Ievērojamākie sasniegumi iedzimto sirdskaišu diagnostikā un ārstēšanā veikti pēdējos 20-30 gados, un, attīstoties invazīvās perkutānās sirds kateterizācijas metodei, tā kļuvusi par alternatīvu terapeitisku pieeju pretstatā ķirurģiskai ārstēšanai vairāku iedzimtu sirdskaišu korekcijā – daudzas no vienkāršākajām sirdskaitēm mūsdienās var ārstēt ar perkutānām invazīvām metodēm, neveicot apjomīgu ķirurģisku operāciju. [1; 2]
Sirdskaites
Ir zināmas vismaz 35 iedzimtas sirdskaites un 90 to patoanatomiskie varianti. Savukārt, gandrīz 1% jaundzimušo populācijā ir kāda no iedzimtām sirdskaitēm (Latvijā tas sastāda aptuveni 200 jaundzimušo gadā). Iedzimta sirdskaite ir galvenais mirstības cēlonis vecumā līdz vienam gadam. Aptuveni 80% pacientu tiek konstatēta vienkārša jeb izolēta sirdskaite, kas skar vienu kardiālu struktūru (piemēram, sirds vārstuli, priekškambaru starpsienu, kambaru starpsienu, lielās artērijas). Viens no biežākajiem iedzimto sirdskaišu veidiem ir ātriju starpsienas defekts (ASD), kas kā izolēta sirdskaite sastāda apmēram 7% no visiem iedzimtajiem sirds defektiem. Kā redzams 1. tabulā, pieugušo vecumā ASD sastāda aptuveni 50% no visām sirdskaitēm. [3]
1. tabula
Iedzimto sirdskaišu prevalence pieaugušo vecumā
Hemodinamiskās pārmaiņas sirdskaites gadījumā
Biežākais no ASD veidiem ir otrā tipa ātriju starpsienas defekts (ostium secundum - 75% no visiem ātriju starpsienas defektiem), kas anatomiski lokalizējas fossa ovalis rajonā. ASD raksturojas ar intrakardiālā šunta esamību, kura virziens un tilpums atkarīgs no defekta lieluma, labā un kreisā kambara diastoliskās funkcijas, kā arī pulmonālās un sistēmiskās vaskulārās rezistences. Asinsplūsma no kreisās uz labo pusi rada hronisku tilpuma pārslodzi labajam kambarim, rezultējoties ar dilatāciju un progresējošu sirds labās puses mazspēju vēlīnā stadijā. Labā ātrija dilatācija var provocēt aritmijas (biežāk priekškambaru, mirdzēšanu vai undulāciju). [2]
Atvērta Botallo jeb arteriālā vada (PDA) gadījumā novērojama kreisā priekškambara un kreisā kambara dilatācija (tilpuma pārslodze), jo šunta plūsma no descendējošās aortas virzās caur plaušu artēriju (mazo asinsrites loku) un nonāk atpakaļ sirds kreisajā pusē.
Kambaru starpsienas defekta (VSD) gadījumā sākotnēji varētu domāt par labā kambara tilpuma pārslodzi, taču labā kambara izmērs parasti ir normāls, jo kreisais kambaris sistoles laikā efektīvi virza šunta plūsmu cauri defektam tieši plaušu artērijas gultnē. Tāpēc VSD gadījumā raksturīga kreisā priekškambara un kreisā kambara dilatācija sakarā ar palielinātu pulmonālo plūsmu, kas atgriežas kreisajā sirds pusē caur pulmonālām vēnām. [4]
Asinsplūsmas tilpums (Q, l/min) caur intrakardiālo šuntu ir pulmonālās (Qp) un sistēmiskās asinplūsmas (Qs) attiecība (Qp:Qs). Ja šunts no kreisās uz labo pusi ir nozīmīgs (Qp:Qs >1,5), paaugstinās pulmonālais spiediens, kas rezultējas ar pulmonālās hipertensijas attīstību. Gadījumā, kad pulmonālā vaskulārā rezistence kļūst vienāda vai pat pārsniedz sistēmisko vaskulāro rezistenci, šunta virziens mainās no labās uz kreiso pusi, kā rezultātā samazinās sistēmiskā skābekļa saturācija un parādās cianoze - attīstās Eizenmengera sindroms. [4]
Tāpēc, lai būtu iespējams savlaicīgi novērst hemodinamikas traucējumus un mazināt ar to saistīto komplikāciju attīstību, defekta korekcija ir svarīga. [2]
Sirdskaišu perkutānās invazīvās korekcijas attīstības vēsture
Neskatoties uz to, ka svarīgākie sasniegumi iedzimto un iegūto sirdskaišu diagnostikā un invazīvajā korekcijā ir veikti pēdējos 15 gados, pamatkoncepcijām un jaunieviesumiem šajā jomā iespējams izsekot jau kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem.
Pasaulē pirmo sirdskaites invazīvo korekciju veica Rubio-Alvares ar kolēģiem (V. Rubio-Alvarezet al.) 1953. gadā, ar intervences kateterizācijas metodi veicot pulmonālo valvulotomiju. Autori izmantoja urīnpūšļa katetru ar modificētu uzgali un caur to izvērtu stiepli (vadītājstīgu). Vadītājstīga, ievietota uzgaļa iekšpusē iztaisnotā stāvoklī, tika izmantota plaušu artērijas vārstules saaugušo viru šķelšanai. Šo procedūru veica desmit mēnešus jaunam bērnam, rezultātā samazinot sistoliskā spiediena gradientu starp labo kambari un plaušu artēriju no 72 līdz 59 mmHg, iegūstot klīnisko un fonokardiogrāfisko uzlabošanos. Jau toreiz tika novērtētas metodes priekšrocības - procedūras laikā nav nepieciešama dziļa anestēzija un torakotomija. [5]
Vairākus gadus vēlāk 1966. gadā Raškinds un Milers (W. Rashkind, W. Miller; ASV) ziņoja par tā laika visnozīmīgāko sasniegumu - pirmo priekškambaru balonseptostomiju. Gadu vēlāk (1967) invazīvā metode pirmo reizi tika izmantota ductus arteriosus slēgšanā (W. Porstmannet al.). [5]
Pirmo sekmīgo perkutāno transvazālo ātriju starpsienas defekta slēgšanu veica Kings un Mils (T. King, N. Mills) 1976. gadā, izmantojot dubultdiska pieeju - lietussargam līdzīgu ierīci, kura tika ievadīta caur ļoti lielu transvenozo katetru (sheath). Šī metode līdzinājās mūsdienās izmantojamām ierīcēm ASD slēgšanā. [5]
1978. gadā sekoja pirmais ziņojums par veiksmīgu transluminālu koronāro balonangioplastiju 50 pacientiem (A.Gruntzig). Savukārt, pirmā pulmonālās vārstules stenozes balondilatācija tika prezentēta 1982. gadā (J. Kanet al.). [5]
Latvijas Kardioloģijas centrā pirmā ātriju starpsienas defekta slēgšana ar invazīvo metodi sadarbībā ar Berlīnes Sirds centra (Deutsches Herzzentrum Berlin) bērnu kardiologu profesoru Martinu Šneideru (Martin Schneider) tika veikta 2002. gada jūnijā un līdz 2007. gada janvārim (ieskaitot) kopējais pacientu skaits ar invazīvā ceļā koriģētiem ASD sastāda 74 gadījumus, PDA slēgšana - 15 gadījumus.
Kādas sirdskaites iespējams koriģēt invazīvā transvazālā ceļā?
Pašlaik var droši apgalvot, kar ir iestājusies transvazālās defektu slēgšanas ēra, taču nevar ignorēt gan iepriekšējos, gan arī pašreizējos ķirurģiskās ārstēšanas panākumus, tādējādi ir jābūt noteiktām indikācijām transkutānai sirdskaites korekcijai. Svarīgi izprast dažādu sirdskaites korekcijas iespēju klīniskos trūkumus un priekšrocības, ņemot vērā defekta morfoloģiskās un fizioloģiskās variācijas. Ikvienā gadījumā pacients jāuzlūko individuāli. Galvenais mērķis - pilnīga defekta slēgšana ar minimālu agrīnu vai vēlīnu komplikāciju attīstības risku. [6; 7]
Invazīvā perkutānā ceļā koriģējamas sirdskaites ir sekojošas. [7]
Defekti (VSD, ASD, PFO (patent foramen ovale - perisistējoša jeb atvērta foarmen ovale), PDA), t. sk. iegūti (kambaru starpsienas ruptūra pēc miokarda infarkta) - oklūderu tehnika.
Kādā vecumā būtu invazīvi jākoriģē ātriju starpsienas defekts?
Augšanas procesā ASD ir tendence palielināties izmērā aptuveni proporcionāli ķermeņa augšanai. Ātriju starpsienas defekti pieaugušajiem ir lielāki nekā bērniem, un defekta maliņas attiecībā pret citām struktūrām (plaušu vēnām vai mitrālo vārstuli) arī ir lielākas. Kaut gan ir uzskati, ka ASD būtu nekavējoši jāslēdz, ja ir norādījumi par labā kambara tilpuma pārslodzi neatkarīgi no vecuma, rekomendētie kritēriji ir, ka bērna vecumam vēlams sasniegt vismaz piecus gadus vai ķermeņa masai jābūt vairāk nekā 20 kg. [8]
Kādi ātriju starpsienas defektu veidi ir piemēroti perkutānai slēgšanai?
Ņemot vērā vairākus anatomiskos aspektus, pirmā tipa ASD un sinus venosus tipa ASD ar anomālu pulmonālo vēnu drenāžu nav piemēroti perkutānai korekcijai. Taču lielāko daļu otrā tipa ASD ir iespējams koriģēt invazīvā ceļā, izmantojot oklūderu slēgšanas ierīces. [8]
Ideāls variants ASD perkutānai korekcijai
Mazāks kā 20 mm diametrā (iestieptais diametrs
Stabilas un pietiekošas maliņas mitrālās vārstules pusē, aortas pamatnes rajonā, dobo vēnu un koronārā sinusa ieplūšanas vietās (1. attēls). [8]
1. attēls
Ātriju starpsienas defekts ar optimālu (A) un suboptimālu (B) anatomisko variantu perkutānai slēgšanai [8]
Vēlamie maliņu izmēri - vairāk nekā 5 mm uz mitrālās vārstules, dobo vēnu un labās augšējās pulmonālās vēnas pusi, pieļaujama 2-3 mm maliņa uz koronārā sinusa pusi.
Nelabvēlīgs ASD variants
Liels defekts (kopējs ātrijs), maliņu deficīts aortas un koronārā sinusa pusē, plāna apakšējā-mugurējā maliņa (1. attēls). [8]
Amplatzer ASDoklūders (AGA Medical, Golden Valley, MN) - nitinola (niķeļa un titāna sakausējums) dubultdiska sistēma ar raksturīgu pašizplešanos (2.attēls). Abi diski ir savienoti ar centrālo oklūdera daļu, kas stentē defektu. Abi diski un centrālā daļa ir pildīti ar poliestera šķiedru, lai aizkavētu asins formelementu plūsmu caur oklūderu. Ierīce uzskrūvēta vadītājkabelim un procedūras laikā tiek ar to manipulēta. Amplatzer oklūderi klasificējas atkarībā no vidusdaļas izmēra (4 līdz 40 mm). Kreisais atriālais disks pārsniedz oklūdera vidusdaļas izmēru par 6-8 mm, labais - par 4-5 mm, atkarībā no ierīces izmēra. Šīs uzmalas jeb flangi satver starpsienu un nodrošina stabilitāti. [8] Šo oklūderu pasaulē un arī mūsu centrā izmanto visbiežāk.
2. attēls
Shematisks ASD Amplatzer oklūdera attēls – atvērtā veidā (A) un pēc novietošanas priekškambaru starpsienas līmenī (B)
PFO Amplatzer oklūdera struktūra ir līdzīga ASD oklūderam. Atšķirība ir tāda, ka labais atriālais disks ir lielāks par kreiso un centrālā daļa, kas savieno diskus, ir šaura, un, izejot caur PFO, nestentē defektu. PFO oklūderiem ir tikai divi izmēri - 25 un 35 mm (kas raksturo lielākā, respektīvi, labā atriālā diska diametru). [8]
CardioSEAL un STARFlex (Nitinol Medical Technologies) ierīces - dubultlietussardziņu sistēma, kas savienota ar maziem metāla spārniņiem un pārklāta dakrona materiālu (3. attēls). STARFlex ir uzlabotais CardioSEAL variants ar pašcentrējošo mehānismu. [9]
3. attēls
CardioSEAL septālais oklūders (A) un STARFlex (B)
GORE Helex septālais oklūders (4. attēls) - veidots no politetrafluoretilēna (ePTFE) materiāla ar hidrofilu pārklājumu, kas nostiprināts uz nitinola ļoti elastīgas stieples karkasa. Kad oklūders ir pilnībā izplests, tas ieņem dubultdiska formu, nosedzot septālo defektu. Iespējamie dubultdisku diametri (izplestā veidā) - 15-35 mm. [10] Šis oklūders ir labi piemērots relatīvi nelieliem defektiem (līdz 15 mm), kā arī defektiem kombinācijā ar ātriju starpsienas aneirismu. Šo ierīci vēlams arī izmantot bērniem, jo tā rada mazāku spiedienu uz defektam piegulošajām apkārtējām struktūrām.
4. attēls
GORE Helex septālais oklūders
Neatkarīgi no izvēlētās ierīces veida defekta slēgšanai primāra piemēroto pacientu atlase invazīvai korekcijai ir balstīta uz transtorakālo (TTE) un transezofageālo (TEE) ehokardiogrāfisko izmeklējumu. [11] Veiksmīgs rezultāts ir atkarīgs no pareizas pacientu izvēles un tā ārsta pieredzes, kurš veic procedūru.
No papildizmeklējumiem stacionārā pirms procedūras ir veicama elektrokardiogramma un krūšu kurvja rentgenogramma (arī pēc procedūras). [12] Dienu pirms procedūras uzsāk terapiju ar aspirīnu 100-150 mg dienā.
Perkutāna defekta slēgšana norit vietējā anestēzijā (bērniem - vispārējā anestēzijā), TEE un rentgenkontrolē. TEE alternatīva ir intrakardiālā ehokardiogrāfija (ICE). ICE priekšrocības - komfortablāk pacientam (zonde nav jāievada barības vadā; to ievada intrakardiāli caur cirkšņa vēnu), kvalitatīvāks attēls, īpaši apakšējā-mugurējā pozīcijā; trūkumi - zonde ir vienreiz lietojama, un metodes izmantošanu ierobežo izmaksas.
ASD slēgšana ar Amplatzer septālo oklūderu (procedūras apraksts)
lokālajā anestēzijā (bērniem vispārējā anestēzijā) tiek punktēta un kateterizēta v. femoralis dx.
ASD mērīšana - viens no svarīgākiem procesa posmiem, kad caur vadītājkatetru ievada neuzpūstu balonu cauri starpsienas defektam un uzpūš apmēram par 5 mm vairāk nekā iepriekš novērtētais ASD diametrs, līdz priekškambaru starpsienas līmenī ir redzama iežmauga. Izmērītais diametrs atbilst iestieptajam ASD diametram ar balonu, kas pēc būtības ir ASD formējošo cieto maliņu diametrs (5.attēls).
Vadītājkatetra ievadīšana un oklūdera izplešana - TEE un rentgenkontrolē, šķērsojot defektu un ievadot vadītājkatetru kreisajā priekškambarī, tiek izplests kreisais atriālais disks un centrālā oklūdera daļa. Pēc tā - katetrs tiek atvilkts, līdz parādās starpsienas rezistence, ļaujot izplesties labajam atriālajam diskam labajā priekškambarī (5. attēls).
5. attēls
Ātriju starpsienas defekta slēgšana ar Amplatzer septālo oklūderu
Pēc pilnīgas ierīces izplešanas ir svarīgi TEE pārliecināties, ka abi diski ir novietoti pietiekoši tuvu viens otram un katrs atrodas attiecīgā priekškambara pusē. Jāizslēdz mitrālās vārstules viru darbības traucējumi, dobo vai plaušu vēnu plūsmas obstrukcija. Jāpārliecinās, ka abi diski ir vērsti ieslīpi pret aortu, nevis tieši, lai izvairītos no iespējamās subakūtas aortas perforācijas.
Katetra atvienošana no oklūdera.
TEE kontrole - minimāla šunta esamība ir pieļaujama, īpaši liela ASD gadījumā, tas var likvidēties līdz ar pilnīgu oklūdera sakļaušanos turpmāko nedēļu vai mēnešu laikā (ierīces endotelizācija vai fibrozes veidošanās ap oklūderu).
Perkutānās metodes priekšrocības salīdzinājumā ar ķirurģisku sirdskaišu korekciju
Mazinvazīva (nav torakotomijas).
Nav nepieciešama vispārējā anestēzija (izņemot bērnus), mākslīgā asinsrite, ārstēšanās reanimācijas nodaļā.
Īslaicīga hospitalizācija (divas trīs dienas).
Mazāka postoperatīvā morbiditāte (aritmijas, infekcija, asiņošana).
Nav nepieciešama ilgstoša rehabilitācija.
Nav kosmētiska defekta.
Lētāka metode (pēc kopējām izmaksām).
Pieejama pacientiem, kuriem blakusslimību dēļ nav iespējama operācija mākslīgajā asinsritē.
Trombotiskās komplikācijas - trombu embolizācija, kuri noformējušies uz ierīces - 1-2%. Tromba veidošanās biežums uz PFO un ASD slēgšanas ierīcēm parādīts 6.attēlā. [14]
6. attēls
Tromba veidošanās biežums uz atvērtas foramen ovale un ātriju starpsienas defekta slēgšanas ierīcēm [14]
Traucēta atrioventrikulārās vārstules funkcija - 1-2%.
Sistēmiskas vai pulmonālas venozās atteces obstrukcija - 1%.
Priekškambaru starpsienas vai aortas perforācija ar hemoperikardu - 1-2%.
Latvijas Kardioloģijas centrā pirmā priekškambaru defekta slēgšana veikta 2002. gadā, un tā paša gada laikā tika veiktas vēl četras sirdskaites korekcijas procedūras. Ar katru gadu palielinoties pacientu īpatsvaram, 2006. gadā kopējo procedūru skaits jau sasniedza 33 gadījumus. Vislielākais pacientu īpatsvars ar invazīvā ceļā koriģētām sirdskaitēm novērojams pacientiem virs 19 gadu vecuma, taču jāuzsver, ka procedūras veiktas arī pirmsskolas vecuma pacientiem (7. attēls).
7. attēls
Latvijas Kardioloģijas centra pieredze 2002.-2006. gadā – procedūru skaits un vecuma sadalījums
Pēc defektu slēgšanas Latvijas Kardioloģijas centrā netika novērotas tādas komplikācijas kā ierīces embolizācija vai nepareizs novietojums, subakūta aortas perforācija, atriālā perforācija, sirds tamponāde, trombemboliskie notikumi, masīva asiņošana, letāls iznākums. Vienā gadījumā defekta slēgšana nebija veiksmīga sakarā ar liela diametra ātriju starpsienas defektu (30 mm) un optimālas maliņas trūkumu. Vienā gadījumā tika veikta atkārtota dekta korekcija sakarā ar iepriekš nediagnosticētu otru defektu. Četriem pacientiem pirmā mēneša laikā pēc defekta slēgšanas konstatēta paroksizmāla ātriju mirdzēšana, kas veiksmīgi ārstēta. Vienam pacientam konstatēts neliels izsvīdums perikarda dobumā vienu mēnesi pēc defekta korekcijas, kas nākamā mēneša laikā bija uzsūcies bez klīnisko simptomu izpausmes. [15; 16]
Klīnisks gadījums
Vīrietis 35 gadu vecumā stacionēts P. Stradiņa KUS Latvijas Kardioloģijas centrā perkutānai ātriju starpsienas defekta slēgšanai. Subjektīvi sūdzības par pastiprinātu nogurdināmību, sirdsklauvēm, paātrinātu sirdsdarbību, īpaši fiziskās slodzes laikā. TTE pirms trīs mēnešiem apstiprināts ātriju starpsienas defekts ar šuntu no kreisās uz labo pusi; defekta diametrs - 19 mm, precizēts TEE (8. attēls). Izvērtējot no anatomiskā un morfoloģiskā viedokļa - defekts piemērots perkutānai slēgšanai. Terapija: antiagreganti (aspirīns perorāli), mazmolekulārais heparīns subkutāni - divas dienas, antibakteriālā terapija (cefazolīns intravenozi) - divas dienas.
Lokālā anestēzijā punktēta un kateterizēta vena femoralis dxt. Rentgenkontrolē un TEE kontrolē implantēts Amplatzer septālais oklūders 24 mm (defekta iestieptais diametrs ar balonu 22 mm) (8. attēls). Procedūra noritēja bez komplikācijām.
Pacients izrakstīts no stacionāra nākamajā dienā pēc defekta slēgšanas apmierinošā vispārējā stāvoklī. Ambulatorā terapijā - antiagreganti (aspirīns) un infekciozā endokardīta profilakse - sešus mēnešus. TTE kontrole pēc viena, trim, sešiem, divpadsmit mēnešiem.
Secinājumi un nākotnes virzieni
Mūsdienās perkutānās invazīvās iedzimto sirdskaišu korekcijas metodes ieņem stabilu vietu kompleksajā iedzimto sirdskaišu ārstēšanas jomā. Diagnosticējot kādu no vienkāršajām sirdskaitēm (ASD, VSD, PDA), vienmēr ir jāizvērtē, vai attiecīgo patoloģiju nav iespējams koriģēt ar neķirurģisko invazīvo metodi. Kombinētu sirdskaišu ārstēšanā arvien lielāku nozīmi pasaulē iegūst hibrīdmetodes (invazīvo un ķirurģisko metožu kombinācija).
Balstoties uz sasniegumiem iedzimto sirdskaišu invazīvajā perkutānajā ārstēšanā, pasaulē attīstītās arī iegūto sirdskaišu invazīvā ārstēšana (piemēram, pēcinfarkta kambaru starpsienas defektu slēgšana, mitrālas vārstules plastika nepietiekamības gadījumā, perkutāna sids vārstuļu implantācija).
Lai sekmīgi attīstītu perkutānās invazīvās iedzimto sirdskaišu korekcijas nozari, ir nepieciešama valsts programmas izstrāde, sirdskaišu pacientu reģistra izveide un cieša sadarbība starp ģimenes ārstiem, kardiologiem, bērnu kardiologiem, bērnu un pieaugušo kardioķirurgiem.
Literatūra
Brickner M. et al. Congenital Heart Disease in Adults//The New England Journal of Medicine 2000; 342(4): 256-63.
Matitiau A. et al. Transcatheter Closure of Secundum Atrial Septal Defects with the Amplatzer Septal Occluder: Early Experience//IMAJ 2001; 3: 32-5.
El-Said H. et al. Sizing of Atrial Septal Defects to Predict Successful Closure with Transcatheter CardioSEAL Device Tex Heart Inst J 2001; 28(3): 177-82.
Otto C. M. Textbook of Clinical Echocardiography. Third Edition ed: Elsevier Saunders; 2004.
Бокерия Л., Алекян Б., Подзолков В. Эндоваскулярная и минимально инвазивная хирургия сердца и сосудов у детей. Москва: НЦССХ им. А.Н. Бакулева; 1999.
Rigby M. The Era of Transcatheter Closure of Atrial Septal Defects//Heart 1999; 81: 227-8.
Deanfield J. et al. Management of Grown Up Congenital Heart Disease of the European Society of Cardiology//Eur Heart J 2003; 24(11): 1035-84.
Harper R. et al. Closure of Secundum Atrial Septal Defects With the Amplatzer Septal Occluder Device: Techniques and Problems//Cardiovasc Intervent 2002; 57: 508-24.
Jux C. et al. Retrograde use of the Cardioseal/Starflex occluder device//Catheter Cardiovasc Interv 2005; 65(3): 448-54.
Lai W. W. et al. Guidelines and Standards for Performance of a Pediatric Echocardiogram: a Report from the Task Force of the Pediatric Council of the American Society of Echocardiography//J Am Soc Echocardiography, 2006; 19: 1413-30.
Network CACH. Recommendations for the Management of Adults with Congenital Heart Disease - 2001 (Part 1). 2001.
Kizer J., Devereux R. Clinical Practice. Patent Foramen Ovale in Young Adults with Unexplained Stroke//N Engl J Med, 2005; 353(22): 2361-72.
Krumsdorf U. et al. Incidence and Clinical Course of Trombus Formation on Atrial Septal Defect and Patient Foramen Ovale Closure Devices in 1,000 Consecutive Patients//J Am Coll Cardiol, 2004; 43(2): 302-9.
Erglis A., Rudzitis A., Dombrovskis A. Percutaneous Transcatheter Closure of Atrial Septal Defects (ASD). Short and mid-term Results. Abstract.
Erglis A., Rudzitis A., Dombrovskis A. et al. Percutaneous Transcatheter Closure of Atrial Septal Defects. A single Centre Experience. Seminars in Cardiology 2005; 11(4): 167-71.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti, studējot starptautisko medicīnisko literatūru un balstoties līdzšinējā ārstēšanas pieredzē, izmantojuši radošu risinājumu un pielietojuši līdz šim neizmantotu diagnosticēšanas metodi pacientam ar reti sastopamām pēcoperāciju komplikācijām. Veicot intraoperatīvu fluorescences limfogrāfiju, izdevās identificēt vien 0,2 milimetrus lielu bojātā limfvada posmu, un operācijas laikā šis defekts tika veiksmīgi slēgts. Īstenotā operācija ir unikāla ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā
Norepinefrīns ir pirmās līnijas vazopresors pacientiem ar septisku šoku. Nepastāv stingras rekomendācijas, kad un vai būtu nepieciešams pievienot otru vazopresoru, piemēram, vazopresīnu.
2025. gada februārī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikā pirmoreiz veiksmīgi sākta melanomas ārstēšana, izmantojot pacientam saudzīgo rutēnija-106 aplikatoru, kas ietver arī starošanu.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
D vitamīna deficīts tiek uzskatīts kā viens no multiplās sklerozes (MS) riska faktoriem un ir saistīts ar slimības aktivitātes riskiem. Pieejamā informācija par suplementācijas ieguvumiem šobrīd gan ir konfliktējošā līmenī.
ĶMI nenodrošina informāciju par pacienta tauku distribūciju ķermenī, kamēr vēdera apkārtmērs palīdz novērtēt potenciālu abdominālu aptaukošanos. Zviedru pētnieki secinājuši, ka vēdera apkārtmēra mērījumi vīriešiem salīdzinājumā ar ĶMI ir labāks marķieris ar aptaukošanos saistīta vēža attīstības riska noteikšanā.
![Ātriju starpsienas defekts ar optimālu (A) un suboptimālu (B) anatomisko variantu perkutānai slēgšanai [8]](https://cdn.doctus.lv/media/2011/11/2/original/638930f6b5f8.jpg)
![Tromba veidošanās biežums uz atvērtas foramen ovale un ātriju starpsienas defekta slēgšanas ierīcēm [14]](https://cdn.doctus.lv/media/2011/11/2/original/f9e4b9092be1.jpg)
