"Es" jēdziens
"Es" ir moderns jēdziens, kas atšķiras no prāta vai dieva dvēseles jēdziena. [2] Tas nav "dabas veidojums" kaut kur smadzenēs, bet jēdziens, kur tiek uzsvērta individualitāte un autonomija, ko veido "iedomāts kodols", kas integrē un harmonizē visus kognitīvos, emocionālos un gribas aktus, ko izpilda katrs indivīds, kas nodrošina viņa/viņas kontinuitāti starp pagātni un nākotni, arī autonomiju un privātumu. [3] "Es" un "sevis apziņa" tiek aplūkotas dažādās zinātnēs - neirozinātnēs, psiholoģijā, psihiatrijā, filozofijā u.c. Rezultējošās teorijas ir tikpat atšķirīgas, cik atšķirīgas ir šīs disciplīnas. Mūsdienu filozofija par prātu atsaucas uz Dekarta teoriju un metodoloģiju, kur centrālā vieta ierādīta refleksīvai apziņai, kas jautā un rezultējas viņa slavenajā izteicienā "Es domāju, tātad esmu" - tādējādi radot īpašu perspektīvu, ļaujot mums nonākt pie svarīgām zināšanām par sevi un prātu. Šī ir "pirmās personas perspektīva", kas zināmā mērā bijusi starta punkts teorijām par apziņu un sevis apziņu. Šeit redzamākie piemēri ir "vācu ideālisms, fenomenoloģija un eksistenciālisms". [4]
Filozofiskās domas ģenēze
Arī XXI gadsimtā šizofrēnija turpina būt noslēpums klīnicistiem, pētniekiem un filozofiem. Tās cēloņi, iespējams, ir "kļūdainā filozofijas paradigma", kas dominē pašreizējā medicīnas modelī un piedāvā skaidrot un ārstēt psihiskās saslimšanas. [5]
Dekarts (René Descartes, 1596-1650) Eiropas filozofijas vēsturē aizsāka racionālisma virzienu, par noteicošo izvirzot cilvēka prātu. Tas principiāli atšķiras no sajūtām un pieredzes un tiek pasludināts par zināšanu vienīgo īsto avotu un kritēriju. Domājošas būtnes eksistence (prāta/psihes eksistence) ir neatkarīga no jebkuras lietas, kas nav psihiska (kā fiziskā un materiālā pasaule). Prāts kļūst par substanci, kas pastāv neatkarīgi no ķermeņa. Cilvēka būtne tiek sadalīta divās neatkarīgās daļās, t.i., prāts un ķermenis, kas veido savstarpēji duālas attiecības. Subjektīvā daļa atbilst mūsu "iekšējai mentālajai pasaulei", kam iztrūkst materiālās un telpiskās dimensijas. Objektīvā, no otras puses, izsaka subjektīvai daļai pretējas īpašības, tā ir "ārējais pasaules stāvoklis", kam ir materiālas un telpiskas dimensijas. [6] Šajā gadījumā veidojas epistemoloģiska separācija, kur "prāts" (iekšējais) ir atdalīts no "ārpasaules" (ārējais), mūsu mentālā pasaule ir atdalīta no mūsu ķermeņa un sociālā konteksta. [9]
Huserls (Edmund Husserl) kā fenomenoloģijas pamatlicējs par pamatuzdevumu izvirzīja apziņas iespēju izzināšanu. Apziņas plūsmu, viņaprāt, raksturo dažādi modi, t.sk. uztvere, atmiņa, fantāzija, bet kopā satur un apziņas stāvokļus saista "es". Jasperss (Karl Jaspers) vairāk koncentrējās uz psihisko simptomu "formu", nevis uz to "jēgpilno saturu".
Savukārt Heidegers (Martin Heidegger) savā ievērojamākajā darbā "Esamība un laiks" (Sein und Zeit, 1927) iet daudz tālāk, pārvarot "prāta-pasaules" šķelšanu, ar ko netika galā Huserls un Jasperss. [10] Heidegers runā par "eksistenci pasaulē", ar to saprotot, ka mēs neesam pasaulē, kas ir atdalīta no mums, mēs atļaujam pasaulei būt mūsu tagadnei. [10] Pēc viņa domām, cilvēks kā "subjekts" un "objekts" eksistē vienlaikus un mūsu objektivitāte un subjektivitāte ir nešķirami saistītas. Līdzīgās domās ir arī Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty). Pēc viņa domām, mums nav jādomā par "prātu" un "ķermeni", bet par cilvēka būtni, kas, savukārt, ir "iemiesojusies" šajā pasaulē. [7] Šis "iemiesoties" piedāvā vērtīgu iespēju tikt galā gan ar prāta/ķermeņa duālismu, gan arī ļauj domāt par epistemoloģisko duālismu "prāts/sabiedrība". [10]
Vēsture
Centrālo lomu "es" traucējumiem psihozes gadījumā atzīmējuši tādi psihiatrijas smagsvari kā Krēpelins (Emil Kraepelin, 1865-1926) un Bleilers (Paul Eugen Bleuler, 1857-1939). Krēpelins šizofrēniju raksturojis kā "īpašu destrukciju personības iekšējai vienotībai" ar "apziņas vienotības trūkumu" ("orķestris bez diriģenta"). [11] Savukārt Bleilers atzīmējis, ka šizofrēnija ir "personības traucējumi ar šķelšanu un disociāciju, kur "es" nepaliek neskarts. [12] Ne viens, ne otrs primāri neinteresējās par fenomenoloģisko saprašanu, vairāk fokusējās uz novērojamām izmaiņām, kas ir identificējamas un aprakstāmas bez atsaucēm uz pacienta pieredzi. [14] Austriešu psihoanalītiķis Gross (Otto Gross, 1877-1920), runājot par "dementia sejunctivia", atzīmēja, ka tajā notiek īpaša "apziņas pazemināšanās", kad vienlaikus sabrūk vairākas funkcionāli atšķirīgas asociācijas. [15] Vīnes psihiatrs Berce (Joseph Berze) 1914. gadā bija pirmais, kas skaidri izteica piedāvājumu, ka pamattraucējums sevis apzināšanai ir primārie traucējumi šizofrēnijas gadījumā (ko viņš nosauca par "primāro nepietiekamību"). [16] Iespējams, vistrāpīgāk (1927. gadā) izteicies franču psihiatrs Minkovskis (Eugène Minkowski): "Ārprāta [] sākums nav spriešanas, uztveres un gribas traucējumos, bet gan dziļākajās "es" struktūrās." [17]
"Es" struktūra
Lai "es" traucējumus šizofrēnijas gadījumā saprastu labāk, vērts apskatīt šo fenomenu detalizētāk. Šo komplekso fenomenu "es" var sadalīt 3 līmeņos.
Pirms-refleksīvais līmenis
Pirmais līmenis jeb pirms-refleksīvais līmenis, jeb ipseity (no latīņu Ipse - "es"). Ipseity var apzīmēt par "Es kodolu", ko raksturo netieša, pirms-refleksīva sevis apzināšanās, kas ir pamats jebkurai pieredzei. Ārpus ipseity "es" nav iespējams. Tas ir "nulles punkts" paša tagadnei ar sevi un mijiedarbībai ar pasauli, jo veido pirmatnējo matricu subjek tivitātei. Tā ir vārdos neizsakāma pieredze, kam nav vajadzīga introspekcija. [18] Sajūtu un apziņas integrācija ir pamats, lai kļūtu par "es". Atbilst Aristoteļa "sensoriskai sevis apziņai". [19] Šajā līmenī sevis apzināšana ir neapzināta, tādējādi visas sajūtas, uztvere un rīcība, kas vērsta pret objektu, nozīmē ko vārdos neizteiktu. [20] Sajūtamās sajūtas un sajustās sajūtas ir viens un tas pats. [21]
Refleksīvais sevis apzināšanās līmenis
Otrais līmenis atbilst refleksīvam sevis apzināšanās līmenim jeb tā ir "es esmu" apziņa caur apzinātu refleksijas aktu. Te veidojas duālisms starp sevis apzināšanos - notiek šķelšanās starp "es to jūtu" un "es to jutu". [22]
Stāstījuma identitāte
Trešais līmenis atbilst "stāstījuma identitātei". Saskaņā ar franču filozofa Rikēra (Paul Ricoeur) ieskatiem šis stāstījumus veidojās kā dialektisks dialogs: starp "būt tādam pašam", kas ir nemainīgā daļa, un "būt sevī", kas ir mainīgā daļa, savukārt tas ir rezultāts dialektiskam dialogam starp "es" un "citi". [22]
Otrais un trešais "es" līmenis sāk formēties otrajā dzīves gadā; tas veidojas agrīnās socializācijas un iegūto autobiogrāfisko atmiņu dēļ, ko pastiprina valodas līdzdalība. Tas notiek caur "sociālo Es", kurā mēs sākam redzēt ar "citām acīm", internalizējot un adoptējot to (pārbīde no "ego-centriskā" skatpunkta uz "allo-centrisko"). [19]
"Es" traucējumi šizofrēnijas gadījumā
Mūsdienu slimību klasifikatoros (DSM-IV un SSK-10), aprakstot šizofrēnijas simptomus un pazīmes, nav vērojama tieša atsauce uz "es", lai gan dažādi "es" traucējumi vienmēr figurējuši sākumposma psihiatru darbos. [2]
Šizofrēnijas pacienti izjūt īpašu de-personalizāciju: eksistējošais ķermenis kļūst par funkcionālu ķermeni, lietai līdzīgu mehānismu, kura sajūtas, uztvere un darbības it kā notiek ārējā telpā. Tajā pašā laikā pacienti izjūt īpašu de-socializāciju, kad starppersonālās attiecības kļūst par "tukšu skatuvi" un galvenais varonis vairs neapzinās savu lomu, ir ārpus lomas sajūtas un nespēj saprast, ko dara citi. [22]
Tas sasaucas ar patoloģiju tā saucamajai Aristoteļa "kopīgajai sajūtai", ar to saprotot uztveres kopīgumu cilvēka iekšējai/sociālajai apziņas dimensijai. [20] Tas ir pamats personīgai identitātei, kur iekļaujas eksistences sajūta, būt "pašam" un būt atdalītam no ārējās pasaules. Tādējādi šizofrēnija salīdzināma ar patoloģiju "kopīgajai sajūtai", kas izpaužas divās dimensijās. Šīs divas dimensijas pastāv paralēli.
Šizofrēnija ir traucējumi "senestēzijai" (grieķu coenesthesia). Jēdziens vēsturiski nāk no XX gadsimta sākuma franču darbiem, kuru idejas, savukārt, aizgūtas no Aristoteļa. Ar jēdzienu "senestēzija" tiek saprasta dziļa, bet vairāk vai mazāk nenoteikta apziņa par savu ķermeni un tā funkcionālo aktivitāti (Dupre, 1913). Ar to mēs saprotam pamatu personības identitātei, kur iekļaujas eksistenciāla sajūta būt pašam un būt atdalītam no apkārtējās pasaules. Tas ir pamats sevis apzināšanai, proti, divas sajūtas. Pirmkārt, sajūta, ka esmu domu un kustības cēlonis. Otrkārt, sajūta, ka tas esmu "es", kas piedzīvo domas, emocijas un kustības. Patoloģija "senestēzijai" izpaužas kā traucējumi "funkcionālajai simfonijai" (Guiraud, 1950). [23]
Senestēzijas traucējumi tieši atspoguļo traucējumus Aristoteļa "sensoriskai sevis apziņai" jeb ipseity. Traucējumi "sensoriskai sevis apziņai" rada sajūtu par nedzīvu ķermeni. Šeit ipseity traucējumi komplementāri papildinās ar hiperrefleksiju. [2] Tādējādi "sensoriskā sevis apzināšanās" un hiperrefleksija ir vienas monētas divas puses. Pirmkārt, hiperrefleksija darbojas kā kompensācija savas sensoriskās sevis apziņas krīzes gadījumā. Otrkārt, tā reprezentē introspektīvu mēģinājumu saprast notiekošo, rast spontānu un dabisku skaidrojumu. [18] Kad sensoriskās sevis apzināšanās iztrūkst, tad sūdzas par auto-, allo- un somato- psihiskās depersonalizācijas elementiem. Auto-, allo- un somato- psihiskās depersonalizācijas ir daļa no patoģenētiskā procesa līdz psihozes pilnai manifestācijai. [26]
Šizofrēnija ir traucējumi "praktiskajām zināšanām" jeb, kā izteicies Blankenburgs, "krīze kopības sajūtai" vai "cilvēku sociālās spēles noteikumiem" [23], kas izpaužas ar deficītu sociālajā starppersonālajā procesā. [27] Šīs "praktiskās zināšanas", savukārt, dalās divās daļās: pirmā ir "sociālā saskaņotība", kas izpaužas kā spēja uztvert cilvēku kā sev līdzīgu, veidot emocionālu kontaktu ar to. Tā, pēc dažu fenomenologu domām, darbojas pirms-refleksīvā līmenī [29], bet otrā ir noteikumu un likumu tīkls, ko indivīds dala ar grupu. [22]
Noslēgums
Metaforiski Dekarta, Huserla un Jaspersa psihes modeļus var salīdzināt ar augli - avokado: centrā ir universāls "kodols", kas savā saturā ir neatkarīgs no apkārtējā mīkstuma. Mīkstums ir kā apkārtējā pasaule, kurā atrodas cilvēks. Savukārt Heidegera un Merlo-Pontī fenomenoloģijas modelis metaforiski salīdzināms ar dārzeni - sīpolu: nav neietekmējamas centra daļas (kodola), tas vienkārši ir izvietots kārtās, kur "sociālā pasaule" mijas un mijiedarbojas ar "es". [8] Tieši šis modelis ir aktuālāks un perspektīvāks mūsdienu fenomenoloģijā.
No fenomenoloģiskā skatpunkta mentālās saslimšanas nav tikai kaut kas mentāls, bet manifestējas arī tādās dimensijās kā sevis apzināšanās, intersubjektivitāte u.c. Katrā no dimensijām tās var mijiedarboties apzināti un neapzināti ar "sevi" un "citiem". Simptomi, kas manifestējas apzināti, ne vienmēr uzskatāmi par primāro pieredzi šiem traucējumiem. Gluži pretēji - mūsdienu fenomenoloģija aizvien vairāk koncentrējas uz pirms-refleksīvo pieredzi, no kuras "izaug" simptomi un to apvienojumi sindromos, ko šizofrēnijas gadījumos pierasti redzēt klīniskajā praksē.
