Anēmija ir stāvoklis, kad ir samazināts hemoglobīna daudzums, arī hematokrīta līmenis ir zemāks par individuālo normu, kas ir atkarīga no dzimuma, vecuma un dzīvesvietas attiecībā pret jūras līmeni. Anēmija grūtniecības laikā ir globāla veselības problēma un var būt galvenais kādas slimības cēlonis, tāpēc svarīgi identificēt anēmiju, kura noteikti jāārstē.
Epidemioloģija
Normālu hemoglobīna līmeni vajadzētu sasniegt pirms grūtniecības iestāšanās. Aptuveni 30 % sieviešu reproduktīvajā vecumā ir anēmiskas. [1 ] Grūtniecēm izplatība ir vēl lielāka, pēc PVO datiem vairāk nekā 40 % grūtnieču visā pasaulē ir anēmija. [2 ] Anēmijas izplatība grūtniecības laikā atspoguļo sociāli ekonomisko stāvokli un ar to saistīto uztura trūkumu. [3 ] Lielākajai daļai anēmija ir saistīta ar maziem dzelzs krājumiem.
Līdztekus dzelzs deficīta anēmijai daļai grūtnieču ir dzelzs deficīts, bet bez anēmijas (tas nozīmē, ka ir mazi dzelzs krājumi, kas vēl nav izraisījuši anēmiju). ASV dati par 1999.—2006. gadu ataino, ka dzelzs deficīts (definēts kā feritīna līmenis serumā < 12 ng/ml) bija 25 % grūtnieču. [4 ] Dzelzs deficīta izplatība no 7 % pirmajā trimestrī palielinājās līdz 24 % otrajā un 39 % trešajā trimestrī. Sievietēm ar dzelzs deficītu var rasties dzelzs deficīta anēmijas risks grūtniecības laikā, jo palielinās pieprasījums pēc dzelzs.
Anēmijas definīcija
Anēmijas definīcija grūtniecēm ir citāda, salīdzinot ar sievietēm, kas nav grūtnieces, un hemoglobīna koncentrācijas zemākā normālā robeža dažādās populācijās var atšķirties. Tomēr ir lietderīgi noteikt slieksni anēmijas un tās smaguma noteikšanai.
PVO un Amerikas Dzemdību speciālistu un ginekologu kolēģija (ACOG) anēmiju grūtniecības laikā definē šādi:
pirmais trimestris: hemoglobīns < 11 g/dl (aptuveni atbilst hematokrītam < 33 %),
otrais trimestris: hemoglobīns < 10,5 g/dl (aptuvenais hematokrīts < 31 vai 32 %),
trešais trimestris: hemoglobīna līmenis < 11 g/dl (aptuvenais hematokrīts < 33 %). [5 ]
Dažām sievietēm grūtniecības laikā dzelzs līmenis var ievērojami pazemināties, salīdzinot ar sākotnējo, taču viņas nesasniedz apakšējo zemāko slieksni, tāpēc klīniski jānovērtē samazinājuma iemesli un nepieciešamība pēc izmeklējumiem. Piemēram, sievietei ar sākotnējo hemoglobīna līmeni 14 g/dl, kurš pazeminās līdz 11 g/dl, kas saistīts ar makrocitozi, būtu vēlams pārbaudīt retikulocītu skaitu, B12 vitamīnu un folskābi, bet sievietei ar sākotnējo hemoglobīna līmeni 14 g/dl, kas pazeminās līdz 11 g/dl bez makrocitozes, vēlams pārbaudīt dzelzs deficītu, B12 vitamīnu un folskābi.
Anēmija rada audu hipoksiju, tāpēc visiem anēmijas veidiem ir kopējas izpausmes un vienādi kompensācijas mehānismi. Kopējās izpausmes: bāla āda, lūpas, nagi; nogurums, nespēks, reibonis, elpas trūkums vispirms fiziskas slodzes laikā, pēc tam smagas anēmijas gadījumā arī miera stāvoklī, ātra sirdsdarbība, koncentrēšanās grūtības.
Cēloņi
Fizioloģiskā grūtniecības un dzelzs deficīta anēmija ir divi visbiežākie anēmijas cēloņi grūtniecēm; šie divi apstākļi attiecas uz lielāko daļu grūtnieču ar zemu hemoglobīna koncentrāciju. Tomēr nevajadzētu aizmirst arī par citiem iespējamiem anēmijas cēloņiem grūtniecības laikā.
Fizioloģiskās izmaiņas grūtniecības laikā izraisa dilūcijas anēmiju (asinis tiek atšķaidītas, jo grūtniecības laikā palielinās asins plazmas tilpums, tāpēc uz šā fona šķiet, ka eritrocītu daudzums ir samazināts), lai gan vispārējā sarkano asins šūnu (eritrocītu) masa palielinās. Plazmas tilpums 6.—12. gestācijas nedēļā palielinās par 10—15 %, tad strauji palielinās 30.—34. nedēļā, pēc tam līdz augļa piedzimšanai paliek tādā pašā līmenī vai nedaudz pazeminās.
Kopējais plazmas tilpums līdz grūtniecības beigām palielinās vidēji par 1100—1600 ml, un kopējais asins tilpums ir 4700—5200 ml, kas ir par 30—50 % vairāk nekā sievietēm, kas nav grūtnieces. Palielinās arī eritrocītu masa, bet mazākā mērā (par 15—30 %). Parasti šīs izmaiņas izraisa vieglu anēmiju (hemoglobīna līmenis 10—11 g/dl), bet nav specifiskas hemoglobīna vai hematokrīta vērtības, ko izmantot, lai atšķirtu fizioloģisko anēmiju no citiem anēmijas iemesliem.
Dzelzs deficīts ir otrs biežākais anēmijas cēlonis grūtniecības laikā pēc fizioloģiskās anēmijas (kas nav patoloģisks stāvoklis). Dzelzs deficīts ļoti bieži ir sievietēm reproduktīvajā vecumā, pat ja viņas nekad nav bijušas grūtnieces.
Klīnisko gadījumu rezultāti jau desmitiem gadu liecina, ka dzelzs deficīts ir plaši izplatīta problēma. Sievietes, kas cieš no iedzimtiem vai iegūtiem anēmijas simptomiem, īpaši tās, kam ir viegli simptomi, pie ārsta var nokļūt tikai tāpēc, ka ir izmaiņas rutīnas laboratoriskajos izmeklējumos pirmsdzemdību posmā vai paasinājumi, kas saistīti ar grūtniecību. Šeit var minēt šādus:
hemoglobinopātija (talasēmija, sirpjveida šūnu anēmija),
eritrocītu membrānas traucējumi,
iegūta anēmija,
folskābes deficīts,
B12 vitamīna deficīts,
A vitamīna deficīts un/vai hroniska infekcija (piemēram, helmintu infekcija),
autoimūna hemolīze (saistīta ar sistēmas sarkano vilkēdi vai akūtu vīrusinfekciju),
hipotireoze un hroniska nieru slimība.
Veicinošie faktori
Dažās pasaules vietās sievietēm, jo īpaši valstīs ar ierobežotiem resursiem, var būt nepietiekams uzturs.
Asins zudumi no iepriekšējām grūtniecībām un/vai menstruācijām, kā arī īss intervāls starp atkārtotām grūtniecībām var izraisīt dzelzs deficītu vai samazināt dzelzs krājumu. Fizioloģiskais dzelzs zudums pieaugušajiem ir aptuveni 1 mg dienā; sievietēm reproduktīvajā vecumā vajadzīga papildu dienas dzelzs deva, lai kompensētu menstruāciju laikā zaudēto dzelzs daudzumu (aptuveni 0,8 mg dienā). [6 ]
Prasība pēc dzelzs ievērojami pieaug grūtniecības laikā, jo palielinās mātes asins tilpums un dzelzs ir nepieciešama augļa eritrocītu sintēzei un placentas augšanai (1. attēls).
1. attēls
Diagrammā redzams aptuvenais nepieciešamais dzelzs daudzums dienā, lai uzturētu normālu dzelzs apmaiņu mātes organismā attiecīgajā gestācijas nedēļā
Daži stāvokļi, kas novērš pietiekama dzelzs daudzuma uzņemšanu vai traucē dzelzs uzsūkšanos organismā, var palielināt dzelzs deficīta risku grūtniecības laikā, īpaši, ja sieviete nav saņēmusi papildu dzelzi. Daži piemēri: slikta dūša un vemšana grūtniecības laikā, iekaisīgas zarnu slimības, bariatriskā ķirurģija un citi iemesli.
Vajadzība pēc dzelzs
Kopējais nepieciešamais dzelzs daudzums, lai palielinātu mātes eritrocītu masu, ir aptuveni 500 mg, augļa eritrocītu ražošanai/placentas augšanai 300—350 mg.
Pirmajā trimestrī aptuveni 1—2 mg dzelzs dienā vajag sakarā ar fizioloģisko noārdīšanos kuņģa—zarnu traktā, turklāt grūtniecības sākumā sāk palielināties eritrocītu masa.
Otrajā trimestrī vajadzība palielinās līdz 4—5 mg dienā, jo nepieciešams vairāk ražot mātes eritrocītus, ražot arī eritrocītus auglim un veicināt placentas augšanu.
Trešajā trimestrī pieprasījums palielinās līdz 6 mg dienā, jo notiek intensīva mātes un augļa eritrocītu ražošana un placentas augšana.
Dzemdību laikā zaudē 250 mg dzelzs.
Riski nekoriģētu stāvokļu gadījumos
Identificējot un ārstējot sievietes ar dzelzs deficītu, var uzlabot augļa/jaundzimušā feritīna līmeni. [7 ] Augļa un/vai jaundzimušo dzelzs deficīts var radīt ilgtermiņa sekas bērnam.
Kādā garengriezuma pētījumā 185 dalībniekus novēroja no piedzimšanas līdz 19 gadu vecumam. Tiem, kam dzelzs deficīts jaundzimušā vecumā bija vismaz trīs mēnešus (vai dzelzs deficīts ar smagu anēmiju), bija kognitīvās darbības traucējumi, salīdzinot ar tiem, kam dzelzs deficīta nebija. [8 ] Vislielākā atšķirība kognitīvajā darbībā bija tiem, kuru sociālekonomiskais stāvoklis bija zems, bet saglabājās arī indivīdiem ar augstu sociālekonomisko statusu.
Citā pētījumā par 116 bērniem, kam bija dzelzs deficīts zīdaiņa vecumā, konstatēja, ka 10 gadu vecumā bērniem bija kognitīvie traucējumi (uzvedības traucējumi un jaunu/vecu vārdu atpazīšanas atmiņas traucējumi), salīdzinot ar kontroles grupu, kuriem dzelzs deficīta nebija. [9 ]
Novēršot anēmiju mātei, var novērst nelabvēlīgu grūtniecības iznākumu anēmijas dēļ. PVO pētījumā smaga anēmija antenatālajā un postnatālajā periodā bija saistīta ar lielāku mātes nāves risku. Citos pētījumos mātes anēmija bija saistīta ar vairākiem nelabvēlīgiem grūtniecības rezultātiem, piemēram, ar mātes un augļa asiņu transfūziju, pirmsdzemdību/pēcdzemdību sepsi, priekšlaicīgām dzemdībām, jaundzimušie biežāk nokļuva jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā.
Mātei, kam ir dzelzs deficīta anēmija, tās smaguma pakāpe saistīta ar jaundzimušā hipokampa tilpuma samazināšanos un palielinātu smadzeņu ražotā neirotrofiskā faktora produkciju. Novērota arī saistība starp mātes dzelzs līmeni un bērna dzimšanas svaru — bērni piedzimst ar mazāku svaru.
Eksperimentos ar dzīvniekiem pierādīta skaidra dzelzs loma normālā smadzeņu attīstībā, dendrītisko šūnu augšanā un sinapšu veidošanā, dzelzs nozīmīgi ietekmē arī uzvedības procesus (pašaprūpi, plānošanu un uzdevumu izpildi, vizuālo mācīšanos).
Dzelzs deficīta ārstēšana, ko sāk pēc dzelzs deficīta anēmijas diagnosticēšanas, var būt jau novēlota, lai novērstu dažas negatīvas sekas. Dzelzs deficīta korekcija pirms trešā trimestra ir obligāta, jo no dzelzs atkarīgā neiroģenēze maksimumu sasniedz trešajā trimestrī un agrīnā jaundzimušā dzīves laikā un dzelzs deficīts šajā periodā ir saistīts ar neirokognitīviem attīstības traucējumiem.
Anēmijas novērtēšana
Anēmiskas sievietes izmeklē, lai atrastu anēmijas cēloni. Sīkāki izmeklējumi atkarīgi no klīniskās vēstures, eritrocītu rādītājiem un citiem pilnās asinsainas datiem. Fizioloģiskā grūtniecības anēmija ir izslēgšanas diagnoze, tāpēc, pirms anēmija tiek dēvēta par normālu fizioloģisku, jābūt izslēgtiem citiem cēloņiem.
Visām sievietēm ar anēmiju jāveic dzelzs deficīta pārbaudes, jo tas ir visbiežākais nefizioloģiskās anēmijas cēlonis grūtniecības laikā (2. attēls). Var būt mikrocitoze, bet tā ir novēlota dzelzs deficīta pazīme, ko var izraisīt arī talasēmija. Tādējādi mikrocitozes neesība neizslēdz dzelzs deficīta iespēju, bet tās klātiene to neapstiprina.
2. attēls
Algoritms dzelzs deficīta izvērtēšanai un ārstēšanai grūtniecības laikā
Pārbaudot dzelzs deficītu, lielāko daļu sieviešu, kam nav blakusslimību, var testēt tikai ar feritīna līmeņa noteikšanu serumā. Ja tas ir zems (piemēram, < 30 µg/l), ar šo rādītāju pietiek, lai apstiprinātu dzelzs deficīta diagnozi; ≥ 30 µg/l ir pietiekams rādītājs, lai izslēgtu dzelzs deficīta iespēju. Zemākā robeža seruma feritīnam ir 30—40 µg/l ar hroniskām slimībām (piemēram, diabētu) vai līdz 10 µg/l ar hronisku nieru slimību vai ar aktīvām asinsvadu slimībām (piemēram, sistēmas sarkano vilkēdi vai reimatoīdo artrītu). Tas notiek tāpēc, ka feritīns ir akūtās fāzes proteīns, kas dažām grūtniecēm ir paaugstināts pat tad, ja nav nevienas no šīm hroniskajām slimībām.
Tādējādi zemākās feritīna robežas gadījumā ir jānosaka arī dzelzs serumā, dzelzs saistīšanās kapacitāte (TIBC) un jāizrēķina transferīna saturācija (TSAT). TSAT ir jābūt zem 20 %, lai pierādītu dzelzs deficītu; citos avotos norādīts, ka vērtībām jābūt zem 16 % bez iekaisuma procesa un zem 20 % ar iekaisuma procesu.
Dzelzs papildu medikamenti var kļūdaini paaugstināt TSAT (piemēram, padarīt to normālu, bet faktiski tas ir zems), paaugstinot dzelzs līmeni serumā, kas palielinās aptuveni četras stundas pēc perorālas devas.
Lai izvairītos no testa interpretācijas traucējumiem, sievietei iesaka izvairīties no dzelzs preparātu un gaļas lietošanas uzturā testa dienā no rīta.
Ja dzelzs krājumi ir pietiekami, bet ir kāda no anēmijas pazīmēm, tiek izvērtēti citi anēmijas iemesli:
paaugstināta mikrocitoze (piemēram, vidējais korpuskulārais tilpums (MCV) < 80 fL), kas liecina par talasēmiju,
makrocitoze (MCV > 100 fL), kas liecina par B12 vitamīna vai folskābes deficītu vai retikulocitozi hemolīzes dēļ,
citas citopēnijas, piemēram, trombocitopēnija vai neitropēnija,
palielināts balto asins šūnu (leikocītu) vai trombocītu skaits,
patoloģiskas eritrocītu vai neitrofilu morfoloģijas,
ja no dzelzs preparātu lietošanas nav vēlamā rezultāta.
Novērtējot anēmiju, jāpievērš uzmanība specifiskām novirzēm. Jāatzīmē, ka makrocitoze, kas var būt B12 vitamīna un folskābes izraisīta, reizē var maskēt dzelzs deficītu. Tādējādi, ja nav makrocitozes, tas nav pietiekams arguments, lai izslēgtu iespējamu mikroelementu trūkumu, ja ir citi iemesli aizdomām.
Grūtnieces parasti tiek vispārēji izmeklētas uz hemoglobinopātiju, lai identificētu un konsultētu tās, kuru jaundzimušie var būt iedzimtu hemoglobinopātiju riska grupā.
Ārstēšana
Dzelzs papildu uzņemšana visām sievietēm rutīnas veidā netiek ieteikta, jo nesniedz labumu mātes un bērna veselībai, bet izraisa nepatīkamas blaknes. Ieteicama individuāla pieeja pēc izmeklējumu rezultātiem, izvērtējot sievietes piederību kādai riska grupai.
Dzelzs deficīta novēršana
Papildu dzelzs rezerves vajadzīgas visām grūtniecēm, lai kompensētu palielināto vajadzību pēc dzelzs grūtniecības un dzemdību laikā, kā uzsver 1998. gada CDC vadlīnijas, kur visām grūtniecēm iesaka sākt ar 30 mg dzelzs dienā, sākot ar pirmo pirmsdzemdību vizīti. [10 ]
Līdz dzemdībām sievietei ar ķermeņa masu 55 kg papildus jālieto aptuveni 1 g dzelzs, kas ietver 300—350 mg auglim un placentai, 500 mg mātes eritrocītu masas palielināšanai un 250 mg asins zudumam dzemdību laikā. Dzelzs preparātu papildu lietošana pārsniedz prasību pēc 1 grama, jo uzsūcas tikai neliela uzņemtās dzelzs daļa, bet absorbētās daļas proporcionāla palielināšanās neatbilst pieaugošajām prasībām pēc dzelzs. [11 ]
Izvēli starp perorālo un intravenozo dzelzi nosaka vairāki faktori. Grūtnieci ārstējot ar dzelzs preparātiem, hemoglobīna līmenis paaugstinās aptuveni divās nedēļās (tas ir laiks, kas nepieciešams, lai kaulu smadzenēs radītu jaunus eritrocītus). Sievietēm ar smagu anēmiju, kam ir sagaidāms liels asins zudums, rezultāts tiks sasniegts tikai divās nedēļās, tāpēc būtu jāapsver asins transfūzijas iespēja. Asins transfūzija ieteikta tām, kam ir izteikti simptomi, kas saistīti ar smagu anēmiju, vai tām, kam asins pārliešana indicēta citu iemeslu dēļ. Transfūzija nav nepieciešama sievietēm ar viegliem anēmijas simptomiem, kas var būt grūti atšķirami no citiem simptomiem, kuri, iespējams, saistīti ar hormonālām vai anatomiskām izmaiņām grūtniecības laikā.
Perorāli un intravenozi lietojamie dzelzs preparāti ir efektīvi, lai papildinātu dzelzs krājumus. 2018. gada meta–analīzē, kur salīdzināja perorālos un intravenozos medikamentus dzelzs deficīta ārstēšanai, intravenoza pieeja bija efektīvāka un ar labāku panesību. [12 ] Dzelzi ievadot intravenozi, bija lielāka iespējamība sasniegt mērķa hemoglobīnu un mazāka varbūtība blakusparādību attīstībai.
Dzelzs preparāti perorāli
Perorāli lietojamos dzelzs preparātus ordinē vairumam sieviešu ar pirmajā trimestrī diagnosticētu dzelzs deficītu. Perorālie dzelzs preparāti ir droši un lēti, tos var lietot jebkurā trimestrī. Daudzām sievietēm tā ir adekvāta terapija. Dzelzs sulfāts (FS) ir visbiežāk izrakstītais perorālais preparāts. Tas ir lēts un, ja to panes, ir efektīvs.
Organismā labāk uzsūcas divvērtīgā dzelzs (Fe2+), salīdzinot ar trīsvērtīgo (Fe3+) (tabula). [18 ] Svarīgi atcerēties, ka ātrāks Hb pieaugums, sākot terapiju, būs tad, ja lieto Fe (II) preparātus: pēc trim nedēļām tas vidēji pieaug par 20 g/l, bet Fe (III) pieaugums ir lēnāks — vidēji pēc sešām nedēļām. [19 ] Ja grūtniecei anēmija ir viegla, racionāli izvēlēties Fe (III) preparātus, ja anēmija ir vidēji smaga vai smaga — labāk ārstēšanu sākt ar Fe (II) preparātiem. Lietojot dzelzs (III) preparātus, blaknes (slikta dūša, diskomforts, sāpes epigastrijā, caureja vai aizcietējums) salīdzinājumā ar divvērtīgo dzelzi ir daudz mazākas, dažiem pat nemaz nav.
Tabula
Atšķirības starp bivalentiem un trivalentiem dzelzs preparātiem
Ja, lietojot dzelzs preparātus perorāli, ir dispepsija, slikta dūša vai citas blaknes, mēģina sākt ar mazāku devu, to pakāpeniski palielinot. Var lietot ēšanas laikā, bet tad nedaudz vājināsies uzsūkšanās.
Ieteicamās perorāli lietojamās dzelzs devas ir 60—200 mg dzelzs dienā. [13 ] Bieži sāk ar 60 mg dienā, bet katru otro dienu, nevis katru dienu, jo ir pierādījumi, ka pārdienu devas uzlabo perorāli lietotās dzelzs uzsūkšanos un panesību. Absorbciju var uzlabot, reizē ar dzelzi lietojot C vitamīnu un/vai izvairoties no kafijas, tējas un piena lietošanas laikā, kad tiek lietots dzelzs preparāts.
Nevēlamās blakusparādības: metāliska garša mutē, kuņģa kairinājums, slikta dūša, caureja un/vai aizcietējumi; aizcietējumus pastiprina augsts progesterona līmenis, kas palēnina zarnu tranzītu, bet palielinātā dzemde spiež uz taisno zarnu. Lai uzlabotu medikamentu panesību, jāpāriet uz zāļu šķidro formu, kuru ir vieglāk titrēt, vai jāapsver iespēja pāriet uz intravenozi ievadāmo dzelzi (ja tas ir otrais vai trešais trimestris).
Perorālie dzelzs preparāti būs neefektīvi sievietēm ar iekaisīgām zarnu slimībām (Krona slimību, čūlaino kolītu), ar veiktu bariatrisko operāciju (piemēram, ar Roux–en–Y vai biliopankreasa anastomozi), tāpēc šīm sievietēm jālieto intravenozi ievadāmā dzelzs.
Dzelzs preparāti intravenozi
Intravenozi dzelzs preparātus nelieto pirmajā trimestrī, jo nav drošu pierādījumu lietošanai, toties otrajā un trešajā trimestrī tas ir drošs un efektīvs preparāts ar retākām blakusparādībām nekā perorāliem preparātiem.
Indikācijas — sievietēm ar dzelzs deficītu, kas nepanes iekšķīgi lietojamu dzelzi (vai tām, kam hemoglobīna līmenis nepaaugstinās, lietojot perorāli, kas liecina par absorbcijas traucējumiem un/vai traucējumiem terapijā), intravenoza pieeja ir optimālais ceļš, jo deficītu var pilnībā izlabot vienā ievades reizē. Intravenozi ievadāmā dzelzs var būt piemērota arī sievietēm otrajā vai trešajā trimestrī ar smagu dzelzs deficīta anēmiju (piemēram, hemoglobīna līmeni 8—10 g/dl), tām, kam ir anēmijas simptomi vai kam nav pietiekami daudz laika, lai atjaunotu dzelzs krājumus (pēc 30. nedēļas), kā arī tām, kam ir anatomiskas izmaiņas, piemēram, bariatriskā operācija anamnēzē vai citi apstākļi, kas traucē perorāli lietotās dzelzs uzsūkšanos. [14 ]
Pētījumā, kur sievietes tika ārstētas ar intravenozo dzelzi, nevienam no jaundzimušajiem netika konstatēta dzelzs deficīta anēmija. [15 ] Ir zināma zemākā robeža, kad no perorāliem dzelzs preparātiem jāpāriet uz intravenozo dzelzi (vai kad dzelzs intravenozi jāievada jau sākotnēji) dzelzs deficīta grūtniecības otrajā vai trešajā trimestrī. Uzskata, ka daudzi ārsti lietot intravenozo dzelzi nevēlas tāpēc, ka baidās no smagām pastiprinātas jutības reakcijām, kuru sekas var būt anafilakse: par to ziņoja, lietojot preparātus, kas vairs nav klīniski pieejami, piemēram, lielmolekulārās dzelzs dekstrānus (HMWID), bet dažās valstīs trūkst skaidru vadlīniju; bažām par anafilaksi nav klīniski pamatotu pierādījumu.
Visiem intravenozajiem dzelzs produktiem ir līdzvērtīgs drošums un efektivitāte, konkrēto izvēli nosaka izmaksas. Intravenozi dzelzs tiek ievadīta kontrolētā veidā bez premedikācijas (t.i., bez acet-aminofēna vai difenhidramīna). Atsevišķos gadījumos, ja anamnēzē ir iekaisuma artrīts vai iekaisīga zarnu slimība vai ja ir vairākas alerģijas, pirms dzelzs infūzijas var ievadīt glikokortikoīdu devu, lai samazinātu nelielo iespējamību (1—3 %), ka attīstīsies reakcija uz infūziju.
Paredzamā reakcija uz dzelzs atjaunošanos ir eritrocītu skaita palielināšanās, kas parasti sākas ar retikulocitozi pēc aptuveni nedēļas, hemoglobīna līmeņa paaugstināšanās vismaz par 1 g/dl 2—3 nedēļās un feritīna līmeņa paaugstināšanās serumā parasti trīs nedēļās. [16 ]
Kontrole
Atbildreakcija ir līdzīga, lietojot perorāli vai intravenozi, un pārsvarā atkarīga no laika, kas nepieciešams, lai dzelzs inkorporētos eritrocītu prekursoros un lai cirkulējošie eritrocīti nobriestu.
Grūtniecēm, kas dzelzi lieto perorāli, 2—3 nedēļas pēc terapijas sākšanas parasti pārbauda hemoglobīna līmeni, retikulocītu skaitu un perorāli lietotās dzelzs panesību. Ja panesība laba, tās lietošanu turpina visā grūtniecības un pēcdzemdību periodā.
Grūtniecēm, kam dzelzi ievada intravenozi, 4—8 nedēļas pēc dzelzs ievades atkārto dzelzs parametru testu (nogaida vismaz četras nedēļas, jo intravenozi ievadīta dzelzs traucē testa interpretāciju).
Pēcdzemdību periods
Pētījumos, kur novērtēja pēcdzemdību anēmijas izplatību, konstatēts, ka tā ir izplatīta (22—29 %; dažās populācijās pat 35—60 % pēc instrumentālām dzemdībām, pēc placentas manuālas izņemšanas vai 3.—4. pakāpes starpenes plīsuma un dziļa maksts plīsuma). [17 ] Ja anēmiju izraisījušas fizioloģiskās pārmaiņas vai asins zudums bez dzelzs deficīta, tad ar lielāko ticamību tā pēc dažām nedēļām izzudīs. Ja pēc dzemdībām sievietei Hb līmenis < 100 g/l, vēl trīs mēnešus jālieto 100—200 mg dzelzs dienā perorāli.
KOPSAVILKUMS
Vairāk nekā 40 % grūtnieču visā pasaulē ir anēmija (PVO dati).
Fizioloģiskā grūtniecības anēmija un dzelzs deficīta anēmija ir divi visbiežākie anēmijas cēloņi grūtniecēm.
Vajadzība pēc dzelzs grūtniecības laikā ievērojami pieaug, jo palielinās mātes asins tilpums un dzelzs ir nepieciešama augļa eritrocītu sintēzei un placentas augšanai.
Augļa un/vai jaundzimušo dzelzs deficīts var radīt ilgtermiņa sekas bērnam.
Ieteicamā terapeitiskā pieeja — individuāli pēc izmeklējumu rezultātiem, izvērtējot sievietes piederību kādai riska grupai.
