Kāds ir iemesls nogurumam?

Kaut reizi ikviens no mums ir izteicis šādas sūdzības savam ārstam, draugam vai ģimenes loceklim. Uztraukumam nav pamata, ja noguruši jūtamies īslaicīgi pēc fiziskas, psiholoģiskas vai emocionālas spriedzes. Bet ko darīt, ja nogurums un nespēks neatkāpjas vairākas nedēļas, mēnešus? Un kā objektīvi novērtēt šādas sūdzības? Vai nogurums ir vēlme ilgāk gulēt, nespēja panest fizisku slodzi, sajūta pēc garas darba dienas vai tā ir vienaldzība pret apkārt notiekošo? Tāpat svarīgi saprast, par kādu nogurumu pacients runā — fizisku, emocionālu vai psiholoģisku.

Kas ir hronisks nogurums?

Hroniska noguruma sindroms definēts kā slimība ar pastiprinātu garīgu un ķermenisku nogurdināmību, kura ir pastāvīga vai regulāra bez redzamiem uzlabojumiem vismaz sešus mēnešus, kura sākusies zināmā laika posmā un kuras laikā darbspējas samazinās vismaz par 50 %. Visbiežāk saslimst cilvēki ap 35 gadu vecumu; līdz 18 gadu vecumam un pēc 56 gadu vecuma hroniska noguruma sindromu novēro reti. Sievietes saslimst 3—4 reizes biežāk nekā vīrieši.

Iespējamā taktika

Kurp doties? Ko darīt? Kurš spēs palīdzēt? Pirmais, ko darīs mūsdienu pacients — jautās Google, bet tur, kā zinām, visas sūdzības un simptomi agrāk vai vēlāk noved pie, pacientprāt, visskumjākās diagnozes...

Arī ārsta viedoklis būs atkarīgs no specialitātes. Hematologi domās par dažādām anēmijām, infektologi par vīrusu infekcijām, onkologi par ļaundabīgām slimībām, endokrinologi par vairogdziedzera funkciju traucējumiem vai D vitamīna trūkumu, psihiatri — par depresijas pazīmēm. Gribas ticēt, ka vismaz ķirurgu un traumatologu kabinetā sūdzības par ilgstošu nogurumu neizskan kā pacienta pirmās sūdzības.

Visbiežāk tieši ģimenes ārsta kabinets ir pirmais, kur pacients ierodas ar sūdzībām par ilgstošu nogurumu, nespēku, vājumu. Ko darīt? Kā palīdzēt? Meklēt iemeslu! SSK–10 klasifikācijā var atrast vairākus diagnožu kodus, kas saistīti ar nogurumu. Ģimenes ārsta praksē visbiežāk lieto R53, R54, F48.0 un F93.3 (tabula).

Kā soli pa solim palīdzēt pacientam ar sūdzībām par ilgstošu nogurumu? Vienmēr var iedot nosūtījumus pie visiem iespējamajiem speciālistiem, uz kuriem šādas pacienta sūdzības varētu attiekties. Tomēr uzskatu, ka pirmajā vizītē pie ģimenes ārsta visbiežāk tas nav nepieciešams. Ir veicami trīs salīdzinoši vienkārši soļi.

• Pirmais solis ir rūpīga anamnēzes ievākšana. Cik ilgi pacients šādi jūtas? Vai pēdējā laikā nav slimojis? Vai nogurumu jūt pastāvīgi? Vai ir kādi provocējoši faktori? Kāda ir pacienta ikdiena (nodarbošanās, ēšanas paradumi, hobiji utt.). Sarunas laikā iespējams iegūt pietiekami daudz informācijas, lai būtu skaidrs par tālākās izmeklēšanas nepieciešamību. Ģimenes ārstu priekšrocība šajā sarunā ar pacientu ir tā, ka esam redzējuši viņu arī citā situācijā. Bieži vien, izmantojot citās vizītēs gūto informāciju, ir iespēja pacientam uzdot uzvedinošus jautājumus. Ne vienmēr pacienti spēj savas sajūtas aprakstīt vārdiem. Visbiežāk skanošais “man ir slikti” patiesībā ne uz ko konkrētu nenorāda.
• Otrais solis — izmeklēšana ģimenes ārsta kabinetā. Novērtē ādas, redzamo gļotādu krāsu, izmēra asinsspiedienu, nosaka sirdsdarbības frekvenci, palpējot pārbauda limfmezglus, vairogdziedzeri. Šīs darbības neprasa daudz laika, tomēr var sniegt salīdzinoši daudz objektīvas informācijas. Bāla ādas vai gļotādu krāsa var liecināt par anēmiju. Pazemināts asinsspiediens — neērts simptoms gan ģimenes ārstam, gan speciālistiem, jo, ja neizdodas atrast objektīvu iemeslu, aptieku plauktos ir grūti atrast preparātus, kas spētu palīdzēt. Palielināti perifērie limfmezgli liks domāt par infekcijas slimībām, hematoloģiskām vai onkoloģiskās slimībām.
• Trešais solis — papildu izmeklējumi. Savā praksē pacientiem ar sūdzībām par ilgstošu nogurumu, nespēku nozīmēju asins analīzes: pilnu asinsainu, feritīnu (īpaši sievietēm), vairogdziedzera hormonus, bioķīmiju (īpaši AlAT, AsAT). Rekomendēju par maksu noteikt arī D vitamīna līmeni (šo analīzi valsts diemžēl neapmaksā).

Vairumā gadījumu ar šiem trim vienkāršajiem soļiem pietiek, lai atrastu hroniska noguruma cēloni. Nosacīti šos iemeslus var iedalīt divās grupās: “medicīniskie” un “ar dzīvesveidu saistītie”. Medicīniskos ārstam ir iespēja diagnosticēt un atbilstoši diagnozei pacientam palīdzēt. Savukārt ar dzīvesveidu saistītie būs jārisina pašam pacientam.

Biežākie medicīniskie hroniska noguruma iemesli

Dzelzs deficīta anēmija vai dzelzs izsīkums

Visbiežākais noguruma iemesls jaunām sievietēm. Praksē esmu novērojusi, ka šīm pacientēm mēdz būt spēcīgākas un ilgstošākas menstruācijas, ko ginekologi vēl akceptē kā normu. Šajos gadījumos noguruma mazināšanai labi palīdz dažādi dzelzs preparāti, kas lietojami perorāli. Tomēr vienmēr pacientēm rekomendēju vizīti pie ginekologa.

Otrs biežākais dzelzs trūkuma iemesls ir dažādas diētas kļūdas. Mūsdienās kļūst populāri būt ne tikai veģetāriešiem, bet arī vegāniem un svaigēdājiem. Ievērojot šādus ēšanas paradumus, ir ļoti grūti uzņemt dzelzi pietiekamā daudzumā. Šai pacientu grupai palīdzēt ir grūtāk, jo viņi bieži atsakās lietot dzelzs preparātus (īpaši vegāni un svaigēdāji). Šiem pacientiem vienmēr rekomendēju dietologa, uztura speciālista konsultācijas, kurš pārskatītu ēšanas paradumus un sniegtu padomus par nepieciešamajām izmaiņām ēdienkartē. Tāpat īpaša uzmanība jāvelta bērniem, kas aug ģimenēs ar specifiskiem ēšanas paradumiem, jo viņiem ir palielināts risks iegūt dzelzs deficīta anēmiju. Vecāku izglītošana vienmēr prasīs vairāk laika, bet ir lietderīga.

Vēl viens salīdzinoši biežs iemesls anēmijai ir hemoroīdi. Praksē esmu novērojusi, ka pacientu skaits, kuri runā par šo delikāto problēmu, pieaug visās vecumgrupās. Lielākā daļa jau ir samierinājušies ar šo diagnozi un nemaz nemēģina problēmu risināt. Slimības paasinājumu gadījumā palieto bezrecepšu medikamentus, seko līdzi vēdera izejas regularitātei un vairs neuztraucas par svaigu asiņu parādīšanos pēc vēdera izejas. Ilgstoši ignorējot un neārstējot hemoroīdus, anēmija piezogas lēnām, izraisot ilgstošu nogurumu. Vēl viens iemesls anēmijai vai dzelzs izsīkumam var būt celiakija.

D vitamīna trūkums

Kopš D vitamīna noteikšana kļuvusi populāra, praksē esmu saņēmusi tikai dažus optimāla līmeņa rezultātus pacientiem, kuri ikdienā nelieto D vitamīna preparātus. Saņemot analīžu rezultātus, kur konstatēts pazemināts D vitamīna līmenis, pietiek pacientam izstāstīt par tā nozīmi organismā, iespēju to uzņemt dabiskā veidā un vienoties par piemērotākā preparāta izvēli, devu, lietošanas ilgumu.

Bieži pacienti šos preparātus pārtrauc lietot pirms kontroles analīzēm, jo pašsajūta ir uzlabojusies. Aptiekās ir D vitamīna preparāti dažādās formās (pilieni, kapsulas u.c.), arī to cenas kļūst pacientiem pieejamākas.

Izmaiņas vairogdziedzera darbībā

Nelielas novirzes no normas bieži vērojamas saistībā ar D vitamīna trūkumu. Nozīmējot D vitamīnu un veicot kontroles analīzes pēc ~2 mēnešiem, novēro vairogdziedzera hormonālo rādītāju normalizēšanos. Savukārt, ja ir ievērojamas novirzes no normas, nelabvēlīga ģimenes anamnēze, papildus rekomendēju vairogdziedzera ultrasonogrāfiju, endokrinologa konsultāciju, paralēli nozīmējot vairogdziedzera hormonu aizstājterapiju.

Dažādas vīrusu un infekcijas slimības

Mūsdienu steidzīgais pacients vēlas brīnumtableti jebkurai kaitei. Darba specifikas dēļ pacienti bieži it kā vienkāršas vīrusu infekcijas “neizguļ”, bet turpina strādāt, tāpēc saslimšana ieilgst. Reizēm ir vairākas it kā saaukstēšanās epizodes salīdzinoši īsā laikā.

Pēc katras epizodes pacienta nespēks, nogurums kļūst arvien izteiktāks. Šajos gadījumos vienmēr skaidroju, kāpēc arī nelielas saaukstēšanās epizodes reizē ir jāļauj organismam atpūsties mājas režīmā, nevis doties uz darbu. Ja sliktā pašsajūta pēc cēloņu novēršanas neizzūd vai vismaz nemazinās, ir vērts aizdomāties par vīrusa iespējamību.

Īpaša uzmanība jāpievērš herpes vīrusiem. Ir pētījumi, ka 6., 7. un 8. tipa vīrusi izsauc hronisku nogurumu un onkoloģiskas slimības attīstības iespējamību. Ja iemesls ir kāds no šiem vīrusiem, tad terapija un ārstēšanas taktika ir kā vīrusu infekcijām. Šie vīrusi organismā var atrasties visu mūžu un gaidīt izdevīgu brīdi, lai aktivētos. Tāpat svarīgi neaizmirst par hroniskiem vīrushepatītiem, HIV.

Ar dzīvesveidu saistītie hroniska noguruma iemesli

Šeit grūti izdalīt atsevišķus iemeslus, jo parasti kombinējas vairāki ar dzīvesveidu saistīti faktori: ilgstoši miega traucējumi, pārslodze darbā (īpaši emocionāla), sociāli ekonomiskās problēmas, pilnvērtīgas atpūtas trūkums u.c.

Bieži vien tie papildina cits citu un sarunas laikā ar pacientu ir skaidrs, ka bez ikdienas paradumu maiņas ar nogurumu galā netikt. Ģimenes ārstu priekšrocība (īpaši ārpus lielajām pilsētām) šajās situācijās — mēs plašāk zinām pacienta ģimeni, ikdienu.

Tipisks šīs grupas pacients ir sieviete ap 30, strādājoša divu bērnu māte, dzīvo privātmājā un vīrs strādā ārzemēs. Gribētu pat teikt — mūsdienu klasika. No vienas puses, nekā briesmīga tur nav. No otras puses, sieviete viena pati ilgstoši rūpējas par mājas darbiem, bērniem, veic darba pienākumus, ikdienas skrējienā grūti un reizēm pat neiespējami atrast laiku sev, savām vajadzībām, pilnvērtīgai atpūtai. Un sieviete izdeg — naktīs no pārguruma nespēj gulēt, smaids sejā pazūd, pārņem “vāveres riteņa” un “nodzīta zirga” izjūta.

Ko darīt? Tas ir jautājums, uz kuru ne vienmēr izdodas atbildēt. Mūsdienās, kad ikdienas sadzīves darbus atvieglo dažādas iekārtas, būtu jābūt vairāk laika atpūtai.

Arī virtuvē, gatavojot maltīti, nepavadām tik garas stundas, jo talkā nāk pusfabrikāti, saldētā produkcija un praktiski jau sagatavoti ēdieni, kas paredzēti tikai uzsildīšanai. Protams, varam diskutēt par to veselīgumu, bet sava veida laika ietaupījums tas ir.

Tomēr cilvēki biežāk jūtas noguruši ne fiziski, bet tieši emocionāli. Mūsdienu plašajās iespējās, vēlmēs, vajadzībās reizēm ir grūti emocionāli nenogurt. Sociālie tīkli rāda smaidošas sejas ceļojumos, kārdinošas maltītes ārpus mājas, greznus mājokļus, dārgus auto. Jo mazāk no bildēs redzētā iespējams izbaudīt dzīvē, jo emocionāli sliktāk cilvēks sāk justies.

Vienmēr cenšos pacientus iedrošināt sarunai ar psihologu vai psihoterapeitu, ja noprotu, ka iemesls ilgstošam nogurumam ir saistīts ar emocionālo pasauli. Iedrošinu nebaidīties no pārmaiņām ikdienā. Vairāk jāaizdomājas par fizisko aktivitāšu nozīmi. Atrast sev vēlamo nodarbi — pastaigas, nūjošanu, darbu mazdārziņos un citas aktivitātes, kas patiesi sagādā prieku. Sakārtot miega režīmu.

Pilsētniekiem — biežāk būt pie dabas, dažkārt varbūt ir lietderīgi apsvērt dzīvesvietas maiņu. Mierīgāks dzīves ritējums, iespējams, mazinātu noguruma sajūtu. Reizēm tieši fiziska slodze lieliski spēj mazināt emocionālu nogurumu.

Noslēgumā

Lai palīdzētu pacientiem ar hronisku nogurumu, nepietiek tikai ar vienu vizīti pie ārsta. Reizēm tās būs divas trīs, reizēm krietni vairāk un pacientam veltītais laiks vizītē būs ilgāks nekā parasti. Tomēr tas ir nepieciešams un spēj dot labus rezultātus — gan savlaicīgi atklātas nopietnas slimības, gan emocionāli mierīgāku sabiedrību.