Jau XV gadsimtā ārsti ievēroja, ka gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošie asinsvadi dažreiz kļūst šauri. Šajā aspektā izklausās jocīgi, ka bija jānojoņo vairāk nekā 400 gadiem, līdz 1901. gadā vācu ārstam Šnicleram (Schnitzler) prātā iešāvās doma, ka asinsvada sašaurinājums var izraisīt stipras vēdersāpes. Tiesa, aptvert visu uzreiz nav iespējams, tāpēc nepelsim Šnicleru par to, ka viņam šķita – asinsvada sašaurinājums un vēdersāpes rodas tāpēc, ka asinsvadu aizspiedis trombs.
Mazliet no vēstures
Šniclers rakstīja par slimnieku, kurš sūdzas par mokošām vēdersāpēm, kas neatvairāmi sākas drīz vien pēc ēšanas un mitējas tikai pēc vairākām stundām. Vēlāk sekcijā ārsts acīgi pamanīja, ka pacienta dzīves laikā stipri šaura bija kļuvusi ieeja apzarņa augšējā artērijā, jo asinsvada atveri bija aizķepinājis sklerotiskai pangai pielipušais trombs.
Divdesmitā gadu simteņa vidū uzbangoja jaunu ziņojumu vilnis, kuros zinātnieki vēstīja, ka šīs nelaimes īstenais cēlonis ir ateroskleroze, ka sklerotiska panga dažreiz plīst, ka pārplīsušās vietas virsmu nocementē trombs, kas var samilzt tik liels, ka gandrīz vai pilnīgi nosprosto asinsvadu.
Medicīnas zināšanu attīstība (tāpat kā citu zinātņu attīstība) notiek lēcieniem. Laika posmos starp šiem lēcieniem zinātne drīzāk atgādina mīcīšanos uz vietas nekā radošu attīstību. Tāpēc bija jāpaiet pusei gadu simteņa, lai ideja par aterosklerozes rosinātu asinsvada sašaurinājumu sāktu nest reālus augļus. Ārsti Šovs (Shaw ) un Meinards (Maynard ) tikai 1958. gadā pirmo reizi medicīnas vēsturē veica apbrīnojamu lietu, proti, dzīvam cilvēkam no apzarņa augšējās artērijas (no arteria mesenterica superior ) izņēma aterosklerotisku pangu ar tai piegulošo trombu un panāca, ka zarnu asins apgāde atjaunojas un mokošās vēdersāpes izzūd. Tiem, kam tīk savādi apzīmējumi, varu pasacīt, ka viņi bija pirmie, kas veica apzarņa artērijas trombendarterektomiju.
Raugoties no mūsdienām, pavīd jautājums, kāpēc tik labi izprastas lietas risinājumam bija jābriest vairākus gadu desmitus. Patiešām, ja bija zināms, ka vainas būtību noteic sašaurinātais asinsvads, tad sarežģīti prātojumi nebija vajadzīgi, lai noprastu, ka vislabākā ārstēšanas metode ir šā sašaurinājuma likvidēšana (trombendartektomija). Secināsim, ka Šova un Meinarda veiktā operācija īstenībā bija nobriedusi un to varēja veikt krietni vien agrāk.
Zarnu trakta apasiņošana
Apzarņa asinsvadu lūmena nosprostošanās vairāk nekā 95% gadījumu notiek slimniekiem, kam smaga ateroskleroze ir skārusi daudzus asinsvadus daudzos orgānos - sklerotiskās pangas viņiem ir izmētātas pa sirds, smadzeņu, daudzu citu orgānu un ekstremitāšu asinsvadiem. Tātad izolētu, klīniski nozīmīgu gremošanas orgānu aterosklerozi sastop reti. Var pat apšaubīt, vai šāds izolēts aterosklerozes paveids vispār pastāv.
Lieta tāda, ka zarnu trakta apasiņošana ir gudri organizēta. Tiesa, pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka tā nav. Jo vēdera dobumā izvietoto gremošanas orgānu koncernu - barības vada distālo daļu, kuņģi, divpadsmitpirkstu zarnu, visas pārējās tievās zarnas daļas (ileum , jejunum ), resno zarnu, aizkuņģa dziedzeri, žultspūsli, aknas, liesu, apzarni, taukplēvi un vēderplēvi (kas tad paliek pāri?) ar asinīm apgādā tikai trīs asinsvadi - a coeliaca , a mesenterica superior , a mesenterica inferior (skat. 1. attēlu).
1. attēls
Gremošanas orgānu sistēmas apasiņošana
Mierini sevi atspēries, bet doma par netaisnību organisma asins apgādes jomā spraucas ārā varu varītēm, jo, piemēram, kāpēc Daba lēmusi katrai nierei piešķirt savu personisko asinsvadu? Negribas pat vaicāt par sirds apgādi ar asinsvadiem, jo nelielam orgānam ir iešķiebti veseli trīs asinsvadi!
Tiesa, gremošanas institūtu ar asinīm apgādājošo asinsvadu iztekas vieta ir vēdera aorta. Tātad nekāda riska, nekāda asins apgādes starpnieka - gremošanas traktam asinis jāsaņem tiešā ceļā no aortas! Man tas patīk, tas rāda, ka gremošanas orgānu apgādāšanu ar asinīm Daba uzskata par svarīgu lietu.
Anastamozes
Gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošajiem asinsvadiem ir kas tāds, kā nav daudzu citu orgānu asinsvadiem, proti, visi trīs gremošanas orgānu asinsvadi savā starpā savienoti ar ļoti daudzām anastamozēm (skat. 2. attēlu). Bez anastamozēm neiztikt, ja vajag palīdzēt grūtībās nokļuvušai kolēģei. Šajā aspektā gremošanas orgānus apasiņojošo sistēmu var uzteikt. Jo, piemēram, kreisajai nierei nenāk ne prātā pa kaut kādu apvedceļu aizdot savas asinis labās puses partnerei, ja tai radušās apasiņošanas problēmas. Ar savstarpējiem savienojumiem nevar lepoties arī sirds vainaga artērijas. Vienu sirds vainaga artēriju nudien neinteresē citu vainaga artēriju skārušās asins apgādes problēmas. Sirds vainaga artērijas nav asins donori, tāpēc pietiek nosprostot vienu no trim koronārajām artērijām - un sirds infarkts ir klāt: infarkta zonā sirds muskuļi aiziet bojā par spīti tam, ka asinsrites traucējumu citās vainaga artērijās var arī nebūt. Patiešām, abas neskartās (vai maz skartās) koronārās artērijas ar vēsu prātu noraugās, kā atmirst tā sirds daļa, par kuru atbildīgs ir trešais asinsvads. Lai tiek galā pats! Pavisam atšķirīga gaisotne valda gremošanas orgānus apasiņojošo asinsvadu sistēmā - viena asinsvada bojājuma gadījumā vajadzīgo bez kurnēšanas kompensē abi pārējie asinsvadi. Šī sistēma ir vienota, trīs gremošanas orgānus apasiņojošās artērijas ir draudzīgas ģimenes izpalīdzīgas locekles.
2. attēls
Trīs gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošie asinsvadi savā starpā savienoti ar daudzām anastamozēm
Gremošanas orgānu rūdīšana
Vēl vairāk, visu mūžu - no pirmās līdz pēdējai dzīvības dienai - kuņģa-zarnu traktu apasiņojošā sistēma tiek īpaši cītīgi trenēta un gremošanas orgāni tiek nežēlīgi rūdīti. Gremošanas orgāni asins apgādes ziņā patiešām ir askēti un nemitīgi gūst zināšanas apmācību kursos par tēmu: "Kā izturēt situāciju, ja iestājies asins trūkums?" Šī rūdīšana nešaubīgi nes augļus, un var pat pabrīnīties par to, cik lielu skābekļa badu spēj paciest gremošanas orgāni - skābekļa badu gremošanas sistēma iztur daudz labāk nekā daudzi citi iekšējie orgāni. Pat apakšējās ekstremitātes šajā aspektā ir vārgākas.
Fiziskā slodze
Kā īsti notiek gremošanas orgānu rūdīšana? Fiziologi jau sen zina, ka gremošanas trakta asins apgāde jebkuras fiziskas slodzes laikā stipri samazinās. Sanāk jocīgs secinājums - fiziskā slodze ir gremošanas trakta treneris, fiziskā slodze nostiprina ne vien skeleta muskuļus, bet arī gremošanas orgānus. Šis secinājums neatbilst daudziem populāriem ārstēšanas principiem, kas pauž, ka kuņģa-zarnu trakta slimības gadījumā režīmam jābūt stipri saudzējošam. Fiziskās saudzēšanas ideja reizēm sasniedz absurda līmeni, jo, piemēram, savulaik aknu cirozes slimniekiem ieteica pārvietoties četrrāpus. Šīs jancīgās rekomendācijas autori sprieda, ka četrrāpus stāvoklī aknu apgādes jautājums ar asinīm tiek atrisināts. Pierādījuma, ka, šādi ākstoties, patiešām var nostiprināt aknu asins apgādi, idejas propagandētājiem nebija nekāda. Vēl vairāk - pierādījumu vākšanu tik gurdas tēzes apstiprināšanai autori uzskatīja par nevajadzīgu laika izšķērdēšanu, pat par prātīga sprieduma apvainošanu, jo kā gan drīkst neticēt tik skaistai domai? Autori nešaubījās, ka pilnīgi pietiek, ja visi citi šai idejai notic uz vārda. Tātad četrrāpus pārvietošanās autori laiku velti nešķieda, bet birdināja no savām smadzenēm vēl citus labus ārstēšanas paņēmienus.
Uzskats, ka saprātīga fiziskā aktivitāte kaitē gremošanas traktam, ir tukša salmu kulšana, jo mūsdienu zinātnes fakti pārliecinoši demonstrē šāda sprieduma aplamību. Īstenībā ir citādi - fiziski aktīvs dzīvesveids nostiprina ne vien muskuļus, ne vien samazina tauku masu, bet lieliski trenē un stiprina gremošanas orgānus. Tāpēc ļausim mūsu pacientiem uz šīs zemītes pārvietoties veidā, kā to veic divkājainie radījumi. Atminēties šīs amizantās ārstēšanas metodes nav lieki, jo arī šodien gadās dzirdēt kategorisku spriedumu, ka aterosklerozes slimnieku būtiskākais ārstēšanas nosacījums ir fizisks un psihisks miers. Interesanti un, šķiet, arī visnotaļ labi ir tas, ka fiziska un psihiska miera rekomendētājiem pašiem nav ne mazākās nojēgas, kā šos padomus var īstenot. Parasti sanāk, ka tiek nodeklamēts neslikti skanošs, bet nerealizējams sauklis. Pamāciet mani, kā var panākt, ka pacients atlikušo mūžu pavada fiziskā un psihiskā mierā! Diemžēl Latvijā gremošanas orgānu pārmērīgas saudzēšanas ideja ir ļoti populāra, reizēm šī ideja robežojas ar māniju. Proti, gremošanas trakts jāsaudzē visos iespējamos veidos. Kā tajā Čikāgas piecīšu ziņģē: "Ka tik kaut kas nenotiek..."
Vai tiešām pie vainas ir ateroskleroze?
Fiziologi pārliecinoši pierādījuši, ka gremošanas orgāni ir pašaizliedzīgi un aktīvi iesaistās asins donoru kustībā, proti, atdod sev atvēlētās asinis, ja radusies akūta vajadzība pēc tām. Šāda vajadzība bieži vien ir imperatīva prasība izjukušas hemodinamikas nostabilizēšanai, protams, arī tad, ja organisma apgāde ar asinīm ir kļuvusi nepietiekama citu orgānu (ne vien gremošanas) slimības dēļ. Šis kuņģa-zarnu traktu apasiņojošās sistēmas labsirdīgais un izpalīdzīgais raksturs savādā kārtā padara gremošanas orgānus par izturīgiem, dzīves mainīgajiem apstākļiem labi pielāgotiem orgāniem.
Teiktais nav tikai teorētiski prātojumi, teiktais liek izdarīt praktiskā aspektā svarīgu secinājumu, proti, gremošanas orgānu asins apgādes traucējumam jābūt stipri lielam, lai tā dēļ rastos grūti paciešamas vēdersāpes. Daudziem ārstiem, tostarp ārstam Anatolijam Danilānam, redzot vecāka gadagājuma cilvēku, kam atrasts sašaurinājums kādā no gremošanas orgānu asinsvadiem, tā vien gri bas vi sus pamanītos veselības traucējumus (tostarp sliktu gremošanu, vēdera uzpūšanos, aizcietējumus, vēdersāpes) ar vieglu roku uzvelt vēdera asinsvadu sklerozei.
Runājot atklāti, šāds paņēmiens ārstam ir parocīgs, jo noņem no viņa atbildību un uzveļ šo atbildību nevarīgajam slimniekam. Jo skleroze (arī gremošanas asinsvadu ateroskleroze) nudien nav ārstējama slimība un tātad ārsts šīs slimības gadījumā neko īpašu līdzēt pacientam nevar. Spriedums par sklerozes spītīgo raksturu un par sklerozes izārstēšanas neiespējamību ir pareizs. Nepareizi ir tas, ka, lai gan vecāka gadagājuma pacientiem asinsvadu sašaurinājumi konstatējami relatīvi bieži, tomēr šo sašaurinājumu (aterosklerozes) rosinātas vēdersāpes sastop reti. Rezultātā fatālas slimības uzlīmi (gremošanas orgānu ateroskleroze) saņem daudzi pacienti, tostarp arī tie, kam īstenais sūdzību izraisītājs ir cita slimība.
Patiešām, ļoti reti, kad vēdersāpes ir tad, ja sašaurināts (pat pamatīgi sašaurināts) ir tikai viens no trim asinsvadiem. Tas tāpēc, ka atsevišķa asinsvada mazspējas (sašaurinājuma) gadījumā gremošanas orgānos traģiski notikumi neiestājas, jo palīdzīgu roku sniedz abi pārējie asinsvadi un, darbodamās kopā, gremošanas orgānus apasiņojošā sistēma nodrošina, ka visas gremošanas trakta vietas ir pietiekami labi apgādātas ar asinīm. Sanāk pat tā, ka, piemēram, resnās zarnas lejupejošā daļa saņem asins no mātes māsām, proti, no a coeliaca un no apzarņa augšējās artērijas, ja īstā māte (apzarņa apakšējā artērija) bojājuma dēļ nespēj asinis piegādāt pietiekamā daudzumā. Gremošanas orgānus apasiņojošo asinsvadu ateroskleroze, kā likums, izraisa sāpes tikai tad, ja sašaurināti (turklāt pamatīgi sašaurināti) ir visi trīs lielie asinsvadi vai, retāk, divi no trim asinsvadiem. Aicinu ārstus neiekļūt lamatās un vecāka gadagājuma pacientam atrastos gremošanas orgānu darbības traucējumus ar vieglu roku neuzkraut aterosklerozei.
Teiktais skaidro to, kāpēc pasaulē šo slimību diagnosticē reti. Piemēram, daži zinātnieki pielikuši daudz pūliņu, lai cītīgi uzskaitītu visus literatūrā aprakstītos šīs slimības gadījumus, un 20 gadu laikā viņiem izdevies savākt tikai 330 slimniekus. [1 ] Protams, uzskaitē viņi iekļāva tikai tos gremošanas orgānu aterosklerozes gadījumus, kad slimības diagnoze bija noteikta nevis pieņēmuma, bet pierādījuma ceļā un šaubas neradīja. Mūsu dienās nav precīzu statistikas datu par klīniski nozīmīgas gremošanas orgānu apasiņojošo asinsvadu aterosklerozes izplatību. Man, iespējams, iebildīs daži ārsti, kas sastapušies ar daudziem slimniekiem, kam pēc sašaurinājuma angioķirurģiskas likvidēšanas vēdersāpes mitējušās. Pasaules statistika rāda, ka diemžēl daudzos gadījumos gaidītais rezultāts (sāpju mazināšanās) pēc operācijas neiestājas, bet daudzos citos gadījumos sāpes mazinās neilgi, tikai dažus mēnešus. Visticamāk, īslaicīgo uzlabošanos skaidro operācijas rosinātais placebo efekts, nevis asins rites atjaunošanās, jo placebo efekts dažu mēnešu laikā izzūd, savukārt jauna asinsvadu nosprostošanās tik ātri nenotiek.
Nav zināms, cik bieži (šķiet, pareizāk jautāt, cik reti) šī slimība izraisa nāvi. Visbiežāk pat stipra asins apgādes pasliktināšanās, tāda, kas patiešām izraisa intensīvas vēdersāpes, ļoti reti kad rada citus, bīstamākus zarnu bojājumus, piemēram, zarnu gļotādas iekaisumu vai čūlas. Ja tomēr zarnu bojājums attīstās, tad šis bojājums parasti sadzīst spontāni. [2 ]
Slimības sarežģījumi
Tiesa, ar asinsvadu sklerozi sirgstošam slimniekam pēkšņi (negaidīti) var iestāties slimības sarežģījums, kad sklerotisko asinsvadu trombs nosprosto pilnībā. Tas nozīmē, ka slimnieku piemeklējis zarnu trakta asinsvadu aterosklerozes sarežģījums, ko, izmantojot analoģiju, var nosaukt par gremošanas orgānu infarktu. Lūk, šajos īpašajos gadījumos var iestāties slimnieka nāve un glābt viņu var tikai neatliekamā kārtā veikta angioķirurģiska operācija. Taču šādu vēdera infarktu sastop ļoti reti, un līdz šim pasaules literatūrā aprakstīti tikai daži desmiti gadījumu, kad nāve iestājusies šā aterosklerozes sarežģījuma dēļ. [3 ] Biežāk akūta nosprostojuma sadarītais posts, pateicoties jau vairākkārt saslavētajai gremošanas orgānus apasiņojošo asinsvadu draudzīgajai un savstarpējai izpalīdzībai, tiek pakāpeniski likvidēts. Tātad hroniskām vēdersāpēm biežāk var pievienoties "vēdera stenokardija" (agrāk bieži izmantots apzīmējums), savukārt "vēdera infarkts" medicīnā ir patiešām reta parādība.
Klīniskā aina
Vēdersāpes
Apzarņa asinsvadu sašaurinājums ir hroniski norisoša slimība, kuras raksturīgākā pazīme ir vēdersāpju parādīšanās pēc ēšanas. Sāpes visbiežāk ir izplūdušas, to robežas nav skaidri nosakāmas, sāpes aptver pakrūti vai nabas apvidu. Sāpju parādīšanās pēc ēšanas ir viegli izprotams fenomens, jo tieši šajā laika posmā gremošanas orgāni jūt palielinātu vajadzību pēc asinīm. Visbiežāk ir tā, ka tukšā dūšā sāpju nav nemaz, bet drīz vien pēc ēšanas (aptuveni 10-20 minūšu laikā) tās parādās, kļūst neciešamas un mitējas dažās stundās. Šajā aspektā gremošanas orgānu asinsvadu sašaurinājuma radīto sāpju raksturs ir stipri līdzīgs tām sāpēm, kas parādās apakšējās ekstremitātēs kāju artēriju sašaurinājuma gadījumā. Arī perifērisko asinsvadu sašaurinājuma izraisītās sāpes parādās tikai fiziskas piepūles (pastaigas) laikā un pāriet (vai kļūst stipri mērenākas), ja slodzi samazina - runa ir par ekstremitāšu claudicatio intermittens .
Pirms daudziem gadiem (1921. gadā) gremošanas orgānus apasiņojošo asinsvadu izraisītu sāpju apzīmēšanai ieviesa un kādu laiku izmantoja, pēc manām domām, trāpīgu teicienu, proti, apzarņa claudicatio intermittens . [4 ] Gremošanas orgānu asins apgādes traucējumu izraisīto vēdersāpju stiprums (pacienta sūdzības) īsti neatbilst vēdera palpācijas datiem, proti, pat ļoti stipru sāpju gadījumā nav "ķirurģiskajam vēderam" raksturīgā atlaišanas simptoma, vē dera preses muskuļi nav saspringuši, nav arī citu vēderplēves kairinājuma pazīmju. Asinsvada sašaurinājumam progresējot, vēdersāpes pakāpeniski kļūst izteiktākas. [5 ]
Malnutrīcija
Vēl viena gremošanas orgānu aterosklerozei raksturīga pazīme ir malnutrīcija, proti, pakāpeniska ķermeņa masas samazināšanās. Šo novirzi izraisa ne tik daudz zarnu asins apgādes traucējuma radīti barības vielu uzsūkšanās traucējumi (malabsorbcijas), bet tie ir sliktas ēšanas sekas. Patiešām - nejauko sāpju dēļ slimnieks baidās ēst (sitophobia ), jo zina, ka pēc ēšanas viņu gaida mokas. Tātad par klīniski nozīmīgu gremošanas orgānu apasiņojošo asinsvadu aterosklerozi der iedomāties tad, ja ir atrasta divu simptomu kombinācija, pirmkārt, vecāka gadagājuma cilvēkam (vecākam par 60 gadiem) konstatētas vēdersāpes, kas parādās (vai kļūst ievērojami stiprākas) pēc ēšanas un, otrkārt, neatlai dī gi sa mazinās ķermeņa masa, kuras īstenais cēlonis ir bailes no ēšanas. Šiem slimniekiem, kā likums, var atrast arī daudzu citu iekšējo orgānu aterosklerozi, piemēram, var uzzināt, ka pacients pārcietis miokarda infarktu, smadzeņu trieku vai viņam ir bijuši smagi perifērās asinsrites traucējumi. Pilnīgi skaidrs, ka šie pacienti ir kaislīgi smēķētāji.
Citi mazvērtīgāki simptomi
Šos pamata simptomus bieži pavada diagnostikas aspektā mazvērtīgi simptomi - slikta dūša, vemšana, caureja, aizcietējumi, vēdera uzpūšanās, flatulence (pastiprināta gāzu izdalīšanās no zarnām). Ja nav raksturīgo vēdersāpju un ķermeņa masas zuduma, tad vēdera asinsvadu aterosklerozes vietā prātīgāk šiem papildu simptomiem meklēt citu skaidrojumu, jo vecāka gadagājuma cilvēku daudz biežāk piemeklē daudzas citas, iespējams, bīstamas un ļaundabīgas slimības.
Diagnostika
Kā gūt pārliecību, ka raksturīgā klīniskā aina (vēdersāpes pēc ēšanas un novājēšana) ir radusies gremošanas orgānu pārlieku sliktas apasiņošanas dēļ?
Slimības diagnozi apgrūtina tas, ka nav izzināti specifiski vēdera asinsvadu aterosklerozes izraisītāji. Šī slimība asociējas ar ārstiem labi zināmajiem aterosklerozes riska faktoriem: smēķēšanu, hipertensiju, cukura diabētu. Nav zināms, kāpēc daudziem cilvēkiem ateroskleroze pirmajā vietā izvirza sirdi, citiem - smadzenes, citiem perifēros asinsvadus un vēl citiem - gremošanas orgānus.
Šai slimībai nav raksturīgu laboratoro analīžu pārmaiņu. Malnutrīcijas dēļ var attīstīties normocitāra mazasinība, leikopēnija, limfopēnija, hipoalbuminēmija. Kā likums, atrod hiperholesterinēmiju, trigliciridēmiju. Labi saprotams, ka neviens no šiem rādītājiem nav patognoma vēdera asinsvadu aterosklerozes pazīme.
Aizdomu gadījumā par gremošanas orgānu apasiņošanas traucējumiem vērtīgu diagnostisku informāciju var gūt, veicot vēdera dobuma arteriogrāfiju. Šīs slimības diagnoze kļūst reāla, ja atrod izteiktus asinsvadu sašaurinājumus vismaz divās no trim artērijām. Biežāk atrod, ka sašaurinātas ir a coeiliaca un a mesenterica superior .
Apzarņa asinsvadu doplerogrāfija ir neinvazīva izmeklēšanas metode, kas samērā precīzi ziņo par asins plūsmas intensitāti gremošanas orgānu artērijās - īpaši labi tā ļauj izvērtēt asins plūsmu pa a coelica un a mesenterica superior . [6 ] Neatsverama priekšrocība šai izmeklēšanas metodei ir tad, ja rodas aizdomas par asinsvadu akūtu nosprostojumu, jo apzarņa asinsvadu doplerogrāfija ir neinvazīva, ātri paveicama un, kas nav mazāk svarīgi, - šajos gadījumos tā ir ļoti informatīva izmeklēšanas metode. Nelaimīgā kārtā izmeklēšanas precizitāti reizēm stipri vien apgrūtina ar gāzēm pildītas zarnas.
Hroniska (nejaukt ar akūtu situāciju!) mezenteriālo asinsvadu nosprostojuma gadījumā visvērtīgāko informāciju var gūt, veicot gremošanas orgānu magnētiskās rezonanses datortomogrāfija [6 ] - it īpaši tad, ja izmeklēšanas laikā vēnā ievada kontrastvielu. [8 ]
Ārstēšana
Esejas noslēguma daļa (un tas nav manas vainas dēļ) ir saknapināta, jo runa ir par ārstēšanu. Bieži vien šīs slimības ārstēšana ir angioķirurgu rokās. Patiešām, ja slimības pamata nosacījums ir gremošanas orgānu asinsvadu sašaurinājums un šis sašaurinājums sasniedzis tādu apjomu, ka gremošanas traktam imperatīvi pietrūkst asiņu, tad līdzēt var tikai agresīva iejaukšanās, pirmkārt, angioķirurģiska operācija un, otrkārt, ja operācijas risks ir liels, tad var veikt stenta ievietošanu sašaurinātajā asinsvadā. Operācijas sagatavošanās posmā vēnā var ievadīt papaverīna hidrohlorātu. Izlīdzēties ar medikamentiem der tikai tad, ja slimnieka smagā stāvokļa vai daudzo blakņu dēļ abas iepriekš minētās iejaukšanās saistītas ar lielu risku. Tad var mēģināt sāpju mazināšanai izmantot nitroglicerīnu, trombembolisku sarežģījumu profilaksei - varfarīnu vai citus antikoagulantus.
Sāpju dēļ, kas rodas pēc ēšanas, jācen šas ēst mazām porcijām, toties bieži. Uztura rekomendācijas pilnīgi tādas pašas kā tad, ja ir runa par aterosklerozes primāro profilaksi. Gremošanas orgānu aterosklerozes gadījumos nekādu citu diētas ierobežojumu nav. Vēdersāpes, kas rodas pēc ēšanas, un ar to saistītā ķermeņa masas samazināšanās nedrīkst kalpot par pamatu striktai fiziskās aktivitātes ierobežošanai! Stingri jāpatur prātā, ka pārlieka fiziska saudzēšana šiem slimniekiem veselību ietekmē negatīvi.
Hronisks išēmisks kolīts
Runājot par gremošanas asinsvadu aterosklerozi, jāapspriež vēl viena situācija, kas var piemeklēt pacientu, kam ir gremošanas orgānu skleroze. Dažreiz šiem slimniekiem attīstās hronisks išēmisks kolīts. [9 ] Šo zarnu iekaisuma paveidu raksturo tas, ka slimības gaitā var iestāties akūts paasinājums, kura laikā resnās zarnas gļotādas apasiņošana krasi pasliktinās un tad īsā laika sprīdī izveidojas resnās zarnas segmentārs bojājums (skat. 3. attēlu). Bojātajā vietā ir iekaisusi gļotāda, šeit var rasties čūlas. Paasinājuma laikā parādās asas vēdersāpes, visbiežāk tās ir vēdera kreisajā pusē, dažreiz iezīmējas akūtai vēdera ainai raksturīgi simptomi. Līdztekus slimnieks sūdzas par caureju, asins piejaukumu fēcēm. Šī kombinācija palīdz išēmiska kolīta paasinājumu diferencēt no zarnu nosprostojuma vai akūta apendicīta. Svarīgi, ka išēmijas radītais akūtais kolīts, lai gan klīniskā aspektā izskatās nikns, daudzos gadījumos likvidējas spontāni un zarnu asins apgāde atjaunojas.
3. attēls
Išēmiskais kolīts visbiežāk skar resnās zarnas flexura lienalis apvidu
Diagnozes zelta standarts šajā gadījumā ir kolonoskopija, kuras laikā var redzēt, ka iekaisušais un ar čūlām klātais zarnas segments no veselās gļotādas ir nodalīts ar asu robežu. Vērtīgu informāciju var gūt arī angiogrāfijas laikā - redz daudzu asinsvadu sašaurinājumu.
Visbiežāk iekaisums išēmiskā kolīta gadījumos skar flexula lienalis apvidu. Tas tāpēc, ka asins apgādes grūtības šajos gadījumos rodas apakšējās apzarņa artērijas baseinā un ir reāla iespēja, ka abas pārējās artērijas situāciju spēs normalizēt. Lai arī reti, tomēr iespējams, ka resnās zarnas bojājums ir ļoti smags, tad rentgenoskopijas vai datortomogrāfijas laikā zarnas sieniņā var pamanīt gaisa pūslīšus (skat. 4. attēlu).
Smagāks stāvoklis biežāk izveidojas tad, ja bojājums skar resnās zarnas sākuma daļu vai šķērszarnu. Tas rāda, ka apasiņošanas traucējums ir radies a mesenterica superior vai varbūt, ka arī a coeiliaca baseinā (tad bojāta ir arī tievā zarna), un šajos gadījumos iespēja, ka bojājums sadzīs spontāni, ir stipri vien mazāka. Lūk, tādos gadījumos slimnieka dzīvību dažreiz var glābt tikai neatliekami veikta operācija (bojātā segmenta rezekcija). Operācijas indikācijas ir parastās - zarnas perforācija, nekroze, akūta vēdera aina, intoksikācija.
4. attēls
Ja išēmisks kolīts ir smags un šeit ielauzusies infekcija, dažreiz zarnas sienā redzami gaisa pūslīši
Kopsavilkuma vietā
Gastroenteroloģijas laukā pavadītie gadu desmiti man ļāvuši pamanīt divas biežākās kļūdas, kas atgadās, ja tiek apsvērts gremošanas orgānu sklerozes jautājums. Visbiežāk ir tā, ka konstatētās sūdzības un citus simptomus žēlsirdīgi atvēl gremošanas orgānu aterosklerozei, lai gan īstena pamatojuma šādai žēlsirdībai nav. Rezultāts nesanāk īsti labs, jo situācija ievirzās bezcerīgā purvājā.
Lai gan retāk, bet reizēm pieļauj pretēja rakstura kļūdu, kad gremošanas orgānu artēriju sašaurinājumu nemeklē pat tad, ja klīniskās pazīmes krāšņi demonstrē šādas diagnozes iespējamību. Arī šajos gadījumos rezultāts nesanāk labs, jo netiek izmantoti agresīvi, toties ļoti efektīvi ārstēšanas paņēmieni, proti, angioķirurģija (dažreiz tā jāveic neatliekamā kārtā!) vai sašaurinātā asinsvada stentēšana. Tā vietā pacients cītīgi tiek barots ar šādos gadījumos maz noderīgiem gremošanas enzīmiem, zarnu mikrofloras sastāvu pārmainošiem preparātiem un citiem jaukumiem.
