Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
Krīze un tās cēloņi
Emocionāls krīzes stāvoklis ir dzīves apstākļu radīts sāpīgs pārdzīvojums, ko dēvē arī par traumatisku krīzi. Tā cilvēkam rodas dzīves situācijā, kad cilvēka iepriekšējā pieredze un līdzšinējie reakciju veidi nav pietiekami, lai pārvarētu aktuālo situāciju. Notikums spēcīgi ietekmē cilvēka psihes stabilitāti, psihes spējas pārdzīvot notikušo un funkcionēt ir nopietni traucētas. Līdzīgs emocionālais stāvoklis novērojams personības attīstības krīzes gadījumos, kad notiek dabisks dzīves vērtību pārvērtēšanās process.
Traumatisko krīzi izraisa dzīves situācijas, kad piedzīvojam zaudējumu vai nelaimes gadījumu. Krīzē nonāk gan tie, kurus notikušais ietekmē tieši, gan arī notikušās nelaimes aculiecinieki.
Zaudējums skar ārējā pasaulē ko tādu, kas cilvēkam ir ļoti nozīmīgs. Zaudē bērnu, tuvu cilvēku nāves gadījumā vai šķiroties. Krīzi izraisošu zaudējumu rada aborts. Arī darba, īpašuma, naudas uzkrājumu, mīļa dzīvnieka zaudējums var izraisīt krīzes reakcijas. Ķermeņa daļas zaudēšana (piemēram, sievietēm mastektomija, dzemdes ekstirpācija, balsenes izņemšana, vīriešiem peņa amputācija) var būt iemesls nopietnai krīzei. Krīze var rasties arī no draudiem kaut ko zaudēt, piemēram, gaidot tiesas lēmumu, ja uz spēles liktas lielas vērtības. Arī tad, ja uzzina slimības diagnozi ar nopietnu prognozi, piemēram, HIV infekcija vai onkoloģiska saslimšana.
Krīzes psihisko stāvokli var izraisīt tādi ārējie notikumi, kas attiecas uz normālu dzīvi, bet kas var kļūt pārmēru apgrūtinoši, piemēram, bērna piedzimšana, darba dzīves atsākšana, darba apstākļu maiņa, pensionēšanās, novecošana. Pārmaiņas ienes jaunas vērtības dzīvē, tomēr agrāko vērtību zaudējums prevalē pār situāciju. Cilvēka subjektīvais pārdzīvojums bieži maz saskan ar vērtību, ko zaudējumam piešķir citi cilvēki. Pašcieņas zaudējumu cilvēks pieredz skandālā, piedzīvojot publisku neizdošanos un kaunpilnas situācijas, piemēram, zaudējot cīņu par kādu augstāku amatu, uz ko liktas ļoti lielas cerības, vai uzzinot, ka partneris kļuvis neuzticīgs, turklāt citi to zinājuši jau sen.
Krīzes fāzes
Krīze ir dabiska reakcija uz ārkārtas situāciju, tomēr krīzes dabiskajā gaitā ir individuālas atšķirības un sarežģījumi, kas var rasties jau krīzes akūtajā fāzē.
Akūtā fāze
Akūtajā fāzē cilvēks ārēji var šķist neskarts, tomēr aiz fasādes ir apmulsuma stāvoklis ar nelielu apziņas lauka ierobežojumu un uzmanības sašaurināšanos, nespēju izprast ārējās ietekmes un dezorientāciju. Šim stāvoklim var sekot vai nu tālāka atrautība no apkārtējās pasaules, vai ažitācija un hiperaktivitāte. Parasti ir paniskas trauksmes veģetatīvās izpausmes.
Ļoti spēcīgu, negaidītu traumatisku notikumu gadījumos šoks var būt tik liels, ka cilvēkam parādās apjukuma stāvoklis ar orientēšanās nespēju, neadekvātiem afektiem, iracionālu rīcību. Reaktīva psihoze var parādīties vairākas dienas pēc notikuma.
Reakcijas fāze
Akūtā fāze pēc stundas vai dienas pāriet reakcijas fāzē, kad emocionālās sāpes izlaužas visā plašumā. Šī fāze var ilgt dažas nedēļas vai vairākus mēnešus.
Cilvēkā var virmot emociju kopums: trauksme, bezspēcība, dusmas, sēras, pamestības, atstumtības izjūta, kauns, pazemojums, vainas apziņa. Tās pavada:
- nogurums,
- apetītes trūkums,
- sāpes krūtīs,
- trīce, drebuļi,
- svīšana,
- elpas trūkums,
- galvassāpes,
- hipertensija,
- bezmiegs,
- reibonis,
- slikta dūša,
- vemšana,
- caureja.
Cilvēkam ir grūti koncentrēties, pieņemt lēmumus, ir palēnināta domāšana, notikušais atkārtoti, uzmācīgi atdzīvojas atmiņās, parādās pagātnes uzplaiksnījumi, murgaini sapņi, kas rodas pretstatā ilgstošam emociju sastinguma stāvoklim. Bieži vien nav vēlēšanās satikt apkārtējos, ir reakcijas trūkums pret apkārt notiekošo, anhēdonija, cenšanās izvairīties no tādām darbībām, kas atgādina psihotraumu. Pāreju no reakcijas fāzes uz risināšanas fāzi sarežģī spēcīga trauksme un/vai nomāktība. Var attīstīties pēctraumas stresa sindroms.
Risināšanas fāze. Pārorientēšanās fāze
Krīzes dabiskajā gaitā pamazām sākas problēmu risināšana un rodas izpratne, tāpēc emocionālās sāpes var atvairīt uz īsāku vai ilgāku laiku un ieiet risināšanas un izpratnes fāzē, kas ilgst no pusgada līdz gadam, un tad pārorientēšanās fāzē. Tomēr var būt depresīva reakcija un/vai trauksme, var pavīdēt doma, ka pats nespēs tikt galā, plānot uz priekšu vai turpināt darboties pašreizējā situācijā, kā arī nespēja veikt ierastos ikdienas darbus. Var būt uzvedības traucējumi, epizodiska alkohola, narkotisko vielu lietošana. Iespējami psihosomatiski simptomi.
Vāji atrisināta traumatiska krīze
Sarežģījums ir arī vāji atrisinātas traumatiskas krīzes, kad sēras "iekapsulējas". Ārēji cilvēks šķiet visu labi pārcietis. Tomēr pēc notikušā nekas vairs nav īsti saistošs, viņš jūtas vientuļš. Vienīgā redzamā pazīme tam, ka viss vēl nav kārtībā, ir psihosomatiski simptomi, piemēram:
- sāpes krūtīs,
- augsts asinsspiediens,
- dismenoreja,
- vispārēja trauksme,
- malignizācija.
Nereti traumatiskais notikums ir noliegts vai atbīdīts.
Kāpēc ir svarīgi krīzes psihoterapiju saņemt laikus?
Izpratne, ka traumatiskajam notikumam un tā radītajam emocionālajam stāvoklim ir nozīme psihisko un psihosomatisko simptomu izcelsmē, ļauj ārstam izvēlēties īstos vārdus, lai nosūtītu un motivētu pacientu doties pie psihoterapeita, psihosomatiskās medicīnas speciālista.
Laikus saņemta krīzes psihoterapija ne tikai atvieglo krīzes simptomus un gaitu, bet ir būtiska psihisko simptomu (trauksmes neirotisko simptomu, depresijas) un somatisko traucējumu profilaksei. Nereti ilgu slimības atvaļinājumu piešķiršana, tikai psihofarmakoloģisko medikamentu lietošana pacientu nemotivē risināt krīzi un sarežģījumus, bet gādā par simptomu stabilizēšanos un rada slimības sekundāro ieguvumu.
Turklāt labi atrisināta krīze ir svarīga iespēja sasniegt emocionālu briedumu.
Klīniskais gadījums
Paciente A., 35 gadus veca trīs bērnu māmiņa, jaunākajam bērnam 2 gadi. A. sūdzas par pieaugošu trauksmi, bezmiegu, koncentrēšanās grūtībām, biežiem saaukstēšanās gadījumiem. Simptomi sākušies pirms aptuveni pieciem mēnešiem. A. nobiedējušas nesenās atkārtotās spēcīgās panikas lēkmes. A. viena tiek galā ar visiem pienākumiem, kamēr vīram jādodas peļņā prom uz ilgāku laiku. Pirms gada pēkšņi nomira tēvs. A. rūpējusies par saimes darbiem, lai atbalstītu māti, apspiežot asaras un nepieciešamību sērot par labu pārējiem.
Psihoterapijā A. apzinās zaudējuma jūtas, piedzīvojot pārcelšanos, šķiršanos no ļoti tuvām attiecībām ar vecāku, radu ģimenēm un vīra prombūtni, par ko nespēj dusmoties, jo vīrs pelna naudu ģimenei. Sāk sērot, pārdzīvot dziļas un spēcīgas jūtas par tēva zaudējumu, ko nebija spējusi līdz šim.
