām malformācijām. []
1960. gados prof. Ģ. Eniņa pirmo reizi Latvijā izstrādāja un klīniskajā praksē ieviesa smadzeņu asinsvadu reogrāfisko izmeklēšanu, rezultātus publicēja 1973. gadā monogrāfijā. Pavisam jaunu izmeklēšanas metodi (ehopulsogrāfiju) izstrādāja V. Robule, pētījumus apkopojot kandidāta disertācijā "Smadzeņu artēriju ehopulsogrāfija" (1980), vēlāk arī monogrāfijā. []
1977. gadā pēc docenta I. Puriņa nāves Stradiņa slimnīcā par neiroķirurģijas centra vadītāju kļuva profesors R. Ķikuts. Viņa vadībā neiroķirurģijā tika izstrādāta dažādu drenējošo sistēmu jeb šuntu izmantošana - galvenokārt hidrocefālijas ārstēšanai. Tika īstenota viņa ideja par magnetoterapijas kabinetu, magnetobioloģisko efektu izmantojot dažādu CNS slimību ārstēšanā, piemēram, galvassmadzeņu arteriālo asinsvadu aneirismu trombozēšanā.
Pēc R. Ķikuta Neiroķirurģijas centru vadīja profesors J. Kupčs, kas veica pasaulē pirmo mikroķirurģisko operāciju - galvas smadzeņu ekstrakraniālo un intrakraniālo asinsvadu mikroanastomozes šuves izveidošanu ar lāzera staru. 1978. gadā P. Stradiņa slimnīcā pirmo reizi Latvijā ārsts P. Gutsons veica elektromiogrāfisko izmeklēšanu. []
1978. gadā neirorentgenologam V. Tolpežņikovam 1. Rīgas slimnīcā pirmo reizi ar pašizgudrota katetra un endovaskulārā baloniņa palīdzību izdevās iztaisnot miega artērijas cilpu un likvidēt asinsvada stenozi. []
1979. gadā 2. martā tika atklāta Rīgas pilsētas 7. slimnīca, kopš 1999. gada 1. septembra tā saucas Klīniskā slimnīca "Gaiļezers". Pirmās darbu sāka piecas iekšķīgo slimību nodaļas (gastroenteroloģijas, pulmonoloģijas, kardioloģijas, endokrinoloģijas, terapijas). 1979. gadā neiroloģijas un neiroķirurģijas nodaļas pilnā sastāvā pārnāca no Rīgas 1. slimnīcas uz Gaiļezera slimnīcu. [] Kapitālā remonta dēļ nervu slimību nodaļas 1. slimnīcā pakāpeniski tika slēgtas, bet 1984. gadā pēc remonta atkal atvēra neiroloģisko, neiroķirurģisko un modernizētu neiroradioloģijas nodaļu ar divām rentgenoperāciju zālēm. []
Kopš 1979. gada Gaiļezera slimnīcā darbojas studentu zinātniskais pulciņš, ko vadīja prof. Ģ. Eniņa, bet kopš 1994. gada - prof. E. Vītols. Pulciņā darbojušies daudzi pazīstami neirologi un neiroķirurgi.
Izdotas vairākas grāmatas: Ģ. Eniņa, M. Godļevska, E. Smeltere, M. Mētra "Neatliekamā neiroloģija" (1982), "Kraniālās inervācijas traucējumi" (1986), "Kustību un jušanas traucējumi" (1987); Ģ. Eniņa, M. Godļevska un E. Smeltere "Smadzeņu garozas un CNS bojājuma sindromi" (1989).
No 1979. gada līdz 1994. gadam nodaļā strādāja M. Mētra, kas pētīja medikamentu un lāzerterapijas izmantošanu multiplās sklerozes ārstēšanā. No 1994. gada M. Mētra vadīja Latvijas Jūras medicīnas centra neiroloģijas nodaļu, uz kuras bāzes izveidots Latvijas Multiplās sklerozes diagnostikas un ārstniecības centrs.
Rīgas 1. slimnīcas ārsti piedalījušies Baltijas valstu neirologu kongresos: 1994. gadā Tallinā A. Kulitāne apkopoja datus par ērču encefalīta izplatību Latvijā, 1997. gadā Rīgā N. Jurjāne - par epilepsiju. Starptautiskos epilepsijas kongresos piedalījušās N. Jurjāne (Dublinā 1997. gadā), M. Gintere (1999. gadā Prāgā). N. Jurjāne 2000. gadā stažējās Austrijā. []
1993. gadā P. Stradiņa slimnīcā tika izveidots Neiroloģijas centrs. 1990. gados turpinājās perifērās nervu sistēmas slimību pētījumi. Sadarbībā ar Oksfordas univeristātes Neiroloģijas klīniku veikts pētījums par difterisko polineirītu mūsdienu apstākļos. No 1996. gada Neiroķirurģijas centru vadīja asoc. profesors I. Aksiks, kas sāka jaunas mikroneiroķirurģiski operatīvas metodes izmantošanu mikrovaskulārās dekompresijas manipulācijās galvas smadzeņu paratrunkālajā rajonā, sāpju sindroma un hiperkinēžu gadījumā, izstrādāja jaunas metodes galvas smadzeņu ekstrakraniālo un intrakraniālo asinsvadu mikroanastomožu izveidošanā. Neiroķirurģijas centrā katru gadu veic vairāk nekā tūkstoš operāciju. []
2000. gadā Gaiļezera slimnīcā tika izveidots neiroloģijas dienas stacionārs ar 30 vietām. 2000. gadā 1. jūnijā prof. Ģ. Eniņas un J. Fricberga vadībā Gaiļezera slimnīcā tika izveidota Latvijā pirmā insulta vienība, kas sniedz neatliekamo specializēto palīdzību akūtajā periodā. Līdz ar tās ieviešanu mazinājusies pacientu mirstība. 2000. gadā insulta vienībā sāka strādāt neirorehabilitācijas speciālisti no Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari", kuru darbs ievērojami uzlabo pacientu dzīves kvalitāti pēc insulta. 2002. gadā insulta vienībā tika ieviestas jaunākās terapijas metodes, arī trombolīze. Jebkurā diennakts laikā tūlīt pēc uzņemšanas slimnīcā visiem insulta pacientiem tiek veikta datortomogrāfija un sākta mūsdienīga ārstēšana, atbilstoši indikācijām ordinēta trombolītiskā terapija, antikoagulanti, neiroķirurģiska operācija u.c. Neiroangioloģijas centrs palīdzējis ieviest specializēto palīdzību insulta slimniekiem citu Latvijas pilsētu slimnīcās. Pēc Neiroangioloģijas centra pieredzes izveidotas un ieviestas "Insulta aprūpes vadlīnijas ātrās palīdzības ārstiem, neirologiem un ģimenes ārstiem", ko akceptēja Pasaules Veselības organizācija. Neiroloģijas centra darbinieki ar pētījumiem piedalījušies Eiropas Neirologu asociācijas un Starptautiskās neirologu asociāciju federācijas konferencēs un kongresos Kanādā, ASV, Argentīnā, Itālijā, Lielbritānijā, Spānijā, Portugālē, Izraēlā, Austrijā un citās valstīs. Pētījumu rezultāti tiek publicēti Latvijas un ārvalstu zinātniskajā presē.
