2007. gadā ir iznākušas jaunas Eiropas Kardiologu biedrības sirds stimulācijas un resinhronizācijas terapijas vadlīnijas. [1] Tādēļ izmantoju iespēju, lai atgādinātu kolēģiem par elektrokardiostimulatoru lietošanu, to darbības principiem, implantācijas indikācijām. 2006. gadā Latvijas Kardioloģijas centrā implantēja vairāk nekā 700 elektrokardiostimulatoru (EKS), un šim skaitam ir tendence pieaugt.
Sistēma sastāv no ģeneratora jeb baterijas (pats EKS) un elektrodiem, kuri caur venozo sistēmu sasniedz vajadzīgo sirds dobumu, un tiek tajos fiksēti (aktīvā vai pasīvā veidā).
Ģeneratorā notiek impulsa ģenerēšana, un tas arī seko spontāniem sirds impulsiem. Impulsu pārvade no ģeneratora uz miokardu un spontāni uztverto sirds impulsu pārvade pretējā virzienā ir elektrodu funkcija. Elektrodu skaits pacientiem ir dažāds - no viena vienkameru EKS līdz trim biventrikulāriem EKS.
Balstoties uz informāciju, kas nonāk ģeneratorā no sirds, kā arī ģeneratorā uzstādītās programmas, EKS pēc vajadzības ģenerē impulsu, tādējādi tiek stimulēta atbilstošā sirds daļa.
Tātad galvenās EKS funkcijas ir spontānās elektriskās aktivitātes uztvere jeb detekcija un pietiekoši spēcīga impulsa ģenerēšana jeb stimulācija. Nedaudz aplūkosim šos divus parametrus.
Spontānās elektriskās aktivitātes uztvere
Tas, ko redz EKS un kā tā darbība atspoguļojas ārstam saprotamā veidā, respektīvi, elektrokardiogrammā, stipri atšķiras. Stimulators uztver to impulsu, kas paradās starp elektroda poliem (elektrogramma). Tas izskatās līdzīgi, kā parādīts 1. attēlā.
1. attēls
Elektrogrammas un elektrokardiogrammas salīdzinājums
Ne visi signāli, kas parādās starp elektroda poliem, ir spontāna sirds elektriskā aktivitāte. Arī citos audos notiek elektriskie procesi (piemēram, krūšu kurvja muskuļos u. c.), un šiem procesiem nevajadzētu iespaidot EKS darbību. To var panākt, samazinot attālumu starp elektroda poliem un mainot elektroda jutību. Pirmā mehānisma īstenošanai tiek pielietoti bipolārie elektrodi.
Monopolāros elektrodos detekcija (un arī stimulācija) notiek starp elektroda galu un EKS korpusu, bet bipolāros - starp poliem, kas atrodas elektroda galā aptuveni 1,5-2 cm attālumā viens no otra. Līdz ar to samazinās attālumi, starp kuriem tiek fiksētas elektriskās aktivitātes un samazinās iespēja, ka tiks uztverti nevajadzīgi impulsi.
Elektroda jutība ir programmējams rādītājs. To mainot, var panākt, lai EKS uztver tikai vajadzīgos impulsus, kas ir spēcīgāki par citiem (2. attēls).
2. attēls
Elektroda jutības maiņa
Stimulācija
Stimulācijas galvenie radītāji ir impulsa amplitūda, kā arī platums vai garums. Veicot EKS darbības pārbaudi, nosaka tā dēvēto stimulācijas slieksni (threshold) - minimāla stipruma impulsu, kas izraisa attiecīgās sirds kameras saraušanos. Nosakot stimulācijas slieksni, tiek programmēta pastāvīga impulsa amplitūda. Tai ir jābūt vismaz divas reizes lielākai par stimulācijas slieksni, lai nodrošinātu drošu stimulāciju. Lielāka impulsa platuma gadījumā šis slieksnis ir mazāks.
Baterijas darbības laiks
Visa EKS ģeneratorā esošā enerģija tiek izmantota gan impulsu ģenerēšanai (lielākā daļa), gan arī citām darbībām. Jo sarežģītāka EKS sistēma, jo vairāk enerģijas tiek patērēts šo funkciju nodrošināšanai. EKS darbojoties, šīs enerģijas daudzums tikai samazinās. Pašlaik nav pieejamas tehnoloģijas bateriju uzlādei no ārpuses. Ģeneratora darbības ilgums atkarībā no pieprasījuma pēc stimulācijas dažādiem pacientiem ir atšķirīgs - jo vairāk jāstimulē, jo ātrāk beigsies baterija (pacientiem ar pilnu atrioventrikulāro blokādi, izteiktu sinusa bradikardiju u. c.). Baterijai izbeidzoties, EKS ir jāmaina. Maiņas nepieciešamību var noteikt, veicot regulāras EKS darbības pārbaudes.
Vēl viens svarīgs bateriju izlietošanas kontroles mehānisms ir stimulācijas amplitūda un platums. Viens no šo radītāju programmēšanas uzdevumiem ir nodrošināt pēc iespējas taupīgāku režīmu.
Respektīvi, stimulatora darbības ilgumu ir grūti paredzēt, bet vidēji tie ir septiņi līdz desmit gadi.
Spontāni un stimulēti impulsi
Ļoti svarīgs ir jautājums par spontānu un stimulētu kompleksu daudzumu. Ir pieņemts, ka stimulācija jāizmanto pēc iespējas mazāk un spontāna sirdsdarbība - pēc iespējas vairāk. Tādējādi tiek panākta gan fizioloģiskāka sirdsdarbība, gan fizioloģiskāka saistība starp priekškambariem un kambariem, līdz ar to ir mazāka priekškambaru mirdzaritmijas un sirds mazspējas attīstības iespēja.
Lai aprakstītu EKS darbību, izmanto tā dēvēto trīs burtu kodu un tā modifikāciju.
Ar pirmo burtu apzīmē sirds kameru, kura tiek stimulēta. Lieto šādus apzīmējumus: A - stimulē priekškambari (A - atrium); V - stimulē kambari (V - ventricle); D - stimulē priekškambari un kambari (D - dual); S- stimulē priekškambari vai kambari atkarībā no elektroda lokalizācijas (S - single).
Ar otro burtu apzīmē sirds kameru, no kuras EKS detektē spontānu elektrisko aktivitāti - A signālu (P zoba ekvivalents) vai V signālu (QRS kompleksa ekvivalents). Apzīmējumi ir līdzīgi kā pirmajam burtam: A - EKS detektē signālu no priekškambara; V - signālu no kambara; D - uztver signālus no priekškambara un kambara; S - uztver signālu no vienas kameras.
Trešais burts apzīmē EKS reakciju uz uztverto sirds spontāno elektrisko signālu. Šajā gadījumā lieto sekojošus apzīmējumus:
I - aizliedzošais režīms (I - inhibited). Uztverot spontāno A vai V signālu, šajā režīmā strādājošais EKS neģenerē impulsu - sirds spontānā elektriskā aktivitāte aizliedz to ģenerēt;
T - palaišanas režīms (T - triggered); sirds spontānā elektriskā aktivitāte liek ģenerēt EKS impulsu (tūlīt vai pēc noteikta laika);
D - apvieno abus augstāk minētos režīmus (D - dual).
Kā redzams, tiek norādīta EKS reakcija uz uztverto spontāno aktivitāti. Ja tās nav, stimulators ģenerē impulsu un stimulē attiecīgu sirds kameru vai kameras.
Izmantojot šo trīs burtu kodu, izdala vairākus EKS veidus. Aplūkosim biežāk sastopamos no tiem.
Vienkameru EKS
VVI tipa EKS
Šajā gadījumā EKS ar vienu elektrodu ir savienots ar sirds kambari. Elektrods tiek izmantots gan spontāna V signāla detekcijai, gan stimulācijai. Ja EKS neuztver spontānus V signālus, tas ģenerē impulsus ar ieprogrammētu frekvenci. Ja EKS uztver V signālu, tas neģenerē impulsu, bet gaida nākamo V signālu. Ja tas neseko, tad atkal stimulē kambari. Līdz ar to VVI tipa EKS apzīmē kā pēc pieprasījuma strādājošus (demand režīmā). Šajā režīmā parasti strādā pagaidu EKS - gan transtorokālie, gan transvenozie. Pastāvīgajiem EKS šis režīms lietojams pacientiem ar pastāvīgu priekškambaru mirdzaritmiju.
AAI tipa EKS
Šī tipa EKS darbības princips ir līdzīgs VVI tipa EKS, taču ar vienu atšķirību - stimulācija un spontānas sirds elektriskas aktivitātes (šajā gadījumā A signālu) uztvere notiek priekškambarī.
SSI tipa EKS
Atkarībā no tā, kurā sirds kamerā implantēts elektrods, šī tipa EKS var strādāt AAI vai VVI režīmā.
Divkameru EKS
Šajos gadījumos EKS darbībai ir vajadzīgi divi elektrodi: viens priekškambarī un viens kambarī.
VDD tipa EKS
Šajā režīmā strādājošais EKS uztver signālus gan no priekškambara (A signālu), gan kambara (V signālu) un nepieciešamības gadījumā (neparādoties V signālam) stimulē kambarus. Turklāt kambaru stimulācija notiek nevis uzreiz pēc uztverta A signāla, bet pēc noteikta perioda - atrioventrikulāras aiztures. Tā ir līdzīga fizioloģiskai aizturei, kas notiek atrioventrikulārā savienojumā.
DDD tipa EKS
Šis ir visbiežākais režīms pacientiem ar sinusa ritmu. Pacientam tiek implantēti divi elektrodi - priekškambarī un kambarī. Abi kalpo gan spontānas elektriskas aktivitātes uztverei (A un V signālu), gan attiecīgās sirds kameras stimulācijai, ievērojot atrioventrikulāro aizturi.
Attīstoties EKS tehnoloģijām, radās nepieciešamība pēc trīs burtu kodu modifikācijas par piecu burtu kodu (NASPE kods). No papildu burtiem visbiežākais un vissvarīgākais ir ceturtajā pozīcijā esošais burts R. Tas nozīmē, ka EKS ir spējīgs mainīt sirdsdarbības frekvenci atkarībā no pacienta fiziskās aktivitātes (R - rate modulation).
Pastāvīgā EKS programmēšanas pamatelementi
EKS darbības režīms (AAI, VVI, VDD vai DDD tipa EKS).
Elektrodu elektriskā impedance (to nosaka EKS implantācijas un katras pārbaudes laikā; tai mainoties, rodas aizdomas par elektrodu mehāniskiem bojājumiem).
Stimulācijas frekvence (to var mainīt atkarībā no pacienta spontānās sirdsdarbības frekvences, vispārējā stāvokļa un citiem parametriem).
Stimulācijas impulsa stiprums un platums.
Jutība.
Atrioventrikulārā aizture (divkameru EKS).
Sirdsdarbības frekvence
Dažus no programmētiem parametriem mēs jau esam apskatījuši. Tagad aplūkosim stimulācijas frekvenci. Ir uzskats, ka pacientiem ar pastāvīgu EKS sirdsdarbības frekvencei ir jābūt nemainīgai 60 reizes minūtē. Tas tā nav!
Parasti, programmējot EKS, kā bāzes frekvence (sirdsdarbības frekvence miera stāvoklī) tiek izvēlēta frekvence 60 reizes minūtē, taču ne vienmēr. Nereti ir situācijas, kad bāzes frekvence tiek programmēta 55 vai pat 50 reizes minūtē (piemēram, pacientiem ar intermitējošām īslaicīgām sinoaurikulāras vai atrioventrikulāras blokādes epizodēm, kuriem spontāna sirdsdarbības frekvence miera stāvoklī ir 53-58 reizes minūtē). Dažreiz frekvence ir arī augstāka: 65 vai pat 70 reizes minūtē. Tas tiek darīts gadījumos, kad pacientam ar sirdsdarbības frekvenci 60 reizes minūtē ir slikta slodzes tolerance vai citas sūdzības.
Otrkārt, divkameru EKS (VDD vai DDD režīmā) gadījumā pacientiem ar atrioventrikulāru blokādi sirdsdarbības frekvenci nosaka sinusa mezgls, un frekvencei var nebūt 60 reizes minūtē.
Treškārt, kā jau tika norādīts, mūsdienīgiem EKS ir iespējama sirdsdarbības frekvences paātrināšana atkarībā no pacienta fiziskās aktivitātes (ceturtais burts R kodā). Līdz ar to ir iespējams, ka stimulētā frekvence ir lielāka par bāzes frekvenci.
Ceturtkārt, dažiem pacientiem tiek uzstādīts tā dēvētais nakts režīms. Cilvēkam guļot, sirdsdarbības frekvence ir mazāka. Arī pacientiem ar pastāvīgu EKS ir iespējams nakts stundās samazināt stimulācijas frekvenci. Līdz ar to, ja ieprogrammētās stundās pacientam pieraksta elektrokardiogrammu, frekvence ir zemāka.
Visbeidzot - EKS frekvence var būt zemāka, ja ir ieslēgta tā dēvētā histrēze, kas ir īpaša funkcija stimulācijas nepieciešamības samazināšanai. Tās būtība ir sekojoša [3]: parādoties spontānam signālam (A vai V), EKS līdz nākamai stimula ģenerācijai gaida nevis pēc bāzes frekvences, bet nedaudz ilgāk, dodot iespēju parādīties nākamajam spontānajam signālam ar frekvenci, kas ir nedaudz zemāka par bāzes frekvenci (3. attēls).
SMVS, kas manifestējas ar simptomātisku bradikardiju (sirdsdarbības frekvence miera stāvoklī
Sinkope ar spontānu vai inducējamu SMVS, tostarp gadījumos, kad simptomātisku bradikardiju izsauc medikamenti, kuru lietošanas pārtraukšana var būt bīstama pacientam (piemēram, beta-adrenoblokatori pacientiem pēc pārciesta miokarda infarkta).
SMVS, kas manifestējas kā simptomātiska hronotropa inkompetence (veicot slodzes testu, pacienta sirdsdarbības frekvence nesasniedz 85% no vecuma maksimālā radītāja).
Sinkope bez iemesla, bet ir patoloģiski elektrofizioloģiskās izmeklēšanas rezultāti (cSNRT > 800 ms).
Pacienti ar atrioventrikulāriem vadīšanas traucējumiem
Hroniska simptomātiska trešās vai otrās pakāpes (Mobitz I vai II tipa) atrioventrikulāra blokāde (asimptomātiskiem pacientiem tāda iespēja ir jāizvērtē speciālistam).
Otrās vai trešās pakāpes (Mobitz I vai II tipa) atrioventrikulāra blokāde pacientiem ar neiromuskulārām slimībām, kā arī pēc kardioķirurģiskām operācijām (kas saglabājas arī septītajā dienā pēc operācijas) vai katetrablācijas procedūrām.
Pacienti ar bi- vai trifascikulāru blokādi
Intermitējoša trešās un otrās pakāpes II tipa (Mobitz II) atrioventrikulāra blokāde (neatkarīgi no simptomātikas).
Mainīga Hisa kūlīša kājiņu blokāde.
Simptomātiskiem pacientiem, veicot elektrofizioloģisku izmeklēšanu, diagnosticēts pagarināts HV intervāls (lielāks par 100 ms) vai priekškambaru stimulācijas laikā konstatēta zem Hisa līmeņa vadīšanas blokāde (asimptomātiskiem pacientiem tāda iespēja ir jāizvērtē speciālistam).
Pacientiem ar sinkopēm bez atrioventrikulāras vadīšanas traucējumiem (ja ir izslēgti citi iemesli, īpaši kambaru tahikardija).
Pacienti ar akūtu miokarda infarktu
Akūts miokarda infarkts ir īpaša situācija, galvenokārt tāpēc, ka bradikardijas var būt pārejošas (īpaši atrioventrikulāras vadīšanas traucējumi kreisā kambara apakšējas sienas infarkta gadījumā) un līdz ar to jautājums par pastāvīga EKS implantāciju nav vienas dienas jautājums. Vadlīnijas [1] norāda, ka nepieciešamība pēc tā jānosaka 14 dienu laikā pēc miokarda infarkta. Tāpēc indikācijas formulētas pacientiem, kuriem ritma vadīšanas traucējumi pastāv ilgāk nekā divas nedēļas pēc notikuša miokarda infarkta.
Persistējoša trešās pakāpes atrioventrikulāra blokāde.
Persistējoša Mobitz II otrās pakāpes atrioventrikulāra blokāde ar Hisa kūlīša kājiņas blokādi vai pagarinātu PQ intervālu.
Tranzitoras trešās un Mobitz II pakāpes atrioventrikulāra blokāde ar jaunu Hisa kūlīša kājiņas blokādi.
Citi iemesli
Pacientiem ar ģīboņiem, kuriem karotīda sinusa masāža izsauc kambaru asistoliju, ilgāku par trīs sekundēm (pacientam tajā laikā jāparādās sinkopei vai presinkopei).
Pacientiem, vecākiem par 40 gadiem, ar atkārtotām smagām vazovagālas sinkopes epizodēm, kas saistītas ar ilgstošām kambaru asistolijām EKG vai veicot slīpā galda testu (pirms EKS implantācijas pacients ir jābrīdina, ka trūkst pierādījumu par šīs metodes efektivitāti).
EKS veida izvēle konkrētam pacientam ir parādīta 4. un 5. attēlā.
3. attēls
EKS izvēle pacientiem ar atrioventrikulāru blokādi [1]
5. attēls
EKS izvēle pacientiem ar sinusa mezgla vājuma sindromu (SMVS) [1]
Nobeigumā
Neapšaubāmi EKS pasaule ir daudz sarežģītāka par šajā nelielajā publikācijā pārlūkotajiem aspektiem.
Kā viens no vissvarīgākiem aspektiem ir jāmin EKS darbības traucējumi, to diagnosticēšana un novēršana.
Attīstoties tehnoloģijām, parādās EKS ar indikācijām, kas nav saistītas tikai ar bradikardiju, bet, piemēram, ar hipertrofisku kardiomiopātiju, ar supraventrikulārām paroksizmālām tahikardijām u. c. Jau vairākus gadus ir pieejamas speciālas implantējamas ierīces bīstamu kambaru tahikardiju ārstēšanai (implantējami kardioverteri-defibrillatori), kā arī sirds mazspējas ārstēšanai (biventrikulāri elektrokardiostimulatori).
Šī raksta mērķis bija atgādināt par EKS, iepazīstināt ar tā darbības pamatiem un pārskatīt implantācijas indikācijas. Autors būs pateicīgs, ja lasītājiem radīsies interese par citiem ar EKS saistītiem jautājumiem un tiks mēģināts rast uz tiem atbildes.
Literatūra
Panos E. Vardas et al. Guidelines for cardiac pacing and cardiac resynchronization therapy//European Heart Journal. 2007: 28; 2256-2295
Ellenbogen K. A., Wood M. A. ed. Cardiac pacing and ICDs. 4th edition. Blackwell Publishing 2005.
Jirgensons J., Kalējs O. Bradiaritmijas un elektrokardiostimulatori. Nacionālais apgāds, Rīga 2003.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Nemierīgo kāju sindroms (NKS) ir hroniska neirosensorimotoriska slimība, kuras gadījumā pacientam ir nepārvarama nepieciešamība kustināt apakšējās ekstremitātes, kas pavadīta ar nepatīkamām ķermeniskām izjūtām un pasliktinās miera laikā un naktī. NKS patoģenēzē iesaistīti ģenētiskie faktori, dopamīnerģiskās sistēmas disfunkcija un dzelzs deficīts. Vairāki klīniskie pētījumi veltīti NKS un vitamīnu savstarpējām attiecībām, tomēr iztrūkst publicētu sistemātisku pārskatu un meta-analīžu par šo tēmu, lai izvērtētu dažādu vitamīnu lomu NKS pārvaldībā.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
ĶMI nenodrošina informāciju par pacienta tauku distribūciju ķermenī, kamēr vēdera apkārtmērs palīdz novērtēt potenciālu abdominālu aptaukošanos. Zviedru pētnieki secinājuši, ka vēdera apkārtmēra mērījumi vīriešiem salīdzinājumā ar ĶMI ir labāks marķieris ar aptaukošanos saistīta vēža attīstības riska noteikšanā.
Pētījums atklāj, ka "nedēļas nogales kareivja" pieeja fiziskajām aktivitātēm – iegūstot 150 minūtes mērenas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes vienas vai divu dienu laikā, nevis visu nedēļu – uzlaboja veselību un samazināja mirstības risku.
Eiropas Urologu asociācijas (EAU) rīkotais kongress ir gada nozīmīgākais notikums Eiropas uroloģijā, kas pulcē vairāk nekā 10 000 dalībnieku no visas pasaules. EAU 40. kongress 2025. gadā norisinājās Spānijas galvaspilsētā Madridē, un tajā ar plašu un profesionālu delegāciju piedalījās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas pārstāvji.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
![EKS izvēle pacientiem ar atrioventrikulāru blokādi [1]](https://cdn.doctus.lv/media/2011/10/2/original/bfad6e2a6e6e.jpg)
![EKS izvēle pacientiem ar sinusa mezgla vājuma sindromu (SMVS) [1]](https://cdn.doctus.lv/media/2011/10/2/original/0ce4cb6a573f.jpg)