Glaukoma un katarakta. Biežākie akluma iemesli pasaulē

Par absolūtu aklumu oftalmoloģijā runā gadījumā, kad pacients neatšķir gaismu no tumsas, bet šādu stāvokli nesastop bieži. ASV un tagad arī citur pasaulē runā par “praktisko” jeb “ legālo”, jeb “ juridisko” aklumu, jeb, kā mēs sakām, vājredzību gadījumos, kad labākais skaidras redzes asums, ko var izkoriģēt ar brillēm, ir 1. rinda tabulā vai 0,1 labāk redzošajā acī un/vai redzes lauks, kam jābūt, skatoties kopā ar abām acīm 180°, sašaurināts līdz 20° vai mazāk (“tuneļveida redze”). Šādiem pacientiem ir daļēji saglabātas redzes funkcijas, bet bieži ir problēmas veikt ikdienišķas lietas, piemēram, iepirkties vienatnē.

Kā piemēru var minēt ar vecumu saistīto tīklenes centrālās daļas (makulas) deģenerāciju (VMD), kad skaidra redze nav iespējama, bet, izmantojot saglabātās tīklenes daļas, pacients var orientēties telpā, atšķirt priekšmetu formas un kustības, kā arī, izmantojot specifiskus palielinājuma līdzekļus un labu apgaismojumu, var salasīt lielos burtus. Līdzīgi ir cukura diabēta pacientiem, kam komplikāciju dēļ smagi cietusi redze.

Citādi ir ar glaukomas pacientiem, kam slimības procesā skarti tīklenes neironi, respektīvi, redzes nervs, kas veic attēla pārvadi uz CNS. Glaukoma progresē lēni, asimetriski, lielākoties nemanāmi, pacienti labi adaptējas, jo sākotnēji tiek skarta redzes lauka daļa no deguna puses vienā acī. Neārstētas glaukomas sekas var būt absolūts aklums sakarā ar redzes nerva totālu atrofiju.

Kataraktas gadījumā sūdzības ir par miglošanos, bieži nav iespējams piemeklēt brilles, nereti pievienojas žilbšana, kontrasta jutības samazināšanās, iespējamas lasīšanas briļļu stipruma izmaiņas u.c.

Ko stāsta statistika?

PVO regulāri publicē datus par globāliem akluma un vājredzības pētījumiem. Pēdējās publikācijās apkopoti dati par 288 pētījumiem (dalībnieku skaits 3 983 541) no 98 valstīm. 2015. gadā pacientiem ar aklumu (36 miljoni) kā galveno iemeslu atzīmē:

• kataraktu (12,6 miljoni),
• neizkoriģētas refrakcijas anomālijas (7,4 miljoni),
• glaukomu ( 2,9 miljoni).

Pacientiem (216,6 miljoni) ar vidējas vai smagas pakāpes vājredzību kā galveno iemeslu atrod neizkoriģētas refrakcijas anomālijas (116,3 miljoniem), kataraktu (52,6 miljoniem), VMD (8,4 miljoniem), glaukomu (4  miljoniem), diabētisko retinopātiju (2,6 miljoniem).

Aplēses 2020. gadam rāda, ka no 38,5 miljoniem aklo pacientu ap 13,4 miljoniem iemesls būs katarakta, bet glaukomas dēļ aklo slimnieku skaits palielināsies līdz 3,2 miljoniem. Globālie aprēķini norāda, ka apmēram 1,3 miljardi Zemes iedzīvotāju cieš no tāluma vai tuvuma redzes vājināšanās. Šo risku veicina pieaugošais iedzīvotāju skaits, populācijas novecošanās, intensīva redzes slodze, iedzīvotāju dzīvesveida, veselības stāvokļa pārmaiņas, imunitātes pavājināšanās, globālas klimata pārmaiņas, dažādu infekciju izplatība un izsaucēju izmaiņas.

Galvenie akluma iemesli

Pēc PVO definīcijas akluma un vājredzības iemesli ir:

• jebkuras izcelsmes katarakta,
• neizkoriģētas refrakcijas anomālijas (t.sk. afakija — stāvoklis, kad acī nav lēcas),
• visu veidu glaukoma, kas rada centrālās redzes zudumu,
• VMD (agrīnā un vēlīnā; nav ietverti citi makulas rajona tīklenes bojājumi, piemēram, makulas rajona tīklenes deģenerācija smagas komplicētas tuvredzības gadījumā, makulas “caurums” u.c.),
• diabētiskā retinopātija ar tās radītajām sekām,
• radzenes apduļķojumi (nesaistīti ar trahomu),
• trahomas radītie radzenes apduļķojumi,
• citi (visi citi iemesli, kas neietilpst iepriekš minētajās kategorijās).

Dažādās valstīs atšķiras akluma vai vājredzības iemesli. Attīstības valstīs biežāk galvenais iemesls ir katarakta, bet valstīs ar augstākiem ienākumiem pirmajās vietās izvirzās diabētiskā retinopātija, glaukoma un VMD. Salīdzinot akluma un vājredzības iemeslus pa dzimumiem, pētījumu rezultāti apliecina, ka redzes pasliktināšanos sievietēm vairāk ietekmē diabētiskā retinopātija un katarakta, vīriešiem — glaukoma un radzenes apduļķojumi; analizējot VMD statistiku, ievērojamu atšķirību nav.

Analizējot datus ilgākā periodā (no 1980. gada), pēdējos 20 gados samazinājies to pacientu skaits, kam akluma un vājredzības iemesls ir katarakta un trahoma, toties diabētiskās retinopātijas pacientu skaitam ir tendence palielināties.

Ir termins “profilaktiski novēršams, ārstējams” aklums vai vājredzība, kam ir tendence samazināties no 81,7 % 2010. gadā uz 81,2 % 2015. gadā un kas turpinās samazināties līdz 80,8 % 2020. gadā, un ko ietekmēs Dienvidāzijas un Austrumāzijas iedzīvotāju veselības un acu stāvoklis globālā kontekstā.

PVO ziņojumā atrodama tabula, kurā sistematizēti akluma iemesli pieaugušajiem (≥ 50 g.v.) 1990. un 2015. gadā dažādos pasaules reģionos (tabulā dati par Eiropu). Jāatzīmē, ka Latvijā tik labi statistiski apstrādātu datu nav, no ikdienas prakses datiem var secināt, ka mūsu rādītāji tuvāki valstīm ar augstākiem ienākumiem.

Kataraktu un glaukomu nereti citu specialitāšu mediķi (bet galvenokārt tomēr pacienti) mēdz jaukt, tāpēc šajā publikācijā sīkāk iztirzāsim tieši šīs patoloģijas.

Glaukoma

Glaukoma ir viens no galvenajiem neatgriezeniska akluma iemesliem pasaulē. Trīs lielās glaukomas grupas ir iedzimta glaukoma, primāra atvērta kakta glaukoma un slēgta kakta glaukoma, katra no tām iedalās vairākās apakšgrupās.

Retāk izplatīta ir slēgta kakta glaukoma, kad periodiski rodas sāpes acīs un galvā, miglojas redze un, skatoties uz gaismas avotu, parādās varavīksnes loki. Reizēm, acs spiedienam strauji ceļoties, rodas lēkme ar šādiem pašiem simptomiem. Var būt slikta dūša un pat vemšana. Lēkmi mēdz provocēt stress vai ilgstošs darbs ar noliektu galvu. Akūtas glaukomas lēkme jāpārtrauc iespējami ātrāk, jo dažās stundās redzi var zaudēt.

Visbiežākā glaukomas forma pasaulē ir primāra atvērta kakta glaukoma (PAKG), kas ir daudzfaktoru, hroniska un progresējoša redzes nerva neiropātija. Ja to neārstē, sekas ir neatgriezenisks aklums. Galvenie simptomi ir progresējošs redzes asuma un redzes lauku zudums, kas parasti sākas no nazālās puses, kur redzes lauki jau normā ir šaurāki, un tāpēc ir grūtāk pamanāms. Iznākums ir tuneļveida redze, tad pilnīgs neatgriezenisks aklums un, iespējams, arī sāpīga acs.

Kāpēc nepieciešama savlaicīga diagnostika?

Glaukomas iemesli joprojām nav pilnībā izpētīti. Diagnosticējot glaukomu, varam palēnināt tās progresēšanas ātrumu, bet nekādā gadījumā nav iespējams atgūt jau zaudēto redzes defektu, tāpēc svarīgi to atklāt iespējami agrīnāk un sākt ārstēšanu.

Terapijas mērķis un arī vienīgais līdz šīm pierādītais faktors, kas spēj palēnināt tīklenes ganglionāro šūnu bojāeju un glaukomas progresēšanu, ir intraokulārā spiediena (IOS) pazemināšana, kas iespējama ar medikamentiem, lāzerterapijas vai operācijas palīdzību. Zemāks (normas robežās) IOS nozīmē labāku redzes nerva aizsardzību, taču diemžēl ir gadījumi, kad, pat maksimāli pazeminot IOS, glaukoma turpina progresēt.

Agrīnās stadijās glaukoma progresē relatīvi lēnāk nekā vēlīnās, tāpēc, sākot ārstēšanu agrīni, ir vieglāk pasargāt redzes nervu no bojājuma nekā tad, ja ārstēt sāk vēlīnās stadijās. Glaukomas progresēšanas ātrums ir kā no kalna ripojoša bumba: slimības sākumā progresē lēnāk, bet pēc tam arvien ātrāk un ātrāk. Glaukomu nereti dēvē par kluso redzes zagli, jo ļoti ilgi cilvēks var nejust nekādus simptomus, tāpēc ir svarīgi regulāri pārbaudīt ne tikai IOS, bet arī redzes asumu un apskatīt acs priekšējās un mugurējās struktūras, īpaši redzes nerva diskus, un, ja nepieciešams, veikt arī papildu izmeklējumus.

Kad sākt glaukomas sijājošo diagnostiku?

Pēc Amerikas Oftalmologu asociācijas rekomendācijām, cilvēkiem, kas jaunāki par 40 gadiem un kam nav glaukomas riska faktoru, pilna acu apskate jāveic reizi 5—10 gados. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņam biežāk jāapmeklē acu ārsts. Ja ir kāds no glaukomas riska faktoriem, tad pilna acu pārbaude jāveic:

• 40—54 gadu vecumā reizi 1—3 gados;
• 55—64 gadu vecumā reizi 1—2 gados;
• pēc 65 gadu vecuma reizi 6—12 mēnešos.

Glaukomas riska faktori ir paaugstināts IOS, glaukoma ģimenes anamnēzē, cukura diabēts, arteriālā hipertensija, kortikosteroīdu lietošana, anamnēzē acu un galvas traumas, acu slimības vai acu operācijas, hipermetropija (tālredzība), miega apnoja, afroamerikāņu izcelsme (primāra atvērta kakta glaukoma), Austrumāzijas izcelsme (slēgta kakta glaukoma).

Standartā pilna acu pārbaude ietver labākā koriģētā redzes asuma noteikšanu, krāsu redzes pārbaudi ar Išihara tabulām, acs iekšējā spiediena mērīšanu, pahimetriju jeb centrālā radzenes biezuma mērīšanu, biomikroskopiju (acs priekšējo daļu un caurspīdīgo acs struktūru apskate ar spraugas lampu), biomikrooftalmoskopiju — acs mugurējo daļu (tīklenes, redzes nerva, asinsvadu) apskate, izmantojot liela palielinājuma lēcas.

Papildu izmeklēšanas metodes

Ja ir glaukomas riska faktori vai aizdomas par glaukomu pēc standarta izmeklēšanas, obligāti jāveic papildu izmeklējumi: perimetrija jeb redzes lauku pārbaude, gonioskopija jeb acs priekšējās kameras kakta apskate ar spraugas lampu, izmantojot gonioskopijas lēcu, fundus oculi fotografēšana, optiskās koherences tomogrāfija, kas ir neinvazīva attēldiagnostikas metode, ar kuras palīdzību var apskatīt, izvērtēt redzes nerva un tīklenes struktūras un agrīni diagnosticēt ne tikai glaukomu, bet arī citas redzes nerva un tīklenes slimības.

Ar OCT palīdzību iespējams kontrolēt glaukomas radīto redzes nerva bojājumu dinamikā, izvērtēt terapijas efektivitāti. Ja ir aizdomas par glaukomu, OCT jāveic obligāti, taču jāatceras, ka tā nav glaukomas diagnostikas ekspresmetode, kas aizvieto citus izmeklējumus. Izvērtējot redzes laukus ar datorizēto perimetriju, kas ir subjektīva metode, ieteicams veikt vismaz trīs secīgus izmeklējumus, lai spriestu par bojājuma pakāpi un izslēgtu “mācīšanās kļūdas”.

Vēl no glaukomas attēldiagnostikas metodēm jāmin skenējošā lāzerpolarimetrija un konfokālā skenējošā lāzeroftalmoskopija, ko izmanto retāk.

Ja ir neskaidras etioloģijas redzes nerva neiropātija, kurai ir glaukomas pazīmes (palielināta redzes nerva ekskavācijas—diska attiecība vai samazināts redzes nerva apmalītes biezums), glaukomai raksturīgi redzes lauku bojājumi un normāls acs iekšējais spiediens, tad rodas aizdomas par normāla spiediena glaukomu, kas ir viens no PAKG veidiem.

Šādiem pacientiem ieteicams veikt kodolmagnētisko rezonansi galvai un redzes nerviem, lai izslēgtu kompresīvu, demielinizējošu redzes nerva bojājumu vai citu CNS bojājumu, kas varētu izraisīt redzes nerva bojājumu. Normāla spiediena glaukoma ir saistīta ar acs asinsrites pasliktināšanos, ko lielākoties izraisa zems asinsspiediens un asinsvadu tonusa pašregulācijas traucējumi. Normāla spiediena glaukomas pacientiem bieži vien attīstās perifēro asinsvadu vazospazmas, migrēna, kā arī ir palielināts insulta risks.

Intraokulārais spiediens un glaukoma

Acīs pastāvīgi veidojas intraokulārais šķidrums, kas nodrošina tās ar barības vielām, skābekli un aizvada vielmaiņas galaproduktus. Tā rašanās daudzumam jābūt līdzsvarā ar atteci. Gadu gaitā sklerotisku bojājumu dēļ acs struktūras kļūst mazāk caurlaidīgas, drenāžas ceļi jeb trabekulas atveres sašaurinās vai slēdzas, tāpēc intraokulārais šķidrums nespēj pietiekami labi aizplūst prom un paaugstinās acs iekšējais spiediens. Paaugstināts IOS ir nozīmīgākais riska faktors glaukomas attīstībā. IOS nav diagnostisks kritērijs, bet ļauj atpazīt pacientus, kas jāizmeklē tālāk.

Aptuveni 50 % glaukomas gadījumu IOS ir normas robežās vienas vizītes laikā, tāpēc, ja ir kaut mazākās aizdomas par glaukomu, IOS mērījumi jāveic atkārtoti un dažādās diennakts stundās. Fizioloģiski veselam cilvēkam augstākais IOS parasti ir ap plkst. 8—9, tāpēc kāds no mērījumiem būtu jāveic agri no rīta. Redzes nervu bojā ne tikai paaugstināts IOS, bet arī IOS pīķi diennakts laikā. Redzes nervs pret bojājumu visjutīgākais ir naktī, jo tad ir zemāks arteriālais spiediens, tāpēc samazināta redzes nerva perfūzija, un tas kļūst jutīgāks pret pat ne tik augstu IOS. IOS normas robežas ir 12—22 mmHg, tomēr katram cilvēkam var būt individuālā norma. Ir gadījumi, kad pat pie paaugstināta IOS redzes nerva bojājums vēl nesākas, diemžēl ir arī cilvēki, kam pat pie it kā normāla IOS attīstās glaukomatozs redzes nerva bojājums jeb normāla spiediena glaukoma.

Kā sijājošās diagnostikas metodi var izmantot bezkontakta tonometriju, kad acs iekšējo spiedienu mēra ar gaisa plūsmu, bet, ja ir aizdomas par glaukomu vai tā jau ir diagnosticēta, tad labāk IOS mērīt ar kontakta metodēm. “Zelta standarts” IOS mērīšanā ir Goldmana aplanācijas tonometrija, bet ir arī citas kontaktmetodes, piemēram, iCare, TonoPen u.c., kā arī vēsturiskā Maklakova metode, ko mūsdienās lieto ļoti reti.

Tā kā mums katram acs iekšējā spiediena normas zināmā mērā ir individuālas, var atšķirties arī mērķa IOS. Ja glaukoma sākusi veidoties pēc 80 gadu vecuma, tad, visticamāk, redze saglabāsies līdz mūža beigām arī bez intensīvas ārstēšanas, jo slimība progresē lēni. Taču, ja pacients ir jauns, spiedienu noteikti jācenšas pazemināt agresīvi jau no paša sākuma, jo ar slimību būs jāsadzīvo vēl ilgi.

Attīstījusies glaukoma jāārstē daudz agresīvāk nekā sākotnēja. Izvēloties ārstēšanu un medikamentus, jāņem vērā blakusslimības, zāļu blaknes un mijiedarbība, pacienta dzīvesveids un jāizvērtē pacienta līdzestība. Sākotnējas glaukomas gadījumā IOS jāpazemina vismaz par 30 % no izejas līmeņa, bet attīstījušās glaukomas gadījumā par 40—50 %, kas nereti iespējams tikai ar glaukomas operāciju.

Terapija

Glaukomas ārstēšanu parasti sāk ar medikamentiem, ko samērīgi slimības stadijai lieto monoterapijā vai kombinē. Galvenās glaukomas medikamentu grupas ir prostaglandīni (latanoprosts, travoprosts, bimatoprosts, tafluprosts), bēta blokatori (timolols, betaksolols), karboanhidrāzes inhibitori (dorzolamīds, brinzolamīds), adrenomimētiķi (brimonidīns, apraklonidīns), retāk izmanto holinomimētiķus (pilokarpīnu) un neselektīvos simpatomimētiķus (epinefrīnu, dipivefrīnu). Ir glaukomas medikamenti bez konservanta, tie ir saudzīgāki acs virsmai. Kombinējot glaukomas medikamentus, jācenšas izvēlēties atšķirīgus darbības mehānismus, lai uzlabotu efektivitāti.

Kā tuvas nākotnes glaukomas medikamenti, kas vēl ir pētījumu stadijā, bet drīz būs pieejami, ir latanoprosta un slāpekļa oksīda kombinācija netrazudils, kas ir Rho kināzes inhibitors (ROCK), kuram ir divi darbības mehānismi, kā arī netrazudila un latanoprosta kombinācija trabodenozons — molekula ar jaunu darbības mehānismu, kas uzlabo trabekulāro atteci, un vēl arī trabodenzons kombinācijā ar latanoprostu.

Kā glaukomas terapija vēl tālākā nākotnē jāmin īpašas ribonukleīnskābes formas, kas pazīstamas kā mazas interferējošas RNS (siRNA), kuru mērķis ir molekulas, kas iesaistītas ne tikai glaukomas, bet arī pigmentozā retinīta un tādu neovaskulāru acu slimību patoģenēzē kā VMD, diabēta retinopātija un radzenes neovaskularizācija.

Ķirurģiska terapija

Par maksimālu medikamentozo terapiju tiek uzskatīta triju medikamentu kombinācija. Ja maksimālas medikamentozās terapijas fonā IOS nepazeminās pietiekami un progresē redzes nerva bojājums, nākamais solis ir lāzerterapija vai operācija.

Selektīvo lāzertrabekuloplastiju var izmantot arī kā pirmās izvēles metodi, ja paredzam, ka varētu būt problēmas ar pacienta līdzestību medikamentozai terapijai vai citu iemeslu dēļ pacients nevar/nevēlas lietot acu pilienus. Visbiežākā ķirurģiskā metode ir trabekuloplastija. Citas metodes: drenāžas implantu ievietošana sekundāras glaukomas gadījumā, ciklofotokoagulācija īpaši agresīvas glaukomas gadījumā. Pasaulē arvien populārākas kļūst minimāli invazīvās glaukomas ķirurģijas metodes: dziļā sklerektomija/viskoanalostomija, 360 grādu kanaloplastija, mikrostentu un implantu ievietošana.

Katarakta

Katarakta ir acs dabiskās lēcas apduļķošanās. Normāli acs lēca ir caurspīdīga, abpusēji izliekta. Tās staru laušanas spēks ir vidēji 18—20 dioptrijas. Lēca un radzene kopā ar pārējām acs dzidrajām daļām nodrošina staru laušanu un skaidra attēla nokļūšanu acs mugurējā polā uz tīklenes. Pateicoties acs lēcas spējai mainīt izliekumu jeb akomodācijai, cilvēks spēj nepārtraukti skaidri redzēt dažādos attālumos.

Kataraktas rezultātā pasliktinās redze. Izmaiņu ātrums un attīstības ilgums var atšķirties, tās var sākties vienā vai abās acīs. Sūdzības var būt dažādas. Biežāk tās ir redzes miglošanās, samazināta krāsu redze, dubultošanās, oreoli ap gaismas avotiem, nepatika pret spilgtu gaismu, samazināta redze krēslā u.c.

Nereti katarakta rada miopizāciju, kad lēca maina savu staru laušanas stiprumu — cilvēkam parādās iepriekš nebijuši “mīnusi”: redze tālumā pasliktinās, bet tuvumā uzlabojas. Savukārt tuvredzīgiem pacientiem palielinās esošie “mīnusi”.

Arvien biežāk jākonstatē, ka, lēcai duļķojoties, tajā uzkrājas šķidrums, tā uzbriest un sekundāri notiek acs spiediena paaugstināšanās. Šajos gadījumos bieži tiek sākta acs spiediena ārstēšana, un ir būtiski neatlikt kataraktas operāciju. Ir pierādīts, ka īpaši gados vecākiem cilvēkiem katarakta ir viens no depresijas un vispārēju traumu riska faktoriem.

Cēloņu riska faktori

Kataraktas rašanās un attīstības iemesli ir daudzfaktoru. Būtiski ir dažādi riska faktori, to kombinācijas. Acs lēcas izmaiņas pamatā saistītas ar novecošanos, sklerotiskiem procesiem. Sava ietekme ir asinsrites, vielmaiņas un hormonālām izmaiņām. Medikamentu lietošana (steroīdi, fenotiazīni) var veicināt lēcas apduļķošanos. Biežāk katarakta pieaugoši progresē cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma. Tomēr pēdējos gados būtiskas lēcas izmaiņas arvien vairāk ir gados jaunākiem cilvēkiem. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadu desmitiem, biežāk kataraktas operācija ir nepieciešama jau 40—50 gadu vecumā.

Jāatzīmē, ka lēcas apduļķošanās var būt iedzimta. Kataraktas attīstību var sekmēt acs vai galvas trauma, starojumi, citas organisma slimības, īpaši diabēts. Kā riska faktori jāpiemin arī smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana un mazkustīgs dzīvesveids.

Ārstēšana

Vienīgā un efektīvā kataraktas ārstēšanas metode ir operācija. Pateicoties straujai tehnikas, dažādu medikamentu un materiālu attīstībai, šī operācija ir ātra, saudzīga un nesāpīga. To veic dienas stacionārā. Jau 1—2 stundas pēc veiksmīgas operācijas var doties mājās. Pacienta rehabilitācija notiek daudz ātrāk un kvalitatīvāk. Pirms operācijas jāveic detalizēta acs izmeklēšana. Jāizvērtē acs struktūras, to veselības stāvoklis, lai plānotu operāciju un prognozētu tās iznākumu. Ļoti svarīgi ir precīzi acs biometriskie mērījumi, kas nepieciešami mākslīgās lēcas aprēķināšanai un izvēlei. Liela nozīme ir sarunai ar pacientu par operācijas prognozi, īpaši, ja ir kāda cita acs slimība: glaukoma, tīklenes distrofija vai refrakcijas anomālijas — liela tuvredzība, astigmatisms. Acs slimības ietekmē redzes asumu pēc operācijas.

Mūsdienās pamatā tiek lietota maza (1,8—2,8 mm) grieziena fakoemulsifikācijas metode — PHACO ar mākslīgās intraokulārās lēcas (IOL, 1. attēls) implantāciju. Duļķainā lēca tiek emulsificēta ar ultraskaņas palīdzību. Tās vietā dabiskās lēcas kapsulas maisā tiek implantēta mākslīgā lēca. Latvijas klīnikās pacientiem katru gadu ar šāda veida operāciju tiek atjaunota redze, uzlabota dzīves kvalitāte un pagarināta dzīvildze.

Pasaulē pirmo mākslīgo lēcu implantēja profesors Harolds Ridlijs 1949. gadā Londonā. Tas bija liels notikums, pēc kura strauji sāka attīstīties gan kataraktas ķirurģijas metodes, gan implantējamo IOL materiāli, konstrukcija, lietošanas mērķi.

Lēcas

Dabiskā lēca ir viena no acs svarīgākajām optiskajām vidēm. To zaudējot, cilvēks kļūst vājredzīgs. Implantējot mākslīgo lēcu, iespējams ne tikai atjaunot redzi, bet arī izkoriģēt dažādas refrakcijas anomālijas, kas ir viens no vājredzības iemesliem. Mākslīgās IOL implantācija ir viens no būtiskajiem faktoriem, lai redzes kvalitāte pēc kataraktas operācijas būtu iespējami labākā, tāpēc IOL nepārtraukti tiek uzlabotas.

Monofokālās IOL

Pārsvarā lieto asfēriskas monofokālās IOL. Monofokāla IOL pamatā nodrošina staru laušanu vienā skaidras redzes fokusā. Pārsvarā IOL tiek piemeklētas tā, lai cilvēks varētu skaidri redzēt tālumā, bet tuvumā (lasot) vai vidējā attālumā (dators) ir jālieto brilles.

Šo IOL dioptriju diapazons ir ļoti plašs, var koriģēt gan lielu tuvredzību, gan tālredzību. Tuvredzības gadījumā, kas lielāka par 1. pakāpi, ieteicams IOL aprēķināt tā, lai cilvēks varētu lasīt bez brillēm, bet tālumā būtu “mīnus” korekcija. Ar šādu korekciju tuvredzīgie pacienti nezaudē fokusa dziļumu tuvumā, viņiem ir vieglāk adaptēties pēc operācijas.

Toriskās IOL

Šīs IOL lieto, lai pirms operācijas izkoriģētu refrakcijas anomāliju — astigmatismu, kas saistīts ar radzenes izliekumu. Astigmatisma gadījumā radzenes nevienmērīgā izliekuma dēļ acī ienākošie gaismas stari perpendikulārās plaknēs tiek dažādi lauzti, radot dažādus fokusus uz tīklenes. Rezultātā redze ir miglaina, īpaši tālumā (2. attēls). Šo situāciju parasti koriģē ar speciālām cilindriskām briļļu lēcām.

Ar toriskās IOL implantāciju var ļoti veiksmīgi koriģēt radzenes astigmatisma radītās redzes problēmas, redze pēc kataraktas operācijas kļūst ievērojami labāka. Nereti ir pacienti, kas dzīves laikā nav varējuši labi redzēt ar brillēm, iegūst pilnvērtīgu, labu redzi. Astigmatisma korekcija ar toriskajām IOL ir iespējama plašā cilindru diapazonā.

Multifokālās IOL

Šo IOL uzdevums ir nodrošināt skaidras redzes fokusu dažādos attālumos. Acs dabiskā lēca, pateicoties akomodācijas procesam, nodrošina nepārtrauktu skaidru redzi gan tālumā, gan tuvumā dažādos attālumos. Akomodācijas spēja nemanāmi samazinās jau no dzimšanas, apmēram 40 gadu vecumā tā kļūst nepietiekama, lai spētu skaidri redzēt tuvumā. Šajā vecumā parādās nepieciešamība pēc tuvuma brillēm.

Kataraktas operācijā cilvēkam praktiski zūd akomodācija. To var kompensēt, implantējot multifokālo IOL. Tādējādi tiek radīta spēja redzēt tālumā, vidējā attālumā un tuvumā, nelietojot brilles. Gados jaunākiem, strādājošiem, aktīviem pacientiem tas ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. Šo IOL variācijas ir plašas. Ir gan bifokālas, gan trifokālas IOL, arī ar toriskās korekcijas komponentu.

Lēca tuvumam

Pasaulē no VMD un citiem tīklenes centrālās daļas — makulas bojājumiem cieš ievērojams skaits pacientu. Tie ir iemesls vājredzībai, zaudētai spējai lasīt, skatīt sīkas detaļas. Šiem pacientiem “parasta” kataraktas operācija uzlabo spēju orientēties telpā, bet ne tuvumā. Šo situāciju var uzlabot brilles kopā ar dažādiem optiskiem palīglīdzekļiem: lupām, teleskopiem, elektroniskām iekārtām.

Tiek meklēti arvien jauni risinājumi ķirurģijā, kā uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti, spēju redzēt tuvumā. Viens no veiksmīgākajiem risinājumiem ir Scharioth makulas lēca (SML, 3. attēls). SML ir intraokulāra lēca ar speciālu optikas centru, kurā papildus ir +10,0 dioptrijas liels palielinājums. SML ir sekundārā IOL, kas tiek implantēta uz primārās IOL.

Tā ir paredzēta pacientiem, kam izoperēta dabiskā lēca un implantēta mākslīgā IOL — veikta kataraktas operācija. SML var implantēt gan kataraktas operācijas laikā, gan arī pēc tam kā otru operāciju. Pēc šādas lēcas implantācijas pacientam ievērojami tiek uzlabota spēja redzēt tuvumā, nepasliktinot tāluma redzi.

Arī Latvijā ir iespējas risināt dažādas sarežģītības kataraktas operācijas: gan toriskās IOL, gan multifokālās IOL, gan SML lēcas implantāciju.

Noslēgumā

Glaukomas pacientu skaits Latvijā ir ap 20 tūkstošiem, nav apzināms neatklāto pacientu daudzums, kas diemžēl nav mazs (ar glaukomu slimo vidēji 2—3 % populācijas, saslimstības biežums pēc 40 gadu vecuma pieaug. Statistiski pacientu skaits Latvijā varētu būt ap 40 tūkstošiem).

Pamatlieta būtu profilaktiskās apskates, jo “klusais zaglis” (resp., glaukoma) reizēm nemaz nav tik viegli sākotnēji atklājams tāpēc, ka agrīni pacients nejūt nekādu diskomfortu (atšķirībā no kataraktas). Šā iemesla dēļ pastāv glaukomas pacientu dispanserizācija. Pavisam nesen atzīmējām arī Pasaules Glaukomas nedēļu (10.—16. martā). Akluma un vājredzības kontekstā noteikti jāpiemin arī cukura diabēta pacientu nepieciešamās regulārās apskates pie oftalmologa.

Veniet tempus, qou posteri nostri tam aperta nos nescisse mirentur — pienāks laiks, kad mūsu pēcnācēji brīnīsies, ka mēs nezinājām tik acīmredzamas lietas...