Jaunie antikoagulanti pasaulē un Latvijas redzējums par šo tēmu

Jaunie perorālie antikoagulanti

Kāds ir jūsu viedoklis par jauno per­orālo antikoagulantu vietu un nozīmi mūsdienu medicīnā un jūsu specialitātē? 

Prof. D. Krieviņš: Līdz šim ar antikoagulantu lietošanu bijis diezgan slikti, īpaši ar to antikoagulantu lietošanu, kas jālieto ilgstoši. Ambulatorajā praksē to lietošana ir apgrūtināta, jo lielākoties tie visi bijuši injicējami  vai arī tie bijuši varfarīna veida. Varfarīns ir medikaments, kas savulaik tika ražots kā žurku inde. Visi, kas saskārušies ar varfarīna terapiju, zina, ka to grūti precīzi dozēt un dozēšana ir atkarīga no daudziem faktoriem, līdz ar to ir augsts komplikāciju riska līmenis un daudzi ārsti un pacienti baidās šo medikamentu lietot. Tāpēc par jaunajiem antikoagulantiem jābūt priecīgiem. Šobrīd ir apstiprināts viens antikoagulants, proti, rivaroksabāns, bet ceram, ka tuvākajā laikā tiks apstiprināti vēl vairāki jauni antikoagulanti. Jaunie antikoagulanti ļaus pacientus ārstēt drošāk, un mazāk pacientu nomirs no tādām komplikācijām kā dziļo vēnu tromboze un plaušu embolija.

Prof. A. Ērglis: Varfarīnu kardioloģijā lietojam ļoti plaši. Galvenā problēma ir varfarīna izmaksas, īpaši netiešās izmaksas, jo, lietojot varfarīnu, divas reizes nedēļā jānosaka INR, arī varfarīna devas piemērošana ir sarežģīta. Parēķiniet, kādas ir izmaksas, ja INR jānosaka divreiz nedēļā: pierēķiniet ceļa, analīžu veikšanas, nosūtījuma, analīzes saņemšanas, devas korekcijas konsultācijas izmaksas. Esam sarēķinājuši, ka jaunais medikaments pats par sevi ir dārgāks nekā varfarīns, bet, aprēķinot izmaksu efektivitāti, tas ir ekonomiski izdevīgāks nekā varfarīns. Tas ir tas, par ko es visu laiku diskutēju ar ierēdņiem, ka Latvijā tā ir pierasta lieta - taupot netiek rēķināta izmaksu efektivitāte. Protams, jāatceras, ka varfarīns ilgu laiku bija un vēl arvien ir efektīvas zāles, jo visi ir aizmirsuši, ka pirms varfarīna tika lietots fenilīns, no kura pacienti kļuva akli. 1950. gadu sākumā varfarīns bija revolūcija, tagad jaunie medikamenti ir vēl vienkāršāk lietojami. Tā ir jauna ģenerācija.

Dr. P. Princis: Reālais antikoagulants ģimenes ārstu praksē ir varfarīns, aspirīnu kā antitrombotiķi dodam diezgan droši. Ģimenes ārsti par jaunajiem medikamentiem ir maz informēti, piemēram, par rivaroksabānu dzirdu pirmo reizi. Varfarīnu ir grūti lietot, jo daudzos reģionos nav reaģentu un nav iespējams noteikt INR, laboratorijas var kļūdīties. Ko lai dara ģimenes ārsts, ja kas notiek ar pacientu dziļos laukos, bet ārsts nav sazvanāms? Pacients ir gados, viņam ir grūti izbraukāt uz analīžu nodošanu. Reālā situācija nav labvēlīga pieejamo perorālo antikoagulantu lietošanai.

Prof. A. Ērglis: No Austrālijas kolēģiem par vecākiem cilvēkiem iemācījos to, ka viņi bieži lauž gūžas kakliņu, un, ja šāds pacients ir uz varfarīna terapijas, tad tā ir smaga invaliditāte ar plašiem asins izplūdumiem, kas bieži kļūst par infekcijas perēkļiem, ko grūti ārstēt. Tas ir aspekts, kas var ietekmēt varfarīna nozīmēšanu. Protams, nav korekti runāt par vecuma ierobežojumiem varfarīna terapijai, tomēr to vajadzētu ņemt vērā. Tāpēc arī uzskatu, ka visas Latvijā izstrādātās vadlīnijas jāpiemēro mūsu apstākļiem, reālajai situācijai.

Dr. I. Ķikule: RAKUS klīnikā "Gaiļezers" esam analizējuši savu pacientu datus: apmēram 70% pacientu, kas neiroloģijas nodaļā iestājušies ar akūtu insultu, vispār nelieto nekādus medikamentus, lai gan viņiem ir ātriju mirdzaritmija, stenotiski procesi, ateroskleroze u.c. Neiroloģijā perorālo antikoagulantu terapiju sākam no 2. līdz 14. dienai, bet ne visiem pacientiem to varam sākt, jo ir plašas išēmijas ar risku uz hemorāģijām, ir hemorāģiski insulti, kognitīvi traucējumi. Jāņem vērā apstāklis, ja pacientam nebūs iespējams kontrolēt INR, tas ir risks šīs terapijas sākšanai. Jauno antikoagulantu pozitīvākais aspekts - nav nepieciešama kontrole.

Dr. G. Purkalne: Onkoloģijā šī ir ļoti aktuāla tēma, ar onkoloģiskiem pacientiem strādā vairākas nozares. Viena joma ir ķirurģija, kur tiek veikta dziļo vēnu trombožu profilakse, bet, kā tagad redzam, tā nav pietiekami adekvāta un pietiekami ilga. Otrs jautājums ir medikamentozā palīdzība onkoloģiskajiem pacientiem, šajā jomā praktiski nav nekādas pieredzes un nenotiek nekāda profilakse. Tāpēc onkoloģijā esam aktualizējuši šo problēmu, drīz tiksimies visi Baltijas onkologi-ķīmijterapeiti kopā un runāsim, jo Eiropā, ASV vadlīnijas ir.

Pētījumi un to izmantojums

Vai klīniskie pierādījumi ir pietiekami ticami?

Prof. D. Krieviņš: Pētījumi par jaunajiem antikoagulantiem ir ārkārtīgi labi, tie veikti ļoti lielam cilvēku skaitam gan attiecībā uz mirdzaritmijām, gan attiecībā uz dziļo vēnu trombozi. Pētījumu kvalitātes līmenis ir ļoti augsts, nevar teikt, ka pētījuma rezultāti ir apšaubāmi, ka tie ir vienas farmācijas kompānijas lobijs.

Vai ar šiem pētījumiem pietiek, lai valsts sāktu šo medikamentu kompensāciju? Vai jaunie medikamenti ir izmaksu efektīvi?

Prof. A. Ērglis: Izmaksu efektivitātes pētījumi ir liela problēma Latvijā, jo katrai valstij jāveic savi izmaksu efektivitātes pētījumi par konkrētu medikamentu un metožu ieviešanu. Nevar Latvijā ekstrapolēt ASV, Lielbritānijas vai Indonēzijas sistēmu, jo katrā valstī ir savs samaksas veids un sistēma. Ir jābūt iestādei, kas nodarbotos ar pētniecību un kur būtu statistiķi, kas rēķinātu un plānotu izmaksu efektivitāti. Kuri šobrīd ir tie, kas nosaka - pietiek vai nepietiek? Tie ir ierēdņi, kas pēc saviem ieskatiem izvērtē medikamentu vai tehnoloģiju un pieņem lēmumu. Mūsu zināšanas šobrīd nevienu neinteresē.

Ko nozīmē "pietiek"? Zinātniski ir pierādīta šo medikamentu efektivitāte, bet valstij nav institūcijas, kas nosaka efektivitāti, mums nav neviena etalona, pret ko skatīties. Mēs esam izgājuši uz Rietumiem, bet atstājuši padomju skolu "profesor skazal", pie mums lēmumus pieņem vienpersoniski.

Dr. G. Purkalne: Izmaksu efektivitātes aprēķināšana Latvijā ir ļoti apšaubāma, jo pasaulē, Eiropā pierādīti medikamenti Latvijā tiek pārskatīti vienā iestādē, nepieaicinot profesionāļus, un nesaprotamu iemeslu dēļ medikamenti tiek atzīti par izmaksu neefektīviem. Nezinu, kā būs ar rivaroksabānu, bet līdzšinējā pieredze izmaksu efektivitātes analizēšanā ir apšaubāma. Jābūt plašākam profesionāļu lokam, kas piedalās lēmuma pieņemšanā.

Dr. P. Princis: Man ir jautājums - kurš ierosina izmaksu efektivitātes pārbaudi? Kad tā tiek veikta? Valstī šobrīd vienīgais uzstādījums ir ietaupīt miljonus kā drošības naudu nākamajai krīzei. Tāpēc no politiskā viedokļa nevar pieļaut, ka iedod atlaidi izmaksu efektīvam medikamentam, lai iegūtu ilglaicīgu efektu. Neviens nedomā ilgtermiņā, svarīgākais ir ietaupīt īstermiņā.

Prof. A. Ērglis: Vēl viena problēma, lai aprēķinātu izmaksu efektivitāti, - ir nepieciešami reģistri, lai mēs zinātu, kas notiek ar pacientu laika gaitā, kādi ir rezultāti pēc konkrētas ārstēšanas.

Veselības aprūpes sistēma

Kādas ir jūsu prognozes - vai jaunie antikoagulanti tiks iekļauti mūsu veselības aprūpes sistēmā?

Prof. D. Krieviņš: Pēdējos piecus gadus esam cīnījušies ar nu jau bijušo Veselības ekonomikas centru, lai pacientiem nodrošinātu ambulatoro ārstēšanu vai nu ar mazmolekulāro heparīnu, vai rivaroksabānu, jo ir šis tiltiņš - piecas dienas līdz varfarīna terapijas sākšanai -, ko mēs šobrīd nevaram nodrošināt ambulatorajā posmā. Līdz ar to pacienta ārstēšanu mēs sadārdzinām, jo mums pacients jāstacionē, lai nodrošinātu šīs piecas dienas varfarīna terapijas sākšanai.

Prof. A. Ērglis: Manuprāt, ļoti nozīmīga Latvijas problēma ir menedžmenta trūkums medicīnā. Latvijā 3,2% no IKP tiek novirzīts medicīnai, ārstniecībai tie ir tikai 260 miljoni. Ārstniecībai nauda ir ļoti maza daļa no šiem 3,2%, un tā ir vienīgā, kas tiek menedžēta centralizēti. Visa pārējā nauda, kas ir 3% vai vairāk, ir nauda, ko maksā paši pacienti, un tā būtībā ir nauda, kas tiek izsviesta vējā. Mums trūkst sistēmas, tāpēc ģimenes ārsti tiek nolikti par ķīlniekiem, kam tas viss jāsavāc kopā.

Dr. P. Princis: Jāpiekrīt prof. Ērglim, ka ģimenes ārsts ir ķīlnieks, jo, ja pacients slimnīcā nokļuvis novēloti, pie atbildības tiek saukts ģimenes ārsts. Viņš devis nosūtījumu, bet vienalga ir vainīgs, ja pacients laikus nav paspējis nokļūt pie speciālista. Veselības inspekcija visos sūdzību gadījumos pārbauda arī ģimenes ārstus.

Prof. D. Krieviņš: Cilvēki nesaprot, ka vēl lielāki ķīlnieki ir pacienti, nevis ģimenes ārsti. Jo, ja apskatāmies komentārus internetā, visi ārsti ir slikti, tantiņu izmet no uzņemšanas nodaļas pulksten vienpa­dsmitos vakarā, ģimenes ārsts nepieņem divas nedēļas u. tml., bet galu galā vainīgi jau nav ne ģimenes ārsti, ne speciālisti, vainīga ir sistēma. Kā prof. Ērglis teica - pie tik maza finansējuma nav iespējams nodrošināt adekvātu veselības aprūpi, bet cilvēki to nesaprot. Vaina ir sistēmā, pacienti prasa no mediķiem, bet neprasa no politiķiem.

Dr. P. Princis: Šobrīd valsts ģimenes ārstam par vienu pacientu gadā maksā Ls 1,44, no tā jāsamaksā alga māsai, alga reģistratoram un prakses uzturēšanas izmaksas. Esam parēķinājuši, ka ģimenes ārsts gadā apskata 6,6 miljonus pacientu, pacients ģimenes ārstu apmeklē trīs četras reizes gadā. Saskaitot visus izdevumus, gada beigās - mīnusi. Ar tādu valsts attieksmi mēs no ģimenes ārstiem rezultātu gaidīt nevaram.

Prof. A. Ērglis: Mums vajadzētu vairāk valsts atbalstu tieši sistēmas veidošanā. Mēs maz strādājam ar jaunajiem antikoagulantiem, bet rivaroksabāns ir absolūta revolūcija. 1994. gadā bija pirmie pētījumi par statīniem, tagad mums šķiet, ka tie jau mūžīgi bijuši medicīnā, bet tie ienāca tikai 1994. gadā. Tie pilnībā izmainīja sirds-asinsvadu un cerebrovaskulāro slimību ārstēšanu un profilaksi. Līdzīgi ir ar šiem jaunajiem medikamentiem, iespējams, ka pēc pāris gadiem mums arī šķitīs, ka šie medikamenti sen jau ir bijuši. Mums jāpierāda, ka šie medikamenti ir efektīvāki, jāveicina šo medikamentu ieviešana sistēmā, tad mēs visi - un lielākoties valsts - būsim ieguvēji.

Prof. D. Krieviņš: Ir jāsakārto sistēma, nevaram domāt par trim vai sešiem mēnešiem, jādomā ilgtermiņā. Dziļo vēnu trombozes ir jauniem, darba spējīgiem cilvēkiem, kas vairs nevarēs dot ekonomisko ieguldījumu. Mums jāmaina domāšana, mums ne vienmēr vajag dārgas un sarežģītas tehnoloģijas, ir jāizmanto vienkāršākas tehnoloģijas. Un tas vistiešākajā veidā attiecas uz šiem jaunajiem antikoagulantiem, tāpēc ka tie vairs neprasa papildu darbu, jo, vairāk samaksājot par materiālu, mēs ievērojami samazinām cilvēku darbu. Ierēdņiem būtu jāsaprot, ka dziļo vēnu trombozes ārstēšana ir lētāka, apmaksājot medikamentu pirmās 10 dienas, nekā stacionējot pacientu.

Ieteikumi veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai?

Prof. A. Ērglis: Manuprāt, vienīgais budžets, no kā vēl kaut ko var paņemt, ir sociālais budžets, daļu ielikt veselības aprūpes budžetā, kompensējamo zāļu budžetā, bet ar noteikumu, ka tad pensionāriem nav jāmaksā ne par ārstēšanu, ne medikamentiem. Sistēmai būtu jānosaka, kuriem pacientiem pienākas kādi izmeklējumi un kādi medikamenti. Tas būtiski atvieglotu ģimenes ārstu darbu.

Latvijā nav organizētas medicīnas. Ir nepieciešami kaut kādi līdzekļi, sistēmu nevar sakārtot tikai ar gribas palīdzību.

Dr. G. Purkalne: Bet tā ir sakārtojama sistēma, un uzskatu, ka to var sakārtot arī tikai ar gribu, bez papildu līdzekļiem.

Dr. P. Princis: Jā, pietiek ar gribu, vienīgi šobrīd, kad efektivitāte tiek novērtēta īstermiņā un neviens nedomā par ilgtermiņa ieguvumiem, to izdarīt nevar.

Prof. A. Ērglis: Tas nav gribas dēļ, bet vairāk kompetences dēļ. Nav izstrādāta sistēma, kur sūtīt pacientu ar konkrētu problēmu. Piemēram, onkoloģijā ir problēma. Jautājums ir par sistēmu, jo naudas ir tik, cik ir. Var izdarīt tik, cik ir.

Dr. G. Purkalne: Nav jau būtībā tā problēma tik liela, visiem ir zināmas iestādes, kur pacientu sūtīt. Rindas ir, bet tas ir katras iestādes jautājums. Problēma ir tajā, ka pacienti tiek izmeklēti no galvas līdz kājām, tiek veikti dārgi un specifiski izmeklējumi, bet tie nav bijuši vajadzīgi. Katru gadu notiek kursi ģimenes ārstiem, stāstām shēmas, kas jādara, ja ir aizdomas par konkrētas lokalizācijas audzēju, piekrītu, nav uzrakstīti algoritmi, bet tie noteikti būtu vajadzīgi.

Prof. A. Ērglis: Nevaram pārmest ģimenes ārstiem, jo viņiem jātiek galā ar visām problēmām, mēs strādājam tikai ar vienas sistēmas problēmām, ģimenes ārstam ir jāstrādā ar pacientu kopumā.

Prof. D. Krieviņš: Latvijā nemaksā par kvalitāti, neviens neseko līdzi izmeklējumiem un to lietderīgumam, būtu jābūt komitejai, kas izvērtētu dārgo izmeklējumu nepieciešamību, mums bieži ir neinformatīvi izmeklējumi, mēs pacientu sūtām uz atkārtotiem izmeklējumiem, tādā veidā tērējot gan laiku, gan resursus.

Dr. P. Princis: Ģimenes ārstu zināšanas varētu uzlabot, ja samazinātu slodzi. Uzskatu, ka ģimenes ārsta praksē vajadzētu ārstu stažieri, kas ģimenes ārsta prombūtnes laikā skata pacientus. Ģimenes ārstam būtu vairāk laika aizbraukt pamācīties un strādāt lietderīgāk, tad arī samazinātos nevajadzīgo nosūtījumu skaits, šie nosūtījumi būtu lietderīgāki, jo ģimenes ārsts būtu kompetentāks.

Vadlīnijas

Vai profesionālās vadlīnijas pārskatīs un tajās iekļaus jaunos antikoagulantus?

Prof. D. Krieviņš: Pārskatot dziļo vēnu trombožu vadlīnijas, ar kurām drīz iepazīstināsim kolēģus, par pamatu esam ņēmuši ASV vadlīnijas. Mēs sekojam starptautiskām vadlīnijām, kas tiek atjaunotas ik pa trim gadiem. Mūsu vadlīnijas vairāk uzmanības pievērsīs pacienta skrīningam: iestājoties stacionārā, būtu jāveic dziļo vēnu trombožu skrīnings. Piemēram, Šveicē ārsts nevar pacientam ordinēt procedūras, ja nav veicis skrīningu uz dziļo vēnu trombozi. Mūsu slimnīcā pozitīvais piemērs ir kardiologi, jo pacientam, kas tiek stacionēts, piemēram, ar sirds mazspēju, jau profilaktiski tiek nozīmēts medikaments dziļo vēnu trombozes profilaksei. Paradoksālākais - ja valsts no gaisa izķer, ka par viena slimnieka ārstēšanu slimnīcā maksās tik un tik naudas, tad šo kvalitāti nevar nodrošināt ne ar kādām vadlīnijām, jo tam vienkārši nepietiek finansējuma.

Vēl viens jautājums ir ģimenes ārsti: pacients ātri tiek izrakstīts no slimnīcas gan pēc operācijas, gan akūta stāvokļa kupēšanas, lielākais trombožu risks ir pēc tam, kad pacients ir nokļuvis mājās, ģimenes ārsta uzraudzībā. Stacionāri no sevis noņem atbildību, un visa atbildība ir ģimenes ārstam, kam nav pietiekamu zināšanu un resursu, lai nodrošinātu šo profilaksi.

Dr. G. Purkalne: Būtisks aspekts, kas var ietekmēt vadlīniju ievērošanu, ir kompensācija. Pieredze rāda, ka ļoti minimāli tiek kompensēti medikamenti vēža ārstēšanā, jautājums ir par papildu kompensāciju dziļo vēnu trombožu profilaksei. Esam mēģinājuši atsevišķiem pacientiem sākt šo pro fi laksi, bet, ja pacients dzīvo dziļos laukos, tad gandrīz nav reāli tik bieži, cik nepieciešams, apmeklēt ārstu un veikt INR izmeklējumus un devu korekcijas. Savukārt, ja vēlamies izrakstīt šos dārgākos perorālos medikamentus, atkal saskaramies ar to, ka daļa pacientu nespēj par tiem maksāt, otrai daļai šos medikamentus rakstām kā maksas recepti.

Prof. A. Ērglis: Man ir patiess prieks, ka mums ir šāda diskusija. Katra asociācija raksta savas vadlīnijas, ir neirologu, flebologu, mirdzaritmijas, sirds mazspējas vadlīnijas. Ja paņem un saliek visas vadlīnijas kopā un mēģina saprast, kāda ir, piemēram, antitrombotiskā terapija, tad nav skaidrības, jo starp vadlīnijām ir pretrunas. Slimnīcā viss ir uz vietas, izdara visu, ko vajag, un tad to pacientu iedod ģimenes ārstam, kam jāsa­prot, ko ar to visu darīt. Viņam ir pieejamas neskaitāmas vadlīnijas ar pretrunīgiem ieteikumiem. Uzskatu, ka mums starpdisciplināri jāpierāda un jāpanāk vienotas vadlīnijas, kas var mainīties tikai ļoti specifisku lietu dēļ.

Prof. D. Krieviņš: Dziļo vēnu trombožu vadlīniju filozofija ir vērsta uz konverģenci, lai nebūtu tā, ka anesteziologiem, traumatologiem, asinsvadu ķirurgiem ir savas vadlīnijas. Šajās vadlīnijās būs 8-10 asociāciju vadlīnijas vienkopus.

Kā ārstus informēs par jaunajām vadlīnijām?

Prof. D. Krieviņš: Dziļo vēnu trombožu vadlīnijas prezentēsim 16. martā, tad arī paredzēts lielāks forums, kurā iepazīstināsim ar šīm vadlīnijām. Caur asociācijām apziņosim ārstus. Ģimenes ārsti un ārsti reģionos ārstē šos pacientus, viņiem jāzina par šīm vadlīnijām.

Prof. A. Ērglis: Drīz prezentēsim koronārās sirds slimības vadlīnijas, tajās būs arī par rivaroksabānu, tās būs Ministru kabinetā apstiprinātas, tātad saistošas visiem Latvijas ārstiem. Vēl svarīgi, cik labā valodā vadlīnijas uzrakstītas, cik saprotamas.

Ārstu un sabiedrības izglītošana

Kādas būtu ieteicamās aktivitātes ārstu un sabiedrības izglītošanai par šiem jaunajiem medikamentiem?

Prof. A. Ērglis: Ir jāizglīto ārsti un sabiedrība. Vainīga ir specialitāšu profesūra, ka viņi neaiznes informāciju līdz ārstiem. Es daudz braucu pa Latviju, tāpēc kardioloģijā sistēma darbojas, ģimenes ārsti zina, kas jādara. Respektīvi, informācija ir jāaiznes. Jautājums, kā šī informācija tiek aiznesta. Ja valsts nepalīdz, jāļauj to darīt citiem. Nedrīkst aizliegt farmācijas kompānijām izglītot ārstus. Bez industrijas mēs neko nevaram izdarīt, tās ir trīspusēji izdevīgas attiecības: pacients, ārsts, industrija.

Uzskatu, ka vairāk jārunā arī ar sabiedrību, jāizglīto sabiedrība, holesterīnu tagad zina gandrīz katrs, jautājums - cik daudz jūs runājat. ASV gandrīz katrā avīzē pirmajā lapā ir ziņas par veselību. Katru reizi ārstam ir jārunā un jāizglīto pacients. Ir jāmāca arī mediji, kā runāt ar sabiedrību.

Dr. G. Purkalne: Mūsu novērojumi - jaunā paaudze ir daudz vērīgāka par savu veselību, viņi nāk pārbaudīties. Uzskatu, ka skolās jāatjauno veselības mācība.

Dr. P. Princis: Mums būtu jāpanāk, ka par jaunākajiem antikoagulantiem pacienti jautā ārstam, lai pacients nāk ar iniciatīvu, lai viņš ir izglītots.

Prof. A. Ērglis: Ar to varētu būt problēmas, jo Latvijā nedrīkst reklamēt medikamentus. Jāveicina, ka sabiedrība atvērti runā par slimībām, jo tas nav kauns, ka esi slims.

Kopsavilkums

Kā redzat šo jauno medikamentu ienākšanu savā ikdienas praksē? Kādas ir pārdomas par izrunāto?

Dr. I. Ķikule: Neirologi cerīgi raugās uz šiem medikamentiem, jo insulta pacienti pēc notikuma vairākumā gadījumu ir ar kustību traucējumiem, viņi nespēj pārvietoties un veikt visas ar medikamentu lietošanu saistītās izmeklēšanas. Nav jākontrolē INR, medikamenta lietošana ir pacientam drošāka un, spriežot pēc pozitīvajiem pētījumu rezultātiem, blakusparādības, piemēram, hemorāģijas, nav biežāk kā varfarīnam. Es raugos pozitīvi. Šiem medikamentiem būtu jāienāk plašāk, pētījumu pieredze vieš cerību.

Man ir liels prieks, ka sanāk kopā vairākas asociācijas, biedrības un risina problēmu kopīgi, manuprāt, tad arī ģimenes ārstam ir vieglāk strādāt. Kamēr katrs runājam atsevišķi, šķiet, ka mūs nesadzird un nav kopsaucēja.

Dr. G. Purkalne: Vispirmām kārtām svarīgi, ka mēs vispār esam pievērsušies šai problēmai, esam to apzinājuši, mēģināsim risināt. Otrām kārtām par medikamentiem: tā kā onkoloģijas pacienti parasti ir gados veci un ar daudzām blakusslimībām, tad, jo vieglāk lietojams, ērtāks medikaments, mazāk blakusparādību, jo vairāk tas indicēts pacientiem. Noteikti atbalstu šo jauno medikamentu ienākšanu.

Vēlos uzsvērt, ka dziļo vēnu trombožu vadlīnijas ir tādas problēmas vadlīnijas, kas skar daudzas medicīnas nozares, un ir saistošas visiem. Ceru, ka tās būs nacionālās vadlīnijas, ko varēs izmantot visi speciālisti un atrast sev noderīgo. Vadlīnijās būs gan profilakse, gan ārstēšana, gan uzskaitīti visi medikamenti.

Dr. P. Princis: Jo mazāk blakusparādību, jo drošāks medikaments. Ja valsts spētu sniegt atbalstu šā medikamenta kompensācijai, tas būtu ļoti būtiski. No ārsta viedokļa es vēlētos, lai visa informācija par medikamentiem tiktu aizvadīta līdz praktizējošiem ārstiem, lai tās nebūtu tikai un vienīgi vadlīnijas. Ģimenes ārstam laiks situācijas izvērtēšanai ir ļoti īss.

Prof. D. Krieviņš: Esmu ļoti priecīgs par šo sarunu un diskusiju. Ja paskatāmies statistiku, katru gadu no krūts vēža, ceļu satiksmes negadījumiem, AIDS, hepatīta kopā nomirst mazāk cilvēku nekā no dziļo vēnu trombozes. Cik ļoti daudz naudas, resursu un uzmanības mēs esam pievērsuši visām tām tēmām, bet ne dziļo vēnu trombozei! Tā skar lielākoties jaunus cilvēkus, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka tam ir pievērsta uzmanība. Ļoti priecājos, ka ienākuši šie jaunie antikoagulanti, ko varētu salīdzināt ar Latvijas iestāšanos NATO, jo tie rada reālu drošību mūsu pacientiem un arī ārstiem. Drošību, ka varam šos pacientus izglābt un pacienti nenomirs no plaušu embolijas vai neslimos ar hroniskām slimībām, ko rada dziļo vēnu tromboze. Šie medikamenti ir revolūcija. Tie ir pietiekami droši medikamenti, ko varu apstiprināt ne tikai ar pētījumu rezultātiem, bet arī ar pieredzi. Man ir vairāku gadu pieredze, strādājot ar rivaroksabānu, daudziem pacientiem esmu to izrakstījis. Esmu diezgan pārliecināts, ka ir milzīga pacientu grupa, kas būs ieguvēji. Lielu darbu paveikusi dziļo vēnu trombozes vadlīniju darba grupa, kas marta vidū prezentēs jaunās nacionālās vadlīnijas, lai mēs labāk izprastu profilaksi un ārstēšanu šiem pacientiem. Tāpēc ceru, ka būs dzirdīgas ausis mūsu veselības aprūpes sistēmā un arī politiķu saimē, kuri varbūt sapratīs, ka veselības aprūpei vajadzīga nauda. Šobrīd par to nepamatoto, smieklīgo, neparēķināto finansējumu mēs plānojam pacientu nāves. Jaunie medikamenti varētu būt labs atspaids gan kardioloģiskām, gan neiroloģiskām saslimšanām. Tā ir revolūcija arī šajās jomās.