Imūnsistēma un megapole

Imūnsistēma ir viena no trim organisma sistēmām, kas kopā ar nervu un endokrīno sistēmu nodrošina un uztur homeostāzi apstākļos, kad mainās organisma iekšējās un ārējās vides faktoru iedarbības raksturs. Traucējumi kaut vienā no šīm trim savstarpēji saistītajām sistēmām (imūnā, endokrīnā un nervu) tūdaļ pēc ķēdes reakcijas principa izraisa turpmākas pārmaiņas visā organismā (attēls).

Citiem vārdiem: imunitāte ir organisma aizsardzības veids pret visām ģenētiski svešām vielām - gan eksogēnām, gan endogēnām. Minētās aizsardzības bioloģiskā loma ir nodrošināt paša organisma ģenētisko veselumu visā tā dzīves laikā. Imūnsistēma ir visdinamiskākā organisma sistēma, kurai piemīt pašregulācijas un pašvadības spējas, tā viena no pirmajām reaģē uz jebkurām izmaiņām organismā.

Imūnsistēmu ietekmējošie faktori

Imūnsistēmas funkciju var ietekmēt daudz un dažādi faktori. Tos nosacīti var iedalīt eksogēnos (sociālie, ekoloģiskie, medicīniskie utt.) un endogēnos (somatiskās un infekcijas slimības, endokrīnie traucējumi utt.). Šo faktoru iedarbības rezultātā mainās sistēmas funkcionālā aktivitāte - notiek visas sistēmas vai tikai tās atsevišķu posmu aktivācija vai supresija. Pārmērīga (ilgstoša un spēcīga) faktoru iedarbība, kas nomāc vai stimulē imūnsistēmu, var izraisīt imunoloģiskās nepietiekamības attīstību, kas savukārt var izpausties kā citokīnu disregulācija, celulārās un humorālās imunitātes un organisma dabīgās rezistences faktoru funkcionāli traucējumi.

Imunoloģiskie traucējumi, ko izraisa nelabvēlīgi dzīves apstākļi vai notikumi, lielā mērā atkarīgi no indivīda uzvedības stratēģijas. Mūsdienu literatūrā liela vērība tiek veltīta poststresoriskās neiroimunomodulācijas psiholoģiskajiem aspektiem: individuālajām īpašībām un distresa problēmām psihosomatisku traucējumu gadījumos. Pastāv pieņēmums, ka ir divu veidu neiroimūnā regulācija (gan jāpiebilst, ka šāds iedalījums ir samērā nosacīts).

• Pirmo veidu raksturo pastiprināta imunoloģiskā reaktivitāte un laba rezistence pret slimībām. Patoloģijas apstākļos pirmais tips asociējas ar agresivitāti, paniskām reakcijām un iespējamām alerģijām.
• Otrajam veidam raksturīga nosliece uz infekcijas un citām slimībām - patoloģiju gadījumos šim tipam raksturīga depresija, tieksme uz hroniskām vai grūti ārstējamām infekcijām, onkoloģiskām slimībām.

Stresa patiesā ietekme

Stresa imūnsupresīvā vai imunopotencējošā loma atkarīga no stresora iedarbības stipruma un ilguma, kā arī katra cilvēka individuālajām īpatnībām. Ja psihoemocionālā, fiziskā un cita veida slodze nepārsniedz sliekšņa līmeni, opioīdu sistēma stimulē adaptīvās imunitātes pārkārtošanos un organisma rezistence pastiprinās. Pārmērīgi ilgstošas un stipras slodzes novājina opioīdo sistēmu, kā rezultātā pieaug sekundāro imūndeficītu attīstības risks.

Sabiedrībā tik populāro teoriju, ka stress novājina imūnsistēmu un tādējādi veicina dažādu slimību attīstību, ne vienmēr apstiprina imūnās reakcijas. Ir arī pretēji viedokļi, piemēram - klīnisks uztraukuma līmenis imunitāti nomāc, bet subklīnisks - stimulē. Bieži novēro situācijas, kad stresa laikā cilvēkam neatrod nekādas imūndeficīta pazīmes, jo notiek imūnmobilizācija endokrīnās sistēmas (vairogdziedzera, virsnieru) funkciju pastiprināšanās dēļ. Savukārt pēc stresora iedarbības beigām rodas krasi imūnsistēmas funkciju traucējumi (tās izsīkums) un sekojošas somatiskas patoloģijas attīstība (autoimūnas slimības, alerģiskas reakcijas, ādas slimības utt.).

Jānorāda, ka sakarība starp cilvēka psihisko stāvokli un imunitāti ir daudz lielāka, nekā šķiet pirmajā brīdī. Biežas akūtas respiratoras vīrusu infekcijas, herpes vīrusa infekcijas, arī hroniska noguruma sindroms dažkārt ir saistīts ar distresa stāvokli. Hroniskas infekcijas izraisa hroniskas depresijas stāvokli un antidepresīvā terapija bieži palīdz atjaunot imunitāti.

Ķīmiskais piesārņojums

Apkārtējās vides ķīmiskā piesārņojuma problēma jau kļuvusi globāli nozīmīga. Esam atteikušies no agresīviem paņēmieniem lauksaimniecībā, bet sadzīves ķīmijas ietekme ikdienā jūtami pastiprinās. Diemžēl par tehnisko progresu cilvēcei jāmaksā ļoti dārgi. No vienas puses - tehnoloģiskais progress (kosmosa apgūšana, sensacionāli atklājumi), bet no otras - apkārtējās vides piesārņošana, kā rezultātā cilvēku organisma aizsardzības spējas acīmredzami pazeminās. Ķīmiskā (arī sadzīves ķīmijas) aģenta hroniska iedarbība ilgu laiku var palikt bez simptomiem, tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem cilvēkam var attīstīties viena vai otra hroniska slimība, kuras pamatā ir traucējumi imūnregulācijas sistēmā.

Sevišķi imunotoksiski ir smagie metāli, pesticīdi, fosfororganiskie savienojumi un naftas pārstrādes produkti (kā piemēru var minēt novēroto pretaudzēju imunitātes pavājināšanos profesionāla kontakta ar azbestu gadījumos).

Radiācija

Imūnsistēma (līdzīgi kā asinsrades orgānu sistēma) ir ļoti jutīga pret radiācijas iedarbību. Traucējumu patoģenēzes pamatā ir strukturāli metabolisku traucējumu komplekss, kas saistīts ar DNS bojājumiem, atsevišķu gēnu modifikāciju, t. i., jonizējošā starojuma patogēnā iedarbība uz hemopoētiskām šūnām, ir turpmāko imūnsistēmas traucējumu cēlonis.

Radiācijas iedarbība uz imūnsistēmu izpaužas divu efektu veidā:

• tiek bojātas dabiskās barjeras, kas atdala organisma iekšējo vidi no ārējās, kā rezultātā pastiprinās bioloģiskā agresija;
• selektīvi tiek bojāti limfocīti, kā arī visas dalīties spējīgās šūnas (tajā skaitā arī imunocītu un imūnā atbildē iesaistīto šūnu priekšteču šūnas), kas padara organismu neaizsargātu pret bioloģisko agresiju.

Pret radiāciju visjutīgākie ir B limfocīti. Radiobioloģijas un radiācijas medicīnas pašreizējo sasniegumu līmenī speciālisti izmanto klasifikāciju, pēc kuras visi apstarojuma radiobioloģiskie efekti cilvēkam tiek sadalīti determinētos (nestohastiskos) un stohastiskos.

• Determinētie efekti vērojami gadījumos, kad uz cilvēku iedarbojas lielas radiācijas devas (>1 Gy), rezultātā attīstoties akūtai radiācijas slimībai, radiācijas dermatītam vai kataraktai.
• Stohastiskie jeb ticamie (varbūtējie) efekti var attīstīties, ja apstarojuma devas ir mazas. Vairums pētnieku uzskata, ka jebkura niecīgākā deva, kas tuva nullei, var būt stohastiskā efekta cēlonis. Šādi efekti var rasties pat vienas vai vairāku šūnu transformācijas rezultātā. Vēlīnā periodā (20-30 gadus pēc apstarojuma iedarbības) tie var izraisīt vairogdziedzera patoloģijas, onkoloģiskas slimības un citoģenētiskas anomālijas.

Kodolavārijas

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, kopš 1945. gada pasaulē notikušas vairāk nekā 420 kodolavārijas, jāpiebilst, ka Černobiļa ir tikai niecīga daļa no tām. Semipalatinskas kodolieroču izmēģinājumu poligonā Kazahstānā no 1949. līdz 1989. gadam PSRS bija veikusi vairāk par 500 kodolsprādzienu, pusi no tiem - atmosfērā. Miljoniem cilvēku tuvākajā apkārtnē tika pakļauti jonizējošajam starojumam. Ziņas par viņu veselības stāvokli tika turētas slepenībā, tikai tagad parādījušās pirmās publikācijas, kas liecina par augstu saslimstības līmeni: onkoloģisko slimību pieaugumu bērniem, iedzimtām anomālijām utt. Publikācijās minēta arī kodolieroču izmēģinājumos Māršala salās, Lielbritānijā un citur piedalījušos militārpersonu saslimstība ar vairogdziedzera, kustību-balsta aparāta un onkoloģiskajām slimībām.

Japāņu zinātnieki, kopīgu lielu zinātnisku projektu ietvaros mēģinot rekonstruēt ārējā un iekšējā apstarojuma devas, kādas saņēmuši iedzīvotāji piesārņotajā Kazahstānas teritorijā, atklājuši šokējošus datus. Padomju Savienībā 1949. gadā, kad kodolieroču izmēģinājumi tikai sākās, tos veica cietumnieki, kuru turpmākais liktenis nav zināms. Amerikā pirmais kodolieroču izmēģinājums tika veikts 1945. gada 16. jūlijā tuksnesī netālu no Alamogordo, Ņūmeksikas poligonā. Pēc tam, kā zināms, sekoja sprādzieni Hirosimā un Nagasaki Japānā. Tolaik zinātnieki vēl nepārzināja jaunā ieroča ietekmi uz cilvēka veselību, un pirmie celtnieki, kuri bija devušies atjaunot abas pilsētas, nomira pirmā gada laikā pēc sprādziena.

Radioaktīvo izotopu sabrukšanas produkti nosēžas augsnē, nokļūst gruntsūdeņos, iesaistoties dabīgajā riņķojumā. Ar piesārņotu uzturu, ūdeni un gaisu radionuklīdi nonāk organismā. Tie, lielākoties būdami a un b starojuma avoti, rada permanentu iekšējo apstarojumu. Patoloģiskajā procesā, ko izraisa inkorporētie radionuklīdi, tiek iesaistīti visi organisma orgāni un sistēmas; jānorāda gan, ka ne visi pilnīgi vienādi. Tas atkarīgs no ķīmisko elementu organotropisma, piemēram, 131-135I uzkrājas vairogdziedzerī, 90Sr, 140Ba, 226Ra, 47Ca un 239Pu uzkrājas kaulos, 144Ce un 60Co - aknās, bet 134Cs un 137Cs organismā sadalās vienmērīgi (pārsvarā limfātiskajā sistēmā, mīkstajos audos un dzimumorgānos). Radionuklīdi, gadiem ilgi atrazdamies dažādos orgānos, uz audiem iedarbojas arī toksiski, kā rezultātā tiek traucēta imūnregulācija.

Mazliet par ķīmijterapiju

Jāatzīst, ka ķīmijterapijai pēdējo gadu laikā neapšaubāmi ir lielākā loma vēža ārstēšanā. Dažas audzēju formas, piemēram, Hodžkina limfomu, sēklinieku un olnīcu vēzi, var izārstēt, izmantojot tieši ķīmijterapiju.

Tomēr ķīmijterapijas plašais pielietojums nav palicis bez sekām. Speciālisti ir konstatējuši jaunu problēmu - ķīmijterapijas un staru terapijas vēlīnās sekas. Specifiskās ārstēšanas laikā imūnā sistēma tiek novājināta (izsīkst kaulu smadzenes), līdz ar to palielinās risks ne tikai audzēja recidīvam un metastāzēm, bet, gadiem ejot, palielinās jaunas lokalizācijas audzēju iespējamība.

Antibiotikas

Vēl viena globāla pasaules problēma - akūtu un hronisku infekcijas slimību pieaugums, ko izraisa nosacīti patogēnie (jeb oportūniskie) mikrobi ar atipiskām bioloģiskām īpašībām un rezistenci pret antibiotikām. Tas saistīts ar plašo antibiotiku lietošanu, kura diemžēl ne vienmēr ir pamatota. Liela nozīme ir arī miljoniem tūristu, kuri katru gadu izmanto aviotransportu, lidojot uz citiem kontinentiem, pārvadājot arī jaunas, agrāk reti sastopamas infekcijas, kā arī ievedot jau zināmus, bet mutantus vīrusus un inficējot ar tiem draugus un paziņas (visbīstamākie šobrīd ir HIV un putnu gripas vīruss).

Ārstiem mūsdienās ir skaidrs, ka uzveikt infekcijas slimības tikai ar antibiotikām praktiski nav iespējams. Farmācija netiek galā ar infekciju uzbrukumu. Optimālu klīnisko efektu var radīt tikai organisma aizsardzības spēku un antimikrobiālo ārstniecisko preparātu sinerģiska darbība. Vairumā gadījumu antibiotikas nomāc slimības izraisītāju vairošanos, bet to pilnīga eliminācija no organisma notiek imūnās sistēmas darbības rezultātā. Tāpēc antibiotiku, kā arī pretsēnīšu, pretvīrusu un citu ķīmijterapijas līdzekļu darbība uz nomāktas imūnreaktivitātes fona būs maz efektīva vai pat pilnīgi neefektīva. Līdz ar to šobrīd pastiprinājusies ārstu interese par preparātiem, kas iedarbojas tieši uz imunitāti (tā saucamie imūnmodulatori).

Acīmredzot jebkura viela, kas kaut kādā veidā iedarbojusies uz organismu (piemēram, vitamīni, mikroelementi un vēl jo vairāk antibiotikas, hormoni u. c.) galu galā vienmēr ietekmēs arī imūnsistēmu. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt imūnsistēmas funkciju protekciju.

Imūnmodulatori

Imūnsistēma strādā pēc savienoto svaru principa, kas nozīmē, ka smagums vienā svaru kausā izkustina visu sistēmu: neatkarīgi no imūnmodulatora sākotnējā virziena gala rezultātā mainās visas imūnās sistēmas funkcionālā aktivitāte. Imūnmodulators var darboties selektīvi uz atbilstošiem imūnsistēmas komponentiem, bet tā iedarbības rezultējošais efekts vienmēr būs daudzpusīgs, jo galvenie imunitātes regulētāji ir citokīni, kuri uz imūno sistēmu iedarbojas ļoti daudzpusīgi.

Šobrīd nav atklāti tādi citokīni, kuru darbība būtu izteikti specifiska. Šī imūnās sistēmas funkcionālā īpašība padara problemātisku tāda imūnmodulatora pastāvēšanu, kura darbības efekts uz imunitāti būtu absolūti selektīvs. Tomēr, neraugoties uz to toksiskumu, citokīnus sekmīgi izmanto, piemēram, C hepatīta ārstēšanā. Pie mūsdienīgiem imūnpreparātiem ar prognozējamu mērķtiecīgu darbību var pieskaitīt monoklonālās antivielas, kas atklājušas jaunu ēru imunopatoģenētiskajā ārstēšanā. Tos izmanto gan hematoloģijā (antiCD20 - rituksimabs), gan reimatoloģijā un gastroenteroloģijā (antiTNFa - infliksimabs), gan alergoloģijā (antiIgE - omalizumabs).

Ikdienas ieteikumi imūnsistēmas nostiprināšanai

• Dzīvot saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli.
• Savlaicīgi atpūsties un pietiekami gulēt.
• Nodarboties ar fiziskām aktivitātēm (kā minimums 20-30 minūtes dienā iet kājām).
• Atrast hobiju interesei un priekam, t. i., vaļasprieku relaksācijai.
• Neaizrauties ar kafijas (pēdējā laikā gan kafiju bieži dēvē par dabīgo antioksidantu) un alkohola lietošanu (arī šī tēma ir diskutabla).
• Ikdienas uzturā vairāk lietot dārzeņus un jūras produktus, mazāk - saldumus un treknu gaļu.
• Domāt pozitīvi: visu, kas dzīvē notiek, asociēt par labiem (pozitīviem) notikumiem, bet no negatīvajiem - gūt mācību nākotnei.
• Neaizmirst par imūnprofilakses pasākumiem: savlaicīgu vakcināciju (ja vien nav kontrindikāciju), pastāvīgu norūdīšanos, fitoterapiju un imūnmodulāciju.

Nobeigums

Rakstu par imunitāti mūsdienu aktīvajā lielpilsētas ikdienā gribētos nobeigt optimistiski - par spīti visiem iepriekš minētiem kaitīgiem ārējās vides faktoriem vidējais dzīves ilgums pasaulē tomēr pieaug. Ja 19. gadsimtā nosacīti labvēlīgos ekoloģiskos apstākļos cilvēki dzīvoja apmēram 35-40 gadus, tad šobrīd - 65-70 gadus, bet Japānā - pat 78-82 gadus.