Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.
Pacients, kas iemācās sadzīvot ar hronisku slimību, neiestrēgst fantāzijā, ka slimību var izārstēt. Slimība nekļūst par dzīves centrālo aspektu. Pacients spēj personīgos resursus investēt attiecībās, ģimenē, profesionālā izaugsmē, vaļaspriekos. Un tie darbojas kā hroniskas slimības aizsargfaktori. [1; 2] Šāda pacienta ārstēšanā ārstam būs jāiegulda mazāk savu resursu, ārsts jutīsies mazāk noguris, dusmīgs vai bezspēcīgs. Stiprināsies ārsta—pacienta attiecības: pacients uzticēsies, būs līdzestīgs.
Kā pavēstīt diagnozi?
Empātiski un atklāti: runāt iejūtīgi, bet neslēpt diagnozes smaguma pakāpi un objektīvo prognozi. Ņemt vērā klīniskos, statistiskos un zinātniskos datus. Izrādīt interesi un sapratni par pacienta jūtām.
Var izmantot frāzes: “Man ir ļoti žēl”, “Ir normāli justies dusmīgam, skumjam...” (atspoguļot pacienta jūtas, var runāt par krīzes stadijām). Izvairīties no tukšām frāzēm: “Būs labi!”, “Saņemieties!”, “Jums jābūt stipram!”, “Neraudiet!”. Pacients nevar saņemties, nedz būt stiprs! Šīs frāzes rada dusmas uz ārstu vai kaunu, vainu par to, kā pacients patiesi jūtas.
Ārsta spēja runāt par diagnozi rosina arī pacientu par to runāt un ir īstais ceļš uz viņa samierināšanos ar slimību.
Šoka posms
Vērtīgi akceptēt pacienta individuālās emocionālās reakcijas, neklusināt, nepārtraukt, nespiest runāt. Nepārblīvēt pacientu ar informāciju par slimību. Lielāko daļu no tās pacients tāpat neatcerēsies, jo šoka fāzē tiek būtiski traucētas kognitīvās funkcijas. Produktīvāk ir dažus svarīgākos punktus uzrakstīt (nākamā vizīte, veicamie izmeklējumi, informācija par zālēm), pateikt, ka ir normāli, ja viņš kaut ko neatcerēsies, iedrošināt piezvanīt, norunāt vizīti, kad šoks būs pārgājis.
Emocionālie traucējumi
Pētījumi rāda, ka garastāvokļa traucējumi (piemēram, depresija) ir 20—25 % pacientu, kas slimo ar diabētu vai reimatoīdo artrītu, un 30 % vēža slimnieku. [3] Depresijas sastopamības rādītājs pieaug indivīdiem, kam diagnosticētas kardiovaskulāras slimības, cukura diabēts, HOPS, reimatoīdais artrīts, hroniskas sāpes, astma un vēzis. [4] Virknē pētījumu pierādīta cieša saistība starp miega traucējumiem un hroniskām slimībām (KSS, insultu, diabētu, vēzi). [9]
Ir normāli, ja pirmos mēnešus pēc diagnozes uzzināšanas pacientam ir trauksme, nomāktība, miega traucējumi, trīce, slikta dūša, atmiņas traucējumi. Uzmanība jāpievērš, ja pusgadu pēc diagnozes paziņošanas šīs reakcijas nemazinās, bet pastiprinās, parādās jaunas. “Sarkanie karogi”:
- pašdestruktīva uzvedība: alkohola lietošana, smēķēšana (vairāk nekā parasti vai parādās no jauna), narkotikas, riska uzvedība (agresīva autovadīšana, citu izaicināšana uz konfliktiem),
- atkārtoti vai pastāvīgi psihosomatiski simptomi,
- trauksmes traucējumi (hipohondrija, panika, uzmācīgas domas, fobijas u.c.),
- pastāvīga nomāktība un depresijas pazīmes.
Ja pacientam ir grūtības samierināties ar slimību, jārekomendē vizīte pie psihoterapeita. Īpaši svarīgi nevilcināties, ja pacients saskāries ar vēl kādu krīzes situāciju (šķiršanās, tuvinieka nāve, darba zaudējums).
Pielāgošanās slimībai
Pacienti var uzdot dažādus jautājumus (“Vai man palikt darbā?”, “Vai kārtot invaliditātes grupas piešķiršanu vai vēl ne?”), nereti vēloties, lai ārsts uzņemas atbildību par viņu lēmumiem un pasaka priekšā, kā rīkoties. Ārsts var informēt par iespējamām sekām pacienta rīcībai, izteikt rekomendācijas vai izglītot par slimību, nevis dot komandas, kā rīkoties. Tas veicinās pacienta atbildību, mazinās pasivitāti un slimības ieguvuma attīstību.
Tuvinieki un atbalsta loks
Tuviniekiem svarīgi būt atbalstošiem, bet ne pārāk aktīviem. Neveicināt slimības ieguvumu, kas paredz to, ka slimojošais gūst sev kādu labumu no slimības (izvairās no nevēlamām situācijām vai izjūtām, neapmeklē darbu, iegūst finansiāli). Tad nav motivācijas atlabt, ievērot ārsta rekomendācijas. Tuvinieki nedrīkst aizmirst par savām vajadzībām, jo izdedzis cilvēks nespēj palīdzēt.
Palīdzības resursi var būt dažādu veidu psihoterapija: pāru, ģimenes, individuālā, grupas. Noteikti var rekomendēt atbalstu meklēt arī pacientu organizācijās.