Darba mērķis bija izvērtēt Linča sindromam raksturīgāko gēnu mutāciju sastopamību un iespējamo agrīno diagnostiku Latvijā pacientiem līdz 50 gadu vecumam ar apstiprinātu resnās zarnas un/vai endometrija vēzi 2012.—2013. gadā.
Par Linča sindromu
Linča sindroms, ko bieži sauc par iedzimtu ne–polipozu resnās zarnas vēzi (HNPCC), ir iedzimta slimība ar palielinātu vēža attīstības risku jaunākā vecumā, respektīvi, pirms 50 gadu vecuma. Cilvēkiem ar Linča sindromu ir palielināts risks arī kuņģa vēža, aknu, urīnceļu, smadzeņu, ādas vēža attīstībai. Turklāt ir liela iespējamība, ka sievietēm attīstīsies endometrija un olnīcu vēzis.
Ja diagnosticēts un pierādīts Linča sindroms, tad slimnieka vecākiem, bērniem, māsām un brāļiem ir 50 % iespēja pārmantot šo sindromu. Linča sindromam raksturīgās gēnu mutācijas ir 2—4 % resnās zarnas vēža gadījumu un 2—5 % endometrija vēža gadījumu. Linča sindroma gadījumā risks endometrija vēža attīstībai ir 60 %, resnās zarnas vēža — 80 %.
Diagnosticējot endometrija vēzi līdz 50 gadu vecumam, Linča sindromam raksturīgās mutācijas novēro 34 % pacienšu. Primāra resnās zarnas vēža gadījumā Linča sindromam raksturīgās gēnu mutācijas pa vecumgrupām konstatētas šādi: 89 % (< 30 gadiem), 83 % (30—39 gados) un 68 % (40—49 gados).
Imūnhistoķīmija (IHĶ) ir sijājošās diagnostikas tests, kad veic audzēja audu krāsošanu, lai noteiktu Linča sindroma gēnu izdalīto olbaltumvielu esību vai neesību. Eiropā vairākās valstīs IHĶ pēc vadlīnijām izmanto visos resnās zarnas un endometrija vēža gadījumos kā Linča sindroma sijājošās diagnostikas metodi.
Darba uzdevumi
- Noteikt mutāciju biežumu pacientiem līdz 50 gadu vecumam ar endometrija un/vai resnās zarnas vēzi.
- Analizēt un noteikt Linča sindromam raksturīgo biežāko gēnu mutāciju sastopamību pacientiem ar endometrija un/vai resnās zarnas vēzi līdz 50 gadu vecumam.
- Salīdzināt mutāciju sastopamības biežumu pacientēm ar resnās zarnas un endometrija vēzi.
- Izstrādāt rekomendāciju plānu pacientiem ar apstiprinātu endometrija un/vai resnās zarnas vēzi līdz 50 gadu vecumam, kā arī viņu 1. pakāpes radiniekiem.
Rezultāti
Pētījuma kritērijiem atbilda 39 pacienti (vidējais vecums 46 gadi): 30 sievietes (vidējais vecums 44 gadi), deviņi vīrieši (vidējais vecums 47 gadi).
Audu imūnhistoķīmiskā izmeklēšana ar MLH–1, MSH–2, PMS–2 antivielām tika veikta 39 audu paraugiem. Par mutāciju tika uzskatīta negatīva imūnhistoķīmiska reakcija. No pētījumā iekļautajiem pacientiem mutācijas atrada 28 % (n = 11), no tiem 64 % bija sievietes (septiņas) un 36 % — vīrieši (četri). Analizējot pacientu datus, kuriem tika atrastas mutācijas, noskaidrots, ka resnās zarnas vēzis bija 64 % (septiņiem), no tiem 28 % bija sievietes (trīs) un 36 % — vīrieši (četri). No septiņām sievietēm, kam noteikta mutācija, endometrija vēzis bija 57 % (četrām).
No pacientiem ar konstatētām mutācijām 36 % (n = 4) konstatēta MLH–1 mutācija, 28 % (n = 3) MSH–2 mutācija, 18 % (n = 2) PMS–2 mutācija, 9 % (n = 1) MLH1 un PMS–2 mutācija, 9 % (n = 1) MLH–1 un MSH–2 mutācija.
Secinājumi
- Vairāk nekā ceturtdaļai pacientu līdz 50 gadu vecumam ar apstiprinātu endometrija un/vai resnās zarnas vēzi sastopamas gēnu mutācijas.
- Pacientiem līdz 50 gadu vecumam ar apstiprinātu endometrija vai resnās zarnas vēzi visbiežākā ir MLH–1 gēna mutācija.
- Rezultāti uzskatāmi atspoguļo nepieciešamību pacientiem ar apstiprinātu endometrija un/vai resnās zarnas vēzi līdz 50 gadu vecumam veikt imūnhistoķīmiskās analīzes rutīnā, lai noteiktu iespējamu mutāciju MLH–1, MSH–2 un PMS–2 gēnā.
Rekomendācijas
Pacientiem, kam līdz 50 gadu vecumam diagnosticēts endometrija vai resnās zarnas vēzis, rutīnā veikt imūnhistoķīmisko analīzi, lai noteiktu iespējamo mutāciju MLH–1, MSH–2, MSH–6 un PMS–2 gēnā.
Mutācijas atklāšanas gadījumā pacientam jākonsultējas ar ģimenes ārstu par tālāku novērošanu. Vienlīdz svarīga ir to pacientu, kam resnās zarnas un/vai endometrija vēzis apstiprināts līdz 50 gadu vecumam, 1. pakāpes radinieku izmeklēšana.
