Marsels Prusts teicis, ka īstais atklājumu ceļš ir nevis kaut kā jauna meklēšana, bet gan skatīšanās uz veco ar jaunām acīm. Tieši šāds ir mana raksta mērķis – pastāstīt par homeopātiju, izmantojot sen zināmas patiesības, ko man izdevies izprast un izmantot 20 gadu ilgajā ārsta homeopāta praksē. Homeopātija kā zinātniska farmakoterapijas metode, ko balsta noteikti likumi un eksperimentālā bāze, ir cieši saistīta ar vācu zinātnieka, ārsta, ķīmiķa, matemātiķa un filozofa Samuela Hānemaņa (Christian Friedrich Samuel Hahneman; 1755-1843) vārdu.
Vēsture
Par homeopātijas dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1796. gads, kad žurnālā Jornal der Praktischen Arzneukunde und Wundarzneykunst tika publicēta S. Hānemaņa eseja par zāļu vielas ārstniecisko īpašību jauno izziņas principu un pirmo reizi tika runāts par simile (līdzība) kā par likumu. Tomēr vēsturiski šis princips ir bijis zināms un lietots sen.
Jau 5.-4. gs. p.m.ē. Hipokrats, kas pirmais sāka veidot zinātnisko medicīnu, veselību izprata kā organisma visu spēku harmoniju, to līdzsvaru. Bet slimība tika traktēta kā organisma reakcija, caur kuru notiek zaudētā veseluma atjaunošana. Ja slimības iemesli bija zināmi, pēc Hipokrata domām, ārstam jāvadās pēc principa "pretējo ārstē ar pretējo" - slāpes novērš ar dzeršanu. Ja tiek novērsti iemesli, slimība tiek izārstēta. Bet, ja slimības iemesli nebija redzami, tad ārstam jāseko principam "līdzīgais ārstē līdzīgo". Hipokrats zināja, ka ir vielas, kas var izsaukt veselā cilvēkā slimību, bet līdzīgu saslimšanu ar šo pašu vielu - izārstēt. Viņš zināja, ka ar to pašu vielu (piemēram, Cantharis jeb spāņu mušiņa), kas izraisa stranguriju veselam, var izārstēt stranguriju saslimušajam. Hipokrats bija pārliecināts, ka ārstam jāzina tā robeža, aiz kuras ārstnieciskā viela kļūst par indi.
Savukārt S. Hānemanis labi pārzināja medicīnas klasiķu uzskatus (viņš brīvi pārvaldīja 8 valodas, to skaitā arī sengrieķu), un viņu nodarbināja jautājums - kā to izdarīt? Kā paredzēt zāļu vielas ietekmi uz konkrēto slimnieku? Kāda tieši iedarbība uz organismu ir katrai konkrētai zāļu vielai? Un atrisinājums izrādījās ģeniāli vienkāršs. Hānemanis piedāvāja izmēģināt šīs vielas uz veseliem cilvēkiem un smalki aprakstīt mākslīgi radītās slimības simptomus un sajūtas. Tas arī tika izdarīts, un šā neticami darbietilpīgā procesa rezultātā mums ir homeopātiskā Materia Medica, kur atbilstīgi homeopātiskās farmakopejas prasībām apkopots visu izmēģināto preparātu apraksts, ir precīza informācija par pašu vielu, aprakstīta šīs vielas toksikoloģiskā aina, farmakodinamika, iedarbība uz cilvēka organismu un klīniskie novērojumi. Tātad katrs homeopātiskais preparāts ir izzināts, pārbaudot to uz veseliem cilvēkiem, sīki fiksējot visas iespējamās sūdzības - gan fiziskā, gan emocionālā, gan mentālā līmenī, bet neakcentējot un arī nepārvērtējot nevienu no tiem.
Pamatprincipi
Homeopātijā izmanto tikai dabīgas vielas - minerālus, metālus, dzīvnieku valsts produktus, augus. Cilvēks ir daļa no kopējās makrokosmosa sistēmas, un organismā notiekošie procesi ir analogi dabā notiekošajiem. Tieši tāpēc vielās, kas ir dabā, varam rast izveseļošanās avotu.
Tagad, kad ir pieejami medikamenti, būtu jāsaprot, kā šos medikamentus lietot. Labām zālēm jābūt ar specifisku, paredzamu darbību, tās nedrīkst būt bīstamas. Tieši šādi apsvērumi lika aizdomāties par devām. Homeopātiskās terapijas būtību un likumus Hānemanis aprakstīja 1810. gadā izdotajā fundamentālajā darbā "Ārstniecības mākslas Organons", ietekmējoties no Aristoteļa darba "Organons", kur apkopoti sacerējumi par loģiku, un no Frensisa Bēkona sacerējuma "Jaunais Organons", kur filozofs runā par jaunu domāšanas modeli, kas zinātniskajā darbā paver nepieredzēti jaunas izziņas iespējas.
Savā "Ārstniecības mākslas Organonā" Hānemanis piedāvā jaunu medicīniskās loģikas modeli, kas ļauj ārstēt vislabākajā veidā, izmantojot līdzības principu medikamenta izvēlē un mazas devas.
Mazas devas
Mazas devas ir homeopātiskās terapijas lielais trumpis, lai gan tieši šis ir arī nebeidzamo strīdu un pārmetumu avots. Bet, kā skaidro ķīmijas profesors Ivars Kalviņš, nekā nesaprotama vai neiespējama tur nav.
Visa pamatā ir ūdens un tā fizikāli ķīmiskās īpašības. Šodien mēs zinām, ka ūdens molekulas sastāv no diviem ūdeņraža un viena skābekļa atoma. Šīs molekulas vienmēr sakārtojas noteiktā, savstarpēji saistītā struktūrā. Katra ūdens molekula veido saites ar trim citām ūdens molekulām, kas ir ļoti stipras, tā veidojot īpašus struktūrelementus - klasterus. Zāļu vielai nonākot ūdenī, ūdens molekulas apskauj katru tās molekulu, veidojot tādu kā vainadziņu ar konkrētu struktūru, kas atbilst attiecīgās zāļu vielas molekulas virsmas uzbūvei. Pie katra nākamā atšķaidījuma ūdens molekulas izkārtosies nākamajos slāņos ap svešo molekulu, precīzi atkārtojot pirmā slāņa tel pisko zīmējumu, jo ūdens molekulas nekā citādi sastāties nemaz nevar. Jo relatīvi vairāk ūdens ir homeopātiskajā preparātā, t.i., jo lielāks atšķaidījums, jo lielāks daudzums ūdens telpiski sakārtojas. Turklāt šādu daudzslāņainu struktūru kopējā enerģija klasterī pieaug. Līdz ar to no atšķaidīta šķidruma daudz vairāk īpaši strukturēta ūdens var nonākt organismā, preparāta iedarbība būs stabilāka un ilgdarbīgāka. Lai molekulas sakārtotos un veidotu stabilu struktūru, tām nepieciešams laiks un enerģija, ko nodrošina šķīduma kratīšana jeb dinamizācija.
Organisma šūnu receptoriem jebkura zāļu viela, arī homeopātiskā, var tuvoties tikai ūdens šķīdumā, bet ūdens molekulu slāņu struktūru ap zāļu vielu nosaka zāļu vielas struktūra. Homeopātisko zāļu gadījumā ar atšķaidīšanu panāk to, ka praktiski viss ūdens preparātā ir strukturēts atbilstīgi sākotnēji šķīdinātās vielas struktūrai. Līdz ar to informāciju par zāļu vielas virsmas uzbūvi nu glabā strukturētais ūdens. Šūnas recep to ri uz tver informāciju par zāļu vielu, bet, lai to izdarītu, pati viela vairs nav nepieciešama. Šo informāciju nu glabā sakārtotais jeb strukturētais ūdens. Vai - kā saka Nobela prēmijas laureāts, Kembridžas Universitātes goda profesors Braiens Džozefsons (Brian Josephson) - homeopātisko zāļu efekts tiek reducēts nevis uz ūdens molekulām, bet gan to ieviestajām modifikācijām pašā ūdens struktūrā.
Savas domas par homeopātijas efektivitāti un darbību izteicis arī izcilais franču zinātnieks, virusologs, Pasaules AIDS pētījumu un profilakses fonda direktors Luks Montinjē (Luc Montaigner), kurš 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju par AIDS izraisošā cilvēku imūndeficīta vīrusa (HIV) atklāšanu. Intervijā žurnālam Science 2010. gadā viņš saka: "Es nevaru apgalvot, ka homeopātija der visam, bet tas, par ko es šobrīd nešaubos - lielie atšķaidījumi (ko lieto homeopātijā) ir pareizi. Stiprs atšķaidījums nav tas pats, kas nekas. Tās ir ūdens struktūras, kas imitē oriģinālās molekulas." [1] Zinātnieks norāda, ka DNS radītais elektromagnētiskais starojums producē ūdenī strukturālas izmaiņas, kas saglabājas arī lielos atšķaidījumos un rezonē elektromagnētiskos signālus, ko mēs varam empīriski izmērīt.
Montinjē ir tikai viens no daudziem zinātniekiem, kas veikuši veiksmīgus pētījumus un eksperimentus homeopātijas iedarbības pierādīšanai, tāpēc ir visnotaļ nesaprotami skeptiķu iebildumi, ka homeopātijas efektivitāte nekad nav tikusi apstiprināta.
Individuāla ārstēšana
Homeopātija ir dabas likumos balstīta medicīnas sistēma, kas ārstēšanas aktā aptver visus cilvēka būtības līmeņus, iedarbojoties uz cilvēku kopumā, un ir ekskluzīva ar to, ka ir individuāla. Var daudz runāt par homeopātiskā preparāta darbību, par atšķaidījumiem, par dinamizāciju, bet man kā ārstam pats būtiskākais tomēr ir un paliek jautājums par pieeju ārstēšanas fenomenam. Katrs ārsts zina, ka cilvēka būtība ir harmoniski eksistēt, iekļaujoties kopējā dabas sistēmā. Dzimšana, dzīve, nāve darbojas kā sistēma. Likumi, kas valda dabā, valda pār fizisko pasauli un darbojas arī uz cilvēka organismu. Gan daba, gan cilvēka organisms ir vienots veselums. Tā ir daudzdimensionāla, dinamiska sistēma, kur vienlaikus savstarpēji mijiedarbojas vismaz četri mums saprotami būtības līmeņi - fiziskais, emocionālais, mentālais un dinamiskais. Šie līmeņi nav atdalāmi, tie darbojas un pastāv tikai savstarpējā hierarhiskā sistēmā, izpaužot iedzimtu saprātu uzvedībā, lai uzturētu homeostāzi - kārtību, kas ļauj izdzīvot.
Šo līmeņu funkciju negatīvie aspekti izpaužas slimībā:
- mentālā līmenī tā būs apziņas aptumšošanās, murgi, nespēja domāt, uzmanības trūkums, izklaidība, aizmāršība;
- emocionālā līmenī- depresija, apātija, skumjas, fobijas, trauksme, neapmierinātība;
- fiziskajā līmenī tie būs orgānu bojājumi.
Katrā līmenī simptomiem ir sava smaguma pakāpe. Tas nozīmē, ka saslimšanai ir savs smaguma centrs, uz kuru darbojas iedzimtības spēks vai vājums un ārējie faktori, piemēram, bloķējošas terapijas smagums, dzemdību trauma, vakcinācija, psihoemocionāla spriedze u.c. Vai pārgājušai migrēnai, kam seko parkinsonisms, ir laba, pareiza ārstēšana? Un pārgājuši izsitumi, kam seko elpas trūkuma lēkmes? Ar ko rezultējas terapija - kā allopātiska, tā arī homeopātiska -, ja tai ir nejaušības raksturs?
Prognozes veidošanai un procesa vadīšanai svarīga ir gan simptomu hierarhijas, gan intensitātes apzināšanās un izpratne. ASV homeopāts Konstantīns Hērings izveidoja sistēmu, kas paredz, ka hronisku saslimšanu gadījumā:
- izveseļošanās procesam jānorit virzienā uz dzīvībai mazāk svarīgo orgānu pusi (ja izveseļošanās rezultātā izsitumus nomaina elpas trūkums, tad tā nav ārstēšana, bet tikai dermatologa vai alergologa kabineta nomaiņa pret pulmonologa kabinetu);
- dziedināšana progresē no augšas uz leju (izzūdot migrēnai, ir pieļaujami gremošanas sistēmas darbības traucējumi, ja tie bijuši pirms migrēnas);
- vispirms izzūd simptomi, kas parādījušies pēdējie.
Šie likumi nav nejauši. Tos balsta cilvēka embrioloģiskās attīstības gaita, un pareiza to izpratne lieliski kalpo gan situācijas izvērtēšanai, gan prognozes veidošanai.
Slimība ir ierobežojumi. Fiziskā līmenī mūs ierobežo sāpes, emocionālajā līmenī - kaislības, bet mentālajā - egoisms. Ārstam homeopātam ir iespēja ar homeopātiskā preparāta starpniecību iedarboties uz pacienta elektromagnētisko lauku, aptverot visus būtības līmeņus, jo, kā mēs zinām, cilvēka organisms ir enerģētiska sistēma, kas ģenerē visu veidu enerģijas, proti, gan siltuma un kinētisko, gan magnētisko un elektrisko. Mēs zinām arī psihisko, emocionālo, seksuālo enerģiju - tās nevar primitīvi pierādīt vai izmērīt, bet tās ir. Cilvēks tās jūt.
Ja runa ir par enerģiju, tad jārunā par lauku. Ja runa ir par lauku, tad jārunā par rezonansi. Saslimšana tāpat kā ārstēšana pakļaujas rezonanses principam, un tas nozīmē, ka rezonanses princips dara organismu uzņēmīgu pret svārstībām tikai vienā līmenī katrā noteiktā brīdī. Tāpēc arī ir nepieciešams tikai viens homeopātiskais preparāts ar konkrētu frekvenci. Ja notiek ārstnieciskais efekts, tad tikai tāpēc, ka ārstēšana tobrīd rezonē ar organisma uzņēmību.
Ir divi ārstēšanas veidi:
- ja ārstnieciskais process darbojas vienā no organisma būtības līmeņiem, tad uz pārējiem darbosies netieši;
- ja ārstnieciskais process darbojas tieši uz elektrodinamisko lauku kā vienu veselu (tā darbojas homeopātija, izmantojot mazas devas, t.i., lielus atšķaidījumus).
Izvērtēšana
Homeopātija un allopātija saslimšanu, ārstēšanas principus un profilaksi aplūko dažādi. Šīs metodes dažādi skatās arī uz slimību dabu un jautājumu, kas ir veselība un ko nozīmē iedarbīga terapija, kā traktēt terapijas gaitu un virzību.
Allopātijā terapeitisko efektivitāti noteicošie ir kvantitatīvie rādītāji (laboratoro rādītāju uzlabošanās, pilnīga rentgenoloģiska izveseļošanās utt.), bet homeopātijas izpratnē vēl nepieciešama arī kvalitātes kategorija, t.i., ne tikai "cik", bet arī "kā". Šīs ir divas metodes, bet abas ir medicīna. Katrai ir savas iespējas un robežas, un tās var papildināt viena otru, ja vien mēs, ārsti, to vēlētos un ja visiem ārstiem, studējot medicīnu, būtu iespēja nopietni iepazīties vai apgūt homeopātiju tikpat ilgi un pamatīgi, cik tradicionālo medicīnu.
