Endoskopiskie izmeklējumi gastroenteroloģijā

Augšējā kuņģa—zarnu trakta (KZT) endoskopija

Augšējā KZT endoskopija (ezofagogastroduodenoskopija []) ietver orofarinksa, barības vada, kuņģa un proksimālās divpadsmitpirkstu zarnas vizualizāciju ar novērtējumu reāllaikā un konstatētās atrades interpretāciju. Augšējās endoskopijas veikšanai parasti izmanto augstas izšķirtspējas baltās gaismas endoskopu.

Ir vairākas tehniskās iespējas attēlveidošanai, lai endoskopijas laikā uzlabotu vizualizāciju, piemēram, šaurā gaismas spektra endoskopija (narrow band imaging), saistītu krāsu endoskopija (linked-color imaging), zilā lāzera endoskopija (blue-laser imaging). 

Galvenās indikācijas un kontrindikācijas augšējai endoskopijai

Indikācijas apkopotas tabulā. Tāpat EGDS jāveic pacientiem skrīninga/novērošanas nolūkā šādos gadījumos: 

• novērošana pacientiem ar Bareta barības vadu,
• kuņģa vēža skrīnings atbilstošām pacientu grupām, kuņģa pirmsvēža stāvokļu novērošana,
• audzēju skrīnings pacientiem ar polipozes vai Linča sindromu,
• pacientiem ar portālo hipertensiju, varikozu barības vada vēnu skrīnings,
• plakanšūnu vēža skrīnings pacientiem, kuriem anamnēzē barības vada ķīmiski apdegumi,
• izmeklēšana, lai identificētu augšējā gremošanas trakta patoloģiju, kas varētu ietekmēt citu slimību ārstēšanu (piemēram, pacienta novērtējums, kuram anamnēzē ir asiņošana no augšējā gremošanas trakta pirms antikoagulantu terapijas sākšanas).
• EGDS terapeitiskās indikācijas: 
• hemostāze akūtas augšējā gremošanas trakta asiņošanas gadījumā,
• varikozu barības vada vēnu profilaktiska liģēšana,
• svešķermeņu evakuācija,
• barošanas zondes ievadīšana,
• polipektomijas veikšana,
• stenotisku zonu dilatācija,
• ahalāzijas terapeitiskās manipulācijas,
• paliatīvu stentu ievietošana.

Kontrindikācijas

Relatīvas kontrindikācijas augšējai endoskopijai: 

• pacienti, kuriem nav iespējama sedācija vai vispārēja anestēzija un kuriem nav iespējams veikt augšējo endoskopiju bez sedācijas vai anestēzijas,
• hemodinamiski nestabili pacienti,
• pacienti ar gastrointestinālu obstrukciju,
• pacienti ar koagulācijas traucējumiem (trombocītu skaits < 20 000/µl), īpaši, ja nepieciešama biopsija vai terapeitiska manipulācija.

Pirms izmeklējuma jāņem vērā ne tikai indikācijas procedūrai, bet arī ar pacientu saistīti faktori, piemēram, blakusslimības, kas var palielināt augšējās endoskopijas veikšanas risku vai apgrūtināt izmeklēšanu. Procedūru nevajadzētu veikt, ja risks pārsniedz ieguvumus.

Augšējās endoskopijas kvalitātes kritēriji

Daži no augšējās endoskopijas kvalitātes rādītājiem ir noteikti kā prioritāri kvalitātes rādītāji [17; 33]: precīzas standartizētas terminoloģijas lietošana, izmeklējuma fotodokumentācija un slēdziens, komplikāciju uzraudzība pēc terapeitiskām mani­pulācijām.

Pārējie augšējās endoskopijas kvalitātes rādītāji ir kopējais izmeklējuma apskates ilgums, Bareta barības vada apskates ilgums un adekvāts biopsiju protokols saskaņā ar kuņģa pirmsvēža stāvokļu vadlīnijām.

Fotodokumentācija un slēdziens

Endoskopiskās procedūras slēdzienā jāiekļauj pilnīgs ziņojums, kurā sīki izklāstīts pārbaudīto zonu apjoms un visas konstatētās normālās un patoloģiskās atrades. Fotodokumentācija ievērojami uzlabo slēdzienu un ir jāiekļauj (attēls). [20; 23; 34]

2015. gadā Eiropas Gastrointestinālās endoskopijas asociācija (European Society of Gastrointestinal Endoscopy jeb ESGE) rekomendēja augšējās endoskopijas laikā uzņemt vismaz desmit fotoattēlus. [34] 

Komplikācijas

Nopietnas augšējās endoskopijas komplikācijas attīstās reti, proti, kopējais augšējās endoskopijas komplikāciju rādītājs ir 0,15 %. [25; 26] Diagnostiskajām augšējām endoskopijām bez terapeitiskām manipulācijām komplikāciju biežums ir zem 0,0002 %. [27]

Biežākās komplikācijas augšējās endoskopijas laikā ir kardiopulmonālās komplikācijas, asiņošana, perforācija un infekcijas risks.

Kardiopulmonālās komplikācijas

Kardiopulmonālās komplikācijas var rasties sedācijas dēļ. Kopējais kardiopulmonālo komplikāciju biežums pētījumos novērots zems: 2—5,4 gadījumi no 1000, bet mirstības rādītāji, kas ietvēra aspirācijas pneimonijas, plaušu embolijas un miokarda infarkta gadījumus, novēroti 0,3—0,5 gadījumos no 1000. [28; 29]

Asiņošana

Asiņošana pēc diagnostiskās augšējās endoskopijas rodas reti. Lai gan palielināts risks var būt pacientiem ar trombocitopēniju vai koagulopātijām, parasti tiek uzskatīts, ka diagnostiskā augšējā endoskopija ir droša pacientiem ar trombocītu skaitu līdz 20 000/µl.

Veicot tādas terapeitiskas manipulācijas kā barības vada dilatācija, perkutāna endoskopiska gastrostomija vai endoskopiska gļotādas rezekcija, asiņošanas risks palielinās.

Perforācija

Augšējā endoskopija ir visizplatītākais barības vada perforācijas jatrogēnais cēlonis. Barības vada perforācijas riska līmeni nosaka veicamā procedūra: 

• diagnostiskā endoskopija ar elastīgu endoskopu — 0,03 %,
• striktūras dilatācija — 0,09—2,2 %,
• pneimatiskā dilatācija ahalāzijas gadījumā — 2—6 %. [32]

Apskates ilgums

Barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas apskatei vajadzētu ilgt vismaz septiņas minūtes no intubācijas līdz ekstubācijai diagnostiskas izmeklēšanas gadījumā pacientam, kuram pēdējos trīs gados nav veikta augšējā endoskopija. [20; 21]

Akūtās endoskopijas

Gastrointestinālo endoskopiju jomā pēdējos gados notikusi būtiska transformācija, un šobrīd par akūtiem uzskatāmi izmeklējumi, kuri jāveic tuvākajās 12—24 stundās. Un tikai atsevišķos gadījumos izmeklējumu nepieciešams nodrošināt ātrāk.

Būtiskākā pacientu grupa, ar ko var saskarties jebkurš klīnicists, ir pacienti ar asiņošanu no KZT. Bet arī šī pacientu grupa nav homogēna.

Pacientiem ar nevarikozu (tātad ar portālu hipertensiju nesaistītu asiņošanu no KZT) endoskopisku izmeklējumu ieteicams veikt tuvākajās 12—24 stundās, t.s. neatliekamā endoskopija pirmajās sešās stundās pacientu veselībai pat kaitē, mirstības rādītājs ir augstāks. Citādi ir gadījumos, kad asiņo varikozas vēnas. Tad endoskopija nepieciešama iespējami drīz pēc pacienta stāvokļa stabilizācijas. Toties, izvērtējot akūtu asiņošanu no tievās vai resnās zarnas, endoskopijai ir pakārtota loma. [40]

Otra pacientu grupa, kam endoskopiska palīdzība nepieciešama iespējami drīz (2—6 h laikā), ir pacienti pēc svešķermeņu norīšanas, ja tie ir asi vai pilnībā nosprosto barības vadu.

Šajā grupā ietilpst arī barības vadā nokļuvušas baterijas. [41] Tāpat gadījumos, kad nav iespējams veikt datortomogrāfiju (DT), akūta endoskopija ir indicēta pirmajās stundās pēc barības vada apdeguma. [7]

Trešā pacientu grupa — pacienti ar smagu akūtu holangītu — ir īpaša un resursu ziņā visprasīgākā grupa, jo dažkārt jāveic endoskopiska retrogrāda holangiopankreatogrāfija (ERHP). [43] Holangīta smagums tiek noteikts pēc t.s. Tokijas vadlīnijām. [44] Šajā smagākajā grupā ietilpst pacienti ar akūtu holangītu un vismaz vienas orgānu sistēmas disfunkciju. Šiem pacientiem ERHP jāveic tuvākajās 12 stundās, lai nodrošinātu žults atteci un mazinātu komplikāciju risku. Diemžēl ilgāka kavēšanās pat 3 × palielina jau tā augsto mirstību. [43]

Endoskopiskā ultrasonogrāfija (EUS)

Šie endoskopi vispārīgi iedalāmi divās grupās: radiālie, kam attēls šķērso endoskopa garenasi, un lineārie, kuru attēls veidojas endoskopa ass virzienā. Radiālo EUS endoskopu priekšrocība ir nedaudz augstāka izšķirtspēja limfmezglu diferencēšanai, tāpēc tie ir piemēroti diagnostiskiem izmeklējumiem. Toties ar lineārajiem EUS endoskopiem var veikt invazīvas manipulācijas, piemēram, tievās adatas aspirāciju (FNA).

Primāri EUS izmantojama žultsceļu un aizkuņģa dziedzera izmeklēšanai. Tā kā EUS zonde atrodas tuvāk žultsceļiem, var izmantot augstākas frekvences un tādējādi, salīdzinot ar parasto US izmeklējumu vai pat magnētisko rezonansi (MR), panākt labāku izšķirtspēju, piemēram, sīku žultsakmeņu diagnostikā. Tāpat izmeklējumam ir būtiskas priekšrocības nekalcificējoša hroniska pankretīta diagnostikā, kur DT nav gana precīza. [36] Sīkāk par EUS kritērijiem hroniska pankreatīta diagnostikā ieteicams iepazīties ar t.s. Rosemont kritērijiem. [37]

Kā sekundārs izmeklējums EUS izmantojama augšējā gastrointestinālā endoskopijā zemgļotādas veidojumu izvērtēšanai, jo var izvērtēt arī dziļākos audus. Neaizstājama EUS ir cistisku aizkuņģa dziedzera veidojumu novērtēšanā, jo nodrošina labāku vizuālo informāciju par cistisko veidojumu izmēriem un struktūru, kā arī cistu satura aspirāciju un laboratorisko analīzi. [39]

Mazāk populāra ir EUS izmantošana taisnās zarnas un retāk barības vada un kuņģa ļaundabīgu audzēju stadijas noteikšanai. Terapeitiskos nolūkos to izmanto aizkuņģa dziedzera pseidocistu drenāžā uz kuņģa—zarnu traktu. Bet arvien lielāku popularitāti iegūst arī varikozu kuņģa vēnu embolizācija EUS kontrolē.

EUS radītās komplikācijas ir retas un lielākoties sakrīt ar riskiem standarta gastrointestinālās endoskopijas veikšanai. [36]

Enteroskopija

MR enterogrāfija un kapsulas endoskopija bieži sniedz pietiekamu informāciju par izmaiņām tievajā zarnā, taču nepieļauj tēmētu iejaukšanos. Šo nišu tiecas aizpildīt 
enteroskopija.

Šajā izmeklējumā izšķir divus ceļus un trīs tehniskos risinājumus. Lai kuru no risinājumiem izvēlētos, izmeklējumu var veikt no proksimālās daļas, šķērsojot kuņģi un divpadsmitpirkstu zarnu, vai no distālās daļas, instrumentu sākotnēji izvadot cauri resnajai zarnai. To, kura pieeja izmantojama, parasti nosaka klīniskā aina un iepriekšējo izmeklējumu rezultāti.

Izmeklējumā sarežģītākais ir tievās zarnas pretestības un cilpu pārvarēšana. Izvēles šā mērķa sasniegšanai ir viena balona, divbalonu un spirāles enteroskopi.

Pirmajos divos gadījumos tiek izmantoti piepūšami baloni, kas jau ievadīto endoskopa daļu “noenkuro” zarnā. Ap spirāles endoskopu ir spirālveidīgs apvalks: to rotējot ap savu asi, endoskops tiek virzīts dziļāk zarnās, vienlaikus sakrokojot jau pārskatīto zarnu daļu. [38]

Endoskopiska retrogrāda holangiopankreatogrāfija

ERHP ir viens no informatīvākajiem veidiem pankreatobiliārās sistēmas izmeklēšanā un slimību diagnostikā, jo tiek izmantotas divas metodes: endoskopija un rentgena tehnoloģija. Šo metodi izmanto žultsakmeņu, žultsvada striktūru, aizkuņģa dziedzera un dažu aknu slimību endoskopiskai ārstēšanai.

Pirmo reizi šādu manipulāciju veica McCune 1968. gadā. [45] Latvijā šī metode izmantota 20. gadsimta 70. gadu beigās, sākotnēji P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, tad stacionārā “Gaiļezers” 1982. gadā, kad tika dibināta endoskopiju nodaļa.

ERHP veic tikai stacionāra apstākļos, jo šī manipulācija ir multidisciplināras komandas darbs, kur piedalās gastroenterologi, endoskopisti, ķirurgi, radiologi un anesteziologi. Šī manipulācija ir gan diagnostiska, gan ārstnieciska, pārsvarā to veic pēc rūpīgas sagatavošanās, kad veikti nepieciešamie izmeklējumi un analīzes. Mūsdienās diagnostisko ERHP skaits krietni samazinājies straujās attēldiagnostikas attīstības dēļ, toties pieaug terapeitisko ERHP skaits.

Terapeitiskas manipulācijas, piemēram, 1998. gadā bija 56,4 %, bet 2014. gadā 88,6 % (PSKUS dati), [46; 47] 2020. gadā terapeitisko manipulāciju skaits sasniedza 91,2 % (RAKUS “Gaiļezers” dati). Šie ir sasniegumi, pateicoties stingrai indikāciju ievērošanai, pilnvērtīgākai izmeklēšanai pirms manipulācijas, kā arī endoskopiju metodes un endoskopistu prasmes pilnveidošanai, kas ļauj veikt sarežģītākas procedūras. 

Indikācijas: žultsvadu konkrementi jeb holedoholitiāze, papillas stenoze vai disfunkcija, stenta ievietošana mehāniskas dzeltes gadījumā (paliatīvi vai pirms radikālas ārstēšanas). Pēdējos gados ar šo metodi veic aizkuņģa dziedzera vada endoterapiju — konkrementu evakuāciju, drenējošas un dilatējošas manipulācijas.

Kontrindikācijas ir relatīvas: pēcoperācijas anatomijas izmaiņas — Billroth II vai Roux–ne–Y gastrektomija, iekšējo orgānu perforācija, smags pacienta vispārējais stāvoklis ar nestabilu hemodinamiku un anestēzijas ierobežojumi augsta riska pacientiem. [48]

Pacienta sagatavošana izmeklējumam

Pacientu sagatavošanu veic pēc ASGE (American Society for Gastrointestinal Endoscopy) vadlīnijām. Pirms manipulācijas veselam pacientam ieteikts veikt krūškurvja rentgenogrāfiju, EKG un asins analīzes, bet augsta riska pacientam iesaka veikt arī padziļinātas selektīvas pārbaudes. Antikoagulantu lietošana pacientam būtu jāpārtrauc piecas dienas pirms manipulācijas. 

Rutīnā pacientiem pirms procedūras veic šādas analīzes: pilnu asins ainu, bioķīmiskas analīzes — AlAT, AsAT, bilirubīnu, sārmaino fosfatāzi serumā, lipāzes līmeni pirms procedūras un 12—16 stundas pēc procedūras, kā arī koagulogrammu. Atšķirībā no citām endoskopiskām procedūrām iepriekš jānosaka pacienta asinsgrupa un rēzus faktors. Radioloģiskie izmeklējumi var ietvert vēdera dobuma USG un obligāti DT vai MR vēdera dobuma orgāniem, lai izvērtētu kopējā žultsvada stāvokli — diametru, žultsakmeņu klātieni, mehāniskās dzeltes cēloni.

Kā notiek procedūra?

Manipulācijas dienā pacientam jābūt tukšā dušā, tieši pirms procedūras pacients saņem atsāpinošu terapiju ar promedolu, kā arī diklofenaku, lai veiktu pēc ERHP izraisīta pankreatīta (PEP) [47] profilaksi, un nitroglicerīnu, lai atslābinātu Oddi sfinkteru. [49] Procedūra notiek medikamentozā sedācijā — speciāli anesteziologa asistētā īslaicīgā narkozē. 

Procedūra sākas ar duodenoskopa izvadīšanu caur muti. Pēc tam duodenoskopu caur kuņģa pylorus daļu ievada divpadsmitpirkstu zarnā, kur vizualizē lielāko divpadsmitpirkstu zarnas papillu — papilla duodeni major. Tad veic papillas kanulāciju ar katetra uzgali un ievada vadstīgu fluoroskopijas kontrolē, lai nodrošinātu pareizu pozicionēšanu pirms kontrasta injekcijas. Retos gadījumos nelielas papillas kanulāciju ar sfinkterotomiju var veikt idiopātiska recidivējoša akūta pankreatīta gadījumā. Pēc papillosfinkterotomijas ir iespējams veikt visas nepieciešamās terapeitiskās manipulācijas, kas ietver endoskopisko papillektomiju, Oddi manometrijas sfinkteru, sfinkterotomiju, endoskopisko papillas balondilatāciju, akmeņu izņemšanu un/vai litotripsiju, audu paraugu ņemšanu, stentu izvietošanu žultsvadā vai aizkuņģa dziedzera vadā, holangiopankreatoskopiju.

Apgrūtināt kanulāciju var periampulārais divertikuls, konkrements, žultsvada stenoze, žultsvada vai aizkuņģa dziedzera galvas audzējs.

Sarežģījumi

ERHP komplikācijas ir 6,8 % gadījumu, ¼ no tām ir smagas un prasa operatīvu iejaukšanos — asins pārliešanu vai hospitalizāciju desmit dienu laikā.

PEP (pēc ERHP izraisīts pankreatīts) ir visbiežākā komplikācija pēc manipulācijas (3,5 % gadījumu), pankreatīts 90 % gadījumu ir viegls līdz vidēji smags.

Lai mazinātu PEP biežumu pacientiem ar augstu risku (sieviešu dzimums, vecums > 65 gadi, pankreatīts pēc iepriekšējās procedūras), ESGE vadlīnijās rekomendēta profilaktiska stenta implantācija aizkuņģa dziedzera vadā. Stents spontāni evakuējas pēc 5—7 dienām, kad PEP attīstības risks ir minimāls.

Tādu infekciju kā holangīts un holecistīts sastopamība ir 1,4 %. Asiņošana no KZT notiek 1,3 % gadījumu. Lai gan divpadsmitpirkstu zarnas un žultsceļu perforācijas notiek reti (< 0,6 %), riska faktors galvenokārt korelē ar sfinkterotomiju, tomēr tam ir visaugstākais mirstības līmenis no ERHP komplikācijām un mirstības rādītājs ir ~ 0,3 %. [50]

Kolonoskopijas izmeklējuma metode

Kolonoskopija ir mūsdienu medicīnas neatņemama diagnostiska un terapeitiska metode patoloģiju izvērtēšanai resnajā zarnā, kā arī tievās zarnas distālajā daļā. Kolorektālā vēža izplatības dēļ kolonoskopija tiešā nozīmē ir dzīvību glābjoša procedūra, ko izmanto kā onkoloģisku, tā arī neonkoloģisku resnās zarnas izmaiņu diagnostikā un terapijā. Akūtos gadījumos šī metode palīdz ārstiem precizēt asiņošanas zonu, veikt hemostāzes pasākumus. Skrīninga kolonoskopija ir neatņemama metode kolorektālā vēža agrīnai diagnostikai un ārstēšanai.

Indikācijas un kontrindikācijas

Kolonoskopijas indikācijas var iedalīt diagnostiskās un terapeitiskās. Pie diagnostikām indikācijām pieder kolorektālā vēža skrīnings, ko veic atbilstīgi konkrētā pacienta riskiem. Vidēja riska gadījumā skrīninga kolonoskopiju parasti veic 50 gadu vecumā, un tā tiek veikta reizi desmit gados, ja vien kolonoskopijas izmeklējumā netika konstatēta patoloģija, kas palielinātu kolorektālā vēža risku. Novērošanas kolonoskopija tiek veikta, ja iepriekšējā izmeklējumā konstatēts adenomatozs polips, tad kontroles intervāli tiek noteikti individuāli.

Pacientiem ar augstu kolorektālā vēža risku skrīninga procedūru veic pirms 50 gadu vecuma un atkārto ik pēc viena, diviem vai pieciem gadiem samērīgi primārajam riskam un procedūrā konstatētajām izmaiņām. Augsta riska kategorijai pieder indivīdi ar: 

• iekaisīgām zarnu slimībām,
• kolorektālo vēzi ģimenes anamnēzē vecumā līdz 60 gadiem,
• iedzimtu polipozi (piemēram, Peutz Jegher sindromu un ģimenes adenomatozo polipozi, ko izraisa APC gēna mutācija),
• nepolipoziem sindromiem (LYNCH I un II),
• uzraudzību pēc kolorektālā vēža rezekcijas.

Personas, kuru pirmās pakāpes radiniekiem diagnosticēts resnās zarnas vēzis, tiek mudinātas pirmo kolonoskopiju veikt 40 gadu vecumā vai desmit gadus pirms radinieka diagnosticētā vecuma — agrākajā no šiem diviem nosacījumiem.

Plānveida kolonoskopija tiek rekomendēta pacientiem ar zināmu vai slēptu asiņošanu no KZT, fēcēm, kas liecina par slēptajām asinīm, neizskaidrojamām pārmaiņām vēdera izejā, dzelzs deficīta anēmiju, svara zudumu gados vecākiem pacientiem, pastāvīgām sāpēm vēderā un/vai aizdomām par iekaisīgu zarnu slimību. 

Pie terapeitiskām indikācijām pieskaita: 

• gļotādas veidojumu ekscīziju,
• hemostāzes pasākumus asiņojošu gļotādas bojājumu gadījumā,
• stenožu, striktūru dilatāciju,
• svešķermeņu evakuēšanu,
• zināmu audzēju paliatīvu ārstēšanu. [51]
• Kontrindikācijas: 
• zināms, ka kolonoskopija ir metode, kuras procedūrai jāsagatavojas īpaši rūpīgi. Ja sarunā ar pacientu ārstam rodas iespaids, ka pacients nav izpildījis sagatavošanās noteikumus, procedūra ir atceļama,
• aktīvs iekaisums — kolonoskopija palielina intraluminālo spiedienu un var veicināt perforācijas risku, taču katrs gadījums izskatāms individuāli,
• nesen pārciests miokarda infarkts,
• hemodinamikas nestabilitāte,
• peritonīts,
• nesen veikta operācija ar resnās zarnas anastomozi,
• zarnu trauma.

Parasti šādos gadījumos kolonoskopija rekomendējama sešas nedēļas pēc notikuma.

Ekipējums

Kolonoskopijas izmeklējumu veic, izmantojot elastīgu, caurulei līdzīgu ierīci, ko sauc par kolonoskopu, tās galā ir augstas izšķirtspējas kamera, kā arī papildu kanāli, kas ļauj ievietot specifisku aprīkojumu un vajadzības gadījumā šķīdumus kolonoskopa lēcas un resnās zarnas gļotādas noskalošanai.

Vizuālie dati, ko kamera pārnes ekrānā, palīdz noteikt resnās zarnas gļotādas patoloģiju, savukārt caur kanāliem iespējams ievadīt standziņas biopsiju paņemšanai no aizdomīgām vai patoloģiskām gļotādas zonām, nepieciešamības gadījumā tiek ievadīti arī citi terapeitiski instrumenti. Endoskopiju kabinetam jābūt aprīkotam ar augstas izšķirtspējas monitoriem, insuflācijas ierīci, kas rada pozitīvu spiedienu zarnu lūmenā, atsūkšanas ierīci, vairākiem dažādiem satveršanas instrumentiem un aprīkojumu zarnas sieniņas apskalošanai.

Kolonoskops ir 160—180 cm gara, elastīga caurule ne vairāk kā 12 mm diametrā. Kolonoskopa galā ir lēcas, kas nodrošina attēlu dziļumu un skaidrību, gaismas diodes, kas nodrošina resnās zarnas gļotādas apgaismojumu, un divi darba kanāli, caur kuriem lūmenā ievada instrumentus un apskalo gļotādu. Darba kanālā var ievietot biopsijas standziņas, satvērējus, adatas veidojuma submukozai tetovēšanai, hemostāzes klipšus asiņošanas apturēšanai, satvērējus noņemtā polipa izņemšanai. Instrumenta skata leņķis var sasniegt pat 170 grādus, kopā ar instrumenta gala kustību apskates leņķis var sasniegt gandrīz 360 grādus. 

Personāls

Procedūru vienībā bez endoskopista jābūt anesteziologam, māsai, kas asistē izmeklējumu veikšanā, kā arī asistentiem, kas palīdz pacientam sagatavoties izmeklējumam, pieskata pacientu pēc izmeklējuma. Ir pierādīts, ka pieredzējuša asistenta darbības uzlabo pacientu apmierinātību un kolonoskopijas panākumus. [52] 

Gatavošanās un tehnika

Lai resno zarnu adekvāti sagatavotu izmeklējumam, pacientam septiņas dienas pirms izmeklējuma tiek rekomendēta diēta ar zemu šķiedrvielu saturu un iepriekšējā dienā jālieto caurejas līdzekļi atbilstoši katra medikamenta lietošanas protokolam. Zarnu nepietiekamu sagatavošanu var uzskatīt par kontrindikāciju procedūras turpināšanai, jo palielinās perforācijas un kļūdaini negatīvu rezultātu risks. [53]

Kolonoskopijas veicējiem pastāvīgi jāpilnveido savas prasmes un jāuztur tās līmenī. Endoskopistam jābūt informētam par pamata un papildu aprīkojumu. Pacients parasti tiek novietots guļus stāvoklī uz kreisajiem sāniem, kājas saliektas. Endoskopists atrodas pacientam aiz muguras. Endoskopijas laikā zarnas lūmens tiek insuflēts ar ogļskābo gāzi un endoskops tiek pārvietots pa visiem resnās zarnas segmentiem. Izmeklējuma laikā endoskopistam jāvizualizē visi iespējamie bojājumi. Ja tiek konstatēts polips, tas iespēju robežās jānoņem. Ja veidojums ir pārāk liels, veicama biopsija, gļotādas bojājums jātetovē, lai ķirurgs zinātu tā atrašanās vietu.

Par svarīgāko izmeklējuma daļu tiek uzskatīta instrumenta evakuācija, šajā brīdī gļotāda tiek apskatīta visrūpīgāk, evakuācijas laikam būtu jābūt vismaz sešas minūtes. [54] Lai mazinātu diskomfortu pēc procedūras, instrumenta evakuācijas laikā jāevakuē arī insuflētā gāze. Jāveic arī anālā kanāla apskate retroversijā, instrumentu pagriežot par 180 grādiem.

Komplikācijas

Par iespējamām komplikācijām pacients jāinformē pirms procedūras. Pie tām pieder: 

• reakcija uz sedāciju,
• resnās zarnas gļotādas plīsumi, asiņošana,
• sāpes pēc procedūras, vēdera uzpūšanās,
• perforācija — risks ir ~ 0,14 % (jeb viena kolonoskopija no 1000), procedūra ir salīdzinoši droša. [55] Vislielākais ievainojumu risks ir sigmveida zarnā, šī zona ir pirmais anatomiskais izliekums, kur endoskopa virzība varētu būt apgrūtināta,
• elektrokoagulācijas sindroms pēc polipektomijas — transmurāla apdeguma risks ir zems, tas norit ar sāpēm vēderā vairākas stundas pēc kolonoskopijas. [56]